Ivonna Blazvika. Starp universālo un personīgo
Anna Arutjunova
02/01/2012
Ivonna Blazvika vada Vaitčapelas galeriju (Whitechapel Gallery), vienu no ietekmīgākajām nekomerciālajām laikmetīgās mākslas galerijām, kas atrodas Londonas Īstendā. Pirms tam viņa strādājusi par kuratori Londonas Laikmetīgās Mākslas Institūtā (ICA) un darbojusies Nikolasa Serotas komandā, galerijas Tate Modern vadībā. Blazviku droši var saukt par vienu no šībrīža pasaules autoritatīvākajiem mākslas ekspertiem, bet laikraksts Financial Times viņu nesen ierindojis sava 2011. gada ietekmīgāko sieviešu saraksta pirmajā vietā. Maskavā Ivonna Blazvika bija ieradusies, lai piedalītos Kandinska prēmijas pasniegšanā – viņa ir viena no žūrijas locekļiem.
Kāds ir jūsu iespaids par finālistu projektiem?
Bija pārstāvēts visai eklektisks darbu klāsts, un likās interesanti, ka māksliniekus nodarbina tiklab personiska, kā politiska rakstura tēmas. Bija jūtama zināma sasaiste ar sociālo sfēru. Interesanti, ka tieši šajā konkrētajā brīdī autori sajutuši, ka mākslu iespējams izmantot, tajā pašā laikā tomēr nekļūstot didaktiskiem. Dažu mākslinieku darbos jautās bažas par to, ka zaudēta zināma publiskā telpa, vai par grūtībām, ar ko saduras konkrētas kopienas.
Uzvarētāja Jurija Alberta darba pamatā ir balsošanas procesa princips; Krievijas pašreizējā politiskajā kontekstā tas ieguvis zināmu papildus nozīmi. Vai mākslai jābūt politiskai?
Man šķiet, ka māksla vienmēr ir politiska, bet tas nenozīmē, ka tai jārunā par politiku. Tādi darbi kā minētais Jurija Alberta projekts, kurš tapis pirms diviem gadiem un kurš, protams, atsaucas uz Hansa Hākes 1970. gadā radīto instalāciju MoMA aptauja (MoMA Poll), ir tikai daļa no kontinuitātes. Tas vienkārši ir labs darbs, jo nezaudē savu aktualitāti – lai kā risinātos notikumi apkārtējā sociālajā sfērā, tas tik un tā šķiet saprotams. Un tieši tas ir darba galvenais spēks – tas neaprobežojas ar kāda noteikta brīža vai ideoloģijas ilustrēšanu; tas paliek atvērts un var iegūt arvien jaunas nozīmes. Un šī iemesla dēļ es to uzskatu par izdevušos mākslas darbu.
Cik redzama vispār starptautiskajā arēnā ir krievu mūsdienu māksla?
Pasaulē ir liela interese par to, kas notiek Austrumeiropā un Krievijā, taču pārsvarā to monopolizējušas atsevišķas personības, tādas kā Boriss Mihailovs vai Iļja Kabakovs. Taču, pateicoties tādām galerijām kā Londonas Calvert 22, mēs pamazām iepazīstam arī jaunās mākslinieku paaudzes darbus. Mākslas pasaule mūsdienās ieguvusi daudz globālāku raksturu, un ir kļuvis grūtāk tikt sadzirdētam cauri neskaitāmu un tik atšķirīgu balsu dunai. Mākslas pasaules apvāršņi ir ļoti plaši, un ļoti iespējams, ka mūsu uzmanību piesaistīs kāds mākslinieks no Marokas vai Libānas, ne tikai no Krievijas vai Korejas. Konkurence kļuvusi daudz sīvāka.
Ivonna Blazvika ar Kandinska prēmijas žūrijas locekļiem
Vai jums liekas, ka mākslas globalizācija ir pozitīvs process?
Mākslai jau vienmēr piemīt kulturāli specifisks raksturs. Iezīmējas arī plašākas tendences, un reizēm gadās redzēt darbus, kam nav nekādu raksturīgu vaibstu. Daudziem darbiem pamatā subjektivitāte un personīgas dabas stāsti – nu jau pagājuši desmit gadi, kopš izplatījusies šāda dienasgrāmatas tipa pieeja. Mani personīgi tā vairs īpaši neinteresē, bet no kopīgām ietekmēm vai tendencēm izvairīties vienkārši nav iespējams – mākslinieki taču interesējas cits par cita darbu. Unikalitāti mākslas darbam piešķir individuāla talanta un kultūras īpatnību kombinācija, kas kopsummā iziet ārpus viena vai otra robežām. Teiksim, jebkuram skatītājam kaut ko izteiks Kabakova darbi, kaut arī viņš taču nāk no padomju laikiem. Viņš rada scenārijus, kuriem iedvesmu smeļas savā personīgajā pieredzē, bet piepilda tos ar universālu jēgu.
Kuri mākslinieki vēl pieturas pie šāda redzējuma?
Mēs patlaban izstādām poļu mākslinieku Vilhelmu Sasnalu no Krakovas. Viņu ļoti interesē veidi, kādos iespējams izpaust sociālu traumu. Krakova ir pilsēta, no kuras tūristi parasti tālāk dodas uz divām vietām – [Veļičkas] sāls raktuvēm un Osvencimu (Aušvici). Sasnals savās gleznās nebūt nenovēršas no savām saknēm, taču tajā pašā laikā viņš vēro savu dēlu, darbnīcu, kaķi vai skatās ziņas internetā.Un tāpēc viņš ir vienlaicīgi globāls, personisks un vēsturisks.
