Lakstīgala zelta būrī. Arhitektūra muzejā
24/03/2015
Arhitektūras eksponēšana muzeja izstāžu zālēs ir kā lakstīgalas iesprostošana zelta būrī – lai cik krāšņs un ērts tas būtu, putna skaistā dziesma īsti neraisās. Tradicionāli ēku iespaidu un arhitektu vēstījumu mēģina attēlot, izmantojot arhitektu skices, rasējumus un maketus. Līdz ar fotogrāfijas kā dokumentācijas tehnikas attīstību arhitektūru mēģina ar gaismas palīdzību noķert uz fotopapīra vai tagad – digitālā attēlā. Taču visu laiku saglabājas sajūta, ka to iespaidu, ko ēkas raisa, tās lietojot vai izstaigājot klātienē, uz muzeju pārnest nav iespējams. Milzu cerības tika liktas uz datortehnoloģiju piedāvātajām iespējām, kuru šķietami augstā dziesma ir krāšņās arhitektu ieceru vizualizācijas. Taču arī tās ātri vien nesa smagu paģiru sajūtu gluži kā pēc psihedēliskas ballītes, un, iespējams, ietekmē mūs vairāk nekā gribētos. Ja līdz tam ēkas tēls bija arhitekta galvā, pēc tam uzceltā ēkā un tad mēģināja to fiksēt attēlā, tagad attiecības starp uzcelto un iecerēto ir mainījušās. Vispirms mēs uzzinām arhitekta ieceres vispārākajā pakāpē vizualizāciju veidā, kas ātri vien apceļo pasaules medijus, un tad uzcelto mēģinām salāgot ar vizualizācijās redzēto, bieži vien secinot, ka dzīvē viss ir citādāk. Esam piedzīvojuši totālu vilšanos datoru ģenerētajās bildēs ar vienmēr smaidīgajiem bērniem un jauniem, laimīgiem cilvēkiem arhitektūras priekšplānā. Tas viss joprojām noder komerciāliem mērķiem, lai pārliecinātu pasūtītājus, bet izstāžu zālēs tiek uztverta kā slikta gaume. Ne velti Rema Kolhāsa (Rem Koolhaas) kūrētās Venēcijas arhitektūras biennāles izstādēs datorvizualizācijas nebija manāmas.
Rems Kolhāss vizualizē kā nacionālā arhitektūra izskatījās senāk.
© Rem Koolhaas / Courtesy La Biennale di Venezia 2014
Bet kā tad lai arhitektūru ievieto izstāžu zālēs? Nākošais mēģinājums bija radīt jaunas telpiskas instalācijas, kas raisītu līdzīgas sajūtas par proporcijām, gaismas izmantojumu un materiāliem, kā apmeklējot arhitekta projektētās ēkas. Viens no pārliecinošākajiem darbiem šajā žanrā bija britu minimālista Džona Pousona (John Pawson) personālizstāde Londonas Dizaina muzejā un īpaši šai izstādei radītā instalācija. Taču šādi telpiski objekti ir dārgs prieks un lielākoties tiek projektēti tieši konkrētajai izstāžu telpai bez iespējas to izvietot citur, tāpēc nākošais mēģinājums ieslodzīt arhitektūru muzeja zelta krātiņā un likt tai dziedāt ir reālu ēkas fragmentu eksponēšana. To visspilgtāk izmantoja tas pats Rems Kolhāss Venēcijas biennāles izstādē „Elementi”, kad kāpņu margām, logu rāmjiem vai namu fasādes fragmentiem tika dots uzdevums izstāstīt stāstu par visu ēku un tās arhitektu. Cita arhitektūras izstādēs manāma tendence liek domāt, ka kuratori un arhitekti ir atmetuši ar roku mēģinājumiem arhitektūru pārvietot uz izstāžu zālēm un vairs pat nemēģina attēlot pašas ēkas, bet apmeklētāju uzmanību vērš uz to, kā mēs uztveram arhitektūru, eksponējot fotogrāfijas un cita veida attēlus, kas vairāk stāsta par to fiksētājiem nekā ēkām. Izteiksmīgs piemērs tendencei bija izstāde Constructing Worlds Bārbikana kultūras centrā Londonā.
Rems Kolhāss vizualizē kā nacionālā arhitektūra izskatās tagad.
