Dievs radīja zemi, bet holandieši radīja Nīderlandi

Saruna ar arhitektu Vilemu Janu Nētelingu

Rita Kaže-Zumberga
18/12/2014

Veiklas, gadu gaitā ietrenētas rokas kustības, smaili uzasināts zīmulis uz balta papīra, iespējams, pārdomās savilkta piere un neskaitāmas, neskaitāmas skices visapkārt – pabeigtas, noraidītas, svītrotas, pieņemtas par labām esam. Sienas nosētas ar mērķtiecīga darba pūliņiem, kaut kur blakus kartona ēku modeļi padilušiem stūrīšiem, apkārt sastājušies ļaudis, kas ļaujas domu apmaiņai. Visnotaļ ticams, ka šādu skatu mēs novērotu, ja būtu atļauts uz mirkli ielūkoties pasaulslavenā arhitektu biroja Neutelings Riedijk Architects telpās. Kā atzinies viens no šī uzņēmuma dibinātājiem Vilems Jans Nētelings (Willem-Jan Neutelings), pārliecība, ka izteikti fiziskā pieeja darbam uzlabo smadzeņu darbību un savstarpējo komunikāciju, ir attaisnojusies.

Šīs teorijas patiesīgumam jāpievienojas, saskaroties ar šī arhitektu biroja paveikto – MAS muzejs Antverpenē, Kuģniecības un transporta koledža Roterdamā un Nīderlandes Skaņas un attēla institūts Hilversumā ir vien dažas no zīmīgākajām ēkām, kas ieguvušas virkni apbalvojumu un nomināciju, nerunājot par daudzajām publikācijām starptautiskajos arhitektūras medijos.

Superdutch jeb jaunās holandiešu arhitektūras fenomens atklājies salīdzinoši nesen, tūkstošgades mijā, un starp skaļiem vārdiem – MVRDV, Mecanoo, UN Studio, West 8  un, protams, OMA – lepni savu vietu ieņēmis arī Nētelinga un Mihila Rīdika (Michiel Riedijk) kopuzņēmums Roterdamā. Par savu lauciņu viņi dēvē sabiedrisko ēku un lielu korporatīvo uzņēmumu ofisu būvniecību, ko, cieši sastrādājoties ar inženieriem un būvkonstruktoriem, realizē patiesi drosmīgos veidos – skulpturālas, rotaļīgas formas, ornamentētas fasādes un milzu pārkares kā raksturiezīmes lieliski sinhronizējas ar skaidru un racionālu ēku funkciju izpratni.

Kaut ārkārtīgi  inovatīva pieeja šo arhitektu darbā nav jaušama, projektu galarezultāts nereti ir pārsteidzošs, kā atzīmē aizokeāna eksperti – Nētelings un Rīdiks spēcīgi ietekmē mūsdienu arhitektūras praksi un ar savu veikumu formē sfēras nākotni. Tā, piemēram, godalgotais MAS muzejs burtiskā nozīmē ir desmit kastes, kas spirālveida kustībā griežas uz augšu, bet Skaņas un attēla institūta fasādes stiklos iestrādātas mirkļa fiksācijas no Nīderlandes televīzijas pieredzes daudzu gadu garumā. Kuģniecības un transporta koledžas sienas robusto garu ieguvušas no kuģu konteineru sāniem, taču Veenman tipogrāfijas fasādē dzīvo vārdu virknes, kuras speciāli sarakstījis kāds holandiešu dzejnieks.

No kreisās: Vilems Jans Nētelings un Mihils Rīdiks. © Neutelings Riedijk Architects

Šobrīd birojā neviens neguļ uz lauriem par nesen pabeigtā Ārnemas Kultūras nama Rozet uzvarām dažādos konkursos, bet spraigi koncentrējas uz rezultātu gaidīšanu izsludinātajā metu konkursā Parīzē – Neutelings Riedijk Architects ir starp pēdējiem pieciem finālistiem, no kuriem tikai viens gūs neticamu iespēju projektēt jauno Luvras muzeju.

Ar Vilemu Janu Nētelingu tiekamies viesnīcas „Neiburgs” lasītavā kādā novembra darbdienas pievakarē un atvēlētās pusstundas vietā aizrunājamies krietni ilgāk. Visvairāk pārsteidz daudzpieredzējušā arhitekta vienkāršība un pieticība, skaidri liekot noprast, ka masīvo un spilgto būvju leģendas aizēno to radītāju patieso pasaules uztveri, kurā valda pietiekami konservatīvas tradīcijas un cieņpilna izturēšanās pret profesijas priekšteci, kurš bez vēriena un ar nelielām prasībām cēlis savu māju.

Vai esat iepriekš bijis Rīgā un paspējis iegūt kādu viedokli par šeit sastopamo arhitektūru? Ir kādi novērojumi?

