Mode kā iespēju platforma
15/05/2011
Keta Gūtmane ir viena no spilgtākajām latviešu konceptuālajām dizainerēm, kas modi drīzāk izmanto kā mediju, izpausmes formu. Uz tērpu raugoties kā uz multifunkcionālu objektu. Kā valodu, kas, izmantojot visdažādākos izteiksmes līdzekļus, apģērba veidolā stāsta par aktuālo, sajūtām, pārdzīvojumiem – būtiskāko, kas notiek ar viņu pašu un pasaulē visapkārt. Pagājušajā gadā viņas un režisora Mārtiņa Grauda kopīgi radītā īsfilma “Lust Lust” ieguva galveno balvu Diānas Pernē (Diane Pernet) rīkotajā modes īsfilmu konkursā “A Shadow View on Fashion Film”, kura norises vieta bija Pompidū centrs Parīzē. Filmas varonis – Aigars Stirna ieguva balvu arī kā labākais aktieris. Savukārt žūrijā darbojās tādas pazīstamas personības kā Paolo Roversi, Dita fon Tīse un Braiens Adamss. "Lust Lust" īpašas programmas ietvaros tika demonstrēta arī šīgada Kannu kinofestivālā. Šobrīd Keta uzturas Parīzes mākslinieku darbnīcā, kur strādā pie savas nākamās kolekcijas, kas tiks demonstrēta šoruden Tallinā. Modes un mākslas projekta Moment ietvaros, kurš pirmoreiz savā pastāvēšanas vēsturē (pirmais Moment notika Rīgā, 2006. gadā) mainīs ģeogrāfisko atrašanās vietu – dodoties “viesizrādēs” uz Tallinu.
Par ko būs Tava jaunā kolekcija?
Kādu laiku mani nodarbina jautājumi par ticības fanātisma aspektiem dažādās reliģijās un modernās sabiedrības parodija par svētumu, ticību. Savā jaunajā projektā mēģināšu apvienot šos aspektus reflektējot tos apģērbā.
Tavi projekti vienmēr it kā atradušies uz trauslās robežšķirtnes starp modi un mākslu. Kurā pusē Tu tomēr sevi jūti vairāk un vai mūžīgais jautājums – mode ir māksla vai amatniecība, mūsdienās vispār šķiet aktuāls?
Mūsdienās arvien aktuālāki kļūst jautājumi, par to, kā apģērbu padarīt vēl unikālāku, jo visi tehnoloģiskie procesi strauji iet uz priekšu un attīstās. It īpaši šobrīd modes industrija pieļauj aizvien neordinārākus domāšanas veidus kā klasiskās šūšanas un amatniecības tehnikas sapludināt ar futūristiskiem izgudrojumiem.
Veidojot savus projektus, man būtiskākais ir saglabāt saskarsmi starp abām disciplīnām - modi un mākslu, nepazaudējot ne vienu, ne otru, jo, strādājot tikai vienā pusē, ir daudz mazāka izteiksmes iespēju amplitūda, līdz ar to galarezultāts vienmēr būs nabadzīgāks, neizteiksmīgāks.
Turklāt strādājot citā medijā un sadarbojoties ar citu mediju māksliniekiem, es gūstu jaunu pieredzi un izpratni par tām disciplīnām, kurās nekad agrāk nebiju iedziļinājusies. Tas ir kā intelektuāls baudījums.
Kas Tevi saista modē – kā medijā un izpausmes veidā?
Mani fascinē, kad mode rotē pilnīgākās galējības robežās no absolūtas ģenialitātes līdz banalitātei, no tolerances līdz huligānismam.
Mode pieļauj eksperimentus, tā sevī reflektē tik atšķirīgās sabiedrības uztveres, domāšanas un attīstības formas, kuru centrā ir indivīds.
Man mode ir milzīga iespēju platforma, kur dizaineram ir dota iespēja izmantot jebkurus medijus un brīvi darboties savās fantāzijas robežās.
Viena no šī laika zīmēm ir dažādu radošu virzienu sinerģija. Modes jomā viena no spilgtākajām izpausmēm šajā nišā ir modes īsfilmas. Kādu Tu redzi šī žanra nākotni un kā izskaidro tā popularitāti? Kas Tevi pašu tajā saista?
Šis žanrs ir kļuvis populārs un kļūs vēl populārāks digitālās ēras laikmetā, kur katram ir iespēja būt režisoram, operatoram, filmēt caur telefonu vai respektēt klasiskās filmu tapšanas tradīcijas.
Nenoliedzami svarīgs ir arī fakts, ka caur filmu var sasniegt lielāku auditoriju, var notikt plašāka komunikācija. Un mūsdienās komunikācijai ir ļoti liela nozīme.
Mani filma saista arī kā statiska un paliekoša vērtība, kurā neko vairs nevar izmainīt. Šajā ziņā tā ir unikāla.
Filmā var veidot savu īpašu, jutīgu vidi, filmā var kāpināt emocijas, faktiski šis audio vizuālais baudījums var novest skatītāju līdz ārprāta robežām.
