Stikla savaldīšana
Intervija ar stikla mākslinieku un dizaineri Arti Nīmani
23/04/2015
Pavasara ieskaņā Franz Mayer muzejā ugunīgajā Mehiko bija skatāma latviešu stikla mākslinieka Arta Nīmaņa ziemeļnieciski vēsinātajā estētikā veidoto skulptūru izstāde A Latvian Voice in Glass (Una Voz Letona en Vidrio) jeb „Latviešu balss stiklā”, ko kopumā apmeklēja 40 000 cilvēku. Paradoksāli, bet šīs teju ledainās, kristāldzidrās kompozīcijas tapušas no vairāk nekā tūkstoš grādos uzkarsētas, amorfas stikla masas. Savukārt to sastingušās formas dialogā ar gaismu atdzīvojušās plūstošu kustību horeogrāfijā. Patiesībā tā ir optiskā ilūzija, ko vēl noslēpumaināku padara īpašie, vidi reflektējošie pārklājumi – no zelta, sudraba un vara. Principā skatītājs tiek aicināts piedalīties iluzorā spēlē ar objektu, bet pēc šīs afēras brīvi interpretēt pieredzēto. Objekti ir gana abstrakti, lai to pieļautu, kaut arī mākslinieks vedina uz idejām par mīlestību un kosmosa dzimšanu. Par to liecina darbu nosaukumi – „Sākums” (The Beginning), „Mēness ola” (The Moon Egg), „Lohnesa mīla” (Loch Ness Love), „Orgasms” (Orgasm) utt.
Loch Ness Love, 2014
Skulptūra Artim Nīmanim tuva bijusi vienmēr, taču tikai tagad tā pa īstam pietuvināta viņa radošajai realitātei. Līdz šim Arta Nīmaņa radītā realitāte galvenokārt tika saistīta ar zīmola an&angel stikla traukiem, kuru stikla mirdzumu un spēju harmoniski saplūst ar apkārtējo vidi novērtēja gan dizaina balvu Red Dot Award un German Design Award žūrijas aprindās, gan prestižajās izstādēs Maison&Objet Parīzē un Design Tokyo. Vēlību trauki iemantoja arī vietējo latviešu dizaina entuziastu vidū, līdz godu Nīmaņa veikumam atdeva arī Latvijas Nacionālais muzejs, trauku kolekciju paraugus pievienojot savam krājumam.
Par nākotnes eksperimentiem skulptūras jomā, stikla apvaldīšanu un mēģinājumu izgudrot divriteni sarunā ar – Artis Nīmanis.
an&angel trauku kolekcija In Between
Kāpēc tieši stikls?
Mans tēvs ir tēlnieks. Viņš strādāja ar akmeņiem – smagām lietām, un man bērnībā daudz nācās palīdzēt, tāpēc gribējās ko vieglāku.
Viss sākās jau ļoti sen – ja nemaldos, 1991. gadā, kad iestājos Priekuļu Mākslas skolas keramikas nodaļā. To veiksmīgi pabeidzis, es turpināju mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas stikla nodaļā, kur pavadīju piecus gadus. Tas skolai bija ļoti spēcīgs brīdis, un kurss bija ļoti labs. Par nākamo mācību etapu bija jāpieņem noteikts lēmums – vai nu doties uz ‘arhitektiem’ vai Mākslas akadēmiju. Abās iestādēs iestājeksāmeni notika paralēli, taču pie durvīm klauvēja obligātais militārais dienests, tāpēc uz arhitektiem nenoriskēju un iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla dizaina nodaļā, kur tika pavadīti seši gadi – iegūts bakalaura grāds un pabeigta maģistrantūra. Arī Latvijas Mākslas akadēmijā tas bija labs brīdis – bija iespēja braukāt uz Līvānu stikla rūpnīcu un praktizēt stikla pūšanu.