Mēs ieradāmies tikai vakar un, taisnību sakot, šīs 24 stundas ir mana pirmā reize Rīgā. Taču esmu ļoti iespaidots – jau pamanīju, ka šī ir ļoti interesanta pilsēta, diezgan liela un ar brīnišķīgu atrašanās vietu pie upes. Arī arhitektūras bagātība ir vērā ņemama – gan veco laiku ēkas, gan jauno – viss iebraucējam piesaista uzmanību. Redzēju ne tikai centru, paspēju pabūt arī dažādos mikrorajonos, kur pēc būvniecības periodiem krietni atšķīrās arhitektūras veidi. Domāju, ka šai pilsētai ir milzīgs potenciāls un nākotne, iespēja intensifikācijai – it īpaši vairāk apgūstot un izmantojot upes malu. Nav jau tā, ka šobrīd būtu slikti, bet mazliet trūkst šī krastmalas ‘apdzīvotība’. Nākas domāt, ka būvniecībai un attīstībai šajā vietā traucē kādi pašvaldības noteikumi, taču paļaujos, ka jūs tos laika gaitā mainīsiet, jo tad nākamo divdesmit gadu laikā šai pilsētai ir lemts uzplaukt vēl krāšņākā veidolā.

Ko jums pašam nozīmē arhitektūra? Vai tas ir viss un svarīgākais?

O, nē... arhitektūra ir tikai mana profesija. Es gan to ļoti mīlu, bet, protams, tā nekad nedrīkst būt svarīgākā lieta dzīvē (smejas).

Ikdienā uzlūkojamie piemēri bieži mudina mūs domāt, ka lielākajai daļai ēku un māju nav ne mazākās saistības ar arhitektūru. Kā ir ar jums, vai mēdzat izšķirt vienkāršu būvniecību no arhitektūras?

Es uzskatu, ka viss, kas ir uzbūvēts, ir arhitektūra, protams, ņemot vērā atšķirīgās kvalitātes ievirzes. Taču izšķirt – šī ēka ir arhitektūra, bet tā, lūk, nav, – būtu muļķīgi. Manas pārliecības pamatā ir arhitekta profesijas ideja – tu būvē cilvēkiem ēkas, kur dzīvot, strādāt, sanākt kopā, ballēties vai darīt jebko citu, principā mēs atbalstām sabiedrības vēlmi pēc savas pajumtes. Teiksim tā – pats vārds ‘arhitektūra’ pēc savas izcelsmes sengrieķu valodā apzīmējis pajumtes nodrošināšanu, meistara darbu, kas palīdz kādam tikt pie patvēruma. Pamatā ar to arī mēs nodarbojamies – mēs dizainējam pajumtes, kurām, protams, mēdz būt dažādas kvalitātes, un kāda no tām var būt vairāk funkcionāla, kāda toties izteikti skaistāka. Taču negribētos domāt, ka būtu starpība, vai cilvēks dzīvo mājā vai tā dēvētā arhitektūras objektā – tas ir viens un tas pats dzīvošanas process.

Šāds jautājums radās pēc tam, kad viens no zināmākajiem latviešu arhitektiem izteicās, ka būvniecība ir nošķirama no arhitektūras, ka amatnieku darbs nav vienādojams ar arhitektu paveikto, jo otrajā pastāv iecere pēc kaut kā ‘augstāka’.

Es tā nedomāju. Pat tad, ja tu būvē pats savu māju, viss sākas ar ideju un tu ēkai piešķir morālo vērtību. Šāda mērķtiecīga darbība pati par sevi ir tiekšanās uz ko augstāku. Es neticu tādai ‘augstāka’ un ‘zemāka’ līmeņa arhitektūrai – katra ēka ir arhitektūra. To kāds ir uzbūvējis. Un kaut kur vienmēr ir jāsāk. Jā, kvalitātes mēdz atšķirties, taču tām nevajadzētu būt pamatā kādam specifiskākam arhitektūras būvju iedalījumam. Un tā nav, ka arhitektūra būtu tikai arhitektu veikums.

Veenman tipogrāfija. 1997. © Maarten Helle

Jūsu paveiktajā bieži vien redzama kāda kopīga iezīme – ēkas arhitektūrā ieguldīts arī ēkas saturs. Piemēram, Kuģniecības un transporta koledžas fasādē ir kuģu konteineru sāni, Veenman tipogrāfijā novērojami burti, bet Nīderlandes Skaņas un attēla institūtam krāsainajā stiklā esat reljefā iestrādājuši attēlus ar slaveniem kadriem no holandiešu televīzijas. Kāpēc birojā esat izvēlējušies šo ceļu?

