Arhitektūra kā aģents
Intervija ar vienu no Venēcijas biennāles 15. starptautiskās arhitektūras izstādes Baltijas paviljona kuratoriem Jonu Žukausku
Paula Lūse
18/05/2016
Nākamnedēļ, 27. maijā, tiks atklāta Venēcijas biennāles 15. starptautiskās arhitektūras izstāde. Sākotnēji arhitektūras izstādes bija kā atsevišķs atzars Venēcijas mākslas biennālei, bet kopš 1980. gada tās vairs nav saistītas. Katrai biennālei galvenais kurators izvēlas tēmu, pēc kuras vadīties potenciālajiem dalībniekiem – šogad Venēcijas arhitektūras biennāles kurators, godalgotais Čīles arhitekts Alehandro Aravena (Alejandro Aravena), tai devis konceptuālu nosaukumu – Reporting from the Front.
Pirmo reizi Venēcijas biennāles vēsturē Baltijas valstis piedalīsies ar vienotu ekspozīciju – Baltijas paviljonu, kas ir eksperimentāla un nevalstiska deviņu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kuratoru iniciatīva. Kuratoru komanda, kuru veido Kārlis Bērziņš, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Laila Zariņa, Jurga Daubaraite (Jurga Daubaraitė), Petrs Išora (Petras Išora), Ona Lozuraitīte (Ona Lozuraitytė), Johans Tali (Johan Tali) un Jons Žukausks (Jonas Žukauskas), ekspozīcijā aplūkos Baltijas reģionu kā vienotu ideju telpu, kurā arhitektūra netiek apskatīta tikai kā celtne, bet liks aizdomāties par arhitektūras jēdzienu kā daudz plašāku disciplīnu kopumu. Tiks pētīta reģionam nozīmīgā infrastruktūra, piemēram, Rail Baltic dzelzceļa projekts, objekti un dabas resursi, kā arī valstu savstarpējās attiecības Baltijas jūrā, enerģijas tīkli un valstu kopīgās telpas nākotnes attīstības scenāriji. Baltijas paviljona ekspozīcija 1600 kvadrātmetru plašajā sporta zālē Palasport Arsenale Venēcijas komūnas centrā iekļaus vairāk nekā simts eksponātu – fotogrāfijas, skices, dažādu materiālu paraugus, kolāžas, kartes, video, maketus, diagrammas, instalācijas u.c. no dažādām Baltijas valstu un plašāka reģiona atrašanās vietām. Baltijas paviljonu papildinās arī īpašs izdevums “Baltijas Atlants”, kurā apkopotas vairāk nekā trīsdesmit vietējo un starptautisko autoru esejas, kas veltītas cilvēku veidotajai videi Baltijā un plašākā reģionā. Esejās autori pievērsīsies tādiem jautājumiem kā – “kas ir iespējams?” un “ko ir iespējams iztēloties?”, sniedzot teorētiskas un spekulatīvas atbildes mūsu reģiona nākotnei.
Arterritory.com Viļņā tikās ar vienu no Baltijas paviljona lietuviešu kuratoriem Jonu Žukausku, lai mēģinātu uzzināt mazliet vairāk par Baltijas paviljona ideju un tā ekspozīciju, kā arī saprast, ko Baltijas valstu kuratori saprot ar terminu “arhitektūra”.
Venēcijas arhitektūras biennāles Baltijas paviljona beta versija, kas izstādīta Viļņas Laikmetīgā mākslas centra izstādē XII Baltijas triennālē. Foto: Deivids Greindordžs. Fotogrāfijā – Jons Žukausks un Džonatans Lavkins
Šī ir pirmā reize, kad Lietuva piedalās Venēcijas arhitektūras biennālē. Kāpēc tā? Un kāpēc jūs nolēmāt piedalīties kopā ar pārējām Baltijas valstīm?
