Gada balva uzņem apgriezienus
10/04/2013
Attēlos skatāmi daži no 17 finālistiem, kuri pretendē uz “Latvijas arhitektūras 2012. gada balvu”
4. aprīlī “Latvijas arhitektūras 2012. gada balvas” žūrija izsludināja labāko darbu septiņpadsmitnieku. Šī ir Latvijas arhitektūras astoņpadsmitā skate. Septiņpadsmit iepriekšējās skatēs tikuši godalgoti 98 arhitektūras darbi. Visvairāk balvu saņēmušo darbu ģeogrāfiskajā kartē bagātākā ir Rīga (45, tai skaitā 8 lielās balvas). Tāpēc interesanti, ka aizvadītais gads apliecinājis izteiktu arhitektūras decentralizācijas tendenci, proti, no kopumā skatei pieteiktajiem 58 darbiem, lielākā daļa atrodas ārpus Rīgas teritorijas, tostarp Marka Rotko mākslas centrs Daugavpils cietoksnī, kas šomēness piedzīvos svinīgu atklāšanu.
Šo skati iezīmē vēl kāda bezprecedenta “odziņa” – pirmo reizi sevišķi spilgti sevi pieteikusi Latgale ar projektu “Zeimuļs” Rēzeknē, ko žūrijas komisija komentējusi kā divdesmitgades vienu no savdabīgākajām ēkām Latvijā.
“Zeimuļs” Rēzeknē. SAALS, Dizainstudija A
2012. gada skate pietikusi sevi arī ar virkni jauninājumu, tostarp iezīmējot jaunu tradīciju – kā apbalvošanas ceremonijas vietu izraugoties vienu no balvas pretendentiem, proti, Latvijas Mākslas akadēmijas jauno piebūvi, kur svinīgā kulminācija notiks 17. maijā. Visi 17 pretendenti ir iekļauti gada skates izstādē un katalogā, bet labākie no tiem cīnīsies par galvenajām balvām skates finālā, kad vērtēšanā iesaistīsies starptautiskā žūrija, kuras sastāvu veidos Hiromi Hosoja (Hiromi Hosoya; Hosoya Schaefer Architects, Cīrihe), Rolands Paleks (Rolandas Palekas, R.Paleko ARCH studija, Viļņa), Janne Teresvirta (Janne Teräsvirta, ALA Architects, Helsinki) un Sīri Valnere (Siiri Vallner, KAVAKAVA, Tallina).
17. maiju ievadīs konference, kurā ar arhitektūras lekcijām uzstāsies starptautiskās žūrijas locekļi, kā arī īpašais viesis — Jakobs fan Reiss (Jacob van Rijs), kurš savulaik strādājis Rema Kolhāsa birojā, bet 1991. gadā Roterdamā izveidojis biroju MVRDV – vienu no spilgtākajiem 90. gadu nīderlandiešu arhitektūras viļņa – SuperDutch – pārstāvjiem, un šī brīža vienu no pasaules vadošajiem un inovatīvākajiem arhitektu birojiem. Šīgada pasākums visnotaļ izceļas ar ambīciju iemantot sabiedrības acīs tikpat nozīmīga notikuma statusu, kā, piemēram, balvu pasniegšana kino jomā.
LMA jaunais korpuss. SZK un Partneri
2012. gada skati kopā ar Latvijas Arhitektūras savienību organizē domubiedru grupa: 2011. gada skates galvenās balvas laureāti – arhitekti Liene Griezīte un Reinis Liepiņš, kā arī reklāmas aģentūras TBWA/Latvija radošais direktors Mārtiņš Ķibilds sadarbībā ar Latvijas Arhitektu Savienību.
Uz sarunu par gada skati un šodienas Latvijas arhitektūras statusu kopumā Arterritory.com aicināja vienu no pasākuma organizatoriem – biroja “Sudraba arhitektūra” galveno arhitektu Reini Liepiņu.
Šogad, kad pasākuma vadības pults nonākusi jūsu rokās, ko vēlaties darīt citādāk?
Gada balva arhitektu vidē ir nozīmīgākais pasākums, pati arhitektu profesija un būvniecība ir ārkārtīgi nozīmīga, līdz ar ko ir vēlme ļaut šim notikumam publiskajā telpā izskanēt pēc iespējas plašāk.
Tādēļ uzskatījām par vajadzīgu organizēt virkni pasākumu – lekciju un semināru ciklu, jaunas tradīcijas iedibināšanu, kas paredz prominentas balvas pasniegšanu vienā no pretendentiem. Arī pērn pēc pasākuma bija neliela svinēšana Aldara ielas spīķerī, kas pie viena ļāva cilvēkiem aplūkot balvas laureāta kvalitātes (17. gadsimta spīķeris Aldaru ielā Vecrīgā ir 2012. gada balvas laureāts – A. Č.).