Tas, ko mēs īstenībā darām, vairāk dēvējams par vēlmi atjaunot ornamentēšanas tehniku arhitektūrā, kur iemesls rodams gaužām vienkāršā uzskatā – ornamentācija spēj piešķirt arhitektūrai ekspresiju un identitāti, ar uzsvaru uz pēdējo – mēs nemitīgi meklējam iespējas, kā radīt tieši šo lokālo identitāti.

Šobrīd pasaulē globalizācijas apstākļos gandrīz visam piešķirta globālā identitāte – to veicina internets un ceļošanas iespējas, bet tajā pašā laikā cilvēki ilgojas un tiem pat vajag šo lokālo identitāti. Kā apgalvo arī slavenais sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman), lai cilvēki justos laimīgāki, tiem nepieciešams sakombinēt globālo un lokālo identitāti, nevis samierināties tikai ar vienu. Un man gribas piekrist. Taču te arī sākas problēma – kā tad radīt šo lokālo identitāti? Viens no veidiem – radīt tādu ar ēku palīdzību, jo tās ir vienas no retajām lietām uz zemes, kas nemaina savu atrašanās vietu, tās vienmēr lokāli ir piesaistītas ģeogrāfijai. Kā, piemēram, Eifeļa tornis ir piesaistīts Parīzei nevis Berlīnei. Tātad ir iespēja arī mākslīgi uzkonstruēt šo lokālo identitāti – visiem zināms fakts, ka Eifeļa tornim nav nekādas saistības ar franču tradīcijām, pirms tam tur nekas līdzīgs nav bijis un novērots. Taču Eifeļa kungs ņēma un paveica ko lielisku – radīja būvi, kas kļuvusi par ikonu! Par pievilcīgu Parīzes ikonu un neapšaubāmu lokālās identitātes piemēru. 

Nīderlandes Skaņas un attēla institūts. 2006. Foto: © The Netherlands Institute for Sound and Vision

Nīderlandes Skaņas un attēla institūta stikla fragments © Michiel van Raaij

Tātad, mūsuprāt, ir divas pieejas, kā radīt lokālo identitāti: viena – ceļot ēkas, kuru milzīgais būvapjoms saskaras ar publisko telpu, to izmantojam savā labā un pārvēršam par publiskās telpas turpinājumu. Mēs pat mēdzam integrēt gājēju ietves kā ēkas ieeju turpinājumus, vai vienkārši piemērojot esošo infrastruktūru kā ceļu uz šo būvi, lai dotu vairāk kopīgas telpas visām iesaistītajām kopienām. Un otrs veids – mēs taustāmies, vai ir kāda iespēja izteikties ar ornamentācijas palīdzību. Jā, protams, arhitektūrā ir novērojami neskaitāmi ēku ornamentēšanas piemēri, kurus atkārtot būtu nejēdzīgi, taču mūsu birojs uzdod citu jautājumu – vai ir kāda laikmetīga ornamentēšanas iespēja? Tā meklējumu ceļā esam nonākuši līdz tam, ka ēkas fasādē tiek iekļauti laikmetīgi elementi no dzejas vai tie paši televīzijas attēli, kas palīdz radīt priekšstatus par kontekstu, kas rada šo lokālo identitāti. Sava veida eksperiments, kura laikā daudz mācāmies. Kas interesanti – šī pieeja mums ļauj ikdienā sastrādāties ar dažādiem mākslas pārstāvjiem – rakstniekiem, televīzijas māksliniekiem, tēlniekiem un pat gleznotājiem. Un šī starpdisciplīnu sadarbība rada neizmērojamu prieku, jo, kā novērots, arhitektu un mākslinieku savienība kā tradīcija bija izsīkusi pēdējo simts gadu laikā. 

Vai būtu pareizi to dēvēt par smagu darbu, kam aizmugurē stāv liela komanda?

Jā, protams. Mūsu birojā strādā aptuveni trīsdesmit cilvēku, bet pie projektiem papildus tiek piesaistīti vēl daudzi speciālisti, kuru vidū ir gan inženieri, gan mākslinieki, gan analītiķi. Tā vienmēr ir liela komanda – ēkas nevar uzcelt vienatnē. Tas ir kā veidot filmu, – būs nepieciešami gan aktieri, gan operators, gan ļaudis, kas atbildēs par scenogrāfiju.

MAS muzejs Antverpenē. 2010. © Dirk Verwoerd

MAS muzeja pietuvināts sienas fragments, kurā redzams, ka visas ēkas fasādē iestrādātas baltas alumīnija plaukstas, kas saulainās dienās rada interesantu atspīdumu. Nocirstās plaukstas ir senas leģendas pamatā, kas iezīmē Antverpenes nosaukuma rašanos. Publicitātes attēls

Kad jūsu mūsdienīgajiem projektiem sākas būvniecība, mēdzat saskarties arī ar sabiedrības neizpratni?

