Kolekcionāra gēns
Saruna ar mākslas kafejnīcas “Kolekcionārs” īpašnieku Ediju Eihmani
14/06/2017
Foto: Kristīne Madjare
“Uzskatu, ka par kolekcionāru piedzimst, nevis kļūst. Patiesībā domāju, ka kolekcionēšana ir… maza nobīde ģenētiskajā kodā,” intervijā portālam Arterritory teic mākslas kolekcionārs Roberts M. Rūbins, kurš līdz ar laikmetīgo mākslu kolekcionē modernisma celtnes un nepabeigtus scenārijus. Viņa intervija un vēl 12 sarunas ar citiem mākslas pasaulē ievērojamiem kolekcionāriem no visas pasaules iekļautas izdevumā “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” nr. 4, kas nāk klajā šodien. Jaunā izdevuma varoņi ir Roberts M. Rūbins, Ērika Hofmane-Kēnige, Noemi Givona, Frederiks de Goldšmits, Els Šendss, Kandida Gertlere, Amoss Šokens, Timo Mietinens, Endrū un Kristīne Holi, Galila Barzilaī-Olandē, Viļus Kavaļausks, Patrīcija Vergesa un Bernārs Venē – cilvēki, kuri katrs savā veidā līdzdarbojas, virza un veido šī brīža mākslas un kultūras telpu Parīzē, Ņujorkā, Berlīnē, Buenosairesā, Kentuki, Floridā, Telavivā, Briselē, Londonā, Lemī, Helsinkos un Viļņā.
Jaunais izdevums “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” nr. 4 ir īpašs ar to, ka daļa no eksemplāriem ir veidota kā ēdienkarte mākslas kafejnīcai/restorānam “Kolekcionārs” – vietai, kas ir sava veida Latvijas dizaina parāde. Kafejnīcas dizaina priekšmetu kolekcija šeit dzīvo savu reālo laicīgo dzīvi – dizaina lampās kvēlo spuldzes, šķīvjos šķind karotes, bet krūzēs kūp karsta kafija. Pirms diviem gadiem izveidotais “Kolekcionārs” Blaumaņa ielā Rīgā savā ziņā ir pirmā testa platforma, kurā novērtēt šo lietu kvalitātes, un, ja tās atzītas par labām, – arī iegādāties.
Gaidot “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” ceturtā izdevuma iznākšanu, aicinājām uz sarunu kafejnīcas “Kolekcionārs” īpašnieku Ediju Eihmani, lai uzzinātu par viņa attiecībām ar mākslu un dizainu. Viņš, runājot par kolekcionēšanu, arī atzīst, ka “kolekcionāra gēns sēž dziļi katrā un var kļūt par azartu.” Lai arī pats sevi Edijs nesauc par kolekcionāru, viņš tomēr atzīst: „Ik pa mirklim tu pamosties un liekas – šo mākslas darbu es tik ļoti gribētu!”
“Kolekcionārs” ir mākslas kafejnīca. Kā radās doma veidot vietu, kurā varētu baudīt un nopirkt gan mākslu un dizainu, gan ēdienu?
Sākās viss ar to, ka bija vajadzīga kafejnīca. Pamazām vācām latviešu dizaina mēbeles, sāka parādīties vīzija par to, kādus gribētos traukus. Ideālā variantā man gribējās, lai tas ir tāds kā showroom – tu sēdi uz krēsla pie galda, kurus uzreiz vari arī nopirkt. Tomēr izrādījās, ka latviešu dizains lielākoties tiek ražots ierobežotā skaitā, un es sapratu, ka nebūs vienkārši turēties tikai pie idejas par showroom. Tomēr visas mēbeles ir vietējās – MINT, Rihards Funts un citi. Un trauki arīdzan. Bija pilnīgi skaidrs – ja servēsim dizaina traukos, tos kāds gribēs arī nopirkt. Pamatbizness ir kafejnīca. Bet veikals ir mazāks, nekā man gribētos. Pagaidām (smejas). Ja fiziski būtu telpa, kur augt, tad droši vien tas būtu lielāks jau šobrīd.
Vai ēdiens ir kā piedeva mākslai un dizainam vai otrādi?
Tā negribētos teikt, bet, ja runājam atklāti, tad manā skatījumā ēdiens ir piedeva. Tas mani tik ļoti neinteresē. Ja varētu pelnīt naudu, pārdodot tikai dizainu un mākslu, es noteikti darītu tā. Bet no otras puses – ja man būtu jāpelna tikai ar dizainu, iespējams, tas uzliktu man striktākus rāmjus. Visticamāk es jau būtu iekāpis “magnētiņu laikmetā”, lai tikai kaut kādā veidā izdzīvotu. Tā kā dizaina veikals nav mans pamatbizness, es no šādām lietām esmu brīvs.