© Rem Koolhaas / Courtesy La Biennale di Venezia 2014
Arhitektūras muzeji, salīdzinoši ar citu žanru krātuvēm, ir jauna, 20. gadsimta, parādība. Arī muzejus interesējušie vēstures posmi parasti nesniedzas tālāk par 19. gadsimtu un koncentrējas uz mūsdienu arhitektūras procesu dokumentāciju un saglabāšanu nākotnei. Tas gan netraucē arhitektūras muzejus tradicionāli iekārtot vēsturiski senās ēkās. Latvijas Arhitektūras muzejs, kas šogad svin 20 gadu pastāvēšanas jubileju, šķiet, varētu sacensties par mazākās izstāžu telpas titulu, taču arī pasaulē arhitektūras muzeji reti var lepoties ar vērienīgām un mūsdienīgām izstāžu telpām. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc pasaulē interesantākās un vērienīgākās izstādes par arhitektūru notiek visur citur tikai ne ... specializētajos arhitektūras muzejos. Izstāde, kas vēlāk deva nosaukumu arhitektūras stilam, The Internationa Style 1932. gadā notika Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, bet mūsdienās arhitektūrai veltītās izstādes (gan tematiskās, gan arhitektu personālizstādes) jādodas skatīt, piemēram, uz Pompidū centru Parīzē, Londonas Dizaina muzeju un Bārbikana kultūras centru Londonā. Specializētie arhitektūras muzeji, lai gan tajos parasti ir gan pastāvīgās ekspozīcijas, gan izstādes, vairāk kalpo kā pētniecības centri un vēsturisko materiālu krātuves. Noteikti ir vērts apmeklēt muzeju bibliotēkas.
Pieci arhitektūras muzeji, kurus vērts iegaumēt gan to kolekciju, gan organizēto izstāžu dēļ:
Igaunijas arhitektūras muzejs
- Tallina -
Jauns posms 1991. gadā izveidotā Igaunijas arhitektūras muzeja dzīvē sākās līdz ar Trīnas Ojari (Triin Ojari) nonākšanu muzeja direktores amatā. Trīna Ojari pirms tam bija žurnāla Maja galvenā redaktore un šogad ir arī Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas sastāvā. Kopš 1996. gada muzejs atrodas bijušās rūpnieka Rotermana sāls noliktavas ēkā, uz kurieni tas pārvācās no viduslaiku torņa Tallinas vecpilsētā. Muzeja krājumi sastāv no arhitektūras fotogrāfiju kolekcijas, arhīvu (arhitektu dokumentu, skiču, sarakstes u.c.) kolekcijas un maketu kolekcijas. Interesanti, ka Igaunijas arhitektūras muzeja krājumos ir arī īpašas arhitektu dizainētu mēbeļu un arhitektu radītu mākslas darbu kolekcijas. Muzejs lepojas ar 20. gadsimta sākuma pasta atklātņu kolekciju, kā arī ar arhitektūras instalācijām, kuras lielā skaitā Igaunijā tika radītas 20. gadsimta 70.–80. gados. Muzeja bibliotēkā atrodas vairāk nekā 5000 grāmatu sējumu. To lielākā daļa ir par Igaunijas arhitektūru, bet tiek iepirktas grāmatas arī par arhitektūru un arhitektūras teoriju citur pasaulē. Bibliotēkā ir arī laba arhitektūras žurnālu kolekcija, kuras senākie eksemplāri ir no 20. gadsimta sākuma.
Pašlaik muzejā līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai apskatāmas trīs izstādes. Rail Baltica – The Engine Of Progress (Rail Baltica – progresa dzinējs; līdz 5/04), kas veltīta labākajiem priekšlikumiem jauno Rail Baltica Tallinas Jūlemistes un Pērnavas dzelzceļa staciju arhitektūras konkursā. Tikko Alvara Ālto medaļu saņēmušajam spāņu arhitektu birojam Nieto Sobejano Arquitectos veltīta izstāde The Window and the Mirror (Logs un spogulis; līdz 22/03), bet par igauņu arhitekta Romāna Kūlmāra (Roman Koolmar) paveikto stāsta izstāde Architect Roman Koolmar: From Oru Palace to the Slums of Detroit (Arhitekts Romāns Kūlmārs: no Oru pils līdz Detroitas graustiem; līdz 12/04).