Ja esat arhitekts, protams, ar to nākas saskarties. Bet īpaši tad, ja esat sabiedrisko ēku arhitekts, jo tur jau iesaistīta nodokļu maksātāju nauda, kas rada papildus spiedienu celt būves, kuru sabiedrisko noderīgumu un nozīmīgumu nedrīkst apšaubīt. Tāpēc pirms tam tiek ieguldīts vērienīgs izpētes darbs un analīze – kas īsti paredzētajam projektam nepieciešams? Atbilde ir atkarīga no vairākiem elementiem – ja tas ir muzejs, tā ir vieta izstādēm, bet tas automātiski aprobežotos tikai ar funkcionālo pusi. Tātad nākamais – nozīmīga loma ir urbānajai plānošanai. Mēs atļāvāmies MAS muzeju ievietot vecā ostas noliktavu rajonā [Antverpenē] un pievienot tam 30% būvapjoma virzienā uz augšu – uzcelt tādu kā augstu torni, salīdzinot ar blakusesošo ēku vidējiem izmēriem, kas pilnībā šo rajonu transformēja par dažādu kopienu tikšanās vietu, jo uzstādījumos tika minēts, ka daļā no muzeja jābūt brīvai piekļuvei ikvienam interesentam. Tas vairs nav tikai muzejs, tā jau ir vieta, uz kurieni pilsētniekiem apzināti aizbraukt, lai pavadītu laiku un palūkotos uz apkārtni no augšas.

Tātad ir dažādi aspekti, par kuriem vienmēr jāpiedomā, kad nodarbojies ar sabiedrisko ēku projektēšanu, bet rūpīga analīze un mērķu definēšana pirms tam noteikti palīdzēs. Mēs apzināti tiecāmies šo muzeju uzlūkot kā nozīmīgas lomas spēlētāju pilsētnieku sociālajā saliedēšanā, izveidojot pilnīgi jaunu struktūru – lai jebkurš cilvēks, vai tu būtu vietējais, vai iebraucējs, pastāvīgs kaimiņš vai īslaicīgs viesis, justu saikni ar šo ēku, tādā veidā muzejam kļūstot par pilsētas kopējo lepnumu.

Kuģniecības un transporta koledža Roterdamā. 2006. © José Manuel Alorda

Pie mums nesen bija aktuāls skandāls par modernas ēkas būvniecību Vecrīgas ainavā, ļaudis nebija pārāk izprotoši. Kā jūs nomierinātu vietējos?

Īsti nespētu komentēt šo konkrēto projektu, jo neesmu informēts par niansēm, bet, runājot vispārīgi, – protams, vienmēr šajā sfērā notiek debates par to, vai ir kāds pareizs veids, kā celt jaunas ēkas blakus jau esošajām. Taču vissvarīgākais, kas būtu šajā kontekstā jāapzinās – tāpat kā vēsture sastāv no slāņiem, arī pilsēta sastāv no šiem vēsturiskajiem slāņiem, dažādās dekādēs tapušām ēkām. Sabiedrībā bieži novērojama nezināšana, cilvēki šos slāņus ikdienā nepamana, jo pieradumam ir liels spēks. Daudzi pat nemaz nespēj atšķirt – vai šī ēka celta pirms 100 gadiem vai 500 gadiem – tā vienkārši liekas sena.

Tāpat, ja no ielas līmeņa uzlūkojam kā piemēru šo viesnīcu „Neiburgs”, tā ir briesmīga ēka. Iedomājieties, blakus mazajām ēkām tā liekas salīdzinoši augsta, fasādes ornamenti un skulptūras šķiet pārāk dekoratīvi un ekspresīvi, kā arī tam visam nav nekādas saistības ar redzamo blakus uz ielas, kas arī ir tikai dažus metrus plata! Es pieļauju domu, ka te savulaik bija lieli protesti pret šīs viesnīcas celtniecību.

Nē, nav dzirdēts.

(Smejas.) Nu labi, varbūt jāpalasa tālaika avīzes. Bet, atgriežoties pie iesāktā, – tagad šo ēku spējam uztvert pilnīgi normāli, mēs pat, garām ejot, nepamanām, ka tā šeit ļoti neiederētos. Neviens neklaigā, ka tā būtu jānojauc. Un tas arī parasti ir šo nesaprašanos pamatā – mēs nepamanām slāņus. Ir tomēr svarīgi, lai mēs šobrīd būvētu ēkas, kas iederas laikmeta kontekstā. Tu nevari būvēt tā, it kā tagad nedzīvotu, un, pat izvēloties veidot vēsturiska stila imitāciju, visi tāpat galu galā redzēs, ka tā tomēr ir gotiska celtne no 2014. gada. Tāpēc slāņu uztveršana šķiet ļoti svarīga sapratnes veidošanā.