Pēc akadēmijas beigšanas ambīcijas stikla mākslas jomā bija lielas. Ar kaut ko bija jāsāk, tāpēc, sadarbojoties ar skolas biedreni Andželu un savu dzīves draudzeni Agnesi, tika radīts stikla trauku zīmols an&angel. Paralēli tika strādāts arī pie citiem ar stiklu saistītiem projektiem, galvenokārt, interjeros.
an&angel trauku kolekcija Northern Lights
Kā tu jūti stiklu? Kā veido attiecības ar to?
Grūti spriest, jo esmu ar to uzaudzis. Taču, jāsaka, ka tas aizvien sagādā pārsteigumus. Stikls ir neprognozējams materiāls, bet – jo vairāk to pārzini, jo iespējamāk to ir pakļaut. Taču jebkurā gadījumā – galarezultāts bieži vien paliek nezināms.
Stikls ir caurspīdīgs, un, to apstrādājot – slīpējot, zāģējot – bieži vien nav iespējams saskatīt blakus lietas, kas atklāsies tikai vēlāk. Svarīgi stiklā arī notvert to pareizo mirkli, lai saglabātos tā plastika. Bieži vien priekšmeti tiek sabojāti, jo tiek pārlieku izstīvināti. Pārsvarā to izdara meistari, kuri strādājuši rūpnīcās, – viņiem visu patīk uztaisīt ‘tā, kā vajag’. Taču, laužot šo stereotipu, caur nejaušībām var atklāt brīnišķīgas lietas, un citkārt it kā šķietams brāķis var būt sākums jau pavisam citam priekšmetam ar citu sajūtu.
Cik lielā mērā nododies šādam brīvam radošumam?
Pēdējā laikā ļoti daudz. Beidzot ir parādījies laiks mākslai!
The Beginnings, 2015
Kāda ir sajūta, kad pēc šāda lidojuma panākts pirms tam vēl nepieredzēts rezultāts?
Ja agrāk man svarīgs bija mērķis un rezultāts, tad tagad tas ir pats process. Cik reižu ir bijis tā, ka, kamēr es stāvu un drebu aiz sajūsmas, kolēģi vai līdzgaitnieki tikai uzmet aci, izmet: „O, forši, forši!” un aizskrien...
Turklāt no katra darba izriet nākamais etaps. Noliec to tādā vai citādā gaismā, uz citas virsmas – un tas jau iegūst pavisam citu stāstu. Katrs nākamais darbs izriet no iepriekšējā.
Pastāsti, kas tieši notiek tavā darbnīcā. Kādi tieši ir šie eksperimenti?
Pirmais etaps notiek īrētās studijās – Jura Dunovska studijā Jūrmalā vai Glass Remis Lietuvā. Tur notiek stikla pūšana. Nākamais etaps jau notiek mūsu darbnīcā, kur veicam auksto apstrādi – zāģēšanu, slīpēšanu, pulēšanu, līmēšanu. Tie ir mājas darbi, jo pūšana var aizņemt pilnu darba dienu, kuras laikā pārstrādāti tiek 120 kilogrami stikla. Liekas daudz, taču, taisot lielākas lietas, šo daudzumu var izsmelt vien četrās stundās. Strādāju kopā ar meistariem, kuri dod norādes, kā pareizi paņemt pareizos karstās stikla masas biezumus un pareizi izpūst. Rūpnīcās parasti trīs gadus esi māceklis, tikai tad vari darboties patstāvīgi.
Sea Stones, 2013. (Ar vara, sudraba, tumšā sudraba un zelta pārklājumu)
Šīs ir tradicionālās tehnikas, bet kuras var saukt par jaunajām un kuras tu pārzini?
Tas, ko izmantoju mākslā, kā arī trauku dizainā, ir metāla pārklājums. Stikla priekšmets tiek it kā metalizēts ar nerūsējošā tērauda spoguli un savā refleksijā atkārto apkārtējo vidi. Tas nozīmē, ka katrā vidē, katrā apgaismojumā objekts strādā pilnīgi citādāk. Tas ir tas, ko nekad nevar atkārtot, un to iespējams nobildēt tūkstoš dažādos veidos.