Kur radusies tava interese par dizainu un mākslu?
Esmu beidzis “lietišķos” un pēc tam diezgan daudz veidojis interjerus. Pēc tam uzvarēja kafejnīcu bizness. Kamēr visi mani draugi mākslinieki dzīvoja stipri pieticīgi, es strādāju kafejnīcā un dzīvoju diezgan labi. Šobrīd es droši vien priecātos, ja būtu pabeidzis Mākslas akadēmiju, bet viss tā salikās, ka akadēmijā es paliku “aiz strīpas”, un man likās – varbūt, ka tā arī jābūt. Desmit gadi ir pagājuši, un pēkšņi tu attopies ar “Kolekcionāru”. Nav slikti! Tomēr ik pa laikam iedomājos, ka varētu pie mākslas jomas atgriezties.
Ko tu mācījies “lietišķajos”?
Es mācījos keramiku, un man pat ļoti, ļoti patika, bet [Inese] Pētersone man ieteica studēt vides dizainu. Pēc tam domāju – kāpēc es aizgāju no keramikas un mēģināju darboties vides dizainā, patiesībā es taču to nemaz negribēju. Bet citādāk droši vien nebūtu “Kolekcionāra”.
Vai tu pats arī kolekcionē?
Draugiem droši vien šķiet, ka jā, bet man pašam šķiet, ka tā ir tikai tāda aizraušanās. Vienā mirklī tās ir gleznas, bet nākamajā – ja man māju gribas pārvērst par ziemas dārzu, es sāku kolekcionēt augus. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku ik pa laikam kolekcionē kaut ko, jo dziļi katrā sēž tas kolekcionāra gēns un var kļūt par azartu.
Kaut arī es savā mūžā vairāk par trim četrām bildēm neesmu nopircis, māja man ir pilna – ir ļoti daudz dāvinātu gleznu. Šobrīd esmu uz robežas, kad man ir tik daudz bilžu, ka īsti vairs nav brīvu sienu – iespējams, man vajadzētu no kaut kā tikt vaļā un kolekciju sākt veidot, pieejot tai konceptuālāk. Ik pa laikam man gribas kādu darbu nopirkt, bet, paldies Dievam, tas ir gana dārgi, lai visu laiku nepirktu. Pagaidām esmu pasargāts. (Smejas.)
Zināmā mērā to var kompensēt ar “Kolekcionārā” notiekošajām izstādēm un iespēju ikdienā skatīties uz mākslu.
Jā, pa šiem diviem gadiem ir bijuši kādi pāris darbi, kas “iekrituši” sirdī un par kuriem gribas visu laiku piedomāt – cik labi būtu izstādīt vēlreiz šo mākslinieku vai nopirkt to darbu. Tās bildes, kas man ir ļoti patikušas, esmu mēģinājis tuvāko paziņu lokā pārdot – gribas, lai tās paliek redzeslokā, ja pats nevari nopirkt. Tomēr nevaru teikt, ka mākslu daudz pērk. Līdz ar to es nejūtos kā galerists. Par to man ir maz saprašanas, un es patiešām domāju, ka ar to jānodarbojas īstiem galeristiem. Manuprāt, ir forši, ja galerists palīdz atlasīt piemērotāko.
Andra Eglīša gleznas kafejnīcā “Kolekcionārs”
Cik bieži mainās izstādes “Kolekcionārā”? Vai tu pats izvēlies, kuru autoru darbus izstādīt?
Izstādes mainās ik pa diviem mēnešiem, un man palīdz [kuratore] Elīna Sproģe. Es droši vien varētu to darīt arī pats, bet likās, ka tas tomēr jādara profesionāli. Ir mākslinieki, kuri paši piesakās un grib izstādīt darbus “Kolekcionārā”. Es droši vien būtu salūzis zem viņu spiediena, taču Elīna tam pieiet ļoti konceptuāli un atlasa to, kas der.
Vai tu apmeklē izstādes?
Apmeklēju, cik vien varu, bet man nepatīk, ka māksla mūsdienās prasa daudz priekšzināšanu. Es ikdienā neesmu tajā mākslas burbulī, kur visi visu zina, tāpēc ir ļoti grūti novērtēt mākslu, ja, ieejot izstāžu zālē, jāizlasa divas A4 lapas, lai saprastu konkrēto darbu. Protams, tajā mirklī, kad tu atpazīsti kādas lietas, parādās azarts to pētīt, tomēr sanāk, ka tu redzi ne tikai ar acīm, bet liec to kopā ar prātu. Labi, uzbūvēs Laikmetīgās mākslas muzeju un viss būs savādāk, jo skatītājs, protams, ir jāaudzina. “Kolekcionārā” mēs eksponējam diezgan konservatīvu mākslu, bet es tāpat esmu atklausījies visādas lietas – gan par [Kristiana] Brektes darbiem, gan vēl citiem. Cilvēkiem ir jāstāsta. Daudzi nesaprot, kā var vakariņot, ja fonā ir glezna, kurā redzamas asinis...
