Mēs dzīvojam jauna jutīguma laikā

10.06.2020

ArkDes Stokholmā skatāma pirmā muzeju izstāde, kas veltīta ASMR

2. jūnijā Stokholmā, Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes durvis vēra izstāde DĪVAINAS SAJŪTAS JŪTAS LABI (WEIRD SENSATION FEELS GOOD) – pirmā, ko kāds pasaules muzejs veltījis ASMR fenomenam (bioķīmiska, serotonīna jeb organisma labsajūtu vairojoša reakcija, kas rodas kā atbilde uz vizuālu, dzirdes vai kādu citu stimulu). Izstādes kurators ir Džeimss Teilors-Fosters, savukārt tās arhitektūru veidojusi Latvijas arhitektu studija ĒTER.

ASMR ir termins, kas raksturo fiziskas sajūtas: eiforiju vai dziļu mieru, dažreiz vieglu kņudoņu ķermenī. Vēl pirms desmit gadiem par ASMR lielākoties runāja kā par izdomātu iztēles konstrukciju. Šodien šis termins pārstāv vienu no lielākajām interneta pasaules kustībām un to ir neiespējami ignorēt. Kamēr akadēmiskās institūcijas visur pasaulē cenšas to izprast un klasificēt, radošie pilsoņi – dēvēti par “ASMRistiem”, būvē kultūras kustību, kas pārsniedz valodu un kultūru, priekšplānā izvirzot ķermenisko jušanos.

Kā teikts ĒTER izstādes arhitektūras konceptā: “Izstāde meklē ceļus, kas ļautu abiem – ķermenim un prātam, nokļūt komforta un augsta jutīguma stāvoklī, lai izstādes apmeklētāji tādējādi varētu piedzīvot taktīlos un audiovizuālos stimulus.

Izstādes arhitektūra ir mēģinājums sintezēt ASMR radošo lauku un tā bagātīgo materiālo pasauli apmeklētājam nolasāmā telpiskā valodā. Visbiežākā ASMR pieredze ir privāta, iespējams, guļamistabā notiekoša, kur cilvēks jūtas vismierīgāks un visaizsargātākais. Iedvesmojoties no tradicionālās spa kultūras, ūdens plūdums ir ticis aizstāts ar laikmetīgo mediju plūsmām, cenšoties radīt drošības un privātuma atmosfēru publiskā telpā, kur lielāks cilvēku daudzums tiek izaicināts ļauties vienlaicīgai relaksācijai. Izstādes dizains piedāvā akustiski piesātinātu vidi, ļaujot izstādes apmeklētājiem iegrimt multisensorā pietuvinātas ieskatīšanās, pietuvinātas klausīšanas un pietuvinātas jušanas pieredzē.”

Vērts pieminēt arī, ka izstādes ražošanas procesa galvenā daļa notikusi Ziemeļbaltijā: piemēram, “roku” 3D druka tikusi īstenota Cēsīs, savukārt silikonā tās mērcētas Siguldā.

Līdzekus speciāli izstādei radītiem ASMRiešu darbiem no visas pasaules, tajā skatāmi arī skaņu mākslinieku un kustību dizaineru darbi. Viņu vidū arī pazīstamais televīzijas mākslinieks Bobs Ross.

Tā kā COVID-19 dēļ ArkDes uz laiku bija slēgts, savu pirmo atklāšanu izstāde piedzīvoja virtuālā formātā, 7. aprīlī – e-flux.com/live platformā, savukārt šobrīd – līdz ar muzeja atkal atvēršanu, publikai skatāma līdz 1. novembrim.

Arterritory.com aicināja uz sarunu arhitekūras prakses ĒTER komandu – Dagniju Smilgu, Kārli Bērziņu un Niklāvu Paegli.

Tagad, ar laika distanci raugoties - šis izstādes projekts izrādījies gana zīmīgs, jo tā fokusā ir tehnoloģijas un virtuālā pasaule, kurā mēs visi īsi pirms izstādes atklāšanas laika tikām iesviesti arī fiziski. Vai jums kā arhitektiem strādājot pie šīs izstādes, iespējamība, ka par muzeju/galeriju vides realitāti varētu kļūt virtuālās izstādes un virtuālās galeriju telpas, šķita ticama?

