Foto

Subjektīva, egoistiska ainavas papildināšana

Odrija Kalve

Ekspresintervija ar ielu māksliniekiem Daini Rudeni un Ēriku Cauni


24/08/2015

Pirms pāris gadiem interneta vidi apceļoja video, kurā redzama sienu gleznojuma Sarkandaugavā tapšana. Fascinējošais sarkanmatainās sapņotājas tēls gan video, gan dzīvē pievērsa uzmanību šai pusaizmirstajai Rīgas apkaimei, mudinot atklāt arī citas piemirstās vietas pilsētā. Gleznojuma autors Dainis Rudens ar šo darbu tolaik aizsāka projektu par Rīgas apkaimju atdzīvināšanu un šādā veidā rosināja diskusiju par ielu mākslu pilsētvidē. Pagājušajā gadā kopā ar ielu mākslinieku KIWIE, tapa apjomīgais sienas gleznojums „Saule. Pērkons. Daugava“ Tallinas ielā – trīs nedēļas, 800 kvadrātmetru, 22 metru augstums, 35 metru platums, 1500 krāsu baloniņi, negulētas naktis un darbs ik dienu. Šovasar Liepājā, Krišjāņa Valdemāra un Peldu ielas stūrī, mākslas foruma „Atklāj savu dzintaru!“ ietvaros, Dainis Rudens kopā ar Ēriku Cauni uzbūra lielformāta sienas gleznojumu „Skaņu vīrs“.

Dainis Rudens uzskata, ka viņa gadījumā tas ir sākums un Ērika gadījumā tas ir vēl lielāks sākums. Dainim viņa darbi ir kā sava veida dienasgrāmata: „Kaut kas patīk, interesē, es iedziļinos un uztaisu tāpēc, ka es uztaisu. Sev.“ Viņš meklē lietas, kas viņu sajūsmina. Ēriks zināja, ka nodarbosies ar ielas mākslu, pirms vēl bija pamēģinājis ko uzpūst uz sienas. 


Daiņa Rudens darbs. Foto no personiskā arhīva 

Kā man jūs saukt – street art vai stencila mākslinieki? 

Dainis Rudens (D. R.): Es laikam esmu stencilists. Bet tas arī ir tā nosacīti. Mazizmērā ir trafareti, bet, kad ir kādi lielāki izmēri, tehnika saglabājas – idejiskais gājiens, bet izpildījums jau ir bez trafaretiem.

Ēriks Caune (Ē. C.): Es esmu ar brīvu roku zīmētājs. Man papīrus griezt ne visai patīk. 

Kā pievērsāties ielu mākslai? 

D. R.: Gāju breika pulciņā. 2000. gadā bija baigais hip hop vilnis, visi repoja, breikoja, tad arī grafiti parādījās. Es esmu no Madonas. Tur ieradās kāds krievu tautības puisis (viņš bija huligāns un vecāki viņu aizsūtīja uz laukiem) un „atveda“ grafiti. Es saskatījos, kā lielie džeki dara, sāku kaut ko mēģināt, un beigās jau viņiem varēju pogas izgriezt. Tā arī gadus piecus, sešus ar pārtraukumiem es pūtu tieši grafiti. Tad es dabūju nopietnu traumu, praktiski gadu negāju ārā, bet man kāds puisis parādīja pirmo trafaretu. Es paskatījos – baigi labs, un arī sāku vienu „tamborēt“. Tas bija 2007. gadā, bet no 2012. gada sāku ar fasādēm nopietnāk darboties. 

Ē. C.: Es sāku krāsot uz sienām 2009. gada beigās. Man tas galīgi nebija saistīts ar hip hop. Es iestājos Rozentāļos, man bija čoms, kas mācījās 4. kursā un uz sienām krāsoja jau pāris gadus; un tad vienu dienu es uzprasījos, lai viņš paņem uz skolu pāris bundžas. Tā nu mēs aizgājām aiz skolas un es pamēģināju pakrāsot. Bet pirms es pamēģināju es jau zināju, ka turpināšu to darīt. Es nezinu kāpēc, bet tas notika ļoti intuitīvi. Bet vispār es ar to uzaugu. Mans brālis kaut kad senāk mūžīgi skicēja, mums bija grāmatas par grafiti. Kad iestājos Rozentāļos, man tas ar lielu vilni uznāca virsū no jauna. 


Ērika Caunes (Thobek) darbs. Foto no personiskā arhīva

Vienmēr esmu domājusi par ielu mākslu un grafiti – viss notiek slepenībā, nakts melnumā. Kāds kapucē atbrauc, uzpūš... 