ArkDes bibliotēka, pētniecības birojs un personāla telpas. Ēku projektējis spāņu arhitekts Rafaels Moneo
Arhitektūras un dizaina centrs ArkDes /
Arkitektur - och designcentrum
- Stokholma -
ArkDes uzsver, ka tas pieejams ne tikai arhitektūras profesionāļiem un pētniekiem, bet ikvienam interesentam. Patīkami, ka ArkDes apmeklējumu var apvienot ar došanos uz Moderna Museet. Abas institūcijas atrodas līdzās, vienā ēkā. Centrs tā vairāk nekā 50 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē ir uzkrājis vienu no pasaulē lielākajām arhitektūras fotogrāfiju kolekcijām, kurā ietilpst gandrīz 600 tūkstoši attēlu. Lielākā to daļu ir zviedru arhitektu dāvinājumi un galvenokārt dokumentē Zviedrijas modernisma arhitektūru. 15 tūkstoši no kolekcijas fotogrāfijām pieejamas arī digitāli: digitalmuseum.se. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā trīs miljoni priekšmetu par 500 arhitektiem. Savukārt ArkDes bibliotēkas lasītava tiek uzskatīta par Zviedrijas skaistāko interjeru, kas nemainīts saglabāts kopš spāņu arhitekta Rafalea Moneo (Rafael Moneo) projektētās ēkas atklāšanas 1996. gadā. Arī izstāžu telpas salīdzinājumā ar citiem arhitektūras muzejiem ir patīkami plašas un mūsdienīgas.
Pašlaik ArkDes var apmeklēt Bārbikana kultūras centra izveidoto izstādi Constructing Worlds (Būvējot pasaules; līdz 17/05), kas pirms tam bija apskatāma Londonā un ko laikraksts The Guardian ir nosaucis par 2014. gada labāko izstādi. Tajā tiek piedāvāta arhitektūra, kādu to redz 18 fotogrāfi, un tā veido stāstu nevis par ēkām, bet gan par mūsu uztveri un skatījumu uz tām. Stokholmā izstāde ir papildināta ar fotogrāfijām no ArkDes kolekcijas.
Somijas arhitektūras muzejs
Somijas arhitektūras muzejs /
Suomen arkkitehtuurimuseo
- Helsinki -
1956. gadā dibinātais Somijas arhitektūras muzejs tiek uzskatīts par pasaulē vecāko šāda veida institūciju, un tā kolekcijas pirmais pamatakmens ir 1949. gadā izveidotās Somijas Arhitektu savienības fotogrāfiju kolekcija. Muzejs tika izveidots ne tikai, lai vāktu informāciju par somu arhitektūru, bet arī lai apmierinātu pasaules interesi par šajā ziemeļvalstī notiekošo. 20. gadsimta vidū Somijas arhitektūra bija visas pasaules uzmanības fokusā. Uzreiz gan jāpiebilst, ka lielākā daļa somu slavenākā arhitekta Alvara Ālto mantojuma, tajā skaitā zīmējumi atrodas nevis muzejā, bet gan Alvara Ālto fondā. Par Somijas arhitektūras muzeja kā institūcijas nozīmību liecina fakti, ka muzejs administrē, piemēram, Skandināvijas mērogā nozīmīgo Alvara Ālto medaļas pasniegšanu un aktīvi piedalās arī Somijas nacionālo ekspozīciju izveidē Venēcijas arhitektūras biennāles izstādēs.
Muzejs kopš 1981. gada atrodas 19. gadsimta beigās celtā neorenesanses stila ēkā un ir privāts fonds, ko vada uz trijiem gadiem ievēlēta padome. Lielākā daļa finansējuma tiek saņemta no Somijas Izglītības un kultūras ministrijas. Kolekcijā līdzās 500 tūkstošiem arhitektūras zīmējumu un skiču, vērienīgam fotogrāfiju krājumam, kurā fiksētas ēkas, sākot no viduslaikos celtajām, un maketu kolekcijai, kurā atrodas galvenokārt 20. gadsimta beigās un mūsdienās izgatavoti maketi, tiek apkopota informācija arī par Somijā notikušajiem arhitektūras konkursiem. Ziņas par konkursu nolikumiem, žūrijas vērtējumiem un priekšlikumu dokumentācija aptver laika posmu no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Muzeja bibliotēkai pieder ne tikai 33 tūkstošus liels grāmatu krājums, bet katru gadu tiek pasūtīti apmēram 100 arhitektūras žurnāli.
Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā tiek stāstīts par Somijas arhitektūru laika posmā no 20. gadsimta sākuma līdz 70. gadiem, bet līdzās tai pašlaik muzejā skatāma somu arhitektu biroja Lahdelma & Mahlamäki 30 darbības gadiem veltīta izstāde Lahdelma & Mahlamäki from Competition to Implementation – Projects 1982–2015 (Lahdelma & Mahlamäki no konkursa līdz izpildei – projekti 1982–2015; līdz 5/04). Lahdelma & Mahlamäki jaunākais veikums ir 2014. gadā Varšavā atklātais Poļu ebreju vēstures muzejs; pagājušajā gadā birojs saņēma arī Finlandia balvu arhitektūrā. Muzejs rīko arī lekciju kursus par Somijas arhitektūru angļu valodā.