Preses konferencē, kurā mediji tika pirmo reizi informēti par 1. kārtas rezultātiem, vairākkārt tika uzsvērta Latvijas arhitektūras gada balvas nozīmīguma izpratnes veicināšana sabiedrībā. Vai nav tikusi apsvērta doma par vērtējuma daļēju nodošanu pašas sabiedrības rokās?
Savulaik šāda iespēja atzīmēt savus favorītus bija “Delfi” ziņu portālā, pēc kuras tika izvirzīts objekts skatītāju simpātijas nominācijai.
Protams, tādas aptaujas, kurās arhitektūra tiktu novērtēta “patīk/nepatīk” līmenī, var veidot, taču objektīvam vērtējumam jābūt daudz komplicētākām.
Vispārzināms ir moments, ka latviešiem nekas nepatīk, tālab tas nozīmētu, ka vērtējums vienkārši būtu negatīvs. Taču, ja respondentam, kurš būs sniedzis negatīvu vērtējumu, veltītu kaut pusstundu stāstījumam par objektu, viņa skatījums krasi mainītos.
Sabiedrība pēc būtības ir ēku pasūtītājs, tādēļ tā jāiesaista ēkas, precīzāk - pilsētvides tapšanas procesā, nevis tikai vērtēšanā. Bet arhitektam kā izpildītājam jābalansē starp sabiedrības vēlmēm un paša vīziju. Starp maizi, izpriecām un tālo zaļo zvaigzni.
Saldus mūzikas un mākslas skola. MADE arhitekti
Šodien, kad būvniecības “bums” apklusis, daudz tiek apspriests, ka nepietiek vien ar pievilcīgu ēkas ārējo veidolu vai nevainojamu funkcionalitāti. Sabiedrībai ir nepieciešamas jaunas nākotnes vīzijas un projekti. Kas, jūsuprāt, ir tā vīzija, kas vajadzīga tieši Latvijas sabiedrībai?
Manuprāt, tas varētu būt tāds pavisam vienkāršs paņēmiens, proti, jaunu kultūras būvju, tai skaitā izglītības iestāžu, attīstīšana.
Kā piemēru Rīgā varu minēt arī nepieciešamību uzlabot krastmalas promenādi, virzīšanos uz to, lai Vecrīga pietuvotos Daugavai. Kaut runāju par detaļām, manuprāt, tā būtu viena no vīzijām, kas būtu jārealizē, padarot humānāku publisko telpu.
Būtu jau labi, ja viss, kas tiktu radīts – sabiedrībai patiktu un tai gribētos vēl.
Rīgā jau kādu laiku pamestas teritorijas, vecas rūpnīcas un ēkas tiek pašrocīgi pielāgotas publiskās telpas vajadzībām – tiek iekārtotas mākslinieku studijas, kultūras pasākumu platformas, kuru izveidē nereti iztiek bez arhitektu palīdzības (piemēram, VEF). Kāds būtu jūsu komentārs?
Aktīvā mākslinieku kopiena paši zina, kā un ko viņiem vajag. Uzskatu, ka var iztikt arī bez arhitekta.
Vai Latvijā vispār nepieciešama jauna arhitektūra vai tomēr esošo teritoriju un būvju labiekārtošana un pārplānošana?
Personīgi esmu par rekonstrukciju. Jauna arhitektūra bieži vien arī ir esošo būvju un teritoriju labiekārtošana, ko arī varam novērtēt gada skatē.
Vai katra pasniegtā balva ir ietekmējusi nākamā gada arhitektūras virzību, kalpojusi par paraugu? Vai tāds vispār ir balvas mērķis?
Es nedomāju, ka gada balva kā īpaši ietekmē arhitektūras virzību Latvijā. Tā ir profesionāļu atzinība, kas palīdz sabiedrībai ieraudzīt labu arhitektūru.
Izstāde un pasākums “Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums”
Kādu tendenci iezīmē šīgada pieteikumi atšķirībā no pēdējiem trim, četriem gadiem?
Skate kļuvusi starpdisciplināra. Daļa no projektiem ir izstādes un grāmatas. Tā ir tendence, kaut arī arhitektu vidē nav vienprātības, vai tā ir arhitektūra – vai nav, bet vērtēta tā tiek.
Kopumā var sacīt, ka darbu kvalitāte ir laba. Arhitektu darbs ir nopietns un salīdzinoši ar citām ekonomikas sadaļām – savu spēju robežās viņi strādā kvalitatīvi. Salīdzinot, piemēram, kā strādā valdība, ministriju līmenī, kā jautājumi tiek risināt tur, arhitektūras jomā – tā ir cita attieksme, atbildības līmenis.
Varbūt Eiropā kaut kas notiek labāk, tur tomēr pastāv citas tradīcijas, ko nav skāris 50 gadu kultūras pārrāvums. Bet salīdzinājumā ar Austrumu tirgu, Latvijā arhitekti strādā patiesi kvalitatīvi.
