Vīriešu portreti galerijā “Māksla XO”

Kārlis Vērpe
12/09/2018

Galerija “Māksla XO” līdz 18. septembrim piedāvā vēsturisku precedentu – izstādi Man in Art jeb “Vīrietis mākslā”. Dzimuma aspektā stiprais dzimums mākslā sev ir pievērsies jau iepriekš, to spilgti apliecina pašas izstādes darbi, senākie no kuriem tapuši pagājušā gadsimta 70. gados. Vai tā būtu Ilmāra Blumberga bārdaina portretgalva, šoreiz – uz pannas ar melnu robu acs vietā, vai Kristapa Zariņa gleznotā Ādama mugura, abos gadījumos dzimums darba vēstījumā ir svarīgs. Portrets ir viens no neskaitāmajiem Blumberga meditatīvās un ilgās pašizziņas mirkļiem, savukārt Ādama vēsturisko lomu no viņa dzimuma nu jau neatdalīt, viņš saskaņā ar bībelisko stāstu ir pirmais cilvēks un pirmais vīrietis. Tomēr dzimuma akcentēšana cilvēka aplūkojumā ir izšķirošs solis, ko paveic vīriešiem veltīti pētījumi, raksti un izstādes. Tas, kas ir bijis tikai viens no cilvēka dzīves aspektiem, gluži kā būšana par ārstu, pārdevēju, biškopi, tēvu, dēlu, draugu utt., kļūst par uzmanības epicentru, šīs izstādes gadījumā gana vērienīgu un bagātu, jo galerijas telpās izvietoti 19 mākslinieku darbi. Piedāvājuma spektrs ir plašs – no estētiskākiem līdz konceptuālākiem, no sarkastiskiem un viegli ironiskiem līdz itin nopietniem darbiem. 


Foto: Renārs Derrings

Tikpat daudzveidīgas ir izstādes darbu tematiskās līknes. Vīrieši-mākslinieki ir uzskatāmākā no tām, to pasaka priekšā pats izstādes nosaukums. Tomēr mākslinieki nav izņēmums, un izaicinājumi, ar kuriem vīriešiem mākslā nākas saskarties, noteikti ir pazīstami arī citu profesiju pārstāvjiem, un to nosaka vīrieša kā naudas pelnītāja statuss. Andris Breže tēmu formulē ļoti lakoniski un efektīgi darbā Ad Aspera per Astra (Uz ērkšķiem caur zvaigznēm), uz vienas koka plaknes izvietodams no metāla izlocītu dzeloņstieples drēbju pakaramo, uz otras – pieskrūvētu savas dzejas krājumu. Darbs vilšus vai nevilšus skar citas izstādes centrālās tēmas – vīrieši un emocijas vai viņu poētiskā, sapņainā šķautne; apgādnieka, cīnītāja un sarga loma; izvēles brīvības mijiedarbība ar dzimuma iepriekšnoteiktajām izvēles iespējām; kā arī vīriešu un varas attiecības. Brežes darbs ir vīrišķīgs arī tā neuzkrītošajā brutalitātē.


Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Izstāde nevirza noteiktā tās lasījuma gultnē, tā nav ne feministiska kritika, ne arī nepārprotamu dzimuma simbolu konstruēšanas darbnīca. Skatītājam tiek ļauts turēties pie savas pārliecības un izpratnes attiecībā uz Latvijā aktuālajām debatēm par dzimuma bioloģisko vai sociālo izcelsmi. Kā rāda ekspertu, piemēram, sociālantropoloģes Annas Žabickas un psihoterapeita Nila S. Konstantinova viedokļi Punctum.lv vīriešiem veltītajā rakstu sērijā “Vīru lietas”, tad konflikts starp stingri ievilktām frontes līnijām, visdrīzāk, ir vēsturisks pārpratums, kas saistīts ar zinātniskās tēmas salīdzinošu novitāti. Mērenākajās teorijās ir un būs atvēlēta vieta gan bioloģiskiem, gan sociāliem dzimuma aspektiem. Izstādes atvērtība dažādiem uzskatiem ir iepriecinoša, jo, cirvjus norokot, ir daudz vieglāk domāt.

