Akustikas un estētikas līdzsvarā
Jaunā koncertzāle Ventspilī
23/07/2019
Kopš pirmās Latvijas reģionālās koncertzāles – Rēzeknes “GORS” – atvēršanas pagājuši jau seši gadi. Tai sekojušas vēl divu koncertzāļu - Vidzemes koncertzāles “Cēsis” un Liepājas “Lielā dzintara” – atklāšanas. Jau jūlija otrajā pusē trīs jaunuzceltajām reģionālajām koncertzālēm piepulcēsies ceturtā – koncertzāle “Latvija” Ventspilī. Tā svinīgi tiks atklāta ar Viļņa Šmīdberga “Atklāšanas fanfaru” un Raimonda Tigula un Noras Ikstenas speciāli sarakstītās oratorijas “Jūras grāmata” pirmatskaņojumu, kā arī pazīstamu mūziķu un paša maestro izpildījumā skanēs Raimonda Paula ar Kurzemi saistīto dziesmu aranžijas.
Arterritory.com sadarbībā ar koncertzāles “Latvija” mārketinga un sabiedrisko attiecību speciālisti Antru Lācbergu sniedz ieskatu jaunās koncertzāles kontekstā, kā arī piedāvā trīs īssarunas ar koncertzāles tapšanā iesaistītām personībām – koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni, klavierbūves meistaru Dāvidu Kļaviņu un koncertzāles projekta autoru Deividu Kuku.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Štutgartes arhitektu biroja haascookzemmrich STUDIO2050 arhitekta Deivida Kuka projektētā ēka ar teju 600 sēdvietu koncertzāli, kamerzāli ar atveramu ārsienu uz brīvdabas amfiteātri un mūzikas skolu veidota kā vienots veselums ar pilsētas Lielo laukumu. Ventspils Lielais laukums jau ieguvis atpazīstamību ar pilsētvides objektu – strūklaku “Fregate Valzivs”, kas ieguvusi dizaina godalgas starptautiskos konkursos Itālijā un Amerikā. Laukuma labiekārtojuma projekts un strūklakas tehniskais risinājums tapis kopā ar Latvijas arhitektu biroju “Arhitekta J.Pogas birojs”, bet strūklakas tehniskā risinājuma autors ir Gints Jaunzems. Koncertzāles atrašanās vieta pilsētas centrālajā laukumā iedzīvinājusi teritoriju, kura līdz šim labu laiku bijusi atstāta novārtā, taču kopš rekonstrukcijas pilsētniekiem kļuvusi īpaši iemīļota.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Tāpat pilsēta un reģions kopumā beidzot varēs kvalitatīvi realizēt līdz šim jau tā piesātināto mūzikas programmu, ko veidoja ne tikai reģionāli, bet arī Baltijas mērogā nozīmīgi pasākumi. Atvedot uz Ventspili tāda līmeņa māksliniekus kā amerikāņu stīgu kvartetu Kronos Quartet vai islandiešu pianista un komponista Olafūra Arnalda koncertu, pilsētai izdevies pierādīt gan vietējās auditorijas ieinteresētību, gan piesaistīt klausītāju plūsmu no visas Latvijas un kaimiņvalstīm. Līdz ar jauno koncertzāli muzikālo piedāvājumu būs iespējams realizēt jaunā, iedvesmojošā telpā ar augsta līmeņa tehnisko nodrošinājumu, akustiku un īpašiem instrumentiem.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Notikums vēl jo gaidītāks ir tāpēc, ka ēkā līdzās koncertzālei vienoti darbosies Ventspils Mūzikas vidusskola, Bērnu mūzikas skola un Mūzikas bibliotēka. Mūzikas skolā mācās aptuveni 500 skolēnu, taču līdz ar esošo telpu kritisko stāvokli pēdējā laikā nodarbības notika dažādās citās mācībām pielāgotās vietās visā pilsētā. Turpmāk mūzikas skolas audzēkņiem būs iespēja aktīvi izmantot jaunās ēkas sniegtās iespējas – patstāvīgi organizēt koncertus kamerzālē, kuras transformējamā struktūra pielāgojama arī brīvdabas pasākumiem, skaņu režijas un skatuves gaismu programmas audzēkņiem iesaistīties un būt klātesošiem reālajā koncertzāles darbībā, savukārt ērģeļu klases audzēkņiem pasniedzējas Kristīnes Adamaites vadībā apgūt ērģeļspēli uz Vācijā tapušajām akustiskajām koncertērģelēm.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Līdzās Bonnas ērģeļu būvniecības darbnīcas Johannes Klais Orgelbau un Jāņa Kalniņa Ugāles darbnīcās būvētājām stabuļu ērģelēm, koncertzāli papildinās unikāls stāvklavieru modelis - M470. Šīs ir pasaules mērogā lielākās vertikālās stāvklavieres – pianistiem, kuri nenobīsies no šāda eksperimenta, visticamāk, šī būs pirmā satikšanās ar šādu instrumentu. Klavieres izgatavotas latviešu izcelsmes klavierbūves meistara Dāvida Kļaviņa uzņēmumā Klavins Piano Manufaktura Kft Ungārijā, kurā jau tapušas līdz šim pasaulē lielākās klavieres Klavins Modell 450.