Niklāvs Paegle: Mūsu studijas pamatvirziens ir pētīt publisko ēku klātesamību ārpus to fiziskajām robežām. Arhitektūras process mēdz būt ļoti lēns un inerts, tas vienmēr mēģina tikt līdzi visam pārējam. ASMR kā tēma kombinācijā ar globālo izolēšanos deva mūsu komandai iespēju reaģēt nekavējoties un operatīvi pielāgot ekspozīciju jaunajai situācijai. Tā kā šajā situācijā autoruzraudzību nespējām veikt klātienē, to darījām attālināti, taču tā bija stimulējoša un dinamiska pieredze. Projektējot mēs nepārtraukti pārslēdzāmies starp fiziska un virtuāla apmeklētāja telpas uztveri. Tādējādi digitālā un analogā struktūra bija jau integrēta mūsu darba procesā.

Izstādes DĪVAINAS SAJŪTAS JŪTAS LABI scenogrāfijas zīmējums. 2020. / ©: ĒTER / Courtesy: ARKDES

Kārlis Bērziņš: Sākotnējā iecere bija, ka izstāde ilgs sešas nedēļas (8. aprīlis - 31. maijs), tomēr pandēmijas un lielās sabiedrības intereses dēļ tā tika pagarināta uz septiņiem mēnešiem (līdz 2020. gada 1. novembrim). Virtuālā atklāšana noritēja televīzijas raidījuma formātā, parastā izstādes atklāšanas kņada tika aizstāta ar emodži-pilnu Livestream tērzēšanu un pakāpeniski pieaugošu tiešsaistes apmeklētāju skaitu, kamēr skatītāji tika vadīti caur mākslas darbiem, sākot no Boba Rosa gleznu eksponātiem līdz pat mākslīgās cilvēka ādas telefonu apvalkiem.

Pirms ieiet izstādē visi aicināti novilkt apavus un uzvilkt halātu. Foto: Johan Dehlin / ©: Johan Dehlin / Courtesy: ARKDES

Dagnija Smilga: Strādājot pie izstādes arhitektūras, mēs, protams, nevienu brīdi neiedomājāmies, ka izstādes atklāšana būs tikai virtuālā formātā. ArkDes - Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centra Stokholmā - izstādes pēdējos gados ir kļuvušas ļoti populāras, tādēļ sākotnēji saskārāmies ar pavisam citu realitāti - atklāšanu ar iespējams līdz pat 3000 apmeklētājiem. Direktoram Kīranam Longam un kuratoram Džeimsam Teiloram-Fosteram ArkDes ir rīks, kas ietver sevī publisko telpu, izpētes organizāciju, diskusiju arēnu un eksperimentu platformu, lai ar muzeja starpniecību popularizētu arhitektūru un dizainu plašākai sabiedrībai. Lai pastiprinātu vēstījumu, 2018. gadā pēc arhitektu Dehlin Brattgård Arkitekter projekta tika uzcelts Boxen - noslēgta “kaste” galerijas galvenajā telpā, kas tiek raksturota kā robusta “mašīna” ātri mainīgām, eksperimentālām izstādēm. Boxen līdz šim ir notikušas gana spilgtas un kontrastējošas izstādes, sākot ar tādiem provokatīviem projektiem kā “Kreisējošais paviljons - arhitektūra, geju sekss un kreisēšanas kultūra” un arī tādiem kā ikgadējā bērnu pašdarināto piparkūku mājiņu izstāde, kurā šogad caur piparkūku mājas dizainu zem tēmas “karsts” tika komentēts klimata pārmaiņu jautājumus.

Wang & Söderström un Marc Teyssier darbi izstādē. Foto:Johan Dehlin / ©: Johan Dehlin / Courtesy: ARKDES

Tagad, jau no “jaunās normalitātes” skatu punkta, kā jūs redzat digitālo un analogo tehnoloģiju mijedarbību muzeju izstādēs un arī arhitektūrā nākotnē? Vai tā varētu izveidoties kā atsevišķa niša jeb tā tāda jau ir?

