“Mūsu smadzenes nav sliktākas kā citiem”
05/12/2011
Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) deviņdesmit gadu jubilejas ietvaros šoruden balva par mūža ieguldījumu dizaina izglītībā tika pasniegta ilggadējam tās pasniedzējam un Emeritus profesoram Tālivaldim Gaumigam (1930). 1961. gadā pēc toreizējā akadēmijas rektora Leo Svempa aicinājuma viņš dibināja Metālmākslas un rūpnieciskās mākslas nodaļu, kas ir tieša priekštece tagadējai Dizaina nodaļai. Bez dotu priekšrakstu un diplomētu dizaineru palīdzības bija jārada skaidra vīzija, lai organizētu komandu un izstrādātu jaunu mācību programmu. “Tālivaldim Gaumigam bija izdevies savākt tādu pasniedzēju superkomandu, kas sastāvēja no dažādu specialitāšu moderni domājošiem profesionāļiem ar mērķi audzināt īpašus, vispusīgi izglītotus jaunos dizainerus, kuri spējīgi radoši risināt visdažādākas dzīves problēmas. Rezultāts šodien ir redzams,” norāda mākslinieks, LMA Audiovizuālās nodaļas vadītājs Jānis Murovskis un grafikas dizainere Ineta Berkmane, kuri ir vieni no Gaumiga dibinātās nodaļas absolventiem. To vidū ir virkne šodien atpazīstamu dizaineru un mākslinieku, arī Andris Breže, kas Tālivaldi Gaumigu raksturo, kā “izturētu un disciplinētu cilvēku, kurš, nezaudējot stāju, izvedis dizaina katedru cauri ļoti sarežģītam laikam”.
Dizaina nodaļas mācību spēki 1987. gadā:
Pirmā rindā (no kreisās) – Aleksandrs Dembo, Valda Podkalne, Tālivaldis Gaumigs, Oļģerts Ostenbergs; otrā rindā – Dzintars Lemhens, Helmuts Āķis, Juris Gagainis, Arvīds Drīzulis, Pēteris Martinsons.
Ar Tālivaldi Gaumigu tiekos akadēmijā. Atsperīgiem soļiem uzvalkā eleganti tērptais kungs izved mani cauri Dizaina nodaļas telpām. LMA viņš strādā jau 50 gadus. “Smalks cilvēks ar skaidru lietu un formu redzējumu. Par to liecina pasniedzēja teiktais kādā tektonikas stundā: “Apkarināties ar lētām rotām var tikai pirmatnēja, primitīva sabiedrība un sieviete.” Patīkami, ka to teica vīrietis. Tā ir stingra gaume,” atceras mākslinieces Sarmīte Māliņa, arī viņa ir absolvējusi Metālmākslas un rūpnieciskās mākslas nodaļu. “Cigāru dūmu smarža un konjaka aromāts šodien ikreiz atsauc atmiņā Gaumigu mūsu studiju laikā. Arī tas bija kas īpašs un neviļus lika censties pēc kā augstāka mūsu ikdienā,” atmosfēru uzbur Jānis Murovskis un Ineta Berkmane.
Jau 2010. gada nogalē 80 gadu jubilejā Tālivaldim Gaumigam tika pasniegts Kultūras ministrijas atzinības raksts par mūža ieguldījumu dizainā. Savukārt 2001. gadā tika piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Pēc izglītības tēlnieks, Gaumigs ir veidojis galvenokārt memoriālus pieminekļus, monumentāli dekoratīvus veidojumus un portretus, piemēram, “Kristāls” – piemineklis ķīmijas zinātņu doktoram akadēmiķim Alfrēdam Ieviņam Meža kapos Rīgā, “Daugava” – dekoratīvs veidojums pie Rīgas HES, “Piemineklis zvejniekiem” Rojā, bet viens no jaunākajiem darbiem – Kultūras ministrijas pasūtīts Raiņa krūšutēls.
Jums piešķirta LMA balva par mūža ieguldījumu dizaina izglītībā, bet pēc izglītības esat tēlnieks.