Trīs īssarunas
Miks Magone, koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs
Lūdzu, ieskicējiet koncertzāles “Latvija” darbību/programmu pārējo koncertzāļu kontekstā?
Programma viennozīmīgi jāveido atšķirīga no pārējā piedāvājuma. Kā esmu dzirdējis, dažs labs scenārijs paredzēja, ka četras reģionālās koncertzāles vienam mākslinieku kolektīvam nozīmētu četrkārtīgu iespēju koncertēt – doties veiksmīgā turnejā pa Latviju. Ņemot vērā paša pieredzi, par 99% varu apgalvot, ka tā tas gluži nedarbojas. Ja kādam šķiet, ka nedēļas laikā iespējams apbraukt četrus reģionus ar vienu programmu un visās zālēs pulcēt pilnas sēdvietas, tad diemžēl ja pēc pasākuma kasē būtu jāizsit Z čeks - tas neatspoguļotu veiksmīgi izdevušos pasākumu.
Jautājums – ko darīsit, sadarbosieties vai konkurēsiet savā starpā? – šobrīd tiek aktīvi uzdots. Man grūti atbildēt, izmantojot vienu vai otru no šiem terminiem. Ja tas nozīmē sadarbošanos tādā formā, ka paņemam pa četriem un nopērkam dārgu ansambli, lai tas apbraukā Latviju, tad es drīzāk sacītu, ka nē. Ja tas nozīmē konkurēt tādā izpratnē, ka mēģināsim viens otram atņemt publiku vai mērķtiecīgi rīkosim vienā un tajā pašā datumā konkurējošus pasākumu, lai tikai paskatītos, kurš tad beigās izies ar sausām kājām – tā, protams, arī nē. Drīzāk es to sauktu par sadarbību, respektējot cits cita mākslinieciskās repertuāra ieceres, sarunājoties savā starpā un gluži žanriski un tematiski atrodot kādu nosacītu, bet tomēr nišu.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Kāda būtu jūsu piedāvātā repertuāra plānošanas formula? Kādu redzat šo nišu?
Ik pa laikam dzirdam programmā iekļautu kārtējo, piemēram, Čaikovska Pirmā klavierkoncerta atskaņojumu, taču tas pārsteigums, ko raisa jau tūkstošā šī darba interpretācija kāda kolektīva izpildījumā, manuprāt, vairs nav tik spilgts, kā pieredzēt kaut ko pavisam jaunu un nebijušu. Ar šo pavisam jaunu un nebijušu es domāju ko tādu, ko Latvijas publika vēl nav piedzīvojusi. Tas nebūtu vakardienas radošs eksperiments, kas var sanākt un var nesanākt. Es runāju par ārvalstu vai vietējo mūziķu jauniem, tostarp starpžanru projektiem, kuros tam pašam Čaikovska Pirmajam klavierkoncertam iespējams piešķirt pavisam citu dimensiju, piemēram, pārliekot partitūru pavisam citam instrumentu sastāvam vai ieviešot kādu starpžanru elementu – vai tās būtu videoprojekcijas, vai laikmetīgās dejas izrāde, vai kā citādi. Ārvalstu mūziķu gadījumā – tie būtu vārdi, kas pasaulē komentārus neprasa, bet pie mums nepelnīti maz skanējuši. Es labi zinu, ka cienītāju pulks, kuri viņu darbus ir bijuši spiesti braukt klausīties Berlīnē vai Londonā, ir gana liels. Šāds varētu būt nišas atrašanas mēģinājums.
