Vīnē sākas Dizaina nedēļa

No 27. septembra līdz 6. oktobrim Austrijas galvaspilsēta jau 13. reizi kļūst par “dizaina piepildītu pilsētu”

30/09/2019

Vēsturiski Vīnē vienmēr bijušas ļoti spēcīgas dizaina tradīcijas – sākot no jūgendstila līdz tādiem leģendāriem Vīnes modernistiem kā Oto Vāgners, Jozefs Hofmanis un Ādolfs Loss. Un, kā savā trīspadsmitajā pastāvēšanas gadā apliecina Vīnes dizaina nedēļa, kas sākās aizvadītajā piektdienā un ilgst līdz 6. oktobrim, dizains un dizaina domāšana ir daļa no Vīnes pilsētvides un dzīvesstila DNS. Vīnes dizaina nedēļa ierindojas spēcīgāko pasaules dizaina festivālu kartē kā radošu un eksperimentālu procesu platforma, atgādinot, ka dizains ir kas daudz vairāk nekā tikai estētisks, dizainera radīts objekts. Jau no pašiem pirmsākumiem – 2007. gada – Vīnes dizaina nedēļas prioritātes bijis saturs un konteksta sajūta; festivāls runā par dizainu visdažādākajos formātos – no izstādēm, produktu prezentācijām, meistardarbnīcām, diskusijām un izzinošām ekskursijām, kas ar dizaina starpniecību ieved neizpētītos pilsētas nostūros, līdz pilnīgi jauniem projektiem un iniciatīvām, kas tapušas tieši Dizaina nedēļas ietvaros.

Vīnes dizaina nedēļa ik gadu lepojas ar vairāk nekā 40 000 apmeklētāju, un festivāls jau iemantojis arī profesionāļu un kultūras tūristu magnēta statusu.

Šī gada Dizaina nedēļai ir vairākas tematiskās sadaļas – kā ik gadu īpašā “oga” ir festivāla galvenā mītne (šoreiz pilsētas kartē leģendāra, bet iepriekš publikai slēgta ēka virs Franča Jozefa dzelzceļa stacijas), Fokusrajons (Focus District, šogad tas ir Vīnes 9. rajons jeb Alsergrund) un Vieszeme (Guest Country), kas šoreiz ir Somija. Savukārt festivāla centrālā tēma ir Spēļu dizains (Game Design) un tā iespaids ne vien uz brīvā laika pavadīšanu, bet arī zinātnes, biznesa un pētnieciskajām jomām. Savukārt nu jau par festivāla klasiku kļuvušais Kaislību maršruts (Passionswege) atklāj, ko sadarbībā ar dizainu spēj panākt amatniecība. Dizaina nedēļa īpašu uzmanību pievērš arī tekstilmākslai un keramikai, kas šobrīd atkal nokļuvušas aktualitātes virsotnē. Kopumā festivāla programmā ir vairāk nekā 120 dažādu notikumu.

Īsi pirms Vīnes dizaina nedēļas sākuma Arterritory.com tikās ar festivāla direktori Lillī Holleinu, leģendārā austriešu arhitekta Hansa Holleina meitu, un projektu vadītāju Gabrielu Rolandu, lai pārrunātu gan Dizaina nedēļas vietu pilsētas dizaina asinsritē, gan aktuālākos šī gada festivāla akcentus.

Lillī Holleina. © Katarina Gossova, Vīnes Dizaina nedēļa

Kā Vīnes dizaina nedēļa ir attīstījusies šajos gados un kāda, jūsuprāt, ir tās lielākā ietekme uz Vīnes dizaina scēnu? Vai festivālam ir izdevies mainīt/ietekmēt veidu, kā pilsētas iedzīvotāji un tās viesi raugās uz dizainu?

Lillī Holleina: Manuprāt, pirms 13 gadiem, kad dibinājām Vīnes dizaina nedēļu, pilsētā nebija platformas dizaina scēnai. Es to nodibināju kopā ar Tulgu Beierli un Tomasu Geisleru, jo mēs visi trīs bijām pārliecināti, ka ir kaut kas ir jāmaina. Un kaut ko mainīt bija iespējams vienīgi, pieslēdzot savu pilsētu starptautiskā dizaina diskursam. Es domāju, ka Vīnei ir daudz pievilcīgā, ko piedāvāt, un Vīnes dizaina nedēļa visus šos gadus ir centusies to izcelt, padarīt redzamu un interesantu starptautiskai auditorijai un dizaineriem. Ik gadu festivāls, es teiktu, dramatiski mainās, jo katru reizi notiek pilnīgi citā pilsētas daļā un citās telpās, kas nozīmē arī citus partnerus, atšķirīgu sagatavošanas procesu utt. Pamatā varbūt mums ir dažas līnijas – amatniecība, grafiskais dizains, sociālais dizains –, taču katru gadu šis formāts ir pilnīgi jauns attiecībā uz norises vietu un iesaistītajiem cilvēkiem.