Bet, runājot par ēkas iederēšanos un neiederēšanos ielas būvapjomā, fundamentāli tas īsti nav stila jautājums, vairāk gan arhitekta darbs ar funkcijas pielāgošanu. Šī viesnīca labi iegulst, jo pirmais stāvs ar lielajiem un atvērtajiem logiem publiskajai telpai rada pievilcību – sabiedrība jūt pieejamību restorānam, recepcijai un lasītavai. Taču, ja būtu izmantoti spoguļu logi, caur kuriem neko nevarētu redzēt, rastos sajūta, ka pamatstāvs ir nepieejams, un visa patīkamā noskaņa pazustu arī par pašu ēku. Tāpēc arī apgalvoju, ka arhitektūras stils nav galvenais elements, kas nosaka, vai ēka iederas publiskajā telpā vai nē.

Bet kā ar lemšanas tiesībām sabiedrībai?

Jā, protams, svarīgi, ka arhitekti, pašvaldības pārstāvji un pasūtītāji uzrunā sabiedrību un lūdz ņemt dalību publiskajās apspriešanās. Tad cilvēkiem rodas sajūta, ka viņi tiek iesaistīti pilsētas attīstībā un transformācijā. Ja tiek liegta informācija, tu kļūsti aizdomīgs. Tāpēc šis garais process un ilgstošās diskusiju fāzes ir normālas – tām jāiziet cauri. Jo sabiedrības atbalsts ir ļoti svarīgs – pat tad, ja ceļš uz to ir nepatīkams, bet vēlme kaut ko būvēt liela.

Man šodien bija saruna ar dažiem cilvēkiem no jūsu pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes, un arī viņi atzina, ka neesot tāda plāna Rīgu padarīt par vēsturiskas arhitektūras pieminekli kā sava veida fantāzijas pilsētu. Un ko gan varētu darīt? Tas taču būtu bezjēdzīgi – sākt būvēt pēc 14. vai 15. gadsimta līdzībām. Vēl trakāk, iespējams, sāktos citas debates – vai jāceļ ēkas no tā perioda piemēriem vai tomēr kāda cita? Domāju, ka nav jārada šķēršļi laikmetīgu ēku būvniecībai vēsturiskā kontekstā, vienkārši jābūt uzmanīgiem saskarsmē ar pilsētas ļaudīm.

Vai vēstures un mūsdienu saplūdināšana ir dabisks process? Tehniski ir iespējams urbānai videi sadalīties rajonos, kur katrā novērojami noteikti arhitektūras stili, kas pārāk neatšķaidītos.

Pat ļoti dabisks process, un pretējs variants būtu klaji dīvains. Ja nepastāvētu šī sajaukšanās, tad būtu ne tikai ļoti garlaicīga pilsēta – tā būtu Disnejlenda, pilnīgs feiks. Mākslīgs veidojums. Kvalitatīvu pilsētu iezīme slēpjas tieši slāņošanās procesā, kur īpaši nozīmīgs kļūst fakts, ka jebkurā pilsētā var atrast dažādu paaudžu būves – katra ir kaut ko būtisku atstājusi mantojumā.

Protams, varam nosodoši runāt par kompozīciju un proporcijām, tas ir kas cits. Mani, piemēram, aizrāva tā padomju būve (Okupācijas muzejs – R.K.Z.) skvērā – īpaši kopā ar to sarkano strēlnieku kompozīciju. Ļoti labi izskatās no upes puses, bet no otras puses ne pārāk. Interesanti, ka šajā laukumā ēkas ir tik dažādas, lai gan vairums ir jaunas un pēdējos 40 gados būvētas, tas pats Melngalvju nams. Tāpēc jāuzdod labāks jautājums – ja jau nav problēma būvēt jaunas ēkas, kāpēc tās tik dīvaini kopā izskatās? Nav runa par dažādiem arhitektūras stiliem – tām ēkām vienkārši nav vienojoša kompozīcijas elementa, katra izskatās it kā būtu iestādīta pa savam.

Runājot tieši par lielajām un masīvajām būvēm, tām ierasti ir šī problēma – lielākajā daļā gadījumu tās izskatās pašmērķīgas. Tātad – nerēķinās ar vides mērogu.

Tāpat kā pilsēta ir daudzslāņaina, arī ēka sastāv no slāņiem. Lieta tāda, ka labai ēkai slāņi ir samērīgi un mērogam atbilstoši – sēžot telpu iekšpusē, mēs neredzam skulptūras fasādē vai balkonus un ārdurvis, bet tie tikmēr veic savu funkciju. Un ja masīvā būvē tiek veikti visi priekšnosacījumi un slāņi ir samērīgi, kā arī publiskās telpas un privātās telpas starpposms ir kvalitatīvi nostrādāts, tad viss strādā. Ēka nešķiet pašmērķīga un ainaviski iederas.

