Intervija ar rotu mākslinieku Gunti Lauderu
18/06/2015
Foto: no Gunta Laudera personīgā arhīva
Rotaslieta – tas vienmēr ir stāsts par diviem cilvēkiem – tās nēsātāju un tās radītāju. Mākslinieka Gunta Laudera rotas pilda dažādas funkcijas – tās ne tikai rotā, bet arī sargā un vieno. Lauders ir viens no spilgtākajiem un neordinārākajiem māksliniekiem Latvijas rotu dizainā. Izmantojot dažādas tehnoloģijas, piemēram, inkrustāciju, gravēšanu melnkokā, veidojot sarežģītus lodējumus, kalšanu, liešanu un papildinot rotas ar dažādiem akmeņiem, mākslinieks ir nonācis pie sava oriģinālā un atpazīstamā rotu dizaina, ko iecienījusi un kas aizrāvusi plašu Latvijas sabiedrības daļu. Mākslinieks ir teicis, ka rotām izvēlas materiālus, kas nenoveco, jo vēlas, lai uz tām skatās simtiem gadu, lai tās varētu nodot no paaudzes paaudzei. Lauderam ir svarīgi, lai darbi būtu kvalitatīvi, iztēli rosinoši un unikāli, lai tiem būtu īpaša vizuālā valoda.
Guntis Lauders ir absolvējis Tallinas Mākslas universitātes Metāla dizaina nodaļu (1992), ieguvis mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2005). Laikā no 1996. gada sarīkojis virkni personālizstāžu Baltijā, Ziemeļeiropā un Vācijā, piedalījies daudzās starptautiski nozīmīgās grupu izstādēs Eiropā, Amerikā un Krievijā. 1991. gadā kļuvis par Tallinā notikušās Baltijas Lietišķās mākslas triennāles laureātu. 1995. gadā ar tērpu (sadarbojoties ar Ingunu Lauderi) un rotu kolekciju “Spoguļi” uzvarējis konkursā par iespēju piedalīties biennālē Art Genda ‘96 Kopenhāgenā. 1998. gadā Vizuālās mākslas konkursā “Rīga mūsdienu mākslā ‘98” saņēmis Rīgas domes balvu “Gada labākais rotu mākslinieks”. Viņa darbi atrodas Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās visā pasaulē.
Mākslas galerijā PUTTI vēl līdz 19. jūnijam notiek Gunta Laudera personālizstāde “Dāmu paradīze”, kurā apskatāmas rotas, kas papildinātas ar rotaļīgām un sievišķīgām detaļām. tikās ar Gunti Lauderu “Dāmu paradīzē”, lai uzzinātu, kā un kāpēc mākslinieks pievērsies rotām, kas viņu iedvesmo u.c.
2015. gads
Kā jūs izdomājāt kļūt par rotu mākslinieku? Vai kāds tajā ievadīja?
Mākslā ievadīja vecāki. Mana mamma ir ķīmiķe un tēvs ir ārsts, līdz ar to darba ziņā ar mākslu tie nebija saistīti, bet viņiem bija daudz draugu mākslinieku – tēlnieki un gleznotāji. Mamma mani ļoti daudz veda uz muzejiem un izstādēm, laikam jau tā apzināti vai neapzināti bija arī viņu izvēle. Redzēju mākslinieku dzīvesveidu, brīvību, to radošo foršumu un radošo garu, ilgās nakts sarunas un strādāšanu pa naktīm. Tas izteikti kontrastēja ar manu vecāku dzīvesveidu, un man jau otrajā vai trešajā klasē bija skaidrs, ka iešu mākslas ceļu. Tā nu es pēc devītās klases iestājos Metāla nodaļā Dekoratīvi lietišķās mākslas vidusskolā.
Vai ideja par rotām radās jau pirms Dekoratīvi lietišķās mākslas vidusskolas?
Man ir četrus gadus vecāks brālis, kurš jau studēja tajā pašā nodaļā, un es redzēju darba procesu. Pēc dabas esmu ātrs, līdz ar to arī rezultātu vēlos redzēt ātri. No idejas līdz gatavībai var paiet ilgs laiks, bet tā tehniskā daļa ir salīdzinoši neilga. Tas bija tāds pirmais grūdiens, kāpēc tieši rotas. Un, redz, izrādījās pareizais lēmums. Lietišķie man iedeva amata prasmi, jo no sākuma ir nepieciešams iemācīties taisīt Nameja gredzenu.