Jaunais institūts Roterdamā. Foto: Johannes Schwarz
Jaunais institūts /
Het Nieuwe Instituut
- Roterdama -
Jaunais institūts Roterdamā ir globālās ekonomiskās krīzes bērns. 2013. gadā ar mērķi samazināt kultūras institūciju izdevumus Nīderlandē tika izveidots Jaunais institūts, kas apvienoja līdz tam patstāvīgos: Nīderlandes Arhitektūras institūtu, Nīderlandes Dizaina un modes institūtu un E-kultūras zināšanu institūtu. Jaunajam institūtam ir jauneklīgs tēls, taču tā plašajos krājumos ietilpst vairāku simtu arhīvu kolekcijas, vēsturē sniedzoties līdz 19. gadsimtam. Holandieši interesējas ne tikai par sevi, vācot publikācijas par Nīderlandes arhitektūru, bet arī velta uzmanību citur pasaulē notiekošajam. Institūta uzmanības fokusā ir 20. gadsimts un mūsdienas, turklāt te tiek vākta informācija ne tikai par arhitektūru, bet arī par mākslu, fotogrāfiju, dizainu, kā arī par sociālām tēmām – globalizāciju, jaunajiem medijiem un izklaides industriju. Institūta paspārnē atrodas arī viens no 20. gadsimta 30. gadu holandiešu modernisma piemēriem Zonnefelda māja (Huis Sonneveld). Jaunā institūta bibliotēkā atrodas 65 tūkstoši grāmatu, tajā skaitā arī reti izdevumi no 18. un 19. gadsimta, kā arī 1300 periodisko izdevumu nosaukumu no visas pasaules. Pašlaik institūts pasūta 40 arhitektūras žurnālus. Jaunais institūts piedalās arī Nīderlandes nacionālo ekspozīciju izveidē Venēcijas arhitektūras biennāles izstādēm. Pēdējā biennālē tā bija izstāde Open: A Bakema Celebration, kas bija veltīta 20. gadsimta vidus arhitektam Jāpam Bakemam (Jaap Bakema), nīderlandiešu strukturālisma virziena pārstāvim. Institūts pārvalda arī arhitekta arhīvu.
Jaunais institūts rīko arī vērienīgas izstādes. Intriģējošs pieteikums ir par godu Expo veidots trīs izstāžu cikls Innovation at the World Expo 1851–Now (Inovācijas vispasaules Expo izstādēs no 1851. gada līdz mūsdienām; no 26/04 līdz 23/08), kas sola arī veiksmīgāko Nīderlandes nacionālo paviljonu izlasi Expo izstādēs.
Honkongas vizuālās kultūras muzejs M+. Publicitātes foto
Vizuālās kultūras muzejs M+
- Honkonga -
Honkongas Vestkovlonas (West Kowloon) Kultūras rajona sastāvā esošais vizuālās kultūras muzejs M+ gan pagaidām ir tikai nākotnes apsolījuma stadijā. Taču ļoti intriģējošs apsolījums. Arhitektūra ir viena no M+ interešu loka sastāvdaļām. Muzeja atvēršanu šveiciešu arhitektu Herzog & de Meuron projektētajā ēkā plāno 2019. gadā, taču jau tagad muzeja krājumā ir apmēram 1000 objektu liela arhitektūras kolekcija. Tās interešu fokuss ir Āzijas arhitektūra, ietverot gan austrumu arhitektu darbus Rietumu puslodē, gan rietumu arhitektu projektēto Āzijā. Kolekcijā ir maketi, skices, vizualizācijas, digitālie faili un fotogrāfijas, taču, atšķirībā no citiem muzejiem, visi šie dokumenti tiek uztverti nevis kā arhitektūras dokumentācija, bet gan kā pētniecības avoti, lai izzinātu, kā sabiedrība arhitektūru uztver un ko par to domā. Taču, līdzīgi arhitektūras muzejiem Eiropā, arī M+ interesējošais laika posms ir 20. gadsimts un mūsdienas. Pirmā muzeja rīkotā arhitektūras izstāde bija veltīta Herzog & de Meuron M+ ēkas projektam un līdzīgi citām M+ pašlaik rīkotajām izstādēm atradās pilsētā kā nākotnes muzeja promocijas pasākums.