Lietuvas valdības lēmums atbalstīt Lietuvas arhitektūras stendu kā nozīmīgu kultūras procesu Venēcijas biennālē tika pieņemts pēc tam, kad piedāvājām palūkoties uz arhitektūru kā mediju, kas publikai ļauj saprast būvēto telpu pārmaiņu sarežģītību. Kopējs Baltijas paviljons ir projekts, ko mēs – visa kuratoru komanda – attīstījām kā konceptu, kas ļautu ieraudzīt šīs pārmaiņas kā nacionālu valstu robežas pārvarošas. Patiesībā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas varas iestādes nemaz nebija iesaistītas plānos pārvērst izstādi kopīgā paviljonā; katrā valstī tās uzticējās komandai ar savu atsevišķo vīziju par nacionālo stendu. Tad mums savā piedāvājumā izdevās pārcelt uzsvaru no nacionālu atšķirību izcelšanas uz iespēju palūkoties uz Baltijas valstīm kā ļoti vienotu un dalītu telpu.
Manuprāt, uzticēties mums laikā, kad Lietuvas Kultūras padome rīkoja konkursu, bija drosmīgs lēmums, jo tas notika pagājušā gada martā – ilgu laiku pirms Latvijas un Igaunijas konkursiem. Katras valsts komanda vienu un to pašu piedāvājumu pielāgoja savai nacionālajai prezentācijai, un man ir liels prieks, ka visu triju valstu komandām izdevās pārliecināt varas iestādes ļaut piedalīties kopējā projektā. Jāpiebilst, ka ar katru nākamo izaicinājumu projekts auga savā sarežģītībā un ieguva arvien noteiktāku struktūru, un tas, kas no tā galu galā iznāca, būs redzams izstādē Venēcijā.
Vai ir kāds iemesls, kāpēc nevajadzētu uzticēties jūsu kompetencei pašā sākumā?
Tā nevarētu teikt. Lietuviešu konkurss bija strukturēts tā, ka iecerētā projekta producentu organizācija – Architecturas Fondas – tika izvērtēta reizē ar pašu Baltijas paviljona projekta pieteikumu, un katra izvērtējuma rezultāts deva 50 procentus no kopējā vērtējuma. “Arhitektūras fonds”, kas ir nevalstiska organizācija no Viļņas, jau bija pierādījis, ka spēj nodrošināt dažādus mazāka izmēra projektus, izglītības iniciatīvas, diskusiju ciklus, ekskursijas, izstādes, publikācijas un tā tālāk, taču tai nebija tik liela mēroga projektu pieredzes, kāds ir Venēcijas biennāles paviljons. Tomēr šī organizācija, kas balstās brīvprātīgo iniciatīvā, bija ļoti daudz paveikusi Lietuvas arhitektūras vides labā, kā arī veicinājusi Lietuvas sabiedrības interesi par arhitektūru.
Baltijas paviljona beta versija, kas izstādīta Viļņas Laikmetīgā mākslas centra izstādē XII Baltijas triennālē. Foto: Deivids Greindordžs
Vai jūs pats esat no “Arhitektūras fonda”? Kā tas darbojas?
Tas darbojas tā – ja jūs veicat kādu projektu ar viņu starpniecību, tad jūs piederat pie “Arhitektūras fonda”. Šādai atvērtai struktūrai ir daudz priekšrocību, un fonds parasti ir atvērts jauniem projektiem. Un, ja fonds jums uztic strādāt pie lieliem projektiem, kāda ir arhitektūras biennāle, tad tas, kā tieši jūs to darāt, ir atkarīgs no jums pašiem. Tā ir laba platforma ļoti dažādu ideju realizācijai, jo jūs vienlaikus varat izmantot fonda pieredzi, zināšanas un resursus, tajā pašā laikā saglabājot pilnīgu rīcības brīvību.
Kāda bija darba koncepcija tad, kad jūs pirms vairāk nekā gada pieteicāt to konkursam? Kas pa šo laiku ir mainījies?