Jānis Mitrēvics. "Cīņa ar pūķi", 2001. 200x150cm

Kas tad īsti notiek, kad vīrietis kļūst par mākslas darba tēmu? Vispirms rodas nevis atbildes, bet nākamie jautājumi, piemēram, – kas vīrietim vai vīriešiem ir specifisks? Salīdzinājumā ar ko? Salīdzinājums ar sievietēm ir klasisks, bet tikpat saistoši ir vīriešus salīdzināt savā starpā. Kā jau minēju, izstāde veiksmīgi aptver vairākas tēmas, kuras vismaz vēsturiski ir tipiskākas vīriešiem. 


Ivs Zenne. “Aivars. Masculinium 2”. 2006, digitāldruka, 70x100 cm

Sākšu apvērstā kārtībā ar vīriešiem šķietami nepiemītošas iezīmes apspriešanu. Vīrieši un emocijas. Iespējams, katrs no jums sociālo mediju diskusijās vai ekspertu viedokļos ir jau sastapies ar atskārsmi, ka vīrieši arī jūt. Tēmas raksturīgais centrs ir asaras vai raudāšana. Atturēšanās no raudāšanas ir viena no vīrišķības iezīmēm, tādēļ rodas jautājumi, vai tas nav kaitīgi veselībai (emociju apslāpēšana, iespējams, ir viens no pašiznīcinošu impulsu cēloņiem u.tml.) un galu galā, vai tomēr arī raudāt nav gana vīrišķīgi. Jautājums ir atklāts, viedokļi atšķiras, interesanti, ka Latvijā tēma ir piefiksēta jau labu laiku agrāk, un izstādē par to liecina Īva Zennes 2006. gada fotodarbs “Aivars. Masculinium 2” – nomodā guļošs, skumstošs vīrietis. Skumjas gan nav vienīgās emocijas, tādēļ jautājums ir saistošs plašākā diapazonā, kas skar emociju komunikāciju. Es pat tēmu paplašinātu vēl tālāk – kā vīrieši vizuālajā mākslā pauž maigumu, poētisku sapņainumu vai simpātijas (ne erotiskā nozīmē)? Un šādus, it kā ne tos tipiski vīrišķīgākos stāvokļus, pauž izstādes mākslinieki. 

Leonards Laganovskis. Ashes to Ashes I. 2015. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 29x21cm

Ritums Ivanovs. Savienojums. Imants. 2016, audekls, eļļa, 145x178 cm

Leonarda Laganovska minimālistiskajos zīmējumos Ashes to Ashes no izsmēķiem garo pēdējais dūms, rādīdams zvaigznājus. Vīri darba pauzēs mēdz kopā izpīpēt idejas un prātulas, pafantazēt. Rituma Ivanova gleznotais vīrieša portrets aizvērtām acīm “Savienojums. Imants” jau tiešāk vedina nojaust, ka personāža mentālo interjeru neveido vien racionālas, pragmatiskas, loģiski skaidras un rīcības dramaturģijai pakārtotas domas piruetes. 


Kristaps Zariņš. Ādams, 2006. 225x51cm

Veids, kādā iespējams pievērst uzmanību vīrietim kā jūtu, ne vien prāta, respektīvi, veselai, ne dalītai personai, ir kailums vai vīrieša ķermeniskuma uzsvērums. Izstādē ir vairāki vīriešu akti, bet interesanti, ka nupat raksturotajai nozīmei vistuvāk ir Kristapa Zariņa “Ādams”, kas skatītājam ir pavērsis muguru, tādējādi, iespējams, alternatīvi vīģes lapai akcentējot kailuma raisītā kauna apziņu. Ķermeņa erotika, pievilcība, skaistums ir citi atslēgvārdi, kas vīrieša reprezentāciju vedina emociju un juteklības virzienā; gan gribētos domāt, ne obligāti, ņemot vērā emociju un miesiskas izpausmes spektra plašumu, kas nav atvedināms vien uz seksapīlu vai no miesas metaforām attīrītu skaistumu. 

Tāds idejiski skaists izstādē ir Gintera Krumholca dronu mednieks Apollons. Skulptūras “Saullēkts” varavīksnes krāsojumu autors saista ar tīrību un skaidrību, jo varavīksne parādās pēc attīroša lietus. Krumholca Apollons sevī iemieso asu un uzmanīgu vērojumu, kas nav dažādo mūsdienu blīvās informācijas vides gadžetu fragmentēts. Pie graciozā Apollona kājām mests nomedīts drons ar aplauztiem propelleriem, savukārt dieva rokā izstieptais loks un debesīs vērstais skatiens liecina par nākamo mašīnupuri, kam pretim traucas izšautā bulta. Tā ir vīrieša prāta, vēsturiski primārās mentālās sfēras, uzvara, un vingrā, muskuļotā ķermeņa loma ir uzsvērt domas attīrītā skatiena veiklību. 