Holandiešu centrālā nodokļu pārvalde. 2007. Ēka, kas radusies pilnīgā mijiedarbībā ar skulptoriem un citiem māksliniekiem. © Scagliola Brakkee © Neutelings Riedijk Architects

Bet kā ar pašiem arhitektiem? Vai projekti reizēm neiet viņu sapņu pavadā, tādējādi iespaidojot estētiku?

Arhitektiem nav sapņu, precīzāk sakot, man nav šādu sapņu. Pamatā mēs reaģējam uz pieprasījumu un uz situācijas kontekstu, ko ēkas projektā iecerējis pasūtītājs, sabiedrība vai kāds cits ar noteiktām prasībām. Mēs esam profesionāļu birojs, kas organizē un sakārto jautājumus, kā arī sniedz atbildes uz visām neskaidrībām. Mēs vienkārši izpildām klientu vēlmes, bet nekad tā, kā viņi to gaida, – galarezultāts vienmēr izskatās mazliet atšķirīgi. (Smejas.) Pasūtītājam ir jāsaka: „Jā, tas strādā, iekļausimies budžetā un laikā utt.”, bet paklusām projektā vienmēr jāiekļauj pievienotā vērtība, kas ēkai dod papildus kvalitātes, par kurām pats klients nemaz nav iedomājies. Bet tam nav nekādas saistības ar personīgajiem sapņiem, – man nekad nav bijuši sapņi par arhitektūru.

Kāpēc tā? Kāpēc nesapņojat?

Jo es neesmu mākslinieks, es esmu arhitekts. Vai jūs jūtat atšķirību starp šiem abiem vārdiem? (Smaida.) Māksla ir atbilde uz jautājumu, kuru tev neviens NAV uzdevis. Savukārt arhitektūra ir atbilde uz jautājumu, kuru kāds tev IR uzdevis. Tā ir galvenā atšķirība. Un tas nozīmē, ka man nav ne mazākās idejas par ēku, kamēr kāds nav pie manis atnācis un palūdzis tādu izveidot. Es nemēdzu skicēt neeksistējošas ēkas. Man nav sapņu. Protams, nevaru galvot, ka tā ir arī citiem arhitektiem, tas būs jāuzzina jums pašai citās intervijās (smejas).

Sphinx dzīvojamais komplekss Heizenā. 2003. © Jeroen Musch © Neutelings Riedijk Architects

Pasaules piemēri šobrīd liecina par tendenciozu kāri arhitektiem pašapliecināties neskaitāmu miljonu dārgos projektos. Kā jūs domājat – arhitektūra drīkst nomākt ēkas saturu? Dominēt pār to?

Šī tēma ir diezgan aktuāla gandrīz visu augsto būvju kontekstā. Uzskatu, ka šādas situācijas ir ļoti atkarīgas no galvenā mērķuzdevuma – reizēm arhitektūrai dominance ir piemērota un pat vajadzīga. Piemēram, būvējot Rīgas Doma baznīcu, vai censtos piedomāt, lai arhitektūra neizceltos? Tas būtu īpaši svarīgi, lai šāda ēka dominētu, jo pretējā gadījumā būtu vien dīvaina, necila būve. Savulaik, pirms nepilniem 1000 gadiem, arhitekti par to ir domājuši un uzcēluši augstu, spēcīgām struktūrām apveltītu baznīcu, kas kļuva tik īpaša, lai pilsēta grieztos ap šo asi. Bet, būvējot savu māju, protams, to neveidošu kā centrālo ēku pilsētā. Ļoti daudz faktori ietekmē iecerētā projekta vizualitāti.

Bet, runājot par sabiedriskajām ēkām, kādas pārsvarā projektē mūsu birojs, ļoti bieži arhitektūra izskatās relatīvi spēcīga, ‘pašmērķīga’ un pat dominējoša, kā jūs sakāt. Taču tas ir ar nolūku – ja būvējat pilsētā bibliotēku vai muzeju, tad no sirds vēlaties, lai cilvēki spētu pieņemt šo ēku kā savējo, vēlaties, lai tā pilsētā izceltos, kas noteikti nebūtu jēgpilni, ja šādi konstruētu arī citas ikdienišķas būves.

Ēkas spēks slēpjas, pirmkārt, funkcijā, otrkārt, kontekstā ar pilsētu, un tikai treškārt – estētiskajā izpildījumā. Apzināti uzsveru, ka estētika ir secīgi pēdējā, jo arhitektūra nav skulptūru veidošana, tā praktiski ir modernāka ‘ala’ – kādam tajā ēkā ir jāieiet, jāuzturas vai jādzīvo.

Jūsu radīto ēku vērienīgums tiešām ļoti izceļas. Vai tam ir kāda saistība ar rakstura īpašībām, iekšējām ambīcijām?