Otra tehnoloģija ir sudraba, zelta un vara iepūšana stikla iekšienē, lai attiecīgi katrs metāls stiklā izspēlētu savu vizuālo spēli. Katrā darbā es ielaižu gaismu, lai tas spīdētu no iekšienes. Tas defektam stiklā ļauj izcelties, un, ja šis defekts ir apzināts, piemēram, gaisa burbulis, tas iemirdzas. Stiklu svarīgi ir izgaismot, jo, ieliekot to tumšā stūrī, – tas pazudīs.
Kā tad tiec galā ar objektu fotografēšanu, pareizu to reprezentāciju?
Ar manu draugu – fotogrāfu Māri Ločmeli – daudz par to domājam. Tā arī laikam ir skola no reklāmas aģentūrām, kurās esmu strādājis – dizaina birojā „Pieci ezeri”, DDB. Estētikas izjūta ir radusies, un jebkuru vidi jebkurā izstādē ir izdevies pielāgot. Ir lieliski, ja miskastē izdodas sameklēt vajadzīgos materiālus un situāciju izglābt. Un tā izstāžu gadījumos gadās bieži! Esmu pieradis pats iekārtot savas izstādes.
Artis Nīmanis. Foto: Māris Ločmelis
Pastāsti par pieredzi ar izstādi Meksikā?
Tā šoreiz bija cita situācija. Franz Mayer ir ne tikai viens no vecākajiem muzejiem Mehiko, bet vispār viena no vecākajām pilsētas ēkām, kas savulaik kalpojusi kā slimnīca. Šobrīd muzejā strādā 120 darbinieku. Bijām pieraduši paši visu taisīt – skrūvēt, nest, uzstādīt, taču šeit meistari mani trieca malā. Seši profesionāli cilvēki vienkārši izdarīja savu lietu – speciāli izkrāsojot telpu, pievelkot vajadzīgo elektrības padevi, sagatavojot plakātus – tādus varbūt mazliet meksikāniskus...
Pastāsti par izstādē redzamo darbu estētiku!
Tie ir trīs gadu eksperimenti, kas salikti izstādē, ko veido 26 darbi. Tiem visiem ir vienāda podestūra, dažādi izmēri, un visi tie ir elektrizēti jeb tiem pielāgots attiecīgs izgaismojums. Ir grupa darbu, kuri ir tīri optiski – tajos ir spēle ar ilūziju un gaismu.
Vai šiem darbiem ir kāds idejisks vēstījums?
Idejiski tie visi vairāk vai mazāk ir saistīti ar dzimšanu. Ir vairākas asociācijas ar kosmosu – to rada īpašais pārklājums, kas panākts daudzu gadu eksperimentu rezultātā.
Kādu tieši?
Stiklu ieliek vakuuma kamerā. Uzkarsē ar plazmu un nerūsējošo tēraudu, kas kā migla nosēžas gravitācijā. Tad to sašauj kopā ar stiklu. Kā Teslas bumbā. Viss notiek kā zibenī!
Vai Mehiko arī dzirdēji atsauksmes par savu veikumu?
Meksikāņi bija nedaudz pārsteigti par perfekcionismu. Viņi negaidīja tādu kvalitāti.
Vai tev ir zināms, kas notiek viņu pašu stikla mākslā?
Jā, sanāca iepazīties ar dažiem stikla māksliniekiem. Apmeklēju arī lielāko stikla rūpnīcu Dienvidamerikā un pabiju stikla mākslinieka studijā. Jutu, ka esmu saticis profesionāļus, kuri neliekuļo, bet runā skaidru valodu.
Runājot par meksikāņu stikla mākslu – ņemot vērā mentalitāti, viņiem patīk krāsainība, līdz ar to mākslinieki strādā vairāk dekoratīvi, kamēr es savukārt koncentrējos uz formu, plastiku un tīrību.
Anemones, 2011
Kāpēc mākslai pievērsies tieši tagad?