Kristaps Ģelzis. Personīgais kubs. Parādes pašportrets. 2001. 100x120 cm

Stipri miesiskāku kailumu demonstrē Leonhards Lapins darbā “Pašportrets kā Venēra”, kur korpulentais un bārdainais mākslinieks valšķīgi izgūlies dīvānā gluži kā Renesanses gleznotāja Džordžones “Dusošā Venēra”. Tomēr arī šoreiz prāts ir primārāks par miesu, jo 1982. gadā radītais darbs ir bijis paredzēts kā ironisks popārta žests, atklājot sievietes reprezentāciju un to vērošanas politiku. Citiem vārdiem sakot, tā drīzāk ir kailuma attēlošanas un attēlu vērošanas kritika. Līdzīgi var lasīt Kristapa Ģelža kailuma funkciju 2001. gadā tapušajā pašportretā “Personīgais kubs (parādes pašportrets)”, kurā autors pliks sēž pie tukša ofisa galda, pīpē un veras pa labi esošajā logā. Ģelzis savos darbos vedina domāt par nacionālo identitāti un valstiskumu, par to, kā šodien cilvēki izjūt sevi un savu vietu Latvijā. Kaili. Vīrieša gadījumā šāds kailums signalizē nedrošības izjūtu gan ģimenes, gan valstiskā mērogā, ņemot vērā kopienas aizsarga lomu kā salīdzinoši tipisku vīrišķības izpratnes aspektu. 

Jonas Gasiūnas. "Mans noslēguma pārbaudījums bija viduvējs, bet mans treneris Trušu Gurķis bija apmierināts", 2018. Audekls, eļļa, kvēpi no sveces dūmiem, 280x215cm

Tēma ir svarīga tieši dzimuma aspektā, jo vismaz man jau labu laiku prātā mājo doma, vai es būtu gatavs militāra konflikta gadījumā palikt un dzīvot valsts labā. Doma nepagaist, jo regulāri tiek iedzīvināta draugu sarunās. Tie, kuriem ir bērni, saka, ka nezina, un es šādu atbildi saprotu. Pašam tas izvēli neatvieglo, jo bez draugu neapšaubāmā pleca izaicinājums liekas vēl jo pamatīgāks. Bet vīrišķīgi ir izlemt. Lēmumu apgrūtina svaigas zināšanas par to, kas un kā konflikta situācijās notiek, kā arī mēroga trūkums, tādēļ runāju par palikšanu valstī, ne stāšanos armijā, jo, šķiet, mūsdienu profesionālās armijas vajadzībām es būtu nederīgs. Līdzīgi acīmredzot šķiet arī Kristianam Brektem – tušas zīmējumā “Svētais” viņš sevi portretējis bruņinieka, pūķa galinātāja tēlā. Ja Ģelzis tēmu risina dziļi nopietni, tad Brektes darbs ir klaji ironisks. Varbūt tomēr izrādīsies, ka visa tā kara būšana ir tikai joks un mačo fantāzijas, jo varoni papildina stikla kupolā ievietots mākslīgs loceklis ar zīmētu bībelisko Ievu un atziņas koku a la tetovējumu. Šķietami likumsakarīgs lomu sadalījums, ja vīri iet karot. Klaja ironija neatceļ tēmas aktualitāti un problēmas pamatīgumu; tas nav pirmais darbs, ko Brekte velta karavīriem un karam. Arī āksti jūt bailes.