Niklāvs Paegle: Es personīgi neticu tikai digitālajam. Digitālā pasaule piedāvā bezgalīgas iespējas, taču tās potenciāls bieži tiek izniekots, un tā kļūst bezjēdzīga. Lielākais izaicinājums nākotnē ir digitālās un fiziskās pasaules savienošana, radot pārklāšanās un krustojumu vietas, kurās var tikt atklāts kaut kas jauns un rodas pievienotā vērtība. 19.gs. sākumā Faux Terrain ideja tika izmantota, lai vizuāli savienotu fiziskās un telpiskās gleznu kvalitātes ar īstiem, īpaši veidotiem priekšplāniem. Fiziskajam un digitālajam saturam jāspēj vienam otru papildināt kā bagātinošiem paplašinājumiem, nevis plakanām kopijām. Daudzus gadus esmu iedvesmojies no tādām vietām kā Ars Electronica Lincā, Austrijā and Stiftung Sitterwerk Sentgālenā, Šveicē, kas eksperimentē ar “dinamisko katalogu”, savienojot fizisko materiālu un publikāciju kolekciju arvien jaunos, inovatīvos veidos. Kūrētās kolekcijas tiek saglabātas un var tikt atsauktas atmiņā ar digitālā kataloga starpniecību; jutīgas galda virsmas ar RFID čipu palīdzību atpazīst lietotāju pārvietotos artefaktus. Ars Electronica eksperimentē ar īpašu “dziļo telpu” (Deep space), kurā apmeklētāji var iesoļot projekcijā, kas ir sinhornizēta uz četrām plaknēm. Iedomājaties, kā ir atrasties “Svētajā vakarēdienā” - izšķirtspējā, kas vairākkārt pārsniedz cilvēka acs iespējas.

Kārlis Bērziņš: Jau krietni pirms pandēmijas digitālā sfēra bija daļa no mūsu dzīves, taču pandēmija nenoliedzami ir pastiprinājusi mūsu pielāgošanos šai pasaulei. Šobrīd mēs intensīvi apgūstam, kā būt kopā sociāli, kad nav iespējama fiziska klātbūtne. Tādas institūcijas kā muzeji ir kopienu centri, bez izstādēm tajos notiek arī publiskās sarunas, prezentācijas un performances; tas viss paredzēts cilvēku kopā būšanai. Taču vienlaikus es arī redzu veidus, kā digitālā sfēra var palīdzēt apvienot cilvēkus fiziski un emocionāli.

Andreas Wannerstedt darbs izstādē. Foto: Johan Dehlin / ©: Johan Dehlin / Courtesy: ARKDES

Dagnija Smilga: Jau kādu laiku muzeji un izstādes ir pastāvējuši arī digitālā formātā, tomēr šī dimensija nekad nav bijusi vienīgā. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad fiziskās klātbūtnes iespējas ir kļuvušas mazākas, mūsu ikdienas rutīnā ir parādījušās daudzas labas video platformas un tiešsaistes saziņas rīki. Tagad visi zinām, ka mums ir tehniskie instrumenti, taču ir svarīgi atrast pareizos veidus, kā tos uzlabot, lai paaugstinātu kvalitāti un radošumu. Mūsu studija vienmēr balansē starp digitālo rīku izmantošanu un analogo materialitātes pasauli. Mūs fascinē šo pretstatu kombinācijas.

ĒTER arhitektu veidotā spilvenu diagramma izstādē DĪVAINAS SAJŪTAS JŪTAS LABI Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes (2020) / ©: ĒTER

ASMR ir par fokusu, nesteidzīgumu un empātiju. Vai var teikt, ka ASMR ir šī laika zīme - savveida instruments, kā to pārdzīvot, vienlaikus nokļūstot tuvāk sev, kas nenoliedzami līdz šim bijusi mūsu nesenās - haotiskās un “skaļās” - dzīves problēma?

Niklāvs Paegle: 60. gados mākslinieki un zinātniskās fantastikas rakstnieki ieviesa dzīvē kiborgu konceptu – piedāvājot ideju, ka mēs kādreiz spētu izaudzēt mākslīgas ķermeņa daļas, tādējādi pastiprinot savas maņas, kas dotu cilvēkiem “superspējas”. Interneta platformā YouTube ievietotais ASMR saturs ar viedtālruņu - kā mūsu ķermeņu paplašinājumu - palīdzību ir reanimējis dažas no šīm idejām mūsdienu realitātē. Pārsteidzoši, kā mēs izmantojam šīs “superspējas” galvenokārt baudai un relaksācijai. Pretstatā negatīvajiem priekšstatiem, šī tehnoloģija spējusi cilvēkus savstarpēji tuvināt tādā krīzes brīdī kā šīs, vairāk savienojot, nevis izolējot.