Kur studējāt pēc tam?
Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas es iestājos Tallinas Mākslas akadēmijā. Man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka metāls ir mans materiāls. Piecus gadus studēju Tallinā, kur bija lieliski pedagogi. Viņi ļoti labi mācēja atvērt jaunā mākslinieka mākslas uztveri un talantu, atklāt savu stilu. Tur studēja visdažādāko tautību mākslinieki – igauņi, lietuvieši, latvieši, armēņi, gruzīni, krievi, baltkrievi, ukraiņi. Jaunam, topošam māksliniekam redzēt katras tautas mentalitāti, dzīves un mākslas uztveri – tā bija lieliska dzīves skola.
Vai jums vēl ir kontakts ar kādu no saviem studiju biedriem?
Ar pāris igauņiem ir, bet pēc skolas pabeigšanas katrs aizbrauca uz savu valsti, un tie kontakti nesaglabājās.
2015. gads
Bet metālmāksla jau nav tikai rotas. Ko vēl metālmākslinieks var darīt?
Metālmāksla ir tāda mazo formu tēlniecība. Rotas ir ērts veids, kā šo tēlniecību parādīt. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gan bija uzstādījums – jo dullāk, jo labāk. Sākumā man rotas bija diezgan nosacītas, saucamās “adatiņas” (piespraudes) bija 30–40 centimetru lielas. Es rotās mēģināju un vēl joprojām mēģinu apvienot grafisko, tēlniecisko, glezniecisko.
Kādu materiālu jūs izmantojat visbiežāk?
Sudrabu. Padomju laikā tas bija melhiors, jo bija aizliegts strādāt ar cēlmetālu, bet tagad esmu palicis pie sudraba kā bāzes materiāla. Mēdzu arī miksēt zeltu un sudrabu, iestrādāju akmeņus. Esmu gravējis arī no kaula un melnkoka. Tas ļoti bagātina rotaslietu.
Vai jums kādreiz ir bijušas bailes no neizdošanās?
Līdz pat šim brīdim ir bailes. Arī šajā izstādē bija šaubas, bet, tiklīdz darbs sāk raisīties uz priekšu, šaubām vairs nav ne vietas, ne laika. Izstādē, kas norisinājās 1988. gadā Tallinā un kurā pirmo reizi mūžā pieņēma manus darbus, es domāju – johaidī, kāpēc viņi pieņēma manus darbus, viņi taču tajā kontekstā tik šausmīgi izskatās. Bet tagad, atskatoties ar laika atkāpi, saprotu, nu bija jau tie darbi interesanti. Bet tā bija vienīgā reize, kad man rezultāts nepatika līdz galam. Kad taisu pasūtījumu, arī no sākuma ir šaubas. Tā tomēr ir liela atbildība, jo jādomā par to, kas piestāv attiecīgajam cilvēkam.
Vai ir bijis kāds pasūtījums, no kura esat atteicies?
Ir bijis, bet tie visbiežāk ir juveliera darbu pasūtījumi. Tad es tos nododu tālāk saviem kolēģiem.
Vai ir bijis kāds pasūtījums, no kura jūs esat atteicies tādēļ, ka nesimpatizē cilvēks?
Laikam pāris reizes ir bijis. Esmu atteicies, ja cilvēki sāk iejaukties darba procesā. No sākuma tas, protams, ir svarīgi, jo vajag ņemt vērā viņu intereses, bet, ja katru dienu zvana un maina domas, tad es saku – piedodiet. Ja tu sāc ieteikt zobārstam, kuru zobu urbt, tad tas arī nestrādā.
2003. gads
Kur jūs smeļaties iedvesmu?
