Alise Rovstorna: Dizains ir pārmaiņu aģents
Agita Salmiņa
15/05/2014
Foto: Andrejs Strokins, no Fold.lv arhīva
The New York Times iknedēļas dizaina sleju autore, Frieze Magazine un International Herald Tribune žurnāliste, bijusī Londonas Dizaina muzeja direktore Alise Rovstorna (Alice Rawsthorn) ir dizaina kritiķe, kuras vārds ir atpazīstams mākslas un dizaina pasaulē.
Īsi pēc visai trokšņainas Londonas Dizaina muzeja vadītājas posteņa pamešanas 2006. gadā, Rovstorna saņēma piedāvājumu no The International Herald Tribune (laikraksta The New York Times globālā izdevuma) rakstīt pavisam jaunu iknedēļas sleju par dizainu, kas jau astoto gadu pēc kārtas virknei lasītāju visā pasaulē ir neatņemama pirmdienas lasāmviela. Šīs slejas iemieso Rovstornas pārliecību, ka par dizainu ir jārunā visiem saprotamā un aizraujoša valodā un ka dizains nav vien šauri tehniska nozare, bet arī mode, stils, pat floristika un galu galā – domāšana.
Alise Rovstorna uzskata, ka dizainam ir liela loma labākas sabiedrības veidošanā. Viesojoties Rīgā radošās darbības nedēļas “radi!2014” ietvaros, 13. maija vakarā koprades telpā The Mill kritiķe sniedza Fold.lv rīkotu lekciju Unfolded Nº8 par dizaina un dizaina domāšanas ietekmi uz sociālo, politisko un ekonomisko pasauli. Tā ir arī galvenā tēma viņas daudz apspriestajā un pērn klajā nākušajā grāmatā Hello World: Where Design Meets Life (2013).
Arterritory.com izceļ Alises Rovstornas lekcijas galvenās tēzes un spilgtākos piemērus, kā arī izmantojām iespēju pēc uzstāšanās uzdot viņai dažus jautājumus.
* Alise Rovstorna sniedza vairākus piemērus, kad veiksmīgs dizains kalpo par impulsu konkrētas situācijas vai problēmas risināšanai. Taču pirmāmkārtām viņa uzsvēra, ka bieži vien ar vārdu “dizains” cilvēki asociē tikai mazu daļu no dizaina patiesās būtības, tādējādi riskējot zaudēt ļoti spēcīgu instrumentu. Dizains darbojas kā pārmaiņu aģents. Kaut gan ar dizainu cilvēks saskaras ik dienas, lai to novērtētu kā pozitīvu vai negatīvu parādību, vispirms dizains ir jāsaprot.
* Viens no veidiem kā veicināt izpratni ir, parādot dizaina potenciālu. Kā lielisku piemēru Rovstorna min 19. gadsimta izskaņu, kad pēc kuģniecības magnāta Čārlza Būza (Charles Booth) pasūtījuma tika izveidota “Londonas nabadzības karte” (London poverty map, 1889), kas ilustrē Londonas sociāli ekonomisko situāciju, iezīmējot katras ielas iedzīvotāju ienākumu līmeni ar attiecīgu krāsu. Ar šīs kartes palīdzību uzskatāmi kļuva redzama reālā ekonomiskā situācija. Rovstorna atzīmē, ka gadījumā, ja netiktu radīta šāda karte, šī informācija visdrīzāk nenokļūtu tālāk par akadēmisko vidi. Informācijas atveidojums visiem saprotamā formā kalpoja par risinājumu, lai tā sasniegtu lielāku mērķauditoriju un līdz ar to rosinātu konkrētas aktivitātes situācijas uzlabošanai. Šeit apstiprinās apgalvojums, ka dizains kalpo par pārmaiņu aģentu.
* Kritiķe lekcijā min vēl citus spilgtus un iedvesmojošus piemērus, kuros efektīva dizaina izvēle tieši ietekmējusi problēmu risināšanas gaitu. Piemēram, Tilta skola Ksiaši Ķīnā (Bridge school, Xiashi) savieno vienu ciematu ar otru, tādējādi rosinot iedzīvotāju savstarpējo komunikāciju, kas ir bijusi problemātiska iepriekšējo četru gadsimtu laikā. Projekts, ieguvis dizaina balvu, nu piesaista vairākus interesentus, kas savukārt atbalsta nabadzīgās pilsētas ekonomiku. Līdzīgus panākumus Ugandā ieguva Sanga Mozus (Sanga Moses) projekts, kurā lauksaimniecības atkritumi tika pārvērsti degvielā un mēslojumā. Tas ietekmēja ne tikai ciemata ekonomiku, bet arī uzlaboja kopējo izglītības un ekoloģijas ainu. Cilvēcisks un aizkustinošs ir stāsts par aktrisi, modeli un atlēti Eimiju Mulinu (Aimee Mullins), kuras neatlaidības un pašiniciatīvas rezultātā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir pieejami vairāki estētiski pievilcīgi kāju protēžu modeļi.