Izstādes DĪVAINAS SAJŪTAS JŪTAS LABI plāns Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes (2020) / ©: ĒTER

Dagnija Smilga: Kaut kādā mērā ASMR ir instruments, lai izbaudītu lēnuma mirkli šajā dinamiskajā pasaulē, kurā mēs, iespējams, šobrīd esam vientuļāki nekā jebkad agrāk. Izstādes virtuālajā atklāšanā kurators Džeimss Teilors-Fosters minēja: tā ir digitalizācijas izraisītā vientulība, kur ekrāns ir galvenais komunikators un ASMR, kā jaunais labbūtības veids, darbojas kā plāksteris. Šī subkultūra ir kā spogulis pašreizējam pasaules stāvoklim, bet, visticamāk, ne problēmas risinājums.

Kārlis Bērziņš: ASMR pieredze parasti notiek privāti, guļamistabas atmosfērā, kur cilvēks jūtas mierīgs un pasargāts. Līdzīgi kā meditācija vai joga, ASMR tiek vienlaicīgi uztverts kā ar ķermeni, tā prātu. Tas pieprasa koncentrēšanos un uztveres ātruma palēninājumu. ASMR mākslinieki mēģina atslābināt, nevis izklaidēt. Skatītājam tas dod patvēruma iespēju - no trokšņiem un traucējošu kairinājumu pilnās pasaules. ASMR darbi tādās platformās kā YouTube ar audiovizuāla kairinājuma palīdzību rada telpu pietuvinātai skatīšanai, pietuvinātai klausīšanai un pietuvinātai sajušanai.

Silikona rokas krāsošanas process izstādē DĪVAINAS SAJŪTAS JŪTAS LABI Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes (2020) / ©: ĒTER

Šī ir pirmā ekspozīcija, kas veltīta laikmetīgajām ASMR labsajūtas formām un kur šo pieredzi iespējams dalīt publiski. Tādēļ, veidojot izstādes koncepciju, galvenais uzstādījums bija radīt šim procesam piemērotu jaunu - publisku telpu, kurā ASMR pieredzi iespējams dalīt ar citiem.

Kas bija jūsu kā arhitektu lielākais izaicinājums, strādājot pie šīs izstādes scenogrāfijas? Un kā jūs vispār šim projektam tikāt uzaicināti?

Dagnija Smilga: Pagājušā gada rudenī mūs un vēl četras citas jaunas arhitektūras prakses uzaicināja iesniegt konceptuālu un telpisku priekšlikumu – kā atsauci izstādes kuratora vīzijai. Galvenais izaicinājums bija izveidot izstādi īsā laika periodā, ar ļoti ierobežotu budžetu, kas ne tikai izskatās specifiski, bet ir īpaša arī no sajūtu un skaņas viedokļa.

Svarīga ekspozīcijas tēma ir tehnoloģiju un cilvēka attiecības materiālā un taktīlā formā - “tehnoloģiju šķietamais cilvēciskums”, kas manifestējas ekspozīcijas arhitektūrā. Ekspozīcijas nolūks ir radīt apstākļus, kas atslābinātu apmeklētāja ķermeni un prātu, lai pastiprinātu materiālu un audiovizuālo kairinājumu nianses. Iedvesmojoties no SPA kultūras, mēs aizvietojām ūdeni ar ASMR mediju plūsmām, mēģinot veidot atmosfēru, kurā vairāki cilvēki vienlaicīgi var sajust intimitāti un komfortu, tādējādi pilnībā relaksējoties. Varētu pat teikt, ka izstāde ir sava veida “sintētiskais SPA”, kas kalpo kā piemērs jaunam pasaules stāvoklim, kurā distancēšanās, izvairīšanās no fiziskiem pieskārieniem vai koptelpām kļūst par ikdienu. Šajā kontekstā par vienu no laikmetīgiem relaksācijas veidiem ir tapis ASMR.

Niklāvs Paegle: ASMR piemīt ļoti spēcīga vizuālā un materiālā valoda, taču tas nekad nav eksistējis fiziskā publiskā formā. Mēs ļoti koncentrējāmies uz to, kā sevi nepazaudēt pārmērīgajā datu apjomā un destilēt tā esenci.