Protams, arī zelta repertuārs – romantiskā simfoniskā mūzika ar Šūmani, Šūbertu un citiem šī perioda mūzikas piederīgajiem skaņražiem –, kas faktiski ir “maizes lieta” visiem profesionālajiem akadēmiskās mūzikas kolektīviem, Ventspilī netiek izslēgta. Netiek apbižoti mūsu pašu profesionālie kolektīvi, kuru vizītes, protams, ir ieplānotas, tikai uzsvars koncertzālē “Latvija” varētu būt uz citu zilbi.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Kāda būtu plānotā stratēģija koncertzāles starptautiskas atpazīstamības veicināšanā?
Kā viens no spēcīgākajiem magnētiem sevi pierādījis ir vārds no mutes mutē. Tā varbūt mazāk uzskatāma par stratēģiju, jo tā vietā, lai iegrūstu līdzekļus jebkāda veida kampaņošanā, kas ir vienvirziena komunikācijas metode un mēģinājums pārliecināt ar spēku, jau sākot ar pirmo koncertzāles darbības dienu, ārvalstu skatuves viesiem mēs centīsimies pierādīt, ka koncertzāle ir patiesi augstā līmenī. Gadu gaitā esmu pārliecinājies, ka tikai uzticamība un laba reputācija palīdz tikt pie aizvien grandiozāka satura.
Tāpat arī publika ir jāpieradina pie domas, ka Ventspilī notiek kaut kas tā vērts, lai turp dotos arī no attālākām vietām. Vienā brīdī tas, kas notiek koncertzālē “Latvija”, sāks runāt pats par sevi.
Savukārt par tādu mērķtiecīgu, definējamu stratēģiju uzskatāma esošo resursu efektīva izmantošana. Tas nozīmē – piemēram, domāt, kā audzināt nākamo ērģelnieku paaudzi, kā ērģeles prezentēt arī ārpus koncertiem, kā piesaistīt studentus no ārvalstu akadēmijām, lai veidotu radošās nometnes un rezidences.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Lūdzu, nosauciet piecus spilgtākos koncertzāles programmas momentus līdz šī gada beigām.
Jau 1. augustā plānots amerikāņu komponista Stīva Reiha darba Six Pianos atskaņojums oriģinālajā instrumentu salikumā, proti, koncertā uz skatuves uz sešiem flīģeļiem muzicēs seši prominenti pianisti no Vācijas.
Jau nākamajā dienā – 2. augustā islandiešu komponists un elektroniskās mūzikas mākslinieks Valgīrs Sigurdsons kopā ar britu vijolnieku Danielu Pioro multimediālā performancē izpildīs mūziku no albuma Dissonance, kas ir elektroniska un reizē akadēmiska mūzika ar vizuālu pavadījumu.
Jau 4. augustā Ventspils pilsētas svētku izskaņā uzstāsies ukraiņu pianists un komponists Ļubomirs Meļņiks, izpildot solo koncertu uz Dāvida Kļaviņa klavierēm. Šī arī būs iespēja auditorijai pirmo reizi baudīt klavieru skanējumu.
Savukārt 29. septembrī izskanēs poļu komponista Henrika Gurecka Trešā simfonija, kad pirmo un vienīgo koncertu Baltijas valstīs kopā ar ansambli sniegs izcilais amerikāņu saksofonists Kolins Stetsons. Šajā oriģinālajā pārlikumā bez solista-vokālista centrālais instruments būs baritona saksofons, kā arī, atšķirībā no oriģinālās partitūras, ansamblī būs arī trīs elektriskās ģitāras, bungas, elektronika un pūšaminstrumenti.
Bet jau 11. oktobrī uz koncertzāles skatuves gaidāmas māsas Balanas un Andrejs Osokins ar kopīgi gatavotu kinomūzikas programmu, kurā atpazīstami skaņu celiņi no tādām populārām kinofilmām kā Hičkoka “Psiho”, Kubrika “Acis plaši aizvērtas”, Leonīda Leimaņa “Pie bagātās kundzes”, Deivida Linča “Tvinpīka” u.c.
Dāvids Kļaviņš, klavierbūves meistars (Klavins Piano Manufaktura Kft)
Kādu programmas papildinājumu šīs klavieres koncertzālei spēs nodrošināt?