Ir kāda provokatīva teorija, ka arhitekti mēdz projektēt tādas ēkas, kādas ir viņu auguma proporcijas – mazi arhitekti taisa mazas mājas, gari arhitekti – vairāk tendēti uz augstām ēkām, kantainas miesasbūves vīri – kvadrātiskas ēkas (smaida). Es gan neesmu novērojis šādas sakritības. Mūsu biroja gadījumā viss ir salīdzinoši vienkārši – mēs ticam, ka ēkām jābūt ar pamatīgu tēlu. Man pašam personīgi patīk ēkas ar spēcīgu raksturu, kas nenozīmē, ka tām obligāti jādominē – vienkārši patīk, ja tām ir labs raksturs. Bet nekādi neuztveru, ka tam būtu saistība ar mani pašu kā personību.

Daudz balvas saņēmis Kultūras nams Rozet Ārnemā, kur gājēju ietve pāriet ēkas ieejā un izvijas cauri. 2013. © Scagliola Brakkee © Neutelings Riedijk Architects

Cik mūsdienās ir svarīga infrastruktūra? Daudzsološas ēkas ar plašām funkcijām ļaudis apmeklē arī ārpus centra – perifērijā.

Infrastruktūra ir neprātīgi svarīga. Lai ēkas lieliski funkcionētu un cilvēki tur vēlētos strādāt vai vienkārši uzturēties, tām jābūt salīdzinoši ātri sasniedzamām un savienotām ar labiem auto ceļiem, ar sabiedrisko transportu vai tiem pašiem veloceliņiem. Otrkārt – svarīgs piekļuves aspekts ir tieši publiskajām telpām – tai jābūt brīvi pieejamai, jo tā ir telpa, ko mēs dalām. Ja esi mājās, vari darīt, ko vēlies, bet kad esi sabiedriskā vietā – tev jādalās arī ar citiem ļaudīm. Ir svarīgi dizainēt labu infrastruktūru, kas noteikti nav viegli. Taču izdošanās gadījumā šādām sabiedriskajām ēkām ir tāla nākotne, tās ne tikai dod pilsētai pievienoto vērtību, bet arī vispārēji paceļ dzīves kvalitāti.

Vai būvniecības gaitā jūsu birojs no inženiertehniskā viedokļa ir aizguvis kaut ko jaunu no nesaistītām sistēmām un zinātnēm?

Jāatzīst, nav pārāk daudz būtisku jaunievedumu, kas iespaidotu mūsu darbu. Pamatā ir fakts, ka šai profesijai ir ļoti pamatīgas tradīcijas – tā ir ap 5000 gadu sena, bet tehnoloģijas, kas tiek mūsdienās pielietotas, relatīvi daudz neatšķiras no tajā laikā izmantotajām. Jau senie romieši taisīja ķieģeļus un lēja ko līdzīgu betonam, kur ievietoja dzelzs stieņus. Par būtisku un inovatīvu pavērsienu arhitektūrā noteikti jānosauc lifta izgudrošana un tērauda konstrukciju pielietošana 1850. gados, kas kļuva par jaunu grūdienu būvēt augstākas ēkas. Pirms tam augstums nepārsniedza 6–7 stāvus, jo nevienam negribējās kāpt kājām uz simto. Tobrīd šie notikumi pavēra nereālas iespējas.

Mūsu birojs īsti nav ieviesis nekādas specifiskas inovācijas, taču pilnvērtīgi izmantojam šī brīža tehnoloģiskās iespējas. Piemēram, MAS muzeja būvniecībā mērķtiecīgi lietojām izliektas formas stiklus un kolonnas. Ja stikls būtu taisns, tad sienas nespētu turēt smagumu, tās pat nevarētu stāvēt kā paredzēts projekta skicēs, un mēs nevarētu panākt konkrēto spirālveida efektu būves arhitektūrā. Taču izmantojot smalkas stikla apstrādes zināšanas, stiklu ielocījām tā, ka tas ieguva neiedomājamu spēku un spēju noturēt stāvu bez jebkādiem dzelzs elementiem. Tās ir mazas inovācijas, kas globāli pat nešķiet būtiskas, bet mums palīdz izpildīt uzstādītos mērķus.

MAS muzeja izliektās formas stikli © José Manuel Alorda 

Man šāds jautājums likās likumsakarīgs, jo vietējais arhitekts savulaik stāstīja savu pieredzi ar slavenajiem Londonas ARUP inženieriem, kas kādas ēkas jumta būvniecībā vējainā vietā izmantoja aerodinamikas simulācijas, lai straujās gaisa plūsmas piespiestu strādāt savā labā un novērstu tās kā traucēkli.