Kārlis Bērziņš: Mēs riskējām, strādājot ar lokāli ražotiem izstādes materiāliem un objektiem, kas ļāva radīt īpašus un specifiskus priekšmetus, tādējādi sasniedzot augstāku kvalitāti, kas savukārt uzrunāja vispasaules skatītājus (apmeklētājus). Galvenais ražošanas process notika Ziemeļbaltijā: “roku” 3D izdrukas tapa Cēsīs un tika mērcētas silikonā Siguldā. Audums kilometru garajam “spilvenam” ir ražots tekstilrūpnīcā Pērnavā un šūts Cēsīs, bet pēcāk pildīts Stokholmā. Tas ir no dabīgas šķiedras, nebalināts un nekrāsots, tādējādi piešķirot objektam off-white antīki balto toni.

Boxen telpas abus sānus klāj līkloču vijīgas biomorfas formas, kas rada asociācijas ar ķermeņa iekšējiem audiem vai smadzeņu krokām, audio kabeļiem vai neparastām viļņu amplitūdām. Videodarbi izkārtoti griestos iekārtās “televizoru lustrās”, no kurām izlokas maigas silikona “rokas”, kas izstādes apmeklētājiem pasniedz austiņas.

Zināmā mērā ASMR paplašina arī mūsu līdzšinējos priekšstatus par vidi, telpu, pasauli, kuru apdzīvojam, parādot, ka viss atrodas kustībā, ir “dzīvs” un mēs - cilvēki, neesam atrauti vai pārāki par pārējiem spēlētājiem biosfērā. Vai piekrītat, ka šādi - ar tehnoloģiju starpniecību, mēs tiekam mudināti arī aizdomāties un pārskatīt savas attiecības ar pārējiem mūsu apkārtējās vides spēlētājiem?

Niklāvs Paegle: Mēs noteikti jūtam, ka mūsu studijas darbā ASMR kļuvis par pastāvīgu intereses objektu un atsauci, kas ļauj domāt par publiskām ēkām un publisko telpu arī plašākā mērogā. Projektējot tagad bieži jautāju – kā mēs varētu pastiprināt ASMR jutīguma klātbūtni? Domāju, tā var būt neatņemama arhitektūras prakses sastāvdaļa, kas paaugstina mūsu ķermeņu apziņu attiecībā pret materiālu un taktīlajām vides īpašībām. ASMR bieži nonāk galējībās ar pārspīlētām sintētisku materiālu darbībām, lai padarītu kairinājumu vieglāk pieejamu. Taču pamatā tā ir aizrautība, veicot vai vērojot vienkāršas darbības. Mēs dzīvojam jauna jūtīguma laikā un cilvēki tiecas pēc jēgpilnas atkal-savienošanās ar dabu; mēs vēlamies sajust kaut ko patiesi nozīmīgu kopā. Es domāju, ka tieši tur jābūt jaunai arhitektūrai – taktili teātri, ieskaujoši muzeji, jūtīgas bibliotēkas – vietas, kur šo pieredzi dalīt ar citiem.

Dagnija Smilga: Skatoties, kā Bjorka izskaidro televizora funkciju, vērojot kā sieviete gatavo sīpolu gredzenus vai vannā tiek mazgāti divi pūkaini kucēni, prāts tiek “aiznests” citur - ārpus šīs “lielās datu pasaules”. Pēc iepazīšanās ar ASMR pasauli un daudzu YouTube videoklipu noskatīšanos, lietas pēkšņi nonāk tuvplānā, it kā skatoties caur palielināmo stiklu.

Vides autentiskums un izteikta lietu materialitāte, augstas kvalitātes privātās un publiskās telpas, kas visas sasaistītas ar pārrobežu savienojumiem, piemēram, wi-fi, varbūt ir tās nākotnes formas, kuras mēs šobrīd meklējam. Nesenie globālie eksistenciālie izaicinājumi ir atjaunojuši fiziskās telpas un vietējās ražošanas vērtību.

Mūsu prakse vienmēr ir matērijā - ĒTERā - starp dabu, tehnoloģijām un laikmetīgo kultūru, kur globālās vērtības un savienojumi tiek injicēti lokālā, autentiskā vidē.

Titulbildē: Boba Rosa darbs izstādē. Foto: Johan Dehlin. ©: Johan Dehlin. Courtesy: ARKDES