Nesen Parīzē skatītā, manuprāt, izcilā Madame Gres retrospekcija man lika aizdomāties, vai šodien tērps vispār vairs var būt pašpietiekams? Stāsts pats par sevi.
Varu piekrist, ka izstāde tiešām bija intelektuāls baudījums. Katra kleita veidota kā unikāls roku darbs, turklāt virtuozā tehnikā darinātie kleitu drapējumi sasaucās ar turpat eksponētajiem skulpturālajiem ciļņiem. Pati izstādes koncepcija - apģērbu eksponēt skulptūru templī - muzejā "Bourdelle", man šķiet intelektuāls veids, kā paskatīties uz Madame Gres darbiem un apģērba radīšanas procesu no citas puses.
Runājot par tērpa pašpietiekamību, šī ekspozīcija pierāda, ka tērps var būt unikāla vērtība, jo tajā ir ielikts tik daudz dievišķas enerģijas, ko pati Madame Gres, iespējams, radīšanas brīdī pat neapzinājās, bet laikam ritot šīs kleitas joprojām to izstaro – kā sava laika personību un estētikas spilgts apliecinājums.
Kādam īpašību, spēju, ambīciju kopumam jāpiemīt, lai izdzīvotu šodienas modes pasaulē?
Nav tāda unikāla kopuma, pēc kura varētu selektēt, kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai izdzīvotu. Ir tik dažādas situācijas, tik dažādi veidi, atšķirīgi indivīdi, veiksmes/neveiksmes faktori utt.
Manuprāt, būtiskākais ir jautājums, vai dizaineram vispār ir ko teikt, un, ja viņam ir laba ideja, kvalitatīvi izpildīta, pareizajā laikā un atbilstošai auditorijai pasniegta, tas vienmēr būs kā garants izdzīvošanai šodienas modes pasaulē.
Kāda ir Latvijas modes dizaineru lielākā problēma (izņemot ierobežoto budžetu, protams)?
Latvijas modes dizaineriem pagaidām trūkst jaunas, svaigas pieejas mūsdienu apģērbu risinājumiem. Tam klāt vēl piepulcējams pieredzes trūkums,izkropļots priekšstats par modes industriju, vājas komunikācijas spējas.
Bet paradokss ir tas, ka uz šī pagaidām vēl pelēcīgā Latvijas modes fona, mums tomēr parādās pāris spilgtas idejas, kuras ir spējušas konkurēt starptautiskā mērogā.
Kā Tu domā, kurp šobrīd virzās modes industrija – arī no Parīzes skatu punkta?
Globāli pasaule šobrīd piedzīvo svarīgu pārmaiņu laiku, kas sevī ietver klimata, vides un sociālās izmaiņas. Un pēdējie notikumi Japānā to tikai vēl vairāk pastiprinājuši. Līdz ar to mēs arvien biežāk piedzīvosim un izjutīsim intelektuālā satricinājuma gaisotni, nākotnē aizvien aktuālākam kļūstot jautājumam, kā justies droši.
Arvien vairāk aktualizēsies arī jautājumi par sadarbības modeļiem un iespējām dažādām disciplīnām apvienoties kopā un meklēt jaunas atbildes, vīzijas un radīt jaunus eksperimentus. Šajā virzienā raugās arī modes industrija, meklējot jaunas pieejas un sadarbības modeļus. To apliecina arī Parīzē nesen notikušais “F(AA)shion workshops” un intensīva dizaina lekciju programma, kuru rīkoja Arhitektūras skolu asociācija sadarbībā ar Parīzes Dekoratīvās Mākslas muzeju. Savā ziņā tas bija mēģinājums izpētīt, ko piedāvā modes un arhitektūras jomu sadarbība.
Tavs pēdējā laika spilgtākais modes piedzīvojums, notikums, iespaids.
Visspilgtāk man tomēr ir palikusi atmiņā Londonas Dizaina muzejā redzētā Hussein Chalayan izstāde, kuru apmeklēju, ja nemaldos, pagājušā gada pavasarī.
Šalajana domāšanas amplitūda, nevainojamais konceptuālisms sapludināts ar futūristiskām inovācijām dizainera kolekcijās ir spējis izdzīvot, pastāvēt un vienlaikus saglabāt veselo saprātu. Ģeniāli.
Ko mode un drēbes nozīmē Tev pašai?
Vispirms, apģērbs ir mana otra āda, kuram ir tikpat liela nozīme kā manam ķermenim un sajūtām, lai šīs abas puses justos komfortabli.
Otrkārt, ja kāda no šīm abām pusēm sāk savstarpēji konfliktēt un slikti justies, tātad kaut kas ir jāmaina - vai nu domāšanā, attieksmē vai apģērbā.
Kāda ir šim laikam visatbilstošākā kleita?
Melna, unikāla, ērta, tehnoloģiski augstvērtīga, brīvi transformējama citā apģērbā, kurš pielāgots atbilstošai situācijai.
Ketas Gūtmanes dizains. Foto: Ilze Vanaga