D. R.: Tas ir grafiti... Street art ir ar citiem vadmotīviem, kā arī atšķirīgu izteiksmes veidu, nekā grafiti, – cilvēkiem pieņemamāks, nesaņem tik ļoti to negatīvo reakciju. Varbūt es tā esmu iedomājies, bet man šķiet, ka esmu viens no tiem retajiem, kurš atklāti saka: „Mani sauc Dainis Rudens.“ Parasti visiem ir segvārdi. Es sapratu, ka gribu izdarīt kaut ko ievērības cienīgu. Lielie fasāžu zīmējumi, kādi bija PSRS laikos (es pats neatceros, bet esmu redzējis bildēs) – man tas liekas wow! Neko tādu mūsdienās nevar izdarīt, ja neiet atklātu ceļu. Un man svarīgāk ir izdarīt to, ko es gribu izdarīt – izveidot lielās fasādes.

Ē. C.: Es ar nakts skraidīšanu nekad neesmu aizrāvies, kaut arī ir sanācis. Daudz labāk izvēlos iet pamestās mājās un mierīgi kaut ko uzkrāsot. 

D. R.: Ēriks ir mākslinieks...

Ē. C.: (Smejas.) Es esmu mākslinieks, es neesmu grafiti džeks. Vienmēr gribas, lai pašam ir prieks par to kā ir sanācis, nevis to feimu, slavu. Kaut arī lielākajā daļā gadījumu esmu ļoti kritisks pret saviem darbiem. Pats process ir ļoti foršs, krāsošana ir ļoti dinamiska – ar roku vicinies, tupies, celies, lēkā, meklē, uz kā pakāpties. 

Ar ko tas atšķiras no darba pie audekla? 

Ē. C.: Tas ir pavisam kas cits. Vislielākā atšķirība ir procesā. Audeklu var aiziet uzstādīt jebkur. Sienu vajag atrast. Siena paliek, audeklu tu met pār plecu un nes uz izstādi.

D. R.: Vietas atmosfēra, sajūta ir ļoti svarīgas. Katrreiz vietā, kur tu zīmē, ir kādas īpašas attiecības vai sajūtas pret to. Ejot meklēt vietas, kur zīmēt, ir tāda ekspedīcijas, ekskursijas sajūta. Tas piedod citu baudas buķeti.

Ē. C.: Vide bieži vien arī nosaka, ko zīmēt. Pati siena jau ļoti daudz ko piedāvā pretī. Man patīk, pamestā mājā ieejot, vispirms apskatīt lietas, ko citi puika un meitenes ir sazīmējuši. 

D. R.: Dažreiz ir tā – izvēloties vietu, pirms tu vispār kaut ko sāc darīt, tu jau novērtē vidi un tu jau zini kā tas būs pēc tam. Pēc tā tu izsijā, kur der un kur neder. Tāda subjektīva, egoistiska ainavas papildināšana. Jo liekas, ka tā būs labāk. Būs uzlikts punkts uz „i“.


Dainis Rudens, Ēriks Caune. „Skaņu vīrs.“ (Krišjāņa Valdemāra un Peldu ielas stūris, Liepāja). 2015.
Mākslas foruma „Atklāj savu dzintaru!“ publicitātes foto

Iznāk, ka jūs to darāt, lai izdaiļotu vidi. Vai ir arī citi mērķi?

D. R.: Man vismaz tā ir tāda vizuāla dienasgrāmata. Katru, kas zīmē, ja tu to cilvēku kaut mazliet pazīsti, tu zīmējumā redzi viņu. Tas, vai viņš pats to ir apjēdzis, ka viņš zīmē sevi, ir cits jautājums, bet principā katrs taisa sevi. Tu paskaties uz zīmējumu, un tev viss ir skaidrs. 

Vai jūs interesē arī sociāli, politiski jautājumi? 

D. R.: Politiskie varbūt mazāk, jo kas ir aktuāls šodien, nebūs aktuāls rīt. Ja gribi izveidot 5 vai 9 stāvu fasādi, neviens neļaus uz tās Solvitu Āboltiņu zīmēt, ka viņa gaudo kā mamuts, piemēram. Tā nebūs! Tāpēc ir jābūt gana paškritiskam, lai tā nepaliek par tavu pēdējo fasādi. Ir tādas lietas, kurām nevajag pieskarties, lai nedabūtu ar cenzūras stieni sev pa pakausi, lai tas viss ar to nebeigtos. Latvijā viss ir ļoti sensitīvs. Tā kā šāda veida sienu gleznojumi Latvijā pagaidām nav tik izplatīti, nevar atļauties darīt visu. Vismaz sākumā jābūt pieticīgam.

