Mākslas torte un tās garnējums
20/06/2012
70. gados Šveices galeriju grupas aizsāktā iniciatīva ar nosaukumu Art Basel šodien pārtapusi par vienu no mākslas ainas zīmīgākajām parādībām visā pasaulē – klātbūtne tajā ir obligāta regula teju katram sevi cienošam kolekcionāram, dīlerim, kuratoram. Vārdu sakot, ikvienam, kam tīk sevi asociēt ar “apriti”. Tālab viesnīcas ir pārpildītas ne tikai Bāzelē, bet arī vismaz trīsdesmit kilometrus rādiusā ap pilsētu un ietiecas Vācijā, kuras mazpilsētu benzīntankos nav nekāds pārsteigums redzēt piestājam melnos septītās sērijas BMW ar uzrakstu Art Basel VIP Car. Brokastu laikā pie blakus galdiņiem tiek apspriestas laikrakstu ziņas, ka jauno Art Basel frenšīzi nākamgad Honkongā finansēs ne vairs mūžīgais meses partneris UBS, bet gan Deutsche Bank. Boba Vilsona un Marinas Abramovičas kulta izrāde “Marinas Abramovičas dzīve un nāve” vakaros ir pārpildīta līdz pēdējai vietai, pie durvīm stāv jaunieši, rokās turot plāksnītes ar uzrakstiem “I need a ticket”, neraugoties uz faktu, ka biļetes vidējā cena ir aptuveni 125 eiro (Mančesteras pirmizrādē cena bija aptuveni 30 mārciņas).
Messe Platz, neraugoties uz vissnobiskāko no mākslas gada notikumiem, turpinās renovācijas darbi, tuvējie nami ir nosēti reklāmas baneriem un turpat esošais Swiss Hotel mudž kā skudru pūznis. Kad daļa tā viesu, cenšoties norobežoties no pa logu redzamās būvbedres, lūdz klusāku istabiņu, apkalpojošais personāls smaidot apgalvo, ka būvbedre esot kā mākslas darbs, kā performance, kas atrodas nepārtrauktā procesā. Fluxus, kura galvenais mērķis bija mākslas un ikdienas savstarpējā integrācija un pārliecība, ka ikviens no skatītājiem ir potenciālais dalībnieks vai praktiķis, šogad Bāzelē ir modē un ir plaši reprezentēts. The Art Newspaper citē Hansu Ulrihu Obristu, ka, gatavojot salātus, viņš vienmēr domājot par leģendāro Alisoni Knovlu (Alison Knowles) un viņas 1962. gada performanci Make a Salad. Tātad iespējams, ka redzot būvbedri, turpmāk arī kāds procents cilvēku domās par mākslu.
Kultūršoks un tā radīšanas mehānisms
“...tad jums būs īsts kultūršoks,” saka kāds mans paziņa otram manam paziņam, reaģējot uz teikumu “mēs pirmo reizi Bāzelē”. Šai mirklī atminos savu pirmo reizi mesē, un, gribot negribot, jāpiekrīt vien ir. Šoka stāvoklī iespējams nonākt kaut vai pie apziņas, ka visu pie skaidra saprāta redzēt tomēr nav iespējams – kopējais dalībnieku skaits šogad bija 300 galerijas no 36 valstīm, vairāk nekā 2500 mākslinieku. No sajūtas, ka viss notiekošais ir tik svarīgs un tik nozīmīgs, ka sasniedzis teju rituāla statusu un no pūļa – šīgada apmeklētāju skaits esot 65000 liels. Protams, lielākā daļa no viņiem ir vienkāršie mākslas interesenti. Ne tie, kuri šeit ierodas, lai “uzprišinātu” meses statusu un pārdošanas rezultātus. Jāteic gan, ka šīgada meses vadības jaunievedums – lēmums VIPus sadalīt “svarīgo” un “ne tik svarīgo” kategorijās, izraisījis viļņošanos “smalkajā galā” un pašu galeristu vidū, kuriem tad bija “jāzortē” pašu pircēji. Tā rezultātā 11. jūnija vakarā, vēl pirms “tikai ar ielūgumiem” atklāšanas pulcējās un darījumus slēdza very very VIP – kā, piemēram, Fransuā Pino kuratore Karolīna Buržuā, kas papildināja Christie's īpašnieka kolekciju ar Itālijā dzimušā mākslinieka Rūdolfa Stingela (Rudolf Stingel) lielformāta fotoreālisma paraugu, kas radīts, izmantojot 1980. gadā uzņemto leģendārās Ņujorkas galeristes Paulas Kūperes foto portretu. Par trīs miljoniem dolāru lielformāta projektu Art Unlimited sekcijā to piedāvāja Paulas Kūperes galerija. Glezna radīta īpaši Art Unlimed un mākslinieks pie tās strādājis mēnešiem.