Šogad skatei tika iesniegts vairāk darbu nekā pagājušajā gadā, proti, 58 (pērn – 52). Taču 1. kārtai tika izvirzīti mazāk, proti, 17 (pērn 24). Kā to skaidrosiet?
Pieteikumi tika vērtēti pēc sekojošiem kritērijiem: darba ideja un koncepcija, viengabalainība, atbilstība projekta mērķim un saturam, vietas konteksts un mērogs, sabiedriskais nozīmīgums un emocionālā iedarbība. Žūrijas izvirzītajiem kritērijiem atbilda tieši šie. Tomēr bija vēl vesela grupa, ko varētu ierindot “labo darbu” kategorijā, kuriem vienkārši nedaudz pietrūka. Sīkāk tas jāprasa nacionālajai žūrijai.
Es personīgi, 1. kārtā būtu izvirzījis arī starptautiskā konkursa darbu Rīgas Pasažieru terminālim, kur vietējais birojs NRJA uzvarēja tādus pasaules grandus kā BIG no Dānijas. Taču šoreiz attiecīgi trūkst kritēriju dažādu konkursa darbu savstarpējai vērtēšanai.
Kafejnīca “Laiva” un laivu būves birojs bijušās aptiekas telpās Pāvilostā. Projekta autors — Brigita Bula, arhitekti — Brigita Bula, Ivars Brediks, grafikas dizainers — Kirils Kirasirovs
Vai visus kritērijus vienlīdz labi varēja attiecināt uz visiem septiņpadsmit izraudzītajiem pieteikumiem? Varbūt kāds sevišķi izcēlās vienā vērtēšanas punktā, kamēr citā saglabāja vāju pozīciju?
Protams, pie katra objekta var piesieties, katrs savā ziņā ir strīdīgs. Piemēram, kamēr “Zeimuļs” saņem aizrādījumus par būvniecības darbu kvalitāti, tas ir atstājis ievērojamu iespaidu uz Rēzeknes pilsētas vidi kopumā, un šādas būvniecības uzdrīkstēšanās vien ir ko vērta.
Kā vērtējat pieteikšanās gada skatei aktivitāti? Vai iespējams, ka lieliski paraugi paliek ārpus Arhitektūras balvas redzesloka?
Objektus piesaka arhitekti vai pašvaldības. Un jāatzīst, ka ir tādi, kas palikuši ārpus vērtējuma – nereti vien nevēlēšanās piedalīties dēļ, citkārt laika trūkuma dēļ.
Patiesībā balvai pieteiktie darbi varētu kalpot kā indekss gadā paveiktajam, kā industrijas statistika. Tāpēc ieteikums būtu arhitektiem savus darbus tomēr iesniegt.
Preses konferencē tika uzsvērts arhitektūras kartes paplašināšanās aspekts visas Latvijas mērogā. Ar ko tas skaidrojams?
Jā, tas ir interesants moments. No iesniegtajiem objektiem – tikai pieci no finālistiem ir Rīgā.
Otrs – bieži vien tās ir lielas kultūras būves, kurās arhitektiem ir interesanti un aizraujoši piedalīties, un to atrašanās vietai nav nozīmes. Triviālāks, bet vērā ņemams iemesls ir Eiropas fondu naudas, kuras centušies iegūt reģioni un pašvaldības.
Žaņa Lipkes memoriālais muzejs Ķīpsalā. Zaigas Gailes birojs
Kas būtu Latvijas arhitektūras stiprā puse – jauni projekti, rekonstrukcija/restaurācija, interjeri, ainavu projekti, īslaicīgā arhitektūra?
Uzskatu, ka rekonstrukcija.
Arhitektūras platformas A4D.lv redaktors Artis Zvirgzdiņš nesen rakstīja par tendencēm arhitektūrā un atklāja kopēju iezīmi, ka Latvijas arhitekti veiksmīgi spēj saglabāt mantojumu, pieliekot tam kaut ko jaunu. Labs piemērs ir Zaigas Gailes darbība. Lipkes memoriāls, kaut arī ir jauna ēka, tomēr ir lieliski iestrādāta vēsturiskā vidē.
Latvijas ekspozīcija/instalācija “Iekšējā brīvība. Rīgas iela Venēcijā” Venēcijas arhitektūras biennālē. Radošā apvienība Other Side Studio (Helvijs Savickis, Edgars Rožkalns, Kristaps Kleinbergs, Austra Stupele, Aksels Bruks), arhitekte Līga Apine, kuratore Ieva Kulakova
Pati balva, ko saņems uzvarētājs, aizvien ir noslēpums...
Intrigai jābūt. Personīgi man – uzvarētājs nešķiet tik svarīgs kā tas, ka pasākums būs un balva būs, ka notiek pats runāšanas process. Svarīgi, lai sabiedrība aizdomājas par to, ka arhitektūra ir un tā nav tik vienkārša, un lai iziet ārpus “patīk/nepatīk” vērtējuma robežām.