Kopienas aizsarga loma pieprasa spēju bailes absorbēt, kā arī regulāri būt pakļautam bīstamām situācijām. Drosmīgs, fiziski un mentāli spēcīgs, izturīgs, attapīgs un veikls vīrietis – tāds, kas kara apstākļos spēj palikt dzīvs, – top pamazām, gadiem ilgi, ikdienā vingrinoties. Cik lielā mērā dziņu pēc bīstamiem izaicinājumiem un agresīvāku reakciju uz vidi nosaka bioloģija, cik audzināšana, ir atklāts jautājums, bet ir pavisam skaidrs, ka abi faktori ir būtiski. Piemēram, to, ka mūsdienās no kara ir ļoti bail, nevis to gaida ar jūsmu un bravūru kā agrāk, nosaka drīzāk sociāli faktori un tehnoloģiski jauninājumi, bet ne tik daudz bioloģija. Mēs diendienā varam redzēt un dzirdēt, kas tieši notiek kara skartos reģionos, un pārliecināties, cik karš ir nevēlams. Ja vien ir gana prāta un nav karošanas pieredzes, nepietiek ar miera apstākļos kaldinātu vīrišķību, lai glauni un pārliecinoši sevi iztēlotu tādā bēdu ielejā. Šajā ziņā Brektes vīrietis-karotājs ir arvien apdraudētāka suga, kas iespējama informatīva vakuuma vai propagandas apstākļos. Tas savukārt liek pārdomāt, kas demokrātiskā sabiedrībā tiek sagaidīts no vīriešiem kā vīriešiem un cik tas ir pamatoti, kā arī strādāt pie alternatīvām drošības stiprināšanas un militāru draudu novēršanas metodēm. Tehnoloģija un tās attīstīšana ir viens no drošības vaļiem. 

Leonhards Lapins. “Vīrietis-mašīna II”. 1978. Augstspiede, 40x40cm

Leonharda Lapina 1978. gadā tapusī darbu sērija “Vīrietis-mašīna” skar tehnoloģijas tēmu – mākslinieks mašīnas interpretē kā pilnīgi jaunu un neatkarīgu dabas daļu ar savu struktūru un attīstības dinamiku. Mašīnas ir lokomotīves, automobiļi, lidmašīnas, gan arī plašākas industriālu sabiedrību struktūras. Uzskatāms piemērs tam ir darba automatizācija vai robotizācija. Saistību starp dzimumu un tehnoloģiju vedina ieraudzīt arī Gļeba Panteļejeva tērauda un alumīnija skulptūra “Vīrieši uzvalkos”, kur starp plecu klučiem ieķīlēti galvu kluči. Vīrietis darba uzvalkā mūsdienās ir augstākās varas – vai tā būtu valsts, starpvalstu vai uzņēmuma – tipisks pārstāvis. Šādu varu vēl arvien lielākoties īsteno vīrieši. Uzvalks un tā ierobežotās variācijas liecina par varas izpausmi mūsdienās – miera laika dzīvē tā ir neuzkrītoša, bezpersoniska un izkaisīta starp speciālistu pulkiem, nevis vertikāli izkārtotiem monarhiem. Katram darbam ir sava garoziņa, mēdz teikt, un profesijas imidžs var būt visai cieta garoziņa. Panteļejeva darbs ir kritisks, kas gan nav neapšaubāmi, ja nedaudz attālināmies no uzvalkotā tēla saistības ar Latvijas politiķu un citu valsts pārstāvju tēlu, kas, visdrīzāk, arī atspoguļojas skulptūras rūgtajā veidolā. Galu galā tikai mazliet mainīga oficiāla darba uniforma var tikt skatīta kā demokrātiskuma un vienlīdzības pazīme, kur sadarbībā ir svarīgs kopīgais, nevis atšķirīgais. Tāpat izteikti specializēta darba dalīšana plašākā perspektīvā ir viens no būtiskiem progresa dzinējspēkiem. 20. gadsimta sākuma idejas par sabiedrību kā gludi funkcionējošu mašīnu, kur katrs indivīds ir rosīgs zobratiņš, nav tās pievilcīgākās – monotons un funkcijās aprobežots darbs ir notrulinošs. Tomēr grūti noliegt, ka ļoti kompetenti speciālisti profesijās, tai skaitā politikas un ekonomikas dažādajos atzaros, ir sabiedrības ieguvums.

Atis Ieviņš, Purmale, Polis. 1982. Siets ar izgaismotu grafikas trafaretu, 84x60cm. Foto: Atis Ieviņš

Viena no izstādes veiksmes vai panākuma pazīmēm ir tā, cik ilgstošas un sazarotas pārdomas ierosina izstādīto darbu ansamblis. “Vīrietis mākslā” domāšanu varētu turpināt citos virzienos un par citiem, šeit neminētiem izstādes darbiem, ja vien raksta mērķis nebūtu jūs aizvilināt izstādi apskatīt pašiem un savus priekšstatus samērot ar piedzīvoto. Tas tiešām ir tā vērts.


Paulis Liepa. "Zvaigznes", 2014. Kartongriezums, kologrāfija, papīrs, finieirs, 100x61,8cm