Tad jau tomēr cilvēki, šeit ieturot maltīti, pamana, kas eksponēts pie sienas?
Protams, ka pamana! Ja ir kāda mierīgāka izstāde, tad varbūt pamana tikai trešajā dienā – kaut kas ir nomainīts. (Smejas.) Es gan to nesaprotu, jo līdz ar katru izstādi telpa kļūst pilnīgi savādāka. Savā ziņā apmeklētāji te ir spiesti skatīties mākslu. Domāju, ka te nāk ļoti daudz cilvēku, kuri ikdienā neapmeklē izstādes. Varbūt aiziet uz mākslas muzeju, un ar to arī viss aprobežojas. Te viņiem piespiedu kārtā reizi divos mēnešos nākas atkal pierast pie kaut kā jauna.
Jūsu ēdienkartē ir publicēta dzeja. Kādi ir tavi novērojumi – vai cilvēki to lasa?
Jā, ēdienkarte ir avīze, kurā ir gan ēdienu/dzērienu piedāvājums, gan nedaudz no fotogrāfijas un nedaudz no dzejas. Par iepriekšējo eksemplāru esmu ļoti lepns, jo [Kārlis] Vērdiņš piekrita iedot savus dzejoļus. Man viņa dzeja tik ļoti patika, ka tajā mirklī, kad viņš teica – jā, mana sajūta bija pielīdzināma tai, kāda varētu būt, ja pirms simts gadiem Rainis piekristu publicēt savus dzejoļus restorāna ēdienkartē. Tagad ēdienkartes formāts pamainīsies, tas būs kopā ar Arterritory izdevumu “Sarunas ar kolekcionāriem” – būs savādāk. Paskatīsimies, kā uz to reaģēs.
Man šķiet, ka ir lieliski mēģināt atrast kādu vidusceļu, lai māksla nokļūtu pie vienkāršā patērētāja, lai tā nepaliktu tikai savā iekšējā burbulī. Pastaigājot pa izstāžu atklāšanām, kļūst pilnīgi skaidrs, ka cilvēku loks, kas tās apmeklē, ir ļoti mazs. Man pašam ir daudz draugu, kuri pat neiedomājas, ka varētu nopirkt mākslas darbu. Māksla ir tik tālu no vienkāršā cilvēka, ka viņiem pat neienāk prātā, ka tā varētu būt pieejama. Es savam draugu lokam jau esmu ieskaidrojis, ka mākslu var arī nopirkt, un viņi sāk pat apsvērt šādu ideju (smejas). Tas man šķiet ļoti svarīgi. Katrs nopirkts darbs māksliniekam taču palīdz radīt jaunu.
Sākumā bažījos, kā uz mani skatīsies galeristi – ko gan es esmu iedomājies! Daži galeristi mani arī mazliet palamāja – viņiem likās, kas es nedrīkstu izstādīt viņu mākslinieku darbus.
Un tu tos vienalga izstādīji?
Protams! Bet šāda situācija bija pašā sākumā. Tagad jau viss ir mierīgi.
Man patiešām ir prieks, kad izdodas pārdot kādu lietu. Tur tas azarts arī parādās. Tajā mirklī, kad viņi saprot, ka var to atļauties, ka tas ir vienu viņu kedu cenā...
Manuprāt, ir lieliski, ka “Kolekcionārā” var arī izmēģināt un nopirkt dažādas Latvijas dizaina lietas.
Gribētos jau vairāk ar to darboties, bet tas nav viegli. Piemēram, ir lietas, kuras es jau šobrīd mēģinu sarunāt, lai tirgotu Ziemassvētkos. Un ir lietas, par kurām esmu sācis sarunas pirms gada, bet tās vēl joprojām nav veikalā, kaut arī esmu par tām samaksājis. Mums ir arī rūpnieciskais dizains – Piebalgas Porcelāna Fabrikas darbi un citi – lieliski, ka viņi kaut ko dara. Taču tajā mirklī, kad vēlies ko unikālu, tas ir ļoti jāmedī. Ir mākslinieki, kurus es ik pa laikam uzrunāju, bet rezultāta nav.
Valdas Podkalnes darbi kafejnīcā “Kolekcionārs”
Kā tu to skaidro?
Viņi, man šķiet, dzīvo kādā citā pasaulē. Grūti pateikt. Katrā ziņā – no sarunāšanas līdz brīdim, kad produkts nonāk veikala plauktā, pa vidu ir ļoti ilgs process.