Kādreiz man ir prasījuši, cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai taptu viena rota? Un tad es saku – 35 gadus. Jo informācijas bagāža, ko dzīves laikā uzņemam, jau nepaliek nekur gaisā. Tā uzkrājas. Tieši tāpat ir ar iedvesmu. Tallinā mums mācīja, kā attīstīt ideju, kā attīstīt darbu, kā mēģināt attīstīt radošo procesu. Atceros vienu gadījumu no studiju laikiem Tallinā, kur kompozīcijas profesore, saņemot pirmās piecas skices, lika pārtaisīt. Beigās viņa man lika pārtaisīt tik daudzas reizes, ka bija kādi 120 varianti, es biju nikns līdz baltkvēlei. Zini, ko viņa man beigās pateica? Ka pirmās desmit skices jau bijušas attīstāmas, bet gribējusi, lai es izspiestu pēdējo, ko no sevis varu. Un tā skola ir palikusi. Tātad – skola ir viens, kas devis iedvesmu. Otrs ir pareizā profesijas un mākslas veida izvēle. Nav tā, ka katru rītu pamosties laika posmā no deviņiem līdz desmitiem un ideja ir gatava. Dažreiz paiet mēneši... Un pēkšņi ir! Tāpēc jau arī tās izstādes netop tik bieži. Kad idejas gatavas, skices gatavas, ir atlasīti materiāli, tad sākas tas fiziski smagais process, bet tā jau ir tikai tehniskā darba daļa. Idejas tapšanas process ir tas smagākais. Reizēm man sapņos atnāk idejas. Arī mūzika un literatūra ļoti iedvesmo.
Piemēram?
Kad es domāju, tad man vajadzīga ir mierīga mūzika, piemēram, Mailss Deiviss vai Filips Glāss. Iedvesmo arī filmas. Literatūrā mans favorīts ir Murakami, bet visspēcīgāk manu fantāziju ir atraisījusi Mihaila Bulgakova grāmata “Meistars un Margarita”. Tā man ir kā mākslinieka rokasgrāmata.
Cik liela loma ir sievai Ingūnai jūsu darbā?
Ja 100 procenti būtu pārspīlēti teikts, tad 50 procenti noteikti. Mēs kopā mācījāmies Lietišķās mākslas vidusskolā, tad arī apprecējāmies, kopā devāmies studēt uz Tallinu. Kad atgriezāmies Rīgā, ļoti aktīvi iesaistījāmies Rīgas mākslas dzīvē. Kopā strādājām – Ingūna veidoja modes tērpus, es rotas. Ingūna vienmēr ir pirmais eksperts, viņa ļoti labi izjūt mākslas darba proporcijas, ir lieliska māksliniece ar spēcīgu skatu uz lietām. Īstenībā var teikt, ka ir divi rotu mākslinieki – Ingūna un Guntis.
Vai jūs domājat vārdos vai tēlos?
Noteikti tēlos. Tie man parādās acu priekšā.
Vai rezultāts bieži atšķiras no sākotnējās skices vai ieceres?
Darba gaitā nedaudz izmainās proporcijas, bet es skices uzzīmēju diezgan precīzas, līdz ar to izmaiņas ir tiešām nelielas.
Vai rotu mākslinieki konkurē savā starpā Rīgas vidē?
Es nesaskatu cīņu starp rotu māksliniekiem, jo mums ir ļoti dažādi stili. Katram ir sava seja, katram ir savs nēsātājs. Bet tā nav konkurence.
Kāds ir cilvēks, kurš nēsā jūsu rotas?
Tas ir līdzīgi kā modē – ir tādi, kas nēsā ikdienišķu, neuzkrītošu apģērbu, un ir tādi, kas vēlas mazliet atšķirties no pārējās vides. Man darbus pasūta cilvēki, kuriem ir vēlme bagātināt savu ikdienu un priecēt sevi. Mākslinieciski tendēti cilvēki ar personību un ar cieņu pret sevi.
2015. gads
Vai jums ir svarīgi zināt un iepazīt cilvēku, kurš nēsās jūsu rotas?
Tas, protams, ir interesanti parunāt ar pasūtītāju, uzzināt viņa skatījumu uz dzīvi, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Varbūt lielāka vēlme man ir uzzināt pasūtītāju izjūtas, kad viņi jau ir kādu laiku nēsājuši manas rotas.
Vai esat kādreiz taisījis divus vienādus darbus?
Vienādi jau tie nekad nevar iznākt. Ir bijuši līdzīgi, bet visas rotas ir roku darbs. Man nav atlietas un sagatavotas formas. Bet vienādus es principā netaisu.
Vai strādājat arī ārzemju tirgum?