Viens no Vīnes dizaina nedēļas stūrakmeņiem ir Fokusrajons jeb Focus District – ar katru nākamo festivālu mēs cenšamies izgaismot kādu noteiktu pilsētas rajonu. Cilvēkiem patīk braukt uz Vīni, taču ir skaidrs, ka, ja jūs, piemēram, piederat mākslas pasaulei, tad katrreiz būtībā dosities uz vienām un tām pašām vietām. Vēl pavisam nesen visas galerijas bija atrodamas Iekšpilsētā un nebija nekādas nepieciešamības izbraukt kaut nedaudz ārpus centra. Otrs svarīgais iemesls bija veidot festivālu tā, lai tas piesaistītu ne tikai ārvalstu viesus, bet arī vietējos iedzīvotājus. Bet kā panākt, lai vietējie atgrieztos pie mums katru gadu? Jo, ja visu laiku dodies uz vienu vietu, agrāk vai vēlāk rodas sajūtu, ka esi jau te bijis… Taču Vīnes dizaina nedēļā, iespējams, šāda sajūta neradīsies, jo mēs apdzīvojam telpas, kas nekad vai arī daudzu gadu garumā nav bijušas atvērtas publikai. Un parādām citādākā gaismā tādas pilsētas apkaimes, kurās daudzi nekad nav spēruši savu kāju. Mēs to darām detalizēti – liekam pamanīt amatnieku darbnīcas, paveram sadarbības iespējas ar vietējiem amatniekiem, ar cilvēkiem no radošajām industrijām utt. Līdz ar to katru gadu mums rodas dziļāka izpratne par kādu konkrētu pilsētas daļu. Domāju, tas pats attiecas uz vieszemi – valsti, kuru uzaicinām piedalīties savā festivālā. Vienmēr cenšamies viesus maksimāli iesaistīt dažādos festivāla aspektos, tādējādi ļaujot gūt visplašāko iespaidu par šīs valsts dizaina scēnā notiekošo. Mums pašiem, piemēram, ir bijis ļoti interesanti atklāt, ka ir valstis, kur sociālais dizains nav īpašā cieņā, toties ir daudz vairāk attīstītas citas jomas. Jau no Dizaina nedēļas dibināšanas mēs pārsvarā esam izvēlējušies Austrumeiropas valstis, taču šogad, piemēram, vieszeme ir Somija.

Manuprāt, tas, ko mēs patiešām esam panākuši, – Vīnes dizaina nedēļa ir ieņēmusi savu vietu dizaina nedēļu gada plānā. Un profesionāļi zina, ka Vīnes dizaina nedēļa nav gadatirgus, bet kūrēts pasākums, kas vienmēr tiecas aptvert jaunas tēmas. Piemēram, šogad no jaunas perspektīvas apskatīsim spēļu dizainu. Diskusiju rezultātā sapratām, ka spēļu dizains tiek uztverts kaut kā primitīvi – es nespēlēju, man neinteresē. Taču, ja paskatās medijos, ja pamatīgāk ieskatās dienas laikrakstu zinātnes lapās, nākas atklāt, ka daudzu jauno zinātnes atklājumu un citu inovāciju pamatā ir spēļu un geiminga struktūra un arhitektūra. Tāpēc mūsu skatījums uz spēlēm nav tikai tāds “tas ir forši un aizraujoši”, bet runā arī par to, kurp tās mūs ved kā sabiedrību. Es to personiski uzskatu par kaut ko superinteresantu, mani ļoti intriģē spēļu estētika. Jo tā ir pasaule, kurā daudzi no mums pavada lielu daļu sava laika. Kāpēc lai tas pārāk atšķirtos no ieskatīšanās interjera žurnālos?

