Self-made arhitekts Sugimoto

Saruna ar japāņu mākslinieku Hirosi Sugimoto

Una Meistere, Daiga Rudzāte
20/05/2015

San Giorgio Maggiore sala 7. maija priekšpusdienā ir miera oāze salīdzinājumā ar Venēciju, kam pāri gāžas mākslas pasaules izsmalcināto un neordināro personu ordas. Slavenais japāņu fotogrāfs Hirosi Sugimoto (Hiroshi Sugimoto), kas te ieradies, lai atklātu savu arhitektonisko mākslas darbu The Glass Tea House Mondrian, vēlāk mūsu īsajā sarunā teiks, ka viņam patīk domāt par cilvēkiem bez cilvēku klātbūtnes, un šis apgalvojums Giardini un Arsenale pūļa nogurdinātajiem konkrētajā mirklī un konkrētajā vietā šķiet tik saprotams. Viņā pašā, šķiet, mīt absolūtais miers, kuru Sugimoto spēj nodot arī apkārtējiem, kaut uz mirkli atbrīvojot to prātus no 21. gadsimta ierastās nervozitātes un uzbudinājuma. Viņa uzbūvētais vides objekts kādreizējās klostera skolas dārzā ir tikpat minimālistisks un harmonisks kā jūras un debesu attiecības viņa fotogrāfijās. Tikai atšķirībā no to melnbaltās izsmalcinātības, te savu lomu spēlē arī krāsa, kas no zilajām flīzēm izlaužas cauri ūdens virsmai, veidojot absolūti saskanīgu ritmu starp objekta vertikālēm un horizontālēm, starp stikla ažūrumu un ūdens caurspīdumu. Un dažādu pakāpju trauslumu sabalansē ciedru koka čaula (tās veidolā nav izmantota neviena nagla), kuras vidū atrodas atvērtais stiklotais kubs – tējas paviljons, kurā novietoti ceremonijas skulpturālie piederumi. Mākslinieks uzsver, ka iedvesmu viņš smēlies Japānas kultūrā, kurā tējas ceremonija ir viens no būtiskākajiem rituāliem, tāpat kā spēja domāt lakoniski un abstraktās formās. Paviljonu viņš radījis kā tiltu starp moderno Eiropu un Japānas tradīcijām, kur jau 16. gadsimtā caur tējas ceremonijām bija attīstījusies minimālisma estētika.

Hirosi Sugimoto. The Glass Tea House Mondrian. © Hiroshi Sugimoto + New Material Research Laboratory. La Stanze del Vetro (Fondazione Giorgio Cini un Pentagram Stiftung) īpašums. Sponsori: Sumitomo Forestry un Fondazione Bisazza. Foto: © Hiroshi Sugimoto + New Material Research Laboratory

Vienlaikus tas ir simbolisks veltījums vienam no holandiešu modernisma kustības De Stijl dibinātājiem Pītam Mondrianam. Kā Sugimoto apgalvoja preses konferencē: “Es izlēmu, ka vārda ‘Mondrian’ japāņu transliterācija būtu šī darba ideālais nosaukums. Es kombinēju trīs zīmes – 聞鳥庵, kuru nozīme tulkojama kā “vienkāršs nams, kurā varat dzirdēt dziedam putnus.” Es to iztēlojos kā tējas namu, kuru radījis Mondrians pēc tam, kad dzirdējis Sen no Rikyû, vienu no lielākajiem tējas ceremoniju meistariem, runājam ar viņu caur putnu dziesmām.” Kā savulaik izteicies Mondrians: “Es vēlos piekļūt patiesībai cik vien tuvu iespējams, un tālab es pārvēršu visu abstrakcijā līdz pietuvojos objektu fundamentālajai kvalitātei.”

The Glass Tea House Mondrian ir sezonāls projekts, kas tapis pēc Le Stanze del Vetro pasūtījuma un savā ziņā ir Serpentine Gallery nu jau hrestomātisko vasaras paviljonu līdzinieks. Tajā regulāri visas vasaras garumā būs iespēja vērot tējas ceremonijas. Objekts apskatāms līdz 29. novembrim.

Tējas ceremonija The Glass Tea House Mondrian. © Hiroshi Sugimoto + New Material Research Laboratory. La Stanze del Vetro (Fondazione Giorgio Cini un Pentagram Stiftung) īpašums. Sponsori: Sumitomo Forestry un Fondazione Bisazza. Foto: © Hiroshi Sugimoto + New Material Research Laboratory

Kāds bija iemesls tam, ka pirms astoņiem gadiem jūs pievērsāties arhitektūrai?