Manuprāt, mēs neesam izmainījuši neko no būtiskā. Arī pati instalācija jeb izstādes izvietojums ir ļoti tuvs tam, kā tas izskatījās sākotnējā koncepcijā. Protams, procesa gaitā daudz ko esam uzlabojuši un papildinājuši, tomēr galvenā koncepcija nav mainījusies.
Un tā būtu?
Galvenā doma ir palūkoties uz Baltijas telpu kā vienotu veselumu ar kopīgiem centieniem mainīties. Jau no paša sākuma mēs vēlējāmies aplūkot veidus, kā trīs Baltijas valstis dažādos procesos spētu piedalīties. Vairāk kopīgiem spēkiem, nevis uzsvērt katra nacionālās īpatnības. Vēl tas ir arī eksperiments, kas ļauj no jauna pārbaudīt arhitektūras spēju jau notiekošus procesus paātrināt no iekšpuses, kā arī padarīt tos redzamākus un saprotamākus sabiedrībai. Tāpat tiek apsvērts, kā arhitektūra varētu palīdzēt vairāk iesaistīt sabiedrību būvētās telpas nemitīgajā pārveidē.
Baltijas paviljona beta versija, kas izstādīta Viļņas Laikmetīgā mākslas centra izstādē XII Baltijas triennālē. Foto: Deivids Greindordžs
Vai tiešām jums šķiet, ka Baltijas valstis ir cieši saistītas vēl kādā veidā, ja neskaita kopīgas robežas? Nemitīgi tiek runāts par “mums” kā trim Baltijas valstīm, bet kas ir tas, kas mūs realitātē tiešām vieno?
Mēs esam ļoti cieši saistīti, kas arī šī projekta tapšanas laikā kļuva arvien skaidrāk redzams. Mēs ieraudzījām, kā apziņas telpa un idejas tiešā veidā projicējas materiālajā telpā. Baltijā mums visiem ir tāds populārs, diezgan abstrakts priekšstats par vienotību. Taču tagad, ilgu laiku pēc mierpilnās 1989. gada “Baltijas ceļa” demonstrācijas, mēs redzam, ka tā laika ideālisms ir materializējies. Baltijas paviljona projekts ir mēģinājums skatīties tālāk par simboliskiem žestiem. Mēs esam sapratuši, ka vissvarīgākie attīstības procesi ir tie, kuros jākāpj pāri novilktajām robežām – vienalga, valstu vai profesiju. Tāpēc mēs nemēģināsim koncentrēties uz norobežošanās momentiem, bet gan tiem, kuros mūsu centieni pārklājas un tādā veidā intensificējas, un jāteic, ka pētot esam atklājuši daudzus, negaidītus savienojumus. Venēcijas izstādei izvēlētie vai radītie eksponāti neparādīs nekādu lielo galējo plānu, kā mūsu trijās valstīs attīstīsies un kādu formu ieņems nākotnes notikumi; tas drīzāk ir mēģinājums saskatīt mūsu attīstības procesus savstarpējā saistībā, kā arī to, kā tie varētu ietekmēt mūsu kopīgo nākotni.
Baltija tikai izskatās sadalīta mazās valstiņās, kuras darbojas katra par sevi. Starptautiskajā arēnā tās vienmēr tiek iepazīstinātas kā viens reģions, kas sastāv no trim valstīm. Bet, esot “iekšpusē”, ir sajūta, ka mēs varētu un mums vajadzētu būt saistītiem vēl ciešāk.
No otras puses, ja runājam par infrastruktūru, ko mēs visi izmantojam – piemēram, elektrības vai gāzes vadiem, kas tika plānoti un izbūvēti visam reģionam, – ir skaidrs, ka esam saistīti daudz ciešāk, nekā ierasti domājam, un, lai apzinīgi attiektos pret šiem piemēriem, mums tie jāparāda sinhronizēti ar pārējiem procesiem, jo mūsu saistības, protams, pastāv ne tikai infrastruktūrā, bet arī nemateriālā – kultūras un ideju – līmenī. Mēs mēģinām ieraudzīt mūsu kopīgās iespējas no praktiska skatpunkta, un tas ir daudz interesantāk, nekā vilkt robežas. Tas arī būs attēlots izstādē – mums ir garš saraksts ar lietām, ko tur rādīsim.