* Visu šo projektu pamatā, pirmkārt, ir apņemšanās izmantot dizainu sabiedrības labā. Otrkārt, tie interpretē dizainu plašākā, stratēģiskā mērogā, izmantojot to kā instrumentu pārmaiņām. Treškārt, šo projektu pamatā ir dziļāka izpratne par dizainu, apjaušot situācijas kopainu un kontekstu. Ne mazāk svarīga ir vēlme un prasme sadarboties ar profesionāļiem no citām jomām kopīga mērķa labad.
* Visbeidzot Alise Rovstorna rezumē: “Jo labāk mēs sapratīsim dizainu, jo prasmīgāk spēsim to izmantot mūsu pašu labā.”
Kādā no intervijām jūs apgalvojāt, ka ticat dizaina potenciālam veidot labāku sabiedrību. Kuras ir tās valstis vai pilsētas, kas šajā jomā ir visveiksmīgākās?
Vispirms jāpiemin Hilarija Kotama (Hilary Cottam), kas darbojas kā sociālā zinātniece. Lai pārveidotu dažādu sociālo jomu atbalsta pakalpojumus, viņa aktīvi sadarbojas ar dizaineriem, psihologiem, ekonomistiem un informāciju tehnoloģiju speciālistiem. Viņa rada jaunu, padziļinātu pieeju un maz pamazām kļūst atpazīstama globālajā sociālā dizaina pasaulē, pārstāvot Lielbritāniju.
Dānijā ir realizēti vairāki fantastiski dizaina projekti, kas ir saistīti ne tikai ar sociālo jomu, bet arī ar ekoloģiju un dabai draudzīgu vidi. Pirms aptuveni desmit gadiem Dānijas valdība nolēma investēt nozares attīstībā, radot savveida Nobela prēmiju dizainā – Index: Award, kuras mērķis ir atbalstīt tādu dizainu, kas uzlabo dzīves kvalitāti. Šī balva ļāvusi Dānijai izvirzīties par vienu no galvenajām valstīm sociālā dizaina jomā.
Vācija ir labs piemērs kā realizēt šādus projektus sabiedriskajā sektorā, turpretī ASV iniciatīvas pārsvarā tiek finansētas no privātiem fondiem. Īpaši iedvesmojoši ir Ugandā realizētie projekti, jo līdz šim ne viss aizsāktais Āfrikā izrādījies veiksmīgs. Pārsvarā šo projektu autori nāk no Ziemeļamerikas vai Rietumeiropas, taču nesenie piemēri pierāda, ka viņu pašu dizaineri ir pietiekami spēcīgi, lai šādus projektus realizētu.
Savās lekcijās jūs daudz runājat par dizainu kā pārmaiņu aģentu. Taču kāda ir dizaina kritiķa loma sabiedrībā ?
Es rakstu parastajam lasītājam, kurš ir ieinteresēts dizainā, taču, iespējams, daudz neko par to nezina. Kā dizaina kritiķe esmu atbildīga sniegt gana saprotamu un apmierinošu skaidrojumu.
Kritiķim svarīgi ir arī norādīt piemērus, kad dizains ir neveiksmīgs. Tas būtībā ir kritikas pamats, un ar to dizaina kritiķi nodarbojas ikdienā. Tas gan, protams, nekad nav bijis pašmērķis, kaut ir viens no nozīmīgākajiem kritiķu uzdevumiem. Ne vienmēr pie neveiksmes vainīgs ir pats dizainers, taču daļu atbildības ir jāuzņemas arī viņam, jo tāpat kā labs, tā arī neveiksmīgs dizains spēj mūs ietekmēt. Kritiķim ir svarīgi atzīmēt, kas no dizaina tiek sagaidīts. Pēc pieredzes vadoties, šāda tipa slejas vienmēr bijušas vienas no lasītākajām.
Tāpat, manuprāt, jebkuram dizaina kritiķim ir pienākums rakstīt pēc iespējas saistoši, intriģējoši un iedvesmojoši, lai cilvēkus ieinteresētu un lai konkrētās idejas kļūtu populārākas.
Laikā, kad vadījāt Londonas Dizaina muzeju (2001–2006), apmeklētāju skaits pieauga par 40 procentiem, mājas lapa kļuva par vienu no apmeklētākajām pasaulē. Kāda bija jūsu panākumu atslēga?
Šis ir jautājums, par kuru labprātāk nerunāju. Muzeju pametu dažādu iemeslu dēļ. Protams, tas bija skaists periods, es piedalījos vairākos interesantos projektos un ieguvu daudz jaunu kontaktu. Taču nostrādātais laiks muzejā man ļāva attīstīt dizaina sleju sēriju, guvu iespēju darboties The New York Times, sasniedzot uzreiz lielāku mērķauditoriju. Tā visa rezultātā nesen ir klajā nākusi arī mana grāmata Hello World: Where Design Meets Life.