Principā jebkura stila mūzika, atskaņota uz mūsu koncerta klavierēm, sniedz jaunu skanējumu – līdz ar to jaunu piedzīvojumu. Īpaši interesanti būs ieklausīties skaņdarbos, kas pēc būtības ir plaša dinamiskā diapazona un ar kompleksām harmoniskām struktūrām, piemēram, Rahmaņinovs, Skrjabins, Lists, arī Bēthovens, Šopēns, Brāmss, Šūberts, Šūmanis utt. Faktiski visas tā saucamās klasiskās mūzikas kompozīcijas līdz pat impresionisma skaņdarbiem, piemēram, Ravēla vai Debisī. Arī džeza mūzikas pārstāvji mēdz īpaši cienīt šo klavieru sulīgo, “tīro” basa reģistra skanējumu.
Manuprāt, līdzās klasiskās mūzikas atskaņošanai šīs klavieres īpaši bagātinātu programmu, ja mūsdienu komponisti sacerētu jaunus skaņdarbus vai arī sniegtu improvizācijas, izmantojot šī instrumenta skaņas īpatnības.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Kā jūs raksturotu šo klavieru akustisko skanējumu? Tā īpašības/īpatnības?
Pirmkārt, tā ir vienreizēja basa reģistra skaņu skaidrība, kādu nesasniedz neviens klasiskais flīģelis. Otrkārt, paplašināts dinamiskais diapazons – ievērojami spēcīgāka skaņa visos reģistros, salīdzinot ar koncerta flīģeli. Treškārt, dubultstīgas, sākot ar pašu pirmo/zemāko basa noti, paver jaunas iespējas tā saucamo preparēto klavieru pianistiem/komponistiem, kā arī veicina spēcīgāku basa skanējumu.
Jūsu radītās klavieres tiek uzskatītas par pasaulē lielākajām vertikālajām koncertklavierēm. Lūdzu, ieskicējiet mūzikas instrumenta dizainisko risinājumu?
Šo klavieru dizainiskais risinājums izriet no manas koncepcijas, ka klavieres jābūvē konsekventi pēc principa “forma izriet no funkcijas”. Tradicionālo klavieru “liekās” komponentes, piemēram, mēbeles daļas uz skanējumu atsaucas negatīvi, tāpēc mēs tās klavierēm nepievienojam. Arhitektu aprindas izsakās ļoti pozitīvi par šī instrumenta dizainu, kas pēc būtības iekļaujas minimālisma jeb industriālā dizaina stilā.
Jaunākais apliecinājums šajā ziņā ir saskatāms faktā, ka prestižā Ņujorkas arhitektu platforma Architizer šīs klavieres iekļāva šī gada “A+” balvas finālistos, kā rezultātā modelis M450i ieguva pirmo vietu publikas balsojumā.
Deivids Kuks, koncertzāles “Latvija” arhitektūras projekta autors (haascookzemmrich STUDIO2050)
Kuri būtu tie jaunās ēkas arhitektūras aspekti, kuriem katram mūsdienu arhitektūras cienītājam vajadzētu pievērst uzmanību?
Pirmkārt, svarīgi ir uzsvērt, ka projektu veido ne tikai jaunā koncertzāles un mūzikas skolas ēka, bet arī Ventspils Lielā laukuma transformācija. Ēkas realizācijas nelielā aizkavēšanās izrādījās priekšrocība, kas ļāva kopējās ainavas projektam, ieskaitot skulptūru, attīstīties kā vienotam kopumam. Tagad mēs redzam, cik brīnišķīgi jaunā ēka integrējas dinamiskajā ainavā un kādu pirmo iespaidu tā atstāj.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Jumta forma ir ārkārtīgi nozīmīga ēkas kopējā vizualitātē, un tieši jumts spēlē lielu lomu ārtelpas veidošanā. Saspēle starp jumtu un ainavu bija skaidra jau pirmajos projekta uzmetumos, kas tika gatavoti pirms vairākiem gadiem. Tagad jumta loma kļūs tikai uzskatāmāka un spēcīgāka līdz ar apkārtējā parka attīstību.
Interjers ir veidots kā dažādu telpisku situāciju virkne, kas nodrošina stimulējošu vidi darbiniekiem, skolēniem un apmeklētājiem. Protams, ka viens no būtiskākajiem šīs ēkas aspektiem ir akustika, šeit svarīgi, lai apmeklētāji saprastu, ka lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz telpu formu, materiāliem, virsmas apdarēm, lielā mērā pieņemti akustisku apsvērumu dēļ.