Tieši tagad tai beidzot jūtos gatavs. Otrkārt, darbs ar stiklu ir diezgan dārgs process – studijai par divpadsmit stundām tiek maksāti 1000 eiro. Divpadsmit stundās var izdarīt ļoti daudz, taču var neizdarīt neko – jo bieži daudzas lietas aiziet bojā procesā, daudzas lietas stāv plauktā neizmantotas divus, trīs gadus... Tagad mākslu varu beidzot finansiāli atļauties, pateicoties apstākļu sakritībai un cilvēkiem man apkārt.
Kādas ir tavas ambīcijas stikla skulptūras jomā?
Pēc gada Lietišķās mākslas muzejā vēlos uztaisīt lielu personālizstādi. Radīt kādus četrdesmit jaunus darbus un tos visus skaisti parādīt. Par šiem darbiem, kas izstādīti Meksikā, vēl taps skaidrs – vai tie brauks atpakaļ uz Ameriku, kur tie pirms tam bija izstādīti Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, vai atgriezīsies Latvijā.
Ar stiklu roku rokā jau aizvadīti vairāk nekā divdesmit gadi. Vai ir bijuši mirkļi, kad novirzījies no šī ceļa kā cita meklējumos?
Pa vidu gan bija mirkļi, kad sanāca pastrādāt arī citās jomās, piemēram, tajā pašā reklāmā. Bija darbi ar interjeriem, taču arī nekur tālu no stikla.
Griestu vitrāža kāpņu telpā Elizabetes ielā 21a (2013)
Pērn Latvijas Arhitektūras gada balvai izvirzītajā kāpņu telpas projektā - Elizabetes ielā 21a – tu biji veidojis griestu vitrāžu. Ko tev nozīmē darbs ar interjeru?
Es lecu iekšā projektos, kas man šķiet interesanti. Elizabetes ielas kāpņu telpā bija saglabājies vecais rāmis, ko pildīja vairs tikai parastie logu stikli, un arhitekts Reinis Liepiņš man uzticēja vitrāžas zīmējumu. Trīs gadu laikā tas arī tika radīts.
Ir taisītas dažādas lampas, taču tie galvenokārt bijuši privāti pasūtījumi, taču ceru, ka drīz ko varēs redzēt arī publiski. Nesen tika izteikts piedāvājums darbam Rīgas pilī.
An&angel kontā ir divas nozīmīgas balvas – Red Dot Award un German Design Award. Pastāsti par šo konkursu nozīmību un kāda ir tajos valdošā atmosfēra?
Šādu balvu žūrijas komisija ir ļoti kvalitatīva – tie ir pasaulē tiešām atzīti dizaineri, un šajos pasākumos nenotiek nekāda lobēšana.
Protams, tas ir arī labs, atstrādāts bizness. Jo pēc tam, kad esi izvirzīts, vienā brīdī sāc par visu maksāt – par ceļojošajām izstādēm, biezajām grāmatām un tur vēlamo drukas laukumu, uzturēšanos muzeju ekspozīcijā noteiktu periodu utt., taču, ja parēķinām, cik maksā viena laba reklāma A4 formātā jebkurā no mūsu žurnāliem, tad rezonanse, ko nes viņu piedāvājums, ļoti ātri atmaksājas. Ilgtermiņā tas strādā visnotaļ ļoti pozitīvi. Jāsaka, piemēram, tāds Red Dot sarkanais punktiņš daudz ko atvieglo – darbs tiek uzreiz novērtēts, tā vairs nav amatniecība, neviens vairs pretī nerunā, neuzprasās, ka varbūt trauku varētu tādu, šādu, lielāku vai mazāku...
Exploding Blossom, 2014
Kā tu raksturotu notiekošo latviešu dizaina jomā?