Ē. C.: Ir jāiegūst uzticēšanās.

Uz lielajiem darbiem jūs uzaicina? Vai rakstāt projektus, prasāt finansējumu?

Ē. C.: Pēdējā laikā uzaicina, sākumā – mums pašiem ar elkoņiem bija jāsitās cauri.

D. R.: Savu pirmo fasādi Sarkandaugavā es pats finansēju. Bet man arī palīdzēja daži cilvēki pēc pašu iniciatīvas – vajag pamēģināt. Pēc tam sekoja komerciāla rakstura darbi.

Es domāju, ka tas ir pats sākums, lai cilvēki redz, lai iepazīstas. Tālā sapņainā vīzijā es redzu, piemēram, Purvciemā, Pļavniekos, uz māju gala sienām zīmējumus. Rajons ar 20 fasāžu zīmējumiem – kā tāds tūrisma checkpoint (no angļu val. – kontrolpunkts – red.). Man, piemēram, būtu interesanti aizbraukt tādu apskatīt. Un, ja tajā ir vēl kāda informācija iekļauta... Fasāžu zīmējumi varētu būt kā tādi mikrorajonu informācijas fleši.


Dainis Rudens Sarkandaugavā (Priežu iela 6, Rīga). 2013

Mūsdienās street art darbus bieži vien eksponē galerijās, muzejos.

Ē. C.: Es nezinu, vai to var saukt par street art, jo tas ir uz audekla. Ar trafaretu uz audekla uztaisīts darbs – tā jau ir glezna, tas nav street art. Kā jau es teicu, tas ir process, kā tas tiek uztaisīts. Pieņemsim, viens un tas pats trafarets uz audekla un uz sienas krustojumā, kur brauc ļoti daudz mašīnas, kur to ir grūti uzkrāsot, – uz ielas tas uzreiz rada reakciju: „O! Baigais vecis! Viņš to uztaisīja!“ Kad tas ir uz audekla – pazūd tā enerģija.

D. R.: Visīstākais smeķis ir ārā. Ja tas notiek kādā noteiktā vidē. Tiklīdz to dara izstādei, tas ir savādāk. Principā jau var no dziesmu svētkiem paņemt tautas deju dejotājus un ielaist Essential, tās būt tās pašas tautu dejas, tikai citā kontekstā.

Vai jums ir kādas autoritātes ielu mākslā vai mākslā vispār?

D. R.: Man ārkārtīgi patīk latviešu klasiķu grafika un plakātmāksla. Tas pats Juris Dimiters, viņa 70., 80. gadu plakāti. Arī padomju laika propagandas plakāti. Es vairāk sekoju vecajam. Ja to papēta vairāk, var ļoti daudz lietu atrast, kas notiek arī tagad, viss ir aplis apļa galā.

Arī mūsu pieminekļi, tajos tāds spēks ir ielikts! Man liekas pašam aizdomīgi, bet, kad mēs gatavojāmies „Saule. Pērkons. Daugava“, es meklēju, daudz staigāju pa Brāļu kapiem, pētīju ciļņus un skulptūras. Tā ir vieta, kur jūti, ka tur ir spēks. Es sajūsminos par tādām lietām.

Ir arī daži mūsdienu autori, kurus ir forši paskatīties, bet man laikam tomēr vecā skola interesē, tāda gruntīgāka. Ērikam gan ir...

Ē. C.: No sienu glezniecības man patīk viens spānis – Aryz. Ļoti labs ir itālis Blu, viņš taisa monumentālās gleznas, arī street art animācijas. Zoer no Čehijas – viņam ļoti skaisti darbi, francūži Horfe un Tomek – arī tādi ļoti ekspresīvi. Vienmēr ir interesanti skatīties, kādi stili sienu gleznojumos ir dažādās pasaules pilsētās. Katrai pilsētai ir savs knifiņš. Piemēram, Sanpaulu ir gotiskie burti daudzās vietās, bieži vien kādā 12 stāvā, pa logiem karājoties uzkrāsoti. Berlīnē vienkārši viss ir norakstīts. 