Jā, varētu jautāt, kālab tēlnieks dibina Dizaina nodaļu. Taču toreiz – pagājušā gadsimta 60. gados, neviena diplomēta dizainera nebija. Savukārt man bija jau zināma pieredze. Es strādāju par pasniedzēju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagadējā Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā), turklāt laikā, kad skolas vadību pārņēma Imants Žūriņš, krasi mainot skolas mācību programmas virzienu. Tie bija 50. gadi un, pateicoties viņam kā ilggadējām skolas direktoram, ir veidojies specifisks Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņu darbu stils. Mēs ar Žūriņu sadarbojāmies, runājām par dizaina jautājumiem, spriedām par skandināvu dizainu, kas zināmā mērā bija mūsu aizraušanās. Tie četri, pieci gadi, kurus kopā nostrādājām, man ir bijuši ļoti svētīgi. Tāpēc, atnākot uz Mākslas akadēmiju, kur man piedāvāja veidot nodaļu, jau bija zināma pieredze un vīzija.
Tālāk sekoja jautājums par komandu, kuru man kā nodaļas vadītājam vajadzēja organizēt. Te atkal atdūrāmies pret to, ka mācītu dizaineru taču nebija. Atlasot cilvēkus, vadījos pēc principa – kas ir dizainera praksei tuvs? Uzaicināju arhitektus, grafiķus, arī gleznotājus, kuri katrs varēja dot kādu noderīgu artavu. Starp pasniedzējiem bija keramiķis un arhitekts Pēteris Martinsons, arhitekts Oļģerts Ostenbergs, Ivars Bumbieris u.c. Es savukārt – tēlnieks, kuru vienmēr ir interesējusi priekšmetu forma. Jāuzsver, ka mākslā un līdzīgi arī dizainā ļoti no svara ir formas iedarbība: vai tas, ko mēs redzam, mūs uzrunā, vai nē.
Runājot par dizaina definīciju, bez tādām garām runām var teikt, ka dizains tomēr ir saistīts ar sērijveida ražošanu, un ar to tas atšķiras no amatniecības. Kad Mētālmākslas un rūpnieciskās mākslas nodaļa tika dibināta, industriālā ražošana Padomju Latvijā bija diezgan attīstīta un tai tika pieskaņota nodaļas darbība.
Protams, jaunu nodaļu dibinot, ir jāraugās reāli. Pirmām kārtām, bija jāņem vērā kontingents, kāds nāca studēt. Galvenokārt tie bija dažādu mākslas skolu audzēkņi. No parastām skolām nāca retais. Pārsvarā jaunieši bija jau sagatavoti un ievirzīti – kā mākslinieki. Ar to mums bija jārēķinās, arī ar pasniedzēju komandu, kur katram bija citas nozares bagāža. Un jāņem vērā bija arī ar tas, kas tobrīd Latvijas tautas mākslās bija sasniegts un izdarīts, kāda bija valdošā atmosfēra.
Kā Jūs raksturotu to laiku, atmosfēru, kas valdīja, kad 1961. gadā dibinājāt nodaļu – kaut ko pilnīgi jaunu Mākslas akadēmijā. Kāda bija attieksme pret Jums, kā arī – kur Jūs smēlāties informāciju, idejas mācību programmai?
Mēs ienācām kopā ar Tekstilmākslas nodaļas dibinātāju Rūdolfu Heimrātu un bijām cīņu biedri, viens otru atbalstījām. Sākumā attieksme no apkārtējiem, protams, dažreiz bija skeptiska. Jāsaka liels paldies rektoram Leo Svempam, kurš, 1961. gadā nule kļuvis par rektoru, piedāvāja man un Rūdolfam Heimrātam veidot jaunas nodaļas. Viņa pavēnī varējām droši attīstīties, jo viņš bija augstas kultūras cilvēks, kurš ne tikai prata un saprata glezniecību, bet zināja arī, ko nozīmē laba lieta.