Tagad uz Arterritory izdevuma atklāšanu, es ceru, ka Valda Podkalne atnesīs savus darbus. Kā es visu laiku gribēju, lai no viņas darbiem veikalā kaut kas būtu! Tagad man būs vesela siena! Tā ka ik pa laikam kaut kas notiek. Bet jaunie mākslinieki ir jāmedī. Tad seko ņemšanās ar cenām, lai tās būtu adekvātas, un tad tev beigās veikalā ir viena lieta, kuru tu nemaz negribi pārdot – lai tā pastāv vēl un papriecē acis.
Vakar runājām ar latviešu mākslinieci, kura taisa Ziemassvētku rotājumu sēriju Harrods veikalam. Skaidrs, ka Harrods nopērk lielas partijas un arī pārdod, bet gribētos, lai arī Latvijā tādi 100–200 “jociņi” parādās.
Tu veic izpēti, meklē, skaties?
Sākumā bija grūtāk, bet tagad jau ir iestrādes. Ar dažiem māksliniekiem pat vienojamies, ka man vajag tādu vai šādu lietu – lai pamēģinātu, kā tas izskatās. Ir mākslinieki, kuri taisa to, ko grib taisīt, bet ir tādi, kuriem var izstāstīt, ko man vajag – bļodu tādu, glazūru šādu, te – lai ir notecējis, un tā tālāk.
Sanāk, ka tas ir tavs dizains.
Nu... nosacīti. Veikalā ir dažas lietas, kuras ir veidotas, balstoties uz manām idejām. Es gan to nekur nerakstu. Esmu “lietišķajos” apguvis trauku dizainu, līdz ar to varu arī pateikt, ko vajag. Zinu, ko vēlas pircējs, ko vēlas virtuve – kādos traukos viņiem ir ērti servēt ēdienu utt. Salieku to kopā – lai tiek gan pircējam, gan pavāram un lai cena ir laba – tad produkts aiziet. Bet līdz lielākai ražošanai tas gan “nepavelk”, jo tāds ir Latvijas tirgus. Sanāk, ka savam priekam uztaisi 20–30 gabalus.
Tā droši vien ir lielākā Latvijas nelaime, ka tirgus ir tik mazs.
Gan nelaime, gan laime, jo tas arī paredz to, ka produktam būs limitēts daudzums un tas būs roku darbs. Kad ienāk ārzemju tūristi un ierauga vāzi, viņi zina skaidri, ka šāds raku dedzinājums malkas krāsnī tādā izmērā Japānā maksātu 4000–5000 eiro. Šeit mākslinieks ir priecīgs, ja viņš to ir pārdevis par 400 eiro. Latvieši, manuprāt, vēl neprot novērtēt tādas lietas – piemēram, ar roku pūsto stiklu… kamēr nav bijuši Murano un ieraudzījuši, cik maksā viena glāze.
Arī dizains prasa priekšzināšanas...
Nedaudz varbūt prasa, bet vispār tas strādā sajūtu līmenī – vai produkts ir dzīvs vai nav. Roku darbam vienmēr būs kāds brāķis – tas nekad nebūs perfekts, katra lieta būs citādāka. Ir klienti, kuri gribētu ļoti perfektu lietu, ir tādi, kuri saka, ka tieši vēlas, lai bļoda ir šķība. Man ir viens interesants novērojums – ja kāds priekšmets ir pieejams lielākā daudzumā, to pērk vairāk, ja ir 2–3 lietas, tad nepērk. Visvairāk pērk tieši rūpnieciski radīto dizainu. Man nav par to kauns, bet dažreiz ir žēl, ka tā, jo varētu taču nedaudz pielikt naudu un nopirkt ko patiešām unikālu.
Vai “Verbas” sudraba karotītes pie jums nezog no cukurtraukiem?
Zog! Un, lai tiem cilvēkiem viss labi, jo tās nav no tīra sudraba, bet ir apsudrabotas! (Smejas.) “Verba” zīmīte otrā pusē laikam šķiet ļoti kārdinoša – acīmredzot zīmols ir labi izstrādāts. Jāteic, ka uzraksts “Mazāk ir vairāk“ ir tikai uz “Kolekcionāra” karotītēm. Ja es kādreiz ieraudzīšu šādu karotīti, es taču zināšu, kur tā ir dabūta... (Smejas.) Tā ka – nes atpakaļ! Nes atpakaļ nozagto karoti un dabū īstajai sudraba karotei 30 procentu atlaidi (smejas)!
No 16. jūnija izdevumu “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” nr. 4 latviešu valodā būs iespējams iegādāties mākslas kafejnīcā/restorānā “Kolekcionārs”, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja suvenīru veikalos, konceptveikalā “RIIJA”, grāmatu un kultūrpreču mājā “NicePlace Mansards”, galerijā “Neputns”, galerijā “Istaba” un konceptveikalā “BOLD”.