Kopš 1993. gada regulāri piedalos mākslas mesēs Itālijā un Vācijā, kur arī paliek liela daļa manu rotu. Protams, ir jau ļoti žēl, ka manas rotas nepaliek tikai dzimtenē, bet tirgus Latvijā ir mazs, lai arī par pasūtījumu daudzumu nevarētu sūdzēties. Man ir vajadzība vairākas reizes gadā aizbraukt uz ārzemēm, apskatīt izstādes. Latvija ir jauka zeme, Rīga ir forša pilsēta, bet, aizbraucot uz Berlīni, Minheni vai Milānu, tur ir citas pasaules elpa, cits ritms.
Vai jūs iedvesmo citu mākslinieku darbi?
Es neskatos citus rotu mākslinieku darbus. To man iemācīja Tallinas institūts – teica, ka var skatīties gleznas, skatīties grafikas, kas attīstīs idejas un fantāzijas, bet nekad citu rotu mākslinieku darbus, jo, gribi vai nē, kaut kas var pieķerties. Nedod Dievs.
Interesanti. Nez, tas uz visiem māksliniekiem attiecas?
Jā, tagad par to domāju. Sākumā, mācību procesā, protams, tu skatīsies, kā to ir darījuši citi, bet tiklīdz esi noķēris savu stīgu, tad viss – attīsties pats!
Kāds ir bijis dīvainākais rotu pasūtījums?
Man pirms pāris gadiem bija interesants pasūtījums – veidot viskija glāzes. Pirmkārt, tas bija interesanti man pašam, jo es kaut ko tādu nebiju veidojis, otrkārt, pasūtītājs bija mednieks. Rezultāts bija tiešām interesants, septiņi lieti kausiņi ar dažādiem dzīvniekiem, piemēram, ziloņgalviņām. Bet pārsvarā pasūtītāji nāk jau zinot manu stilu.
Ir nākuši arī ar konkrētiem pasūtījumiem?
Jā, bet reti tie ir pretrunā ar maniem uzskatiem. Es labprāt veidoju rotas aizsardzībai, kurās cilvēki vēlas, lai ir iestrādāti kādi īpaši akmeņi, piemēram, rubīns, kuram ir jābūt tiešā saskarē ar pirkstu. Tā ir tāda zināma misijas apziņa. Vai, piemēram, laulību gredzeni. It kā jau ļoti vienkāršs darbs, bet tomēr baigi foršais. Radīt gredzenus cilvēkiem, kas, cerams, būs kopā uz mūžu.
2015. gads
Jūsu rotas ir kā mistiski fantāzijā izsapņoti tēli. No kurienes tie nāk un kā veidojas rotu kolekcijas?
Katrai kolekcijai ir tā pirmā rota, kas ievada arī pārējo rotu saskaņu. Šajā izstādē vienā no rotu grupām ir meitenes tēls ar lietussardziņu, svārki ir no zilā koraļļa. Man viņa atgādina tēlu, kas aizsapņojusies un apmaldījusies mežā. Un pārējās rotas es pieskaņoju šim tēlam – radīti stilizēti koki un krūmi. Es uzburu veselu tēlu pasauli.
Cik veiksmīga ir šī izstāde?
Zini, man no visām izstādēm šī patīk vislabāk. Tā salīdzinoši ļoti viegli uzlikās, rotu grupas viena otru bagātināja. Tā nebija monohroma, bet tomēr radīja viengabalainu iespaidu.
Vai jums ir viegli atslēgties no darba?
Vienīgās vietas, kur es patiešām varu atslēgties, ir Vecpiebalgas lauki un Roja, jo pārsvarā es uzturos savā mājā, kur pagrabā ir darbnīca. Un, ja ir kāds brīvs brīdis, tad esmu tur. Līdz ar to brīvu brīžu patiesībā nav. Tāpēc laukos ir tā vide, kur es daru kaut ko citu. Un varbūt tur arī rodas un uzkrājas tās idejas un tēli.
Kādi ir iemīļotākie tēli, ko jūs izmantojat savās rotās?
Tās noteikti ir zivis. Tām ir tik skaistas formas. To galvas, pats ķermenis un krāsas. Tā man ir ļoti mīļa tēma. Un vēl zivis nes laimi. Un uz to ir jātiecas! Nez, kāpēc es neesmu makšķernieks? (Smejas.)
