Vai skudrām vajag muzeju?

Komentārs par Gundegas Evelones izstādi “Laikmetīgās Mākslas muzejs skudrām” Room9

Santa Hirša
26/10/2018

Neesošais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs jau gadiem ilgi ir viens no publiskajā telpā apspriestākajiem lokālās kultūras jautājumiem, kas tiek aktualizēts pat ar muzeju darbību tieši nesaistītās iniciatīvās un radošajās izpausmēs. “Vai Latvijai nepieciešams laikmetīgās mākslas muzejs?” izvērsies par tikpat vispārpieņemtu publisko sarunu tematu kā dzīvesstila žurnālu interviju klišejiskais jautājums par trim lietām, kas būtu jāņem līdzi uz vientuļu salu. Kulāru sarunas un arī nozares profesionāļu diskusijas muzeja nepieciešamību ir retoriski izvērsušas līdz tādam līmenim, kurā nacionālā kultūra bez šādas institūcijas nespēj ilgtermiņā pastāvēt, un vispār vairs neskaitās ne nacionāla, ne kultūra. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nedienu hronoloģiju šoreiz nepārstāstīšu, tā droši vien ir vispārzināma, tāpat kā mākslas aprindu neziņa par to, kad un kā (un vai vispār) mums beidzot būs vieta, ko saukt par savu laikmetīgās mākslas muzeju. Atminoties līdzšinējos projektus, uzkrītoši liela daļa uzmanības tajos tikusi veltīta arhitektūras un būvniecības jautājumiem, un muzeja izveidi visvairāk bremzējusi adekvāti reprezentatīvu un funkconāli piemērotu telpu neesamība. Tiesa, Latvijas nesenākajā mākslas vēsturē rodams žēlīgs apliecinājums tam, ka ar glītu telpu izbūvi nebūt nepietiek – diemžēl Rīgas Mākslas telpas potenciālu kļūt par spēcīgu galvapsilsētas zīmolu tās pašvaldība joprojām nav izmantojusi, un jau vairākus gadus izstāžu telpa grimst viduvējā programmā bez skaidri noteiktas virzības, kultūras vērtību orientācijas un spēcīga radošā virzītājspēka. Pilsētas izstāžu zāle, protams, ir semantiski neitrālāka institucionālā vienība nekā muzejs, taču tās darbības trūkumi ir simptomātiski mūsu kultūrpolitikai un būtu jāņem vērā arī domājot par valstiskas nozīmes muzeju.


Gundegas Evelones akcija izstāžu telpā Room9 veltīta dažādiem laikmetīgās mākslas muzeju fenomena aspektiem – projekts aktualizē valstiska muzeja fizisko neesamību un ironizē gan par nerimstošo ažiotāžu ap to, gan par publiskajā telpā fiksēto retoriku un laikmetīgajiem muzejiem kā institucionālo “žanru”. Līdz ar to akcija ir nevis sociāli kritisks nosodījums, kas pauž konkrētu autores pozīciju, bet drīzāk grotesks situācijas pārveidojums, vizualizējot to telpiskas instalācijas formā. Kariķējoša rotaļāšanās ar sociālajām reālijām raksturīga vairākiem Gundegas Evelones performatīvajiem projektiem, kuros caur konceptuālu naivumu sarežģītas politiskās situācijas trivializētas līdz spēļveida stāvoklim. Spēlēšanās ar muzeja ideju redzama arī Room9 izstādē, un tās vizuālo izpildījumu droši vien varētu klasificēt kā tāda veida radošās prakses, ar kurām aizrāvāmies bērnībā. Skudru muzeja akcijas formālo ietvaru un telpiskās struktūras atspēriena punktu veido pavisam vienkārša matemātiska formula – Gundega Evelone ir aprēķinājusi, ka laikmetīgās mākslas muzeja uzcelšanai nepieciešamos 30 miljonus euro (summai gan trūkst konkrētas atsauces) būtu iespējams savākt, ja katrs Latvijas iedzīvotājs šim mērķim ziedotu 15 euro (reālie iedzīvotāju statistikas dati gan varētu nebūt tik optimistiski). 15 euro nodeva kalpoja kā izstādes kopējais budžets un māksliniecei muzeja izveidē bija jāiekļaujas šajā summā, veicot simbolisku pilsonisko ieguldījumu muzeja izveidē. Protams, tā ir arī klaja zobgalība par valsts nespēju risināt šāda veida jautājumus, iniciatīvu pārņemot pašiem iedzīvotājiem un rīkojot plašas līdzekļu vākšanas/ziedošanas akcijas. Un interesanti, cik veiksmīgi noritētu šāda “samešanās” akcija modernās mākslas muzejam realitātē?


Gundegas Evelones ziedojums ir realizējies telpiskās ietinamās plēves konstrukcijās abu Room9 izstāžu telpu lielumā. Tiesa, skudru mērogam instalācija šķiet nedaudz par plašu un vairāk atgādina, piemēram, bērnības spēlēšanos “štābiņos”, jo proporcionāli piemērota arī cilvēkiem. Evelones Do-It-Yourself veida risinājumi un izteiktā low-tech estētika kontrastē ar superēku būvniecības praksi, kas muzejus padara par tūristu piesaistīšanas objektiem, kā arī pievērš uzmanību tam, cik neproporcionāli daudz resursu tiek veltīts fiziskajam veidolam, nevis saturam. Tikai divas telpas Evelones instalācijā paredzētas mākslas eksponēšanai, viena pastāvīgajai, otra mainīgajai ekspozīcijai, savukārt pārējo skudru muzeju veido telpas, kas paredzētas diskursīvām un mazāk diskursīvām nodarbēm, piemēram, kafijošanai. Protams, tas nav nekas jauns un pie tā visa mēs esam jau pieraduši, taču vēl nav par vēlu pajautāt, vai muzeju daudzfunkcionalitāte netraucē iestādes nosaukumam? Varbūt precīzāk būtu tos dēvēt par centriem – ņemot vērā, ka muzejs ir atmiņu institūcija, kam sabiedrības apziņā ir ļoti respektabla nozīme, neatkarīgi no apmeklēšanas biežuma? Laikmetīgās mākslas muzeju vēlmi konkurēt ar citām izklaides iestādēm Gundega Evelone ir netieši pielīdzinājusi cilvēku un kukaiņu konkurencei, akcijā iesaistot arī performances ar fiktīviem muzeju darboņiem, līdz ar to katram apmeklētājam šīs nedēļas garumā ir iespēja iet un “paspēlēt muzejos”. Evelones akcija pievēršas gan mītiem un stereotipiem par muzeju dzīvi, gan to neatbilstībai mūsdienu mainīgajai situācijai, kurā globālās ekonomikas spiediens pastāvīgi liek mainīties arī ierastajiem kultūras mehānismiem. Mākslinieces ironija varēja būt vēl negantāka, spēles apstākļi absurdāki un uzsvars uz matemātiskajām proporcijām it visā – vēl matemātiski precīzāks. Taču kopumā skudru muzejs ir labdabīgs mēģinājums veselīgi pasmieties pašiem par sevi, gluži kā avīžu pēdējo lappušu karikatūrās – katrā jokā ir daļā patiesības.

Informācija par projektu “Laikmetīgās Mākslas muzejs skudrām” atrodama šeit