Vēsturiski Vaitčapelas galerija bijusi izteikti sociāli orientēta. Kāda ir tās stratēģija šodien?
Ieeja galerijā ir bez maksas, un mums ir arī intensīva izglītojoša programma. Vaitčapelas galerija dibināta 1901. gadā, un tās misija jau toreiz bija piedāvāt cilvēkiem izcilu mākslu. Viena no svarīgākajām galerijas īpašībām ir tāda, ka tā nekad nav veidojusi attiecības ar saviem apmeklētājiem uz aizbildnieciskas nots. Pat, ja cilvēks neprata ne lasīt, ne rakstīt, viņam rādīja tikai pašu labāko mākslu. Dibinātāji nebija ar mieru piedāvāt kaut ko vienkāršu, viegli nolasāmu – neko „pa pusei”, un tieši tas galerijas vēsturi padara tik ievērojamu. Galerija šodien rāda rītdienas lielmeistarus, kurus jūs varat apskatīt [tik augsta prestiža iestādēs kā] MoMA vai Teita galerija – tāds ir galerijas kredo un vienlaikus arī lielais izaicinājums. Vaitčapela piedāvā arī daudzas izglītojošas programmas. Piemēram, mēs palīdzam māksliniekiem spert nākamo soli pēc augstskolas beigšanas, paskatīties, kas notiek apkārt. Tāpat arī sagādājam cilvēkiem iespēju paklausīties nopietnu intelektuāļu spriedumos – uzaicinām redzamus augstskolu mācību spēkus, kuri nolasa lekciju vai padalās savās pārdomās par kādu mūsuprāt būtisku jēdzienu arī ārpus universitātes sienām.
Wilhelm Sasnal. Kacper, 2009, oil on canvas. 75 x 90 cm
1991. gadā jūs sarīkojāt pirmo publisko Demjena Hērsta izstādi. Kā jūs izskaidrotu Hērsta fenomenu?
Pirmkārt, Hērsts ir ļoti britisks mākslinieks. Viņš smeļas iedvesmu no taksonomijas, no lietām, ar ko cilvēki aizrāvās 19. gadsimtā; viņš ir arī ļoti gotisks. Hērsts izmanto cigaretes un farmaceitiskus produktus cilvēkiem labi saprotamā veidā; viņš apvieno ārkārtīgi askētiskas un klīniski higiēniskas lietas ar narkotiku lietošanu un dažādiem cilvēka fizioloģijas aspektiem. Hērsts ir figurāls mākslinieks, kurš ķermeni apraksta caur to, kas tajā tiek injicēts – ko tas sevī uzņem, un tā ir ļoti sarežģīta un izsmalcināta pieeja. Viņu, tāpat kā savulaik Endiju Vorholu, ļoti interesē publicitāte – tas, kā tā uzrunā masu auditoriju. Studiju laikos viņš reklāmai veltīja vairāk uzmanības nekā mākslas vēsturei, mēģinot izprast, kā tā darbojas. Viņš noteikti ir simptomātisks 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma mākslai, tāpat kā, piemēram, Džefs Kūnss vai popārta pārstāvji.
Vai viņš atstājis kādu īpašu iespaidu uz britu mākslas ainu?
Jā. Viņš deva enerģijas spērienu 90. gadu sākuma mākslas aprindām, kas tolaik bija ļoti saskaldītas. Tajos gados praktiski nebija mākslas tirgus, un mākslinieki nestrādāja kopā, nesadarbojās – viņi bija katrs par sevi un savā starpā konkurēja. Bija arī ļoti maz galeriju, tiklab privātu, kā publisku, kurās varētu izstādīt laikmetīgo mākslu. Kad Hērsts mācījās [Londonas Universitātes] Goldsmitas koledžā (Goldsmiths), viņa pieeja bija negaidīt, kamēr kāda mākslas institūcija viņu pamanīs, bet vienkārši ņemt un sarīkot savu izstādi pašam. Nekustamais īpašums tolaik bija ļoti lēts; Hērsts sameklēja noliktavas telpas, kurās varēja izstādīt ne tikai savus, bet arī savu draugu darbus. Un pietika ar šo vienu sadarbības piemēru, lai burtiski galvanizētu mākslas pasauli. Hērstam izdevās iesaistīt Čārlzu Sāči, atrast sponsorus – viņam bija īsta uzņēmēja dzirksts.
Kādas tam bija sekas?
Hērsta enerģija iedvesmoja arī citas mākslinieku grupas pārņemt tukšas telpas un sniegt savstarpēju palīdzību. Viņam atradās simtiem sekotāju, un mākslas pasaule pēkšņi pārvērtās, kļūstot ārkārtīgi dinamiska un atvērta sadarbībai. Cilvēki pret Hērstu izturas ar aizdomām, jo viņš šo fenomenu laida pasaulē ar savu izstādi Freeze 1988. gadā un pēc tam pats arī pielika punktu ar savu darbu lielo izpārdošanu Sotheby’s izsolē 2008. gadā, kas sakrita ar [investīciju bankas] Lehmann Brothers bankrotu. Viņš iezīmējis robežas veselai ērai.
Vaitčapelas mākslas galerijas fasāde
