Mareunrol’s piedalās izstādē Atēnās
15/05/2011
No 15. maija līdz 31. jūlijam Atēnās, Benaki muzejā skatāma izstāde ARRRGH! Monsters in Fashion (ARRGH! Monstri modē). Izstāde ir viens no ikgadējā, vērienīgā Atēnu festivāla notikumiem un tās galvenie varoņi ir spilgti, dīvaini raksturi, kuri dažbrīd groteskā, humorpilnā, enigmātiskā un nereti arī visai šausminošā veidolā stāsta par pasauli visapkārt. Turklāt viņi ir satopami ne tikai modē, arī mākslā un dizainā. Izstāžu zālēs, ielās un koncepta veikalos. Senajiem grieķiem vārds “monstrs” esot nozīmējis visu to dīvaino, kam bieži vien nav, bet tiek meklēts izskaidrojums. Un savā ziņā šī izstāde ir stāsts par mūsdienu cilvēka attiecībām ar ķermeni un apģērbu, par skaisto un neglīto, robežu paplašināšanu, esošo vispārpieņemto estētisko normu izaicināšanu un vizuālās valodas evolūciju.
Izstādē eksponēti gan jau pazīstamu, gan jaunu dizaineru darbi. Līdzās tādiem labi zināmiem brendiem kā Maison Martin Margiela, Walter Van Beirendonck, Jean-Charles De Castelbajac, Issey Miyake, tajā pārstāvēts arī latviešu modes dizaineru duets mareunrol’s (Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops). Līdz ar izstādi Berlīnes izdevniecībā Pictoplasma Publishing klajā nāk grāmata NOT A TOY. Fashioning Radical Characters. Tās autors un izstādes kurators ir Vassilis Zidianakis, kurš, cita starpā veidojis arī izstādi Paper Fashion, kura savā tūrē jau pabijusi vairākās Eiropas pilsētās – Antverpenē, Cīrihē, Luksemburgā u.c
Mareunrol’s darbi iekļauti gan izstādē, gan grāmatā un vairāk par šo projektu lūdzām pastāstīt Rolandu Pēterkopu.
Izstādes pamattēma ir “monstri” – kolorīti, ekscentriski dīvaiņi, kas tikpat labi var iemiesot gan labo, gan ļauno. Kas, tavuprāt, aktualizējis šo tēlu tieši šobrīd?
Man liekas, ka modē vispār pēdējā laikā ir aktualizējusies spilgtu tēlu izveide. Raksturu, zīmju, simbolu un varoņu meklējumi. Katram dizaineram noteikti ir savi iemesli, ietekmes un iedvesmas avoti, taču vienojošais elements ir vēlme izstāstīt stāstu. Iespējami precīzi, tā, lai tas aizķertos, paliktu atmiņā un, iespējams, kalpotu par iedvesmas avotu jau kādam citam stāstam. Arī šī izstāde būtībā ir par varoņiem, tēliem, kas liek aizdomāties. Dažbrīd pārspīlētiem, kariķētiem, varbūt pat uz groteskas robežas, bet vienlaikus šim laikam raksturīgiem.
Kā jūs uzzinājāt, ka jūsu tērpi tiks iekļauti izstādē? Kā notika izvēle un tieši, kuri tērpi Atēnās ir apskatāmi?
Izstādes kurators Vassilis Zidianakis mūs uzmeklēja pagājušajā gadā, bija pamanījis mūsu darbus Francijā. Izstādei tika izvēlēta viena cepure no kolekcijas “Privātdetektīvs” un divas no “Naktsmurgiem”. Taču vislielākais prieks nenoliedzami ir par grāmatu. Tā tomēr ir paliekoša vērtība, ne žurnāls, kas iznāk un jau pēc mēneša ir pagaisis.
Vai modei šodien piemīt spēja ietekmēt procesus jeb tā tikai reflektē par apkārt notiekošo?
Es domāju, ka mode tomēr vairāk reflektē par notiekošo. Turklāt ļoti dažādi, ņemot vērā, ka tāda ir arī pasaule mums apkārt, cilvēki, interešu grupas. Taču spilgti izjūtamas ir, manuprāt, divas lietas – piezemētība un tāds pašmērķīgs ekscentrisms. Piezemētība tādā ziņā, ka ļoti daudzi brendi šobrīd izmanto jau vispārzināmas un salīdzinoši drošas shēmas. Sak, es zinu, ka radīšu to un to, darīšu tā un tā – gatavu paketi, kurā nav nekādu pārsteigumu un, kas uzlūkojot arī neizraisa nekādu iedvesmu. Otra galējība, ko arī grūti nosaukt par iedvesmojošu, ir pašmērķīgs uzmanības piesaistīšanas ceļš. Piemēram, dizainera mērķis ir ģērbt Lēdiju Gāgu un viņš dara visu, lai tas tā notiktu. Vienlaikus arī tas ir ļoti paredzams ceļš.
Man liekas, ka galvenais, interesantākais un arī lielākais izaicinājums ir caur apģērbu, modes tēliem parādīt gudrību, asprātību. Kad uzlūkojot konkrētu lietu, tu redzi to stāstu, kurš vienlaikus ir gan spilgts pats par sevi, gan cieši saistīts ar laiku. Tāda gudri pasniegta sava laika sajūta, kas tevi nedaudz apstādina, liek padomāt, iedziļināties. Tā ir tā latiņa, uz kuru mēs gribam tiekties. Nevis uzbūvēt pēc konkrētas shēmas iepakotu brendu, bet darīt tā, lai pašiem ir gandarījums un iedvesma no procesa. Turklāt, lai tas viss notiek dabiski. Manuprāt, galvenais ir atrast skaistumu tajā, ko tu dari.
Vai šodien modē un vispār dzīvē ir iespējams novilkt robežu starp “skaisto” un “neglīto”?
Monstrs jau arī it kā ir kaut kāds hibrīds. Manuprāt, skaistas ir dzīvas un dabiskas lietas. Tādas, kas nav radītas speciāli – lai kādu šokētu, būtu cool. Mākslīgas, samocītas lietas nav skaistas. Protams, tas ir arī mirkļa sajūtu un emociju jautājums. Arī gaumes. Reizēm vērojot cilvēkus ielās, uzreiz var pamanīt tos, kas ar savu ārējo veidolu it kā vēlas būt piederīgi kādam konkrētam “līmenim”. Tu it kā uzreiz redzi viņa domāšanas veidu, ietekmes. Tādu samocītību.
Kā tev šķiet, kas tavas paaudzes dizainerus – domāšanas veida, izteiksmes līdzekļu ziņā šobrīd atšķir no kādreizējiem enfant terrible, kas šobrīd jau ierindoti klasiķu statusā?
Man liekas, ka šī paaudze vairāk meklē pamatojumu tam, ko dara. Vērtības, vīziju, par to, kāda būs tā telpa – nākotnes mode. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet šodien ir tik daudz iespēju iegūt informāciju, ka ir ļoti viegli apjukt. Iespējams, daudzi dizaineri arī kaut kādā veidā apjūk. Un tajā mirklī vairs nenotic sev, bet kaut kā pakļaujas.
Mums vienmēr šķitis svarīgi lietas, kas it kā ir ikdienišķas, tepat deguna galā, parādīt tā, ka tu tās pēkšņi ieraugi no pavisam cita skatu punkta. Tev it kā tiek pateikts vārds un to izdzirdot, viss kļūst daudz savādāk. Un tu domā, bāc, kā tu to agrāk neesi zinājis. Tas ir tas būtiskais, ko ļoti gribētos panākt jebkurā darbā.