Kā 15. jūnijā ziņo Art Media Agency, par 78 miljoniem dolāru pārdots arī šīgada Art Basel centrālais hīts – Marka Rotko 1954. gadā tapušais Untitled, kas izstādīts galerijā Marlbourough Fine Art un visu meses laiku atradās īpašā apsardzes uzraudzībā. Galerijas direktors Gilberts Loids (Gilbert Lloyd) pauž apmierinātību ar meses rezultātiem uzsverot, ka Bāzele, ar retiem izņēmumiem, nozīmē veiksmīgus darījumus. Starp pārdošanas īpašajiem sasniegumiem vēl tiek minēts Gerharda Rihtera A.B. Courbet (Pace Gallery), kura pārdošanas cena netiek atklāta, taču sākumcena tiek lēsta kā 20 miljonus dolāru liela, Takasi Murakami Shangri – La Blue/Shangri – La Pink (1, 5 miljoni dolāru, Blum and Poe Gallery), Endija Vorhola Joseph Beuys (10 miljoni dolāru Acquavella Gallery) utt. Pa īstam Bāzelē, gadiem ritot, nemainās nekas – cenu rekordi ar daudzām nullēm, lieli vārdi (vairumā gadījumu – vīriešu) un pēdējos gados fonā – nervozitāte par pasaules ekonomiku, kas tiek pieminēta ik rakstā, kurš veltīts Bāzelei kādā no pasaules medijiem. Vadošo galeriju nosaukumos aizvien biežāk līdzās ierastajai Londonai, Berlīne, Parīzei, Ņujorkai parādās tāda dislokācijas vieta kā Honkonga, daudzi klusībā jau domā par Deli un Mumbaju un sacenšas spējā slepenībā kaut kur izzvejot kādu pirmskara, popārta, abstraktā ekspresionisma vai minimālisma dārgumu – satricinājumu laikā kolekcionāri mīlot pagātni, raksta tas pats The Art Newspaper. Art Basel laikā grieķi vēl nebija apliecinājuši savu uzticību eiro zonai un pagātnes (2008. gada) elpa pakausī, šķiet, bija jūtama, sēžot ikvienā no meses galeristu krēsliem.
Lai arī abi galeriju sadaļas stāvi un Art Unlimited sekcija bija arī nule kā radītu mākslas darbu pārpilni, vairumā gadījumu tie ir vismaz jauno zvaigžņu statusā klasificēto produkti, savukārt galeriju sadaļas pirmais stāvs, ar nelieliem izņēmumiem, ir īstena mirušo pulcēšanās vieta. Starp viņiem visiem grūti, pat neiespējami tikt pamanītam tam, kura uzvārds uz nelielās etiķetes neraisa konkrētās asociācijas. Tā sauktajiem “lielajiem” galeristiem, kuriem bez visa cita, pikti jāatspēko arī dažu teorētiķu izplatītās brošūras (nopērkamas arī meses grāmatu veikaliņos) par galeriju lomas un statusa maiņu, vairumā gadījumu, šķiet, nav laika un vēlēšanās pievērsties tiem, kuru vārdi uz etiķetes prasīs paskaidrojumus.