Runājot par kopējo, grūti spriest, jo katrai dizaina nišai ir savs notikums, savs klients. Protams, gribētos, lai būtu tā, kā to zviedri ir izdarījuši ar savu Stockholm Design House, kas apvieno lielisku grupu ar dizaineriem, kuriem ir savi veikali, sava tirdzniecība, savi katalogi. To ir izdarījuši arī somi un dāņi – viņi dizaina attīstībā ir investējuši valsts mērogā. Ceru, kas tāds notiks arī pie mums. Dizaina audzināšana, manuprāt, mums iet uz labo pusi. Lieliskas bija šīs „Dizaina manifestācijas”, kas notika Rīgā, – tas cilvēkiem bija labs stimuls ieraudzīt, kas notiek.
Cik procentuāli an&angel trauki tiek pārdoti Latvijā, cik ārzemēs?
Latvijā tiek nopirkti 40% an&angel trauku. Laikam tāds brīdis pienācis, ka katram sevi cienošam latvietim jābūt mūsu traukam (smejas).
Jo esat Latvijas Mākslas muzeja kolekcijā...?
Jā, arī, bet ne tikai. Pamatā tāpēc, ka esam izsmalcināts, bet tajā pat laikā arī funkcionāls mūsdienu dizains, kas novērtēts gan pašu mājās, gan starptautiski, gan no ikdienas lietotājiem, gan no jomas profesionāļiem.
Glass Bike, 2013
Pastāsti par kādu interesantu tevis radītu objektu – par stikla divriteni!
Jau pasniedzot skolā studentiem, mēģināju lauzt stereotipus, kuru dēļ no stikla cilvēki mēdz baidīties. Esmu mēģinājis trakas lietas atrisināt – skolā no stikla taisījām gan mīklas ruļļus, gan nažus. Un šī bija tāda kā puiku ambīcija – divriteni uzbūvēt. Tolaik parādījās bambusa divriteņi, un man radās doma par velosipēdu no stikla. Šķiet, ka tas ir vienkāršs, bet patiesībā ģeometrija ir diezgan sarežģīta. Paņēmām vienu klasisku Holandes velosipēdu, nozāģējām viņam visu, ko var nozāģēt, paņēmām precīzus mērus un proporcijas un trīs mēnešus pa vakariem likām to kopā no stikla. Tikai tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkāri! Un sanāca! Turklāt braucams. Ir ideja velosipēdus arī ražot. Divritenis ir veidots no parastā optiskā logu stikla, kas salīmēts kārtās kā finieris, tādējādi nodrošinot slodzes izturību. Ir plāns atsevišķas tā detaļas gatavot no oglekļa, panākot konstrukcijas vieglumu. Šobrīd divritenis sver 21 kilogramu.
Glass Bike, 2013
Ir vēl kāda šāda neordināra ideja?
Ir daudz tādu. Piemēra, stikla akustikas korpuss. Tas ir pūsts stikls, kas pārklāts ar spoguli, un visi pievadi nāk no apakšas. Savulaik nosēdējām akustiskajā laboratorijā, notestējām, apskaņojām ar dāņu skaļruņiem... Tas lieliski spoguļojas interjerā! Tāpat strādājam pie rotaļlietām pieaugušajiem – ir radīti trīspadsmit modelīši ar savu estētiku.
Acoustics, 2009
Četrus gadus vadīji stikla nodaļu Lietišķas mākslas vidusskolā. Kas bija galvenais, ko vēlējies saviem skolēniem iemācīt?
Nebaidīties. Bieži baidās riskēt, baidās izdarīt ko traku. Es pārsvarā vadīju diplomdarbus, un man gribējās, lai viņi kaut ko dullu taisa – tos mīklas ruļļus, nažus, jocīgus gaismas ķermeņus, flīzes, kinētiskos objektus... Tas bija mans pienesums.
Kas tevī pašā atraisīja šo uzdrošināšanos?
Nezinu, varbūt tā brīža kāds sevis negūts piepildījums, vēlme izdarīt ko tādu, ko neviens cits nedara, vēlme eksperimentēt, kas nepārtraukti ir manī.
Vai trauki plīst uz laimi?
Iespējams. Bet mēs bieži neplēšam, nedrīkstam to atļauties. Esmu viens no tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kas ir arī uzņēmējs – ar visām no tā izrietošajām atbildībām.