Ignalinas atomelektrostacija pirmais reaktors. Foto: Džonatans Lavkins
Kad klausījos jūsu runu preses konferencē Rīgā, man īsti nekļuva skaidrs, kas tieši būs redzams Baltijas paviljonā. Tam ir piesaistītas daudz dažādas filozofiskas idejas, bet kas tieši būs tas, kas būs redzams Palasport Arsenale? Pašlaik tā ir liela mīkla. Varbūt jūs varētu sniegt kaut nelielu ieskatu izstādes vizuālajā tēlā?
Mēs nedrīkstam neko rādīt vai stāstīt par to, kā izstāde izskatīsies; tas viss taps skaidrs atklāšanas brīdī. Taču varu pateikt, ka koncepcija un materiālais telpas izskats būs diezgan cieši saistīti. Atsaucoties uz filozofu Vitgenšteinu – manas valodas robežas ir manas pasaules robežas. Tas, ko nevar ietērpt vārdos, nav iespējams, bet, ja kaut ko var iztēloties un izteikt, tas kļūst iespējams. Tas, kas ir iespējams, ir reāla telpiskā definīcija, kas ļauj saskatīt Baltijas telpu transformējošos spēkus.
Piedodiet par jautājumu, bet kur tajā visā ir arhitektūra?
Mēs par arhitektūru nedomājam kā par celtnēm vai estētiskiem aktiem, vai materiālu ideoloģiju. Mēs domājam ārpus šīm tradicionālajām definīcijām, kuras parasti attiecina uz arhitektūru. Arhitektūru interesē ne tikai forma, bet arī datu un materiālu plūsmas, resursu pārvalde, prasmju mobilizācija. Arhitektūra ir ne tikai statisku lietu organizēšana, bet arī procesu dizains. Būtu lieliski, ja mēs varētu saprast arhitektūru kā mediju, kas koherentā veidā stāsta sabiedrībai par materiālās telpas procesiem. Arhitekti spēj pārraudzīt diezgan sarežģītas informācijas plūsmas, un viņiem ir lieliski darbarīki, kas palīdz prezentēt un izskaidrot dažādo slāņu un jomu saskares punktus – plāni, kartes...
Jūs to zināmā mērā arī darāt, iekļaujot izstādē fragmentu no Rail Baltica.
Jā, protams. Jāsaprot, ka noteiktu teritoriju, ko sauc par Baltiju, nedefinē tās robežas un tā nav atdalīta no citām valstīm. Mēs esam tikai daļa no plašāka tīkla. Protams, Baltijas valstīs laika gaitā ir notikuši un pārklājušies ļoti, ļoti daudzi procesi, bet, manuprāt, mūsu spēja pielāgoties dažādām situācijām ir apbrīnojama. Mēs bijām daļa no Padomju Savienības, un tagad mēs esam pilnībā iekļāvušies Eiropas Savienībā. Mēs tagad esam vienlīdzīgi ar citām valstīm un pat valūtas ziņā vairs neesam atdalīti. Mums nevajadzētu domāt par sevi kā par atsevišķām valstīm, bet gan drīzāk kā par vienotu, aktīvu spēku.
Lodes māla karjers. Foto: Džonatans Lavkins, 2015
Vai jūs izjūtat nostaļģiju pret litiem? Vai Lietuvā pēc valūtas maiņas ir notikušas kādas skaidri redzamas pārmaiņas?
Es gribētu šo jautājumu paplašināt. Pieņemsim, ka globālās pārmaiņas ir ļoti svarīgs temats, par ko domāt. Mums tagad vajadzētu domāt par jaunām tendencēm ģeopolitikā, mūsu attiecībās ar vidi un dabu vispār. Iespējams, tieši nacionālo jūtu dēļ mēs šobrīd nejūtamies pietiekoši ērti, lai to varētu darīt.