D. R.: Man liekas, dažu pēdējo gadu laikā ielu mākslā ir daudz mākslas skolu absolventu. Iepriekš to varēja apgūt tikai pats – ja pie kāda mācīsies, viņš tev iemācīs sevi, bet tev jau pašam vajag atrast savu gājienu – vai nu tu pats vari, vai nu nevari. Ja sākumā lielformāta sienu gleznojumus taisīja „pašdarbnieki“, tad šobrīd tas attīstās arvien profesionālākā līmenī. Tu paskaties un saproti, ka tur ir zināšanas. 


Lieliem monumentālajiem gleznojumiem ir liels spēks – „Saule. Pērkons. Daugava“ (Tallinas iela 46, Rīga) un tā iedvesmotais tetovējums. 2014. Foto: E. Desjatņikovs 

Par kuriem saviem darbiem jums pašiem ir vislielākais lepnums?

D. R.: Īstenībā man par visu ir lepnums. (Smejas.) Noteikti par lielformāta darbiem. Laikam jau tas populārākais ir „Saule. Pērkons. Daugava“, kas ir taisīts kopā ar KIWIE, un Ēriks arī piesaistījās krāsošanā. „Saule. Pērkons. Daugava“ arī ir visapjomīgākais. Un ir vēl viens aspekts – es ļoti iestājos par visu latvisko. Uz fasādes Tallinas ielā varēja taisīt ko vien vēlamies. Es meklēju lietu, kas mani sajūsmina, lai pašam ir sajūta, pārliecība, ka tā ir īstā. Gan tā dziesma, gan Raiņa Daugava – tas ir kaut kas tāds, ka „skudriņas skrien“...

Ē. C.: Es laikam visvairāk lepojos par „20 Ls“, ko mēs uztaisījām. Process bija nežēlīgs, bet man ir ļoti liels prieks, ka mēs tam izgājām cauri.

D. R.: Kad taisījām „20 Ls“, mums ar Ēriku bija saruna. Man ir lietas, ko es gribu uztaisīt, Ērikam ir savas. Mēs noliekam tematiku un izvēlamies, ko taisīt. Par „20 Ls“ biju domājis jau kādus divus gadus vai vairāk, pirms vēl tika ieviests eiro. Tēma visu laiku kaut kur iekšā malās, atnāca iespēja – un tā eksplodēja. Ir lietas, par ko es jau tagad domāju diezgan ilglaicīgi, kad pienāks laiks, kad viss sakritīs, tad tas realizēsies. Tās labākās lietas laikam arī ir tās, par kurām tu ilgi domā, kamēr tās izdzemdē, iznēsā. Tad finišā ir – O, labais! – ja tu esi pārliecināts un līdz galam esi bijis tu pats.

Ē. C.: Tas ir savādāk kā audeklu taisīt – nesanāk audekls – paņem ar mačeti sagraiza. Ar fasādi tā nevar – tu iesāc un vajag līdz galam visu novest. 


Dainis Rudens, Ēriks Caune. „20 Ls.“ (Birznieka Upīša iela 18b, Rīga). 2014. Foto: Jānis Klimanovs

Kas notiek, ja nesanāk?

D. R.: Nav „nesanāk“.

Man patīk uzņemties to, ko es nevaru izdarīt. Tad es mokos un raudu, skrienu ar galvu sienā, kā tad, lai izdara. Bet beigās jau vienmēr atrodi veidu. Katrreiz no tā es ko jaunu iegūstu, jo nav interesanti darīt to, ko es jau zinu – varu izdarīt. Tāds izaicinājums attiecībā uz tehniskam lietām. 

Vai cilvēki komentē, ja redz jūs krāsojam uz sienas? 

D. R.: Kad taisīju darbu Sarkandaugavā, gāja garām trīs krievu tautības puiši labākajos gados un atnesa man Dzintara aliņu. Lai vai kādi cilvēki arī nav, bet to novērtē, ja kāds svešs ienāk teritorijā un kaut ko dara, lai būtu labāk. 

Ē. C.: Es savukārt atceros brīdi, kad mēs taisījām „Saule. Pērkons. Daugava“ sienu, es tieši karājos pacēlājā pie ielas, gāja garām trīs krievu tautības džeki ar ļoti īsiem matiem – parasti, ja redzi tādus, tu pārej ielai otrā pusē. Viņi man uzsvilpa, es paskatījos un viņi teica: “Zaj***s tema! Molodci!“ (No krievu val. – Lieliska tēma! Malači! – red.


Dainis Rudens, Ēriks Caune (Thobek). „Uzvara.“ (Skolas sporta laukums Grīziņkalnā, Rīga.) 2014. Foto no personiskā arhīva