Jā, saprotu ideju. Taču ir arī ļoti seni tehniski paņēmieni, ko var izmantot, lai apspēlētu dabas spēkus. Protams, arī mēs projektus pirms būvniecības uzsākšanas modelējam vēja tuneļos un ievietojam datorprogrammās, lai izrēķinātu vēja virzienus un spiedienus uz konkrētiem punktiem. Piemēram, zināms, ka augstām ēkām vējš ieskrienoties strauji triecas otrā pusē iekšā zemē un tur pie pamatiem var būt kādas problēmas, ar kurām jārēķinās jau ēkas plānošanas laikā. Bet man tas šķiet dabisks darba process, tāpat kā mājas saulainās puses ievērošana un izmantošana savā labā. Tā nav nekāda raķešu zinātne, vien jāizmanto senču atstātās gudrības un loģika. Ir noteikti rīki un programmas, kas palīdz pie rezultāta tikt ātrāk un vieglāk, bet neizslēdz faktu, ka mūsu priekšteči jau sen zināja, kā celt labas un izturīgas mājas, siltas ziemā, vēsas vasarā.

Pat primitīvie indiāņi savos tropiskajos mežos jau 5000 gadus spēj uzbūvēt sev mājas un izmantot dabas spēkus savā labā. Novērojot vēsturiski radušos dubultjumtus, kur forma ļauj iekšpusē ieskrieties vējam, nākas secināt, ka tie darbojas ne tikai kā aizsargelements, bet arī kā dzesēšanas iekārta. Taču tradicionālā arhitektūra mēdz iet citu ceļu – jumtiem šobrīd manāmas neskaitāmas formas. Ne jau tāpat vien Šveicē un Norvēģijā jumti tiek būvēti noteiktā leņķī – tas ir apzināti, rēķinoties ar metru biezu sniega kārtu. Vienkārša gudrība, kā apiet nepatikšanas. Protams, var taisīt arī pilnīgi taisnus jumtus, kas ir smieklīgi – jo kurā valstī gan nav nokrišņu? Tas var nostrādāt tikai arābu valstīs.

Tā ir mūsdienu arhitektu problēma – viņu arhitektūra ir ‘pazaudējusies’. Viņi sarežģī lietas un tad nespēj ar tām tikt galā. Ja tu esi Frenks Gērijs un, vēloties savu Bilbao [Gugenheima muzeju], izveido ko neticami sarežģītu, tad jāsauc palīgā neskaitāmi inženieri, lai kāds atrisina šo problēmu un palīdz šādu ēku vispār uzcelt. Taču, ja tu vienkārši izvēlies tā nedarīt, – tas visu atrisina. Paši arhitekti izveido šīs problēmas, sauc – ak, dievs, kā tagad lai tiek galā? Un tad cīnās ar tām.

Ir vesela normatīvu kaudze, ko arhitektūrā ievērojot viss būs veiksmīgi. Bet mūsdienās nezin kāpēc tos ignorē, tikai lai sākotnēji spēlētos ar formu. ARUP inženieri ir lieliski, bet man būtu jāuzdod jautājums – kāpēc jau sākotnēji paši radāt problēmu, ja atliktu vien izveidot pareizu jumta formu? (Smejas.)

Esat novērojis kādas unikālas iezīmes holandiešu arhitektūrā, salīdzinot ar pārējās pasaules pieredzi?

Nē, es nedomāju, ka holandiešu arhitektūra būtu īpaša un atšķirīga. Vairāk esmu novērojis tādu kā veiksmīgu zīmolvedības un PR kampaņu saistībā ar mūsu arhitektiem, jo, zināt, holandieši ir ļoti labi pārdevēji, spēj pārdot gan sevi, gan savu arhitektūru (smaida).

Atšķirība gan ir manāma mentalitātē. Angliski ir tāds teiciens God created the earth, but the Dutch created the Netherlands*. Ideja ir tāda, ka Nīderlande ir mākslīga – mēs savu zemi izveidojām burtiski no jūras, agrāk tur bija tikai ūdens. Tūkstoš gadu laikā pilsētas ir uzceltas uz ūdens un ainava ir izveidota ar pašu holandiešu rokām, kas nozīmē tikai to, ka tehniski esi kā dievs. Radīt pašiem savu zemi – tas ir spēcīgs arguments. Un no šiem būvniecības talantiem kombinācijā ar pārdošanas talantiem rodas fantastiska atdeve.

Nemaz nerunājot par mūsu merkantilo raksturu un ļoti spēcīgo sadarbošanās spēju, ko norūdījusi rūpe par sarežģītajām tehniskajām sistēmām valsts burtiskā ‘turēšanā virs ūdens’ – dambjiem un aizsprostiem sabrūkot, mēs vienkārši nomirtu. Jā, specifiskas sistēmas katru dienu no pilsētām pumpē ārā ūdeni, lai tās spētu eksistēt. Un tā tas ir jau tūkstoš gadus.

Holandiešu ēkas pēc izskata daudz neatšķiras no citzemju ēkām, to atšķirības meklējamas uzbūvē – tiek pielietots cits domu gājiens, lai tās uzbūvētu.