Ģeoloģijā ir tāds jauns termins – “antropocēns”, kas guvis atbalsi arī humanitārajās disciplīnās; tas apzīmē laikmetu, kurā mainās cilvēku sugas rīcība attiecībā pret dabu. Ģeologi apgalvo, ka tieši cilvēki ir kļuvuši par lielāko no visiem planētu mainošajiem spēkiem. Mūsu atstātās nogulsnes ir lielākas nekā upēm, vējiem un visiem citiem dabas spēkiem. Betons ir otra visvairāk izmantotā viela pēc ūdens. No visu dzīvnieku kopēja svara vairāk nekā sešdesmit procentus veido pārtikai audzētie dzīvnieki, vairāk nekā trīsdesmit – cilvēki, un tikai trīs procenti ir savvaļas dzīvnieki. Ir daudz šādu faktu, ko mūsdienu ģeologi dara zināmus publikai. Antropocēnā mums ir jauna veida izpratne par attiecībām ar vidi, piemēram – nav vairs nekā tāda kā romantiskais priekšstats par tumšo, haotisko dabu kā kaut ko ārpus tās telpas, ko pārvalda cilvēks, pastāvošu. Vide, tāpat kā viss pārējais, ir pārvaldāma un pārvēršama skaitļos. Mēs nevaram atjaunot visu to, kas mums bija – Viduslaikos Baltijas telpu definējošs apstāklis bija dziļi mežu masīvi, taču tagad mēs esam vieni no Eiropas lielākajiem koksnes eksportētājiem un mēbeļu ražotājiem. Baltijas valstu gadījumā antropocēns nozīmē, ka politiskās robežas kļūst ļoti vājas un mums ir svarīgi apzināties, kādas pārmaiņas var nest ne tikai šāda statistika, bet arī straujās pārmaiņas attiecībā pret dabu. Īsi sakot – trūkst priekšnoteikumu modernizācijai, tāpēc jaunas valūtas ieviešana šādā situācijā neko daudz neuzlabo.
Bet tas ir interesants paradokss: tieši straujie milzīgo apmēru būvniecības procesi ir tie, kas liek mums vairāk novērtēt dabu, kuras mums ar katru gadu kļūst aizvien mazāk.
Mums ir jārada jauna veida attiecības ar mūsu reģiona vidi, vienlaikus paturot prātā notiekošās pārmaiņas. Piemēram, mēs par Rail Baltica domājam kā par ātru un ērtu veidu, kā cilvēkiem ceļot, bet tam būs daudz plašākas sekas. Tā nav tikai iespēja pasažieriem ātri tikt no Helsinkiem uz Varšavu. Tā ir arī saikne starp Dienvideiropu un Ziemeļeiropu. Derīgos izrakteņus no Ziemeļiem nevar vest pa jūru cauru gadu, jo ostas ir aizsalstošas. Bet, ja pastāvēs dzelzceļa satiksme, materiālu un preču pārvadāšana kļūs daudz vieglāka.
Kādas sekas tas, jūsuprāt, izraisīs?
Sekas mēs redzēsim pēc Rail Baltica izbūves, bet skaidrs, ka tas Baltijas valstīs ienesīs daudz smagās industrijas, kas būs labi savienota ar Ziemeļu–Dienvidu transporta artēriju pašā Eiropas vidū. Padomājiet par to – mums ir kvalificēts, ļoti labi izglītots darbaspēks; skaidrs, ka Baltijā notiks ļoti intensīva industriālā attīstība.