Pirmajā darba dienā akadēmijā (tolaik mācības sākās oktobrī) nodaļā bija tikai četri studenti un es. Iesākums bija grūts. Vēlāk piebiedrojās arī Aleksandrs Dembo, kurš bija ideju bagāts kolēģis un mākslinieks. Turpināju meklēt un veidot labu komandu, turklāt ne tādu, kas vienmēr bija ar mani vienisprātis. Piemēram, Dembo ar Ostenbergu bieži runāja pretim (smejas), un tomēr vienmēr nonācām pie kāda kopsaucēja. Veidojot nodaļu, bija jāizdomā pilnīgi jauni mācību priekšmeti, kuru radīšanā piedalījās visa pedagogu komanda. Vissvarīgāk bija izstrādāt kompozīcijas-projektēšanas programmu un to saskaņot ar pārējām disciplīnām, kuras pakāpeniski ieviesām, piemēram, krāsu mācību, ar ko strādāja Dembo; es savukārt izstrādāju tektonikas priekšmetu par formas uzbūves pamatprincipiem. Jāpiemin arī materiāltehnoloģija un vēl virkne jaunu priekšmetu. Mācību programmas strauji attīstījās, vienu brīdi pat tika teikts, ka esam progresīvākā nodaļa, arī studentu skaits drīz pieauga – viņus vilināja lielā izteiksmes brīvība. Savukārt es tiku apvainots formālisma kultivēšanā. 60. gados bija aizsākusies aktīva cīņa pret formālismu. Mani gan aizstāvēja Leo Svemps, kā arī mans skolotājs un tēlnieks profesors Emīls Melderis.
Kāda bija un ir Jūsu vīzija par dizaina izglītību?
Tolaik un arī vēl tagad turos pie koncepcijas “Cilvēks un lieta”. Uzskatu, ka dizaina izglītībai LMA ir jābalstās tā dēvētajā “produktu dizainā” jeb, vienkāršāk runājot, lietu dizainā. Kāpēc? Tāpēc, ka ir svarīgi ieņemt vienu noteiktu virzienu, specializāciju. Jā, dizaina virzieni ir dažādi, bet skolai ir jāieņem kāds noteikts, stabils kurss. Un es vienmēr esmu bijis par lietu dizainu. Tā ir Latvijas tradīcija: gan latviešu tautas mākslas, gan Ādolfa Irbītes dizainētie radioaparāti, Valtera Capa Minox u.c. – tie ir spilgti piemēri, ka mums uz to vienmēr ir bijis ķēriens. Domāju, ka tieši ar produktu dizainu varam iziet pasaulē. Tas jau neliedz daudz zināt un ar daudz ko iepazīties, bet praktiskajā darbībā, manuprāt, būtu svarīgi orientēties uz kaut ko vienu. Ir, protams, kolēģi, kas man nepiekritīs.
Tāpat ir jāvairās no diletantisma, kad dizaineri sāk iejaukties tur, kur viņiem nav jāiejaucas, un izliekas gudrāki par inženieriem, mediķiem vai ekologiem. Vācu industriālais dizainers Konstantīns Grčičs (Konstantin Grcic, 1965) ir teicis, ka “dizainers nav izgudrotājs, dizainers ir attīstītājs – nevis revolucionārs, bet evolucionārs”. Es viņam pilnībā piekrītu. Protams, profesionālim, kas ir absolvējis, teiksim, LMA, ir jāsaprot kaut kas no materiāltehnoloģijām, no komerczinībām. Tomēr viņš nav un nebūs speciālists šajās blakus nozarēs. Tāpēc ir komandas darbs.
Lai arī dizainā mūždien tiek akcentēta komandas darba nozīme un nepieciešamība, tomēr zvaigžņu statusā vienmēr tiek celts dizainers viens pats. Kamdēļ tā?