Gabriels Rolands: Mūsu festivāls nav reakcija uz to, ko ražotāji un dizaineri jau dara, mēs cenšamies piedāvāt tēmas un izaicināt strādāt ar tādiem jautājumiem, kas, mūsuprāt, būs svarīgi nākotnē. Apgrozījuma ziņā spēļu joma stipri apsteidz jebkuru citu radošo industriju. Un tā strauji aug. Taču spēļu diskurss lielā mērā ir tāds noslēgts burbulis, ko ar savu formātu centīsimies izmainīt. Izveidojot atvērtu darba telpu un apvienojot spēļu attīstītājus un grafiskos dizainerus, liksim viņiem strādāt kopā un rast jaunus sadarbības modeļus. Manuprāt, ir ļoti svarīgi "uzlauzt" šo jomu un iepazīstināt ar to citus - tos, kuriem ar to ir daudz kopīga, kas strādā vienā virzienā, apskata vienus un tos pašus jautājumus un izmanto vienus un tos pašus rīkus, taču savā starpā nekomunicē, jo ir kaut kāds atšķirīgs mantojums, atšķirīga vēsture. Tradicionālo dizaina disciplīnu pārstāvji uz geimingu raugās visai vīzdegunīgi, jo tās jau ir tikai spēles. Savukārt spēļu cilvēki apgalvo, ka citi tāpat viņus nesapratīs, jo viņiem ir veiksmīgāks bizness. Ar šo formātu mēs mēģināsim pierādīt, ka savstarpējs dialogs var būt ieguvums abām pusēm.

L.H.: Zinu, ka tas varbūt izklausās dīvaini, bet, manuprāt, mūsu lielais pluss, tas, kam patiešām sekojam līdzi un ko vēlamies piedāvāt, ir dažādu cilvēku un dažādu scēnu savešana kopā, sakontaktēšana. Likt īstajiem cilvēkiem satikties īstajā brīdī, un es domāju, ka tas lielā mērā ir nodrošinājis Vīnes dizaina nedēļas panākumus gan pagātnē, gan, cerams, arī nākotnē.

Festivāla kampaņa 2019. © Katarina Šoškič - Bueronardin, Vīnes Dizaina nedēļa

Vegetable Living Room Takeover!, Raiseaplant. © raiseaplant, Vīnes Dizaina nedēļa

Iepriekšējos gados Vīnes dizaina nedēļas vieszemes lielākoties bijušas Centrālās un Austrumeiropas valstis – Polija, Rumānija, Ungārija, Čehija. Šogad tā ir Somija. Kāpēc šāda izvēle? Somu dizaina scēna, šķiet, ir ļoti pazīstama.

G.R.: Te jāatgriežas pagātnē. Mēs vienmēr esam pieņēmuši, ka Vīne ir vārti uz mūsu kaimiņiem – Centrālo un Austrumeiropu. Esam izcēluši ļoti atšķirīgas valstis un dizaina situācijas, un tas mums ir bijis ļoti interesanti. Taču tad, kad pagājušajā gadā uzsākām sarunas ar Somiju, bija skaidrs, ka darbs ar viņiem būs kaut kas pilnīgi citādāks. Tur ir ārkārtīgi spēcīgas institūcijas, un somiem ir šī izteiktā dizaina apziņa, kas caurauž visu sabiedrību. Cilvēki saprot dizainu kā kaut ko, kas viņiem sniedz labumu – gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Un šī ideja, šis iekšējais koncepts padara Somiju krietni pārāku visu pārējo valstu vidū. Tāpēc šajā gadījumā atšķirībā no citiem gadiem mūsu misija ir kaut ko mācīties no savas vieszemes. Mūsu galvenais partneris ir Somijas institūts Vācijā, taču mēs sadarbojamies arī ar Visit Finland. Kopā esam radījuši šim festivālam īpaši pielāgotu saturu – daudzas lietas tiks “pirmizrādītas” tieši Vīnes dizaina nedēļā. Piemēram, galvenais somu ieguldījums būs izstāde, kas fokusēsies uz mazāk zināmiem somu dizaina aspektiem. Jo, kad runājam par somu dizainu, tas asociējas ar kaut ko ļoti mierīgu, materiālos bāzētu un racionālu. Tas ir nopietns un prātīgs dizains. Somijas institūta Vācijā pieaicinātais jaunais kurators/dizainers Tero Kuitunens izstrādāja konceptu “Mežonīgi sirdīs” (Wild at Hearts), kur postulē, ka zem šī nopietnības slāņa atrodama ārkārtīgi kaislīga, krāsaina un mežonīga somu dvēsele. To viņš meistarīgi ilustrē ar speciāli atlasītiem 11 somu dizaineru un zīmolu objektiem (Ēro Ārnio, Klauss Hāpaniemi, Antrejs Hartikainens, Tūli-Tuti Koivula, Tero Kuitunens, Ragmate, Sofija Okonena,Tēmu Salonens, Āmu Songa, Johans Olins, Milla Vāhtera), tādējādi izceļot somu dizaina visprogresīvāko aspektu tekstilmākslas, koka dizaina, mākslas un objektu jomā. Domāju, ka daudzi mūsu apmeklētāji, kas ir zinoši somu dizainā, noteikti šeit ieraudzīs kaut ko jaunu. Vēlāk izstāde ceļos arī uz Budapeštu un Stokholmu.