Brīvās ekonomiskās zonas spēj piesaistīt lielas kapitāla investīcijas, jo tajās ir skaidri, saskaņoti nodokļi un regulējumi, un ir jau nodrošinātas darbaspēka tiesības. To visu kopā ņemot, var paredzēt telpisko pārmaiņu scenāriju, kura rezultātā daudz cilvēku strādās šajos anklāvos ar plašām infrastruktūras sasaistēm. Kā mēs kā sabiedrība varam būt droši par to, ka mūsu priekšstāvji veiks labākās iespējamās izvēles, slēdzot līgumus ar piesaistītajām kompānijām? Varbūt mums ir vajadzīgs kāds, kurš varētu viņiem pastāstīt par iespējamajām sekām, lai tādējādi nodrošinātu labākus darījumus. Būtu lieliski, ja mēs par šādiem attīstības projektiem runātu vairāk, kā arī – ja to darītu mediji. Vienlaikus ar Baltijas paviljona atklāšanu mēs publicēsim “Baltijas atlantu” – grāmatu, kurā varēs lasīt daudzus tekstus par mūsu kopīgās telpas pārmaiņām. Viena no autorēm, arhitektūras teorētiķe Kelere Īsterlinga, atklāšanas dienas (27. maijā – red.) rītā uzstāsies ar runu, kurā vērsīs uzmanību uz iespējām veidot mūsu vidi saskanībā ar “no ārpuses” notiekošajām pārmaiņām.
Ar Baltijas paviljonu mēs ne tikai svinēsim šo skaisto vienotības faktu, bet uzsvērsim arī to, ka mēs dzīvojam Eiropas projekta iziršanas laikā un būtu labi, ja cilvēki apzinātos ar to saistītās problēmas. Mēs varam piesavināt Eiropas Savienības ideju – iedzīvināt to un pastāvīgi izmantot. Šajā idejā ir ietverts brīnišķīgais princips – vienot ar infrastruktūras un resursu aprites palīdzību tādā veidā, ka konflikti kļūst neiespējami. Mūsu likteņi ir saistīti, un ar telpas organizācijas palīdzību mums savas saites vajadzētu stiprināt.
Baltijas paviljona ekspozīcija ceļā uz Palasport Arsenale Venēcijas komūnas centrā. Foto no Baltijas paviljona kuratoru personīgā arhīva
Kas ir galvenais mērķis, ko jūs gribētu sasniegt ar Baltijas paviljona palīdzību?
Panākt, ka arhitekti vairāk iesaistās būvētās telpas radīšanā. Tas var izklausīties paradoksāli, bet mēs netiekam ielaisti pa durvīm, aiz kurām tiek pieņemti svarīgi lēmumi par telpas attīstību. Ja arhitekti un pilsētplānotāji tiktu vairāk iesaistīti, jau notiekošas un vitāli svarīgas telpiskās pārmaiņas vairākos veidos varētu kļūt pārdomātākas un gluži vienkārši labākas. Arhitektūra ir praktiska nozare, bet tā nav tikai par celtnēm. Būtu lieliski lēmumu pieņemšanā vairāk iesaistīt arī sabiedrību, labāk tai izskaidrot pārmaiņu procesus un rosināt pamatīgākus pārmaiņu scenārijus. Pieļauju, ka ar vienu izstādi to visu panākt nevar, bet mēs varam uzsākt sarunu par to, kādā stāvoklī atrodamies un kādā mēs varētu atrasties.
“Baltijas atlantā” mēs mēģinām sasaistīt divus jautājumus: ko ir iespējams paveikt un ko ir iespējams iedomāties. Svarīgi ir tas, ka iespējamais – vai resursi, ja vēlaties, – nosaka gan nākotnes iespējas, gan veidu, kādā mēs spējam domāt par nākotni. Egle Rindzenvičūte savā tekstā aplūko nākamības (futurity) tēmu – ar to saprotot domas stāvokli, kurā nākotne ir ļoti skaidra esošo resursu projekcija; šo nākotni iespējams kvantificēt, plānot un uzlabot vai pasliktināt ar infrastruktūras iejaukšanos. Tāpēc es teiktu, ka Baltijas paviljona mērķis ir parādīt notiekošos pārmaiņu centienus, kuri ir tik daudzu iniciatīvu, politisko programmu, utopisku ideju, biznesa plānu un investīciju – kā arī mēģinājumu piesaistīt investīcijas – projekcijas. Palūkojoties uz šo kaudzi ar procesiem, kuri visi notiek vienlaicīgi un katrs atstāj iespaidu uz nākotni, ir interesanti mēģināt saskatīt, kā arhitekts varētu tikt iesaistīts nākotnes veidošanā.