Man bija jāiekārto savas personālizstādes dažādos prestižos muzejos visā pasaulē – tādos kā Metropolitēns Ņujorkā vai Frenka Gērija uzceltais Gugenheims Bilbao... Es tikai mēģināju uzzīmēt, kā izvietot sienas, kā uzbūvēt ekspozīciju. Un sapratu, ka vairums pasaules muzeju no dizaina aspekta ir vienkārši šausmīgi. Tā es nolēmu, ka man pašam jānodarbojas ar arhitektūru. Vārdu sakot, esmu self-made arhitekts.

Jūs lietojāt apzīmējumu “šausmīgi”. Kālab?

Arhitekti nedomā par to, kā izstādīt mākslu. Viņus interesē tikai dizainiskas struktūras. Arhitekti domā, ka muzeji vislabāk izskatās bez mākslas. Viņiem patīk tukšas telpas.

Vai domājat, ka ir iespējama situācija, kad māksla un arhitektūra atrodas savstarpējā harmonijā?

Šajā gadījumā (The Glass Tea House Mondrian – red.) arhitektūra ir māksla pati par sevi. Taču vairumā gadījumu arhitektūra nav māksla. Vai jūs domājat, ka Frenka Gērija arhitektūra ir māksla?

Bet kura, jūsuprāt, ir labākā izstāžu telpa visā pasaulē?

Tā ir daba.

Hirosi Sugimoto. North Atlantic Ocean, Newfoundland, 1982. © Hiroshi Sugimoto un Fraenkel Gallery

Kā liecina jūsu fotogrāfijas, jūs vienmēr saistījuši modernisma paraugi.

Jā, tas ir iemesls, kālab manam “Tējas namiņam” ir tik vienkārša forma. Tas ir kā savveida paplašinātās modernisma studijas. Zināt, Japānā modernisma, tēla abstrahēšanas pirmsākumi rodami 16. gadsimtā.

Jūs esat radījis arī kādu ļoti īpašu Lekorbizjē leģendārās Villa Savoye uzņēmumu.

Tas atklāj 20. gadsimta modernisma sākumus.

Japāņu kolekcionārs Obajasi, kura viesu namā – galerijā šī fotogrāfija ilgi atradās, stāstīja par to kādu ļoti interesantu stāstu...

... ka tā nav fokusā?

Jā, un ka tā ļaujot ieraudzīt arhitekta domas, prātu, to, kas notiek viņa galvā.

Jā, tā ir kā arhitekta prāta vīzija. Kad nams ir uzbūvēts, jums atklājas realitāte. Taču tā tēls pirms tam ir vislabākais. Es centos no jau uzceltas ēkas nonākt pie ēkas vīzijas.

Kurš ir jūsu nākamais arhitektūras projekts?

Es būvēju pats savu fondu Japānā, pusotras stundas braucienā no Tokijas. Tā būs vislabākā mākslas telpa.

Taču jūs joprojām fotografējat?

Jā, vakar biju Romā un fotografēju Panteonu mēness gaismā. Vakarnakt bija pilnmēness. Ar arhitektūru es neko daudz nenopelnu, taču tērēju tai savu naudu.

Vai mūsdienu pasaulē, kur fotografēšana ir pārvērtusies par ikdienišķu nodarbi, tā nezaudē savu vērtību?

Es joprojām strādāju tā, kā to darīja 19. un 20. gadsimtā. Joprojām tās ir sudraba želatīna kopijas. Es neizmantoju digitālās tehnoloģijas.

Kālab melnbaltā fotogrāfija kā medijs jūs tik ļoti saista?

Krāsainā ir pārlieku vienkārša. Tā tiek izgatavota rūpnīcā, savukārt melnbaltās fotogrāfijas radīšanu es simtprocentīgi pats no sākuma līdz pat beigām varu kontrolēt.

Un arī tonalitāte melnbaltajai fotogrāfijai ir daudz labāka. Krāsainā fotogrāfija ir ķīmiska, tā ir mākslīga pasaule, kas neatspoguļo realitāti. Savukārt melnbaltā ir sudrabs. Tās materialitāte ir tīrs sudrabs. Krāsainā ir “feiks”.

Kālab jūs tik ļoti fascinē jūra un horizonts?

Man nepatīk cilvēki manās fotogrāfijās. Man gribas mieru. Debesis, ūdens un viena līnija – tā ir vienkārša, minimālistiska ainava. Visdažādākajās pasaules malās.

Kāpēc jums nepatīk cilvēki?

Viņi ir pārlieku skaļi. Es vēlos meditēt, koncentrēties. Es domāju par cilvēku bez cilvēka klātbūtnes. Par civilizāciju.