Wild At Heart, Tero Kuitunens. © Stils: Tero Kuitunens. Foto: Maija Astikainena, Vīnes Dizaina nedēļa

Vīne ir diezgan tradicionāla pilsēta, kura – vismaz ārēji – nerada priekšstatu par strauju mainību. Atšķirībā, piemēram, no Berlīnes. Kā tiek izvēlēts ikgadējais Vīnes dizaina nedēļas Fokusrajons?

G.R.: Vīne nav no tām pilsētām, kur ģentrifikācija būtu kļuvusi par smagu problēmu. Vīne ir augoša pilsēta, ir izstrādātas interesantas koncepcijas par jaunajiem attīstības apgabaliem apkārt Vīnei. Domāju, ka pilsēta ļoti cenšas saglabāt savu neviendabīgo struktūru, kā arī uzturēt pieejamas dzīves izmaksas, kam pamatā ir vēl 20. gadsimta 80. gados iedibinātā sociālo mājokļu sistēma. Šajā ziņā, var teikt, Vīne bija kā bāka, kas rosināja citas valstis sakārtot un iedarbināt sociālo mājokļu sistēmu. Vīnē tas joprojām darbojas, tā ir spēcīga sistēma.

Es piekrītu, ka Vīnes centrālie rajoni dramatiski nemainās, bet mēs kā Dizaina nedēļa cenšamies paskatīties uz šo individuālo rajonu raksturu un izprast, kas šeit varētu pārsteigt gan mūsu viesus, gan arī vietējos iedzīvotājus. Piemēram, pagājušogad mēs fokusējāmies uz 7. rajonu, kas ir viena no galvenajām iepirkšanās zonām. Rajons ir kļuvis ļoti turīgs, ļoti komercializēts. Ja Vīnē meklējat dizainu, jums noteikti jāiet uz 7. rajonu, jo tur ir daudz dizaina studiju un tur dzīvo daudz izglītotu ļaužu. Pagāja 12 gadi, līdz Vīnes dizaina nedēļa devās uz 7. rajonu, jo tā jau no sākuma bija visparedzamākā izvēle. Taču tagad mēs to izdarījām. Ir mazliet jāatkāpjas, lai ieraudzītu un atklātu to, kas līdz šim šajā rajonā nav pamanīts, un tad tas jāizceļ.

2017. gadā mēs bijām 15. rajonā, kas ir viena no nabadzīgākajām un problemātiskākajām apkaimēm Vīnē. Togad daudzi apmeklētāji teica: “Ziniet, šī laikam ir pirmā reize, kad esmu šeit nonācis.” Un kad cilvēki tā saka, tas nozīmē, ka esam savu darbu paveikuši. Mēs katru gadu pasniedzam pretī roku, aicinot ienākt un ieraudzīt kaut ko, iespējams, iepriekš neredzētu.

Kādi pagājušogad bija jūsu lielākie atklājumi 7. rajonā?

G.R.: Galvenais atklājums noteikti bija festivāla galvenā mītne bijušajā Sophienspital – vecā, nesen aizvērtā slimnīcā, kas celta 19. gadsimtā kā apkaimes medicīniskās aprūpes centrs. Vēsturiski 7. rajons arvien ir bijis ļoti blīva urbānā zona, bet slimnīcas pagalms bija viena no plašākajām apzaļumotajām teritorijām visā rajonā. Taču tā nebija publiski pieejama. Tā nu slimnīca izvācās, Dizaina nedēļa ievācās un atvēra to visu vaļā. Tas bija arī ļoti izšķirīgs brīdis apkaimes attīstībā, jo slimnīcas komplekss tika aizvērts un gatavojās lielām pārmaiņām. Šī ir viena no Vīnes dizaina nedēļas iemīļotākajām lomām – iesaistīties šādos izšķirīgos brīžos. Mums patīk iejaukties – uzdot jautājumus par to, kādā virzienā pilsētai būtu jāattīstās, kas būtu nepieciešams, lai izdotos sasniegt nospraustos mērķus utt.