Latvijā ir daudz strīdu par vecās un jaunās arhitektūras attiecībām. Vai Lietuvā ir līdzīgi? Vai starp arhitektiem pastāv cīņas un nesaskaņas?
Tas ir interesants jautājums, jo arhitektūras loma pašlaik tiek pārskatīta. Es nedomāju, ka Lietuva vai Igaunija būtu izņēmums. Pieļauju, ka jūsu jautājums vairāk attiecas uz arhitektūru tās estētiskajā līmenī un to, kā tā izmaina telpas izskatu. Lietuvā, tāpat kā visur citur, mums nepieciešams sākt runāt par pārmaiņām, kuras arhitektūru no estētiskas nozares pārvērš praktiskā.
Ir plānoti vairāki jauni projekti, piemēram, jaunā Modernās Mākslas muzeja būvniecība pēc Daniela Lībeskinda projekta, kas atrastos kinoteātra “Lietuva” vietā. Tas joprojām nav uzsākts, jo vairākas sabiedriskās iniciatīvas iestājas pret kinoteātra nojaukšanu, atsaucoties uz sabiedrības interešu principu. Ēkas šībrīža īpašnieki acīmredzami nav neko ieguldījuši tās tēla uzlabošanā – vislielāko slavu tai sagādā centieni to pasargāt. Tā vietā viņi nolēma izmantot veco, labo recepti: pieaicināt slavenu arhitektu, kurš izstrādātu ikoniskas ēkas projektu – tas man tiešām atgādina gadījumus, kad novecojošas popzvaigznes vairākus gadus pēc savas slavas augstākajām virsotnēm beidzot atbrauc uz Viļņu, lai nospēlētu koncertu. Taču daudz interesantāk būtu izmantot autentisko situāciju un apstākļus, kuri mums jau ir.
Viens no Venēcijas arhitektūras biennāles Baltijas paviljona kuratoriem – Jons Žukausks. Foto: Rita Valukonīte
Ko, jūsuprāt, cilvēki pēc simts gadiem teiks par mūsdienu arhitektūru?
Mēs to jau zinām, ir vairāki piemēri. Viens no lielākajiem – klimata pārmaiņas. Varbūt procesiem, kuros mēs visi šobrīd līdzdarbojamies, būtu jābūt mazāk inertiem – atkarība no fosilajiem kurināmajiem te ir labs piemērs.
Varbūt arī varam domāt par dažiem piemēriem, ko jau minējām, kaut vai to pašu Rail Baltica dzelzceļu – ja izdarīsim konkrētu izvēli par to, kur izvietot sliedes, vai varam iztēloties, kā cilvēki šo izvēli vērtēs pēc simts gadiem?
Kā, jūsuprāt, uz Baltijas paviljonu reaģēs publika?
Vislabāk būtu – vismaz šajā gadījumā – nepareģot nekādas reakcijas. Baltijas paviljons ir izstāde, kurā mēs centāmies ievietot visas mūsu rūpes un idejas, lai tās būtu apskatāmas kopīgi, vienā vietā. Mēs necenšamies nostiprināt gatavu tekstu, bet parādīt attiecības starp idejām un lietām. Mēs gribam radīt iespēju uz artefaktiem, kas no dažādām vietām savesti vienkopus, palūkoties kā uz materiālas klātbūtnes gadījumiem. Vienlaikus mūs vieno kopīga ideja un mērķis – izdibināt, kāda telpiskā prakse būtu vispiemērotākā Baltijas valstīm.