Mākslā šodien neviens vairs nekaunas izmantot tādu jēdzienu kā “brends” – Takasi Murakami (Gagosian Gallery un Perrotin Gallery) ir brends, Ugo Rondinone (Galerie Eva Presenhuber) ir brends, Demjens Hērsts (White Cube) ir brends, Gilberts un Džordžs ir brends (Lehmann Maupin Gallery & White Cube) utt. – drošs naudas ieguldījums, kas konvertējams visās valūtās. Par “brendu” mākslinieku līdz šim – vairumā gadījumu – tomēr padara galerists, kolekcionārs, mediji, virkne nevienam nezināmu cilvēku jeb mākslinieka studija (te vietā atminēties slaveno stāstu par to, ka tad, kad Hērsta slaveno punktiņu gleznotāja izlēma punktiņgleznas pārdot ar pašas vārdu, tām neatradās neviens pircējs) un laimīgu sakritību virkne, kur naudai nav mazsvarīga loma. Zīmols tiek veidots rūpīgi, procesam ir stafetes formāts, kas nozīmē, ja viens uzvārds jums uzkrītoši īsā laika periodā parādās vairākos mākslas pasākumos pēc kārtas un visbeidzot arī Art Unlimited sekcijā Art Basel, tad ir skaidrs, ka kāds pietur tās vēja mētātās virvju trepes, kuras sauc par mākslinieka karjeru. Kā islandieša Regnāra Kjartansona gadījumā – šķiet, viņš kļuvis par īstenu modes vārdu, bez kura šobrīd neiztiek neviena no prestižajām mākslas mesēm – sākot ar Armory Show un beidzot ar Bāzeles mesi. Man gribētos ticēt, ka savas gleznas viņš tomēr vēl glezno pats.
Lai arī nespēšu precīzi citēt, man prātā nāk dOCUMENTA(13) (starp citu – liela daļa VIP Bāzelē ieradās pa taisno no Kaseles) mākslinieka Kai Aldhof radītais darbs. Precīzāk – tā arī nekad neradītais. Vēstulē, kas adresēta Documenta direktorei un izstādīta neesošās mākslas vietā, viņš apgalvo, ka vairāk viņu interesē “īstā dzīve”, starp citu piebilstot, ka viņam jāgatavo izstāde Barbaras Gledstones galerijā un diemžēl, tā nu sanācis, neatliek laika Documenta (Gladston Gallery, protams, ir atrodama Art Basel dalībieku sarastā). Šībrīža viena no spilgtākajām slavenībām Marina Abramoviča apgalvo, ka viņas māksla ir viņas dzīve un otrādi, visspilgtāk to apliecinot jau reiz pieminētajā izrādē. Abramovičas un viņas bijušā vīra Ulaja 1977. gada performances Imponderablia rimeiks Sean Kelly Gallery, kas apmeklētājiem, lai nokļūtu telpā, lika izspraukties caur durvīm, kuras daļēji aizņēma divu kailu cilvēku – vīrieša un sievietes – stāvi, šķiet, bija visvairāk fotografētais darbs līdzās apsargam pie Marka Rotko gleznas Marlboro galerijā.
Art Basel ir performance, par kuras līdzdalībniekiem gribot negribot kļūst ikviens, kas sper kāju pār tās slieksni. Ilgākā laika posmā saproti, ka šai rituālā piedalās vieni un tie paši personāži. Ne reizi vien minētā Barbara Gledstone reiz teikusi, ka, lai kļūtu par kolekcionāru, ir jākļūst par savējo mākslas pasaulē.
***
Dienā, kad Art Basel ver durvis publikai, liela daļa “tikai ielūgumu” ir pārcēlusies uz skaista parka ieskauto Beileru fondu (Beyeler Foundation) – iepriekšējā vakarā tur atklāta grandioza Džefa Kūnsa retrospekcija. Viņa vārds ir identitātes zīme panākumiem un arī komerciālai veiksmei. Žurnālisti Kūnsu fotografē, zālāja vidū slejas dzīviem ziediem un augiem klātā instalācija Split-Rocker, kas savu “pirmizrādi” piedzīvoja 2000. gadā Avinjonā, laukumā pie Pāvestu pils, un turpat kaimiņu pļavā ganās govis. Teju pastorāla ainiņa. Kūnsa studijā Vācijā strādā septiņdesmit pieci cilvēki, un intervijā (The Conversation Series) Hansam Ulriham Obristam un Remam Kūlhāsam viņš stāsta, ka vienmēr centies būt pēc iespējas neatkarīgāks no mākslas pasaules komercstruktūrām. “Daudzi cilvēki varētu būt dzirdējuši, ka es biju biržas mākleris Volstrītā. Iemesls bija tas, ka man nebija jāpaļaujas uz dīleriem, man nebija jāpaļaujas ne uz vienu. Es varēju radīt tādus darbus, kādus gribēju.”