Visbeidzot, galvenajā zālē esošās stabuļu ērģeles ir ļoti īpaša projekta daļa – galu galā, cik bieži gadās iespēja strādāt, veidojot vidi tik brīnišķīgam mūzikas instrumentam? Es ceru, ka esam izdarījuši visu iespējamo, lai palīdzētu padarīt ērģeļmūziku pieejamāku daudz plašākai auditorijai.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Kā jūs raksturotu šīs arhitektūras emocionālo iedarbību uz tās vērotāju?
Arhitektūra ir tieša atbilde uz ēkas programmu, t. i., godināt dažādas mūzikas formas un mudināt cilvēkus piedalīties tās radīšanā. Arhitektūra tikai nodrošina pamatvajadzības; jumts nav nekas cits kā nojume, kas nodrošina patvērumu. Šajā patvērumā tiek apvienotas klases un priekšnesumu telpas. Ēkas kodolā izvietota galvenā zāle – šo koka oderēto telpu var pielīdzināt mūzikas instrumentam, kas ļauj iegremdēties aizraujošā atmosfērā. Zāles arhitektūras fokuss ir vērsts uz skatuvi, attiecīgajā apgaismojumā arhitektūra sniedz savu ieguldījumu priekšnesumā vai arī atkāpjas otrā plānā.
Es ceru, ka jaunā ēka kopā ar apkārtējo ainavu koncerta apmeklējuma pieredzi darīs neaizmirstamu – sākot no brīža, kad tuvojoties tikko pamanām ēkas apveidus, ieejot foajē, ieņemot vietu auditorijā – visi šie aspekti ir vienlīdz nozīmīgi kopējā apmeklētāja pieredzē un baudījumā. Ceru, ka jaunajā arhitektūrā esam atrisinājuši šos daudzos jautājumus.
Kuri bija izaicinošākie tehniskie lēmumi, kas bija jāpieņem, lai padarītu telpu akustiski efektīvu un reizē sasniegtu ēkas programmas mērķus?
Mums paveicās strādāt kopā ar ļoti talantīgu, pieredzējušu dizaina komandu. Līdz ar to kopā ar akustikas kompāniju BBM-Müller tika izstrādāta skaidra vadlīnija, un tikai tad tika uzsākta dažādo priekšnesumu telpu projektēšana. Apzinoties akustisko uzstādījumu ievērošanas tālejošās sekas, projekts prasīja laiku un nepārtrauktu monitoringu visā tā izstrādes un būvniecības laikā. Domāju, ka no visiem izaicinājumiem lielākais bija skaņas izolācijas nodrošināšana, jo tā skar visas mēģinājumu un priekšnesumu telpas.
Foto: Raimonds Birkenfelds
Kāda būtu jūsu arhitektūras formula, ar kuru iespējams panāk perfektu akustikas un estētikas saderību? Vai varam pieņemt, ka to izdevies realizēt šajā projektā?
Lielisks jautājums! Kāds man zināms akustiķis reiz sacīja: “Jūs dzirdat ar acīm, ne tikai ausīm.” Viņš apelēja pie akustikas un estētikas līdzsvara. Es domāju, ka šo līdzsvaru esam sasnieguši. Akustiskie mērījumi ir lieliski. Tikai laiks rādīs, vai izpildītāji un skatītāji par telpas kvalitāti domā tāpat, kā es.
Vai jūs atceraties pirmo domu, kas radās jūsu prātā, kad pirmo reizi apmeklējāt plānotās ēkas atrašanās vietu Ventspilī?
Es ierados Ventspilī nakts vidū, sniega vētrā! Viss bija mierīgs, ielas bija tukšas un jaušama bija gandrīz pasaku atmosfēra. Nākamās dienas agrumā es aizbraucu uz šo vietu – Lielais laukums atklājās liels un vēja izslaucīts. Bez fokusa punkta. Cik daudz kas kopš tā laika ir mainījies! Tagad mēs šeit redzam jauno pilsētas kultūras sirdi. Es ceru, ka koncertzāle turpinās veicināt pilsētas ikdienas dzīvi un kļūs par visa reģiona gaismas bāku.