Man jau tas ļoti patīk (smejas). Tas ir tālab, ka “cilvēks pērk ar acīm”. Laba dizainera talantam un izglītībai ir liela nozīme. Vispār – kāpēc tāda nodaļa LMA tika dibināta? Jo padomju rūpnīcas ražoja daudz draņķīgu lietu. Neviens tos nekvalitatīvos krāmus negribēja pirkt, nauda neienāca, kaut kas bija jādara. Un atjēdzās, ka ir vajadzīgs speciālists. Toreiz jau, starp citu, aktīvā lietošanā nebija tāda vārda – “dizainers”. Bija “mākslinieks konstruktors”. No viņa bija atkarīgs lietas ārējais izskats – forma, un protams arī funkcija. Turklāt – ja ir labs un izglītots dizainers, tad forma izsaka priekšmeta būtību. Lietotājs uzreiz zina, kā to lietot, ko ar to darīt, forma visu pasaka priekšā. Jo var jau būt visādi. Piemēram, lielisks instruments, bet nekādi nevar saprast, kā viņu pielietot. Vai nu vainīgs neprofesionāls dizainers, vai tāda vispār nav bijis.
Lai arī kā mūsu nodaļai savulaik ir gājis, esmu pārliecināts, ka LMA dizaina nodaļas absolventi ir ļoti labi sagatavoti, jo mums ir unikāla izglītība! Mākslas akadēmijas ietvaros līdzās dizainam studenti apgūst mākslas disciplīnas – zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu, mākslas zinātni un vēsturi u.c. Valdošā radošā atmosfēra savā veidā apaugļo, apgaro racionālo dizainu. Tā ir priekšrocība, kas nav citām dizaina apmācības iestādēm Latvijā.
Bet vai tomēr nav tā, ka mūsdienās dizaineri ārkārtīgi vairās no vārda “māksla”, nedod Dievs to ar viņiem kā saistīt...
Jā, bet es domāju, ka tas ir gauži nepareizi. Jo, kā jau teicu, “cilvēks pērk ar acīm”. Tātad ārējam veidolam ir ļoti liela nozīme, un tas tomēr ir saistīts ar jušanu, proti, ar šo iracionālo būšanu – ar mākslu. Dabīgi, ka nevajag jau dizaina vietā sākt radīt mākslu. Ne prātā nenāk. Bet šī mākslinieciskā jušana ir ārkārtīgi nozīmīga ikvienā lietā. Un ja tās nav, tad putēšana tādam dizainam, viņu vienkārši nepirks. [Kad lūdzu Tālivaldi Gaumigu noraksturot vienam no viņa jaunās paaudzes skolniekiem – Dizaina nodaļas maģistratūras absolventam Rihardam Funtam (“Rijada”), Funts uzsver, ka “pēc Gaumiga lekciju apmeklējuma vienmēr radās pārliecība, ka dizains ir augstākā mūsdienu mākslas forma”. – A.I.]
Vai Jūs piekrītat, ka Latvijā pēdējā dekādē sabiedrības apziņā veidojas krietni lielāka izpratne par to, kas tas dizains tāds ir un kāda ir laba dizaina nozīme? Proti, ir sarosījušies vidutāji starp dizaineru un patērētāju.
Piekrītu, jo esmu optimists, lai arī visapkārt valda diezgan pesimistiskas gaudu runas. Virknē jomu, arī dizainā, ir tādi, kas nemitīgi lamā valdību vai nu ko citu, jo nozarei netiek dots pietiekami daudz līdzekļu. Man ir pilnīgi skaidrs, ka iniciatīvai un ierosinājumiem ir jānāk no “apakšas”. No pašas nozares. Piemēram, no dizaina organizācijām. Un nevis jāgaida, kad kāds valstsvīrs vienā jaukā dienā izdomās piešķirt finansējumu tieši dizainam. Neparko nedos. Spiediens nepieciešams no speciālistiem, tiem organizējoties un argumentēti pieprasot to, kā trūkst.
Par cik gadiem Latvija varētu būt “iepalikusi” dizaina nozares attīstībā citām Eiropas valstīm?
Mūsu smadzenes nav sliktākas kā citiem. Ir organizēti jādarbojas, un pie tā es arī pieturos.
Emeritus profesors Tālivaldis Gaumigs ar studentiem