Cits atklājums noteikti bija 7. rajonā joprojām darbojošos sīkražošanas un mājamatniecības uzņēmumu skaits – tas izrādījās daudz lielāks, nekā bijām domājuši. Ļoti iepriecinošs atklājums. Tekstila industrija, ādas apstrāde, stikla darbnīcas – tās joprojām tur ir un tās joprojām izgatavo lietas. Mūsuprāt, pilsētai ir ļoti svarīgi, lai pastāvētu šis dzīvīgais sajaukums, lai nebūtu tikai veikalu, dzīvokļu vai rūpnieciskās monokultūras. Esam punktā, kad Vīnē tas viss vēl pastāv, tāpēc ļoti cenšamies izcelt tā sniegtos ieguvumus. Iedomājos, ka ne vienmēr ir patīkami dzīvot blakus rūpnīcai, taču pilsētā tas rada noteiktu atmosfēru – tu neatsvešinies no saviem priekšmetiem. Tu aptver, ka, lai radītu izmantotās lietas, ir vajadzīgs fizisks darbs, resursi un enerģija. Manuprāt, tas veido domāšanu, liekot daudz vairāk novērtēt tās lietas, kas tev ir. Un tas ir arī jautājums par dzīves kvalitāti – tu vari vienkārši ieiet stikla darbnīcā uz stūra un pateikt, ka jānomaina saplīsušais loga stikls. Un viņi atbildēs – jā, protams. Un nav nekas jāgūglē, lai pasūtītu internetā, jo tu vari tiešā veidā kontaktēties ar cilvēku, kurš izprot tavu individuālo problēmu.

Šogad fokuss ir uz 9. rajonu jeb Altana kvartālu.

G.R.: Tas ir, teiksim tā, buržuāzisks rajons, tur ir universitātes kvartāls, tur ir lielas slimnīcas, līdz ar to ir iegājies, ka tur dzīvo profesori un ārsti. Tas ir viens no rajoniem, kas savieno pilsētas centru ar piepilsētas rajoniem. Atkal jau mums ir vienkārši izcila festivāla galvenā mītne, kas vel pavisam nesen bija Austrijas Bankas tehniskais centrs virs Franča Jozefa dzelzceļa stacijas. Šī ir diezgan ievērojama ēka, ko projektējis Karls Švancers, viens no lielajiem Austrijas modernistiem, bet realizējusi plānotāju grupa arhitekta Kurta Hlavenička vadībā. Turpmākajos gados šī gada festivāla partneris 6B47 Real Estate Investors plāno pārveidot Karla Švancera iespaidīgo stikla konstrukciju. Šīs ir līdz šim plašākās festivāla telpas. Mums ir vairāk izstāžu, prezentāciju un instalāciju nekā jebkad agrāk. Turklāt šeit valda unikāla 70. gadu atmosfēra.

Altana kvartālam ir svarīga vieta pilsētas audeklā, tas ir kaut kas vairāk par vienkārši dažādu funkciju sakopojumu, tā ir eklektiska sociālās dzīves un urbānās daudzveidības telpa. Rajons ir būtisks ar savām amatniecības tradīcijām – te ir stikla apstrādes, galdniecības, grāmatu iesiešanas, metālkalumu u.c. darbnīcas. Iespējams, viseksotiskākā ir rotaļu zaldātiņu ražotne. Šeit ir viss! Dažās darbnīcas tiek izrādīti mūsu pasūtītie sadarbības projekti starp uzaicinātājiem dizaineriem un vietējiem amatniekiem. Šī formāta pamatā ir dialogs, mēs uzmanīgi uzklausām abas puses, veidojot atvērtu diskusiju, kur nevis viens pamāca otru, bet abi darbojas kopā un rada kaut ko abiem svarīgu. Rezultāts nav tikai skaists objekts, bet ietver veselu stāstu – par amata prasmi, par šo vietu, par cilvēkiem, kas ar to nodarbojas. Un šādi individuāli stāsti par tehnoloģijām, amatniecību un radītajiem priekšmetiem liek cilvēkiem daudz vairāk novērtēt sev piederošās lietas. Kas, manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski.