Uz lielā spēļu laukuma
Intervija ar izstāžu dizaina un muzeju plānošanas ekspertu un Latvijas Dizaina gada balvas 2018 žūrijas pārstāvi Timotiju Ventimilju
Paula Lūse
11/05/2018
Šogad jau otro reizi Rīgā norisinājās Latvijas Dizaina gada balva. Konkursam tika iesniegti 127 darbi, kurus izvērtēja pasaulē augsti novērtēti dizaina nozares eksperti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Šī gada Dizaina balvas vēstījums gan tās vizuālajā identitātē, gan saturiskajā konceptā bija “dizains savieno”, vēršot uzmanību uz starpnozaru mijiedarbību dizainā. Ar finālistu darbiem līdz 20. maijam var iepazīties Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Viens no Dizaina balvas starptautiskās žūrijas pārstāvjiem bija Timotijs Ventimilja (Timothy W. Ventimiglia) – pasaulē vadošās muzeju ekspozīcijas dizaina aģentūras Ralph Appelbaum Associates (RAA) Berlīnes biroja direktors, izstāžu dizaina un muzeju plānošanas eksperts, kurš šajā nozarē darbojas jau vairāk nekā divdesmit gadus. Uzkrātā profesionālā pieredze ļauj viņam teicami pārzināt katru muzeju plānošanas un ekspozīciju dizaina izstrādes posmu. Ventimiljas darbi ir guvuši plašu atpazīstamību un apbalvoti ar tādām starptautiskām godalgām kā iF Design Award 2015, Art Directors Club Gold Award 2015, IDCA Gold Award 2014, kā arī prestižo Red Dot Award 2014 telpiskās komunikācijas kategorijā. Šobrīd Ventimilja vada Humbolta foruma ekspozīcijas izveidi Berlīnē, kā arī Juzefa Pilsudska muzeja projektu Sulejuvekā, Polijā.
Ar Timoteju tikāmies dienu pirms Latvijas Dizaina gada balvas 2018 apbalvošanas ceremonijas, īsi pēc tam, kad tika izziņoti divdesmit LDGB finālisti, lai uzzinātu viņa viedokli par dizainu Latvijā un šī gada finālistiem; kas, viņaprāt, ir dizains un vai tam ir kādas robežas; kādi ir lielākie izaicinājumi, veidojot izstāžu ekspozīcijas utt. Kā Ventimilja vairākkārt teicis: “Lielisku dizainu veicina dialogs, toties realizēts dizaina projekts stimulē turpmāku diskursu. Tādējādi dizains savā būtībā ir sociāla iniciatīva.”
Latvijas Dizaina gada balvas izstādes ekspozīcijas skats Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Foto: Paula Lūse
Viens no Latvijas Dizaina gada balvas 2018 finālistu darbiem. Foto: Paula Lūse
Kāds iespaids jums radās par dizainu Latvijā, aplūkojot konkursam iesniegtos darbus?
Tas bija gandrīz neaptverams dizaina produktu diapazons. Dizaina balva apkopoja visdažādākās dizaina nozares un tā iespējas. Kā jau iepriekš esmu minējis, dizains ir ļoti svarīgs dzīves kvalitātes rādītājs un sastāvdaļa, jo “pieskaras” visām dzīves jomām neatkarīgi no tā, kas mēs esam un kur dzīvojam. Ar dizaina palīdzību mēs kļūstam piederīgi kādai kopienai. Lai arī dizains Latvijā ir vēl attīstības stadijā, tas jau ir konkurētspējīgs un ir potenciāls straujai attīstībai. Es ievēroju dažas izteiktas tendences Latvijas dizainā – pirmkārt, tas ir vērsts uz uzņēmējdarbību un ar skatu nākotnē, otrkārt, latvieši nebaidās un radoši izmanto jaunas tehnoloģijas, bet vispārsteidzošāk man likās tas, ar cik lielu sociālu atbildību tiek radīti jauni un pārdomāti dizaina produkti.
Tātad jūs domājat, ka dizaina jomā mums vēl ir plašas attīstības iespējas?
Jā, noteikti. Latvijā dizains reti kad tiek veidots skaistuma dēļ, jums vēl nepiemīt šī luksusa preču industrija. Jums piemīt morāla atbildība risināt reālas problēmas, tas ir jauks aspekts. Par dizainu, protams, var domāt arī estētiskā vai funkcionālā kategorijā, taču lielākā daļa finālistu bija gājuši tālāk par to.
Vai žūrijas pārstāvjiem bija grūti nonākt pie vienota finālistu saraksta?
Tas nekad nav viegli, jo tika iesniegti vairāk nekā 120 pieteikumi, no kuriem bija jāizvēlas 20. Organizatori bija sastādījuši vērtēšanas kritērijus, bet, ņemot vērā, ka katrs no mums pārstāv atšķirīgu dizaina nozari, tad bija jāpiedomā pie tā, kādi kuram ir individuālie vērtēšanas kritēriji un kam tiek pievērsta lielāka uzmanība. Kādam tā ir mode, citam tuvāka ir tehnoloģiju attīstība un aplikāciju pielietojamība, man tā ir arhitektūra.
Kā jau jūs minējāt, iesniegto darbu diapazons bija vērienīgs – vai tas neradīja sarežģījumus un jautājumus par to, kas vispār ir dizains?
Latvijas Dizaina balva ir unikāla tieši ar to, ka viena konkursa ietvaros tiek izveidota dizaina panorāma ar visu, kas ir aktuāls Latvijas dizainā. Es uzskatu, ka labs dizaina produkts neatkarīgi no tā nozares nojauc robežas starp dažādām disciplīnām. Redzējām projektus, kuri vistiešākajā veidā ir smēlušies iedvesmu literatūrā vai tēlotājmākslā, citiem produktiem tika izmantoti jaunatklāti tehnoloģiskie risinājumi. Tiklīdz dizainu mēģina ievietot kādā kategorijā, tas patiesībā ierobežo tā iespējas.
Ekspozīcijas skats no The World Museum, Vīnē. Foto no Timotija Ventomilja arhīva
Jūs esat studējis arhitektūru. Kāpēc izvēlējāties savu profesiju saistīt ar muzeju plānošanu un izstāžu iekārtošanas dizainu?
Mani vēl aizvien interesē arhitektūra, bet jau studiju laikā vairāk sāku pievērst uzmanību tam, kā izskatās pilsētas koptēls, kā tā attīstās un “dzīvo”. Vienā brīdī sapratu, ka arhitektūra man šķiet ierobežota, kategorizēta. Arhitektam ir milzīga atbildība. Mani interesē ēkas stāsts un tās saturs, īpaši muzeju saturs. Ekspozīciju dizains un muzeju plānošana apvienoja lielu daļu manu interešu, tajā ir mazliet no kino, mazliet no rakstīšanas, nedaudz no grafiskā dizaina, bet galvenokārt tas ir darbs ar cilvēkiem – viņu novērošana, analizēšana, secinājumu izdarīšana, uzklausīšana. Tu redzi, kā viņi mācās, kādos brīžos iedziļinās, kas piesaista viņu uzmanību un kas nē. Es atradu veidu, kā apvienot dizainu un arhitektūru, un to ļoti izbaudu, turklāt kas sniedz pienesumu sabiedrībai. Esmu izvēlējies profesiju, kas atgādina nebeidzamu studēšanu. Viens projekts ir par dinozauriem, un es pats dodos rakt ārā dinozauru kaulus, nākamais projekts veltīts Džekijas Kenedijas Onasis fantastiskajai rotaslietu kolekcijai, tad pēkšņi tiek piespēlēts zemūdens pasaules muzeja iekārtošanas projekts. Strādājot ar kultūras cilvēkiem visā pasaulē, katru dienu uzzinu kaut ko jaunu un pārsteidzošu. Tas mani ļoti fascinē!
Mans uzdevums ir atrast un radīt aizvien jaunus paņēmienus, kā ar ekspozīciju uzrunāt muzeja apmeklētājus – neatkarīgi no tā, vai tie ir bērni, ārsti vai profesori. Ir jāapmierina visas apmeklētāju kategorijas, jāsaprot, ko viņi vēlas iegūt no muzeja apmeklēšanas, kā tajā iesaistās, kā veicina muzeja attīstību. Kas viņiem ir nepieciešams šī muzeja apmeklēšanas reizē, ko viņi iegūst no ekspozīcijas, ko atceras. Tie ir ļoti interesanti jautājumi, par kuriem domāt. Ja muzejs ir sabiedriska iestāde, tad tā mērķis ir apmierināt cilvēka vēlmes.
Kas ir lielākais izaicinājums, strādājot pie muzeju plānošanas un ekspozīciju dizaina?
Katrā projektā ir jāpārvar zināmas grūtības, un ne vienmēr tas ir finansiālu apsvērumu dēļ, kā varētu likties. Ja ir skaidrs, iepriekš noteikts budžets, arī ar nelielu finansējumu var izdarīt lieliskas lietas. Mūsu firma nebaidās iesaistīties dažādos projektos, jo mēs zinām, ka arī nelieli projekti var būt lieliski, ja tiem ir labs stāsts un saturs. Bet, atbildot uz jautājumu, varu teikt, ka lielākais izaicinājums ir iesaistīties projektos, kuri top vairākus gadus, jo tad bieži vien cilvēki, ar ko strādājam kopā, nomainās, ir jauni radošie direktori, kuri pēkšņi vēlas kaut ko citu, tiek mainītas koncepcijas. Tie man personīgi ir vissmagākie gadījumi. Piemēram, projekts, pie kura šobrīd strādāju Berlīnē, ir ļoti liels izaicinājums. Septiņi vai desmit gadi ir ilgs laiks, kur ļoti daudz kas var mainīties, gribētu pat teikt, ka tas ir pārāk ilgs.
To gadu laikā var mainīties pat valsts politiskā situācija.
Jā, bet uzskatu, ka politiskajai situācijai nevajadzētu ietekmēt muzeju darbību un attīstību, jo muzeji pārstāv sabiedrības intereses. Lai gan par šo tēmu Eiropā raisās daudz diskusiju. Piemēram, ASV mākslas muzeju dibināšana pārsvarā ir privātpersonu vai fondu iniciatīva, līdz ar to muzeji tiek veidoti tā, lai tie būtu neatkarīgas organizācijas, ko neietekmē politiskā situācija, vēlēšanu laiks vai budžeta samazināšana. Bet Eiropā tā ir liela problēma, jo kultūras iestādes un muzeji ir ļoti atkarīgi no politiskās situācijas un budžeta izmaiņām.
Bet ja ASV muzeji ir privātas organizācijas, tad to dibinātāji var ietekmēt muzeju ekspozīciju saturu.
Jā, tā varētu domāt, bet tā gluži nav. Esmu sadarbojies ar ļoti lielām un vērienīgām institūcijām, kur to dibinātāji vai finansējuma piešķīrēji nekad neiejaucas muzeja darbībā un satura veidošanā. Viņiem ir svarīgi, lai muzejs veiksmīgi darbotos.
Ekspozīcija Dabas muzejā Ņujorkā. Foto: raany.com
Aptuveni cik cilvēku strādā dizaina aģentūrā Ralph Appelbam Associates?
Grūti pateikt, mūsu biroji izvietoti dažādās pasaules vietās – Ņujorkā, Londonā, Maskavā, Berlīnē, Dubaijā, Pekinā… Ņujorkā, šķiet, strādā ap 130 darbinieku, Berlīnē aptuveni 30, Londonā ap 20. Droši vien kopā varētu būt ap 200.
Mēs ļoti intensīvi strādājam pie vairākiem projektiem visā pasaulē. Esam veidojuši muzeju ekspozīcijas Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Brazīlijā, vairākās Eiropas valstīs, Āfrikā, Krievijā, Āzijā, nupat atklājām projektu Nigērijā.
Ir jāseko līdzi tam, kas norisinās pasaulē un kur muzejiem veidojas noieta tirgus. Šobrīd ļoti aktīvi muzejus veido Tuvajos Austrumos. Nācija iegulda milzīgus resursus kultūras attīstībā, tādā veidā parādot savas dzīves kvalitāti. Mēs sekojam līdzi tam, kādā virzienā muzeji attīstās, kādas ir jaunākās tehnoloģijas, kāda veida publikai muzeji tiek veidoti vai kādam muzejam ir jābūt 21. gadsimtā. Ir patīkami būt daļai no šīs kustības, bet tas prasa lielu izturību, spēju pielāgoties, pareizajā brīdī būt piekāpīgam un elastīgam savos uzskatos, ir jāmāk klausīties.
Esmu ļoti sajūsmināts par iespēju mazliet iepazīt un izpētīt Baltijas valstis. Uzskatu, ka jums ir lielisks potenciāls muzeju attīstīšanai. Lai arī Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ir ļoti sarežģīta un smaga vēsture, uzskatu, ka tas ir ļoti spēcīgs materiāls, ko nodot tālāk ne tikai ar vērienīgu ekspozīciju veidošanu, bet arī veicinot diskusiju rašanos. Baltijas valstu nācijām ir daudz ko teikt par 20. gadsimtu, un par to interesējas un vēlas uzzināt visur pasaulē.
Iespējams, mēs lēnām sākam apzināti (vai neapzināti) mazliet distancēties no šīs smagās vēstures, esmu sajutusi, ka aizvien vairāk cilvēku Latvijā vēlas skatīties nākotnē, ne pārdzīvot un ciest par notikumiem pagātnē.
Jā, to es saprotu, bet vēstures apzināšanās un tās pieņemšana var veidot tiltu uz labāku nākotni, nav jau obligāti “jācieš”. 20. gadsimts Baltijas valstīm bija ļoti sarežģīts laiks, tās bija noslēgtas no pārējās pasaules, liela daļa no kultūras vērtībām tika iznīcinātas, bija ierobežota pat “domas” brīvība. Bet pieņemot un apzinoties savas dzimtenes pagātni, ir iespēja novērtēt iespējas, kas tiek dotas jums šodien. Muzeji var būt vietas, kur ar to visu iepazīties. Tām nav jābūt putekļainām istabām ar biedējošiem artefaktiem no pagātnes.
Ekspozīcijas skats no The World Museum, Vīnē. Foto no Timotija Ventomilja arhīva
Ņemot vērā, ka jūs esat strādājis pie tik dažādiem projektiem, vai laika gaitā ir izkristalizējušās tēmas, kuras jūs interesē vairāk? Vai arī dinozauri, mākslas darbi, tepiķi, zemūdenes un juvelierizstrādājumi jums ir vienlīdz interesanti?
(Smejas.) Laikam jau interese par dažādām tēmām laika gaitā mainās, bet es ar lielu prieku veidoju dabas muzeju ekspozīcijas. Iespējams, tas ir tādēļ, ka neesmu reliģisks cilvēks, bet dabas vēsture, manuprāt, iet roku rokā ar cilvēces vēsturi. Uzskatu, ka dabas vēstures pētniecībai ir pilnīgi cits mērogs – tās daudzveidība, mainība, ietekme uz cilvēces attīstību... Man šo tēmu izpēte, iespējams, ir reliģijas aizvietošana. Mani fascinē arī ekspozīcijas, kurās zinātne mijas ar mākslu.
Piemēram?
Zinātnieki bieži sadarbojas ar māksliniekiem, bet man šķiet interesanti, kā mākslinieki attēlo lietas, kuras ar neapbruņotu aci nav iespējams saskatīt. Es lietas uztveru vizuāli. Mani ne pārāk interesē lasīt bezgalīgas koncepcijas un ar informāciju pieblīvētas lapas, lai uzzinātu, ar ko nodarbojas zinātnieki. Mani saista sarežģītas informācijas nodošana ar vizuāliem paņēmieniem, kas tādējādi veicina informācijas pieejamību un saprotamību.
Šķiet, ka mana interese par dabas vēsturi vairāk saistīta ar to, ka lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis ASV. Bieži devos pārgājienos, kāpu kalnos, viena projekta ietvaros salīdzinoši ilgu laiku pavadīju Aļaskā, kur ir fantastiski dabas skati. Pēdējos sešus gadus es pārsvarā uzturos Eiropā, līdz ar to vairāk interesējos par cilvēces vēsturi, tās komplicēto veidošanos un izmaiņām, pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Eiropas vēsture ir pārbagāta ar informāciju, ko vienas dzīves laikā nemaz nav iespējams aptvert. Es ticu, ka tiks radīti jauni veidi, kā izzināt vēsturi. Man šķiet fascinējoši iepazīt nāciju dažādību – kā tās ir veidojušās, kā un vai ir spējīgas komunicēt ar citu valstu un rasu pārstāvjiem, cik lielu lomu spēlē valsts ģeogrāfiskā atrašanās vieta un kā tas ietekmē iedzīvotāju identificēšanos vai piederību konkrētajai vietai, valstij, kopienai.
Ekspozīcijas skats no Cilvēktiesību muzeja Kanādā. Foto: raany.com
Kā jūs izvēlaties projektus, kuros vēlaties piedalīties, kādi ir jūsu personīgie atlases kritēriji?
Man ir ļoti svarīgi, lai muzeja ekspozīcijas ideja vai tās naratīvs mani uzrunā un lai tās izveidošana būtu ieguldījums sabiedrības izpratnes veidošanā par attiecīgo tēmu. Projekta idejai mani ir jāaizrauj un jāmotivē. Mūsu komandā mēs, protams, pārstāvam visdažādākās interešu zonas, tādēļ katram projektam tiek piesaistīti tie profesionāļi, kuri par piedāvāto projektu spēs iedegties un novest līdz labam rezultātam. Esam strādājuši pie visdažādākajiem projektiem – gan iekārtojuši nelielas ekspozīcijas, gan projektējuši visu muzeja ēku un veidojuši ekspozīciju. Kā interesantu piemēru varu minēt Cilvēktiesību muzeju Kanādā (The Canadian Museum for Human Rights), kas ir pasaulē pirmais šai tēmai veltītais muzejs. Kanādas Cilvēktiesību fonds vēlējās šai tēmai veltītu muzeju, bet projekts bija jāveic no pašiem pamatiem gan burtiskā nozīmē, gan ekspozīcijas nozīmē. Jo nebija ne kolekcijas, ne materiālu, ne darbinieku, ne kuratoru, ne muzeja direktora. Bija tikai muzejam atvēlētā vieta, noteikts budžets un uzdevums. Viss pārējais bija jārada no nulles.
Vēlos izcelt vēl vienu projektu, kas bija saistīts ar cilvēktiesībām. Norvēģi vēlējās kaut kā īpaši atzīmēt Norvēģijas Tehnoloģiju muzeja 100 gadu jubileju. Jūs varētu jautāt, kāda tehnoloģijām saistība ar cilvēktiesībām, bet, lūk, kad viņi ar mums sazinājās un izstāstīja par muzeja 100 gadu jubileju, kā svarīgs fakts tika minēts arī, ka vienlaicīgi tiek atzīmēti 200 gadi, kopš 1814. gada 17. maijā tika pieņemta Norvēģijas Konstitūcija. Tā ir Eiropā vecākā un pasaulē otra vecākā konstitūcija, kas joprojām ir spēkā. Tai īpaša vieta Norvēģijas vēsturē, liekot pamatus valsts neatkarībai un demokrātijai. Rezultātā viņi vēlējās izveidot izstādi, kas apvienotu un pētītu tehnoloģiju attīstību saistībā ar demokrātiju.
Ekspozīcijas skats no izstādes Norvēģijas Tehnoloģijas muzejā. Foto no Timotija Ventomilja arhīva
Tas nu gan varētu būt diezgan komplicēts uzdevums.
Jā, jo tā nav zinātniska izstāde, kurā skaidrota tehnoloģijas attīstība un kā darbojas zinātnes likumi. Viņi vēlējās radīt telpu, kurā tiktu parādīts, kā tehnoloģiju attīstība un to vērtības vēsturiski ietekmējušas demokrātiju. Vai tehnoloģijas ir veicinājušas izaugsmi vai to apspiedušas un radījušas draudus sabiedrībai. Piemēram, pirmo ballistisko raķeti V-2 konstruējuši vācu inženieri Vernera fon Brauna vadībā. Vācija V-2 izmantoja Otrā pasaules kara beigās, lai bombardētu Lielbritānijas un Beļģijas pilsētas. Tehnoloģiju attīstība, protams, veicināja ieroču izgatavošanu, kas ir briesmīgi, tajā pašā laikā, pateicoties raķetes izgudrošanai, vēlāk šī tehnoloģija tika izmantota kosmosa izpētes lidojumiem. Ja netiktu izgudrota raķete, mēs, visticamāk, nezinātu, kā izskatās zemeslode no kosmosa. Es uzskatu, ka iespēja uzzināt, kā zemeslode izskatās no kosmosa, mainīja mūsu sevis apzināšanos.
Cits piemērs – mobilais telefons ar visām tam pieejamajām funkcijām un aplikācijām. Vai jums šķiet, ka, ja nebūtu izgudrots mobilais telefons ar iespēju nofilmēt un zibenīgā tempā ar video materiāliem dalīties sociālajos tīklos, būtu norisinājies “arābu pavasaris”? Stipri šaubos. Protestu rezultātā tika gāzti valstu līderi Tunisijā, Ēģiptē, Jemenā, Lībijā un Sīrijā. No otras puses, bijušais ASV specdienestu līgumdarbinieks Edvards Snoudens, kurš publiskoja slepenu informāciju par Savienoto Valstu vērienīgajām izspiegošanas operācijām, atklāja, kā mūsdienu tehnoloģijas tiek izmantotas ļaunprātīgi, pārkāpjot cilvēktiesības.
Šie ir tikai divi piemēri no tā, kas tika izklāstīts un attēlots Norvēģijas Tehnoloģiju muzeja izstādē, runājot par tehnoloģiju attīstības un demokrātijas saistību.
Ekspozīcijas skats no izstādes Norvēģijas Tehnoloģijas muzejā. Foto no Timotija Ventomilja arhīva
Iedziļinoties tehnoloģiju attīstības vēsturē un izsekojot tam, kā šī attīstība varēja ietekmēt demokrātiju, vienā brīdī varētu būt grūti novilkt kādas robežas.
Kad tēma un tās virziens kļuva skaidrs, tad bija jāatrod formālie risinājumi šīs ekspozīcijas izklāstam. Protams, šo tēmu varētu paplašināt un meklēt arī saistības un likumsakarības citās nozarēs, bet mēs novilkām skaidru robežu materiālu atlasei. Izstāde bija interaktīva, cilvēki, kuri ikdienas apstākļos savā starpā nesarunātos, to darīja, pauda viedokļus, diskutēja, atbildēja uz izstādē uzdotajiem jautājumiem. To apmeklēja neticami daudz cilvēku, kas iepriekš pat nevarēja iedomāties, ka viņus varētu interesēt tehnoloģiju attīstības vēsture vai demokrātija. Izstāde tiešām izdevās fantastiska un ieguva arī vairākus apbalvojumus. Darbs, par kuru no sirds jūtos lepns.
Vai jums ir nepieciešams ilgāku laiku pavadīt vietā, kur norisināsies topošā izstāde – lai iepazītu konkrētās valsts kultūru un novērotu cilvēku paradumus?
Jā, mēs to saucam par izpētes fāzi. Man ir svarīgi iepazīt ne tikai šīs valsts kultūru un tradīcijas, bet arī pavadīt laiku kopā un sarunāties ar topošajiem sadarbības partneriem un kolēģiem. Man nav vēlme importēt savas idejas citā kultūrā, uzdevums drīzāk ir izcelt un parādīt viņu apslēptās vērtības ar svaigu skatījumu.
Vai veidojat arī mākslas darbu ekspozīcijas?
Ne gluži, mākslas darbu izstādīšana ir ļoti specifiska lieta, tajā darbojas citi principi. Protams, arī mākslas izstāde varētu būt, piemēram, interaktīva, bet lielākā daļa mākslas muzeju tomēr paši veido savas ekspozīcijas. Pēdējā laikā gan esmu ievērojis, ka mākslas muzeji aizvien biežāk izstāžu veidošanai mēdz pieaicināt viesmāksliniekus. Man šī pieeja šķiet saistoša, jo pats esmu dzimis mākslinieku ģimenē un uzturējies radošā vidē, bērnībā dzīvojot starp mākslinieka darbnīcu un galeriju.
Ar kādu mākslas veidu jūsu vecāki nodarbojās?
Abi ir tēlnieki. Pie mums vienmēr viesojās dažādi mākslinieki, māja bieži bija pilna ciemiņu, kuri līdz vēlai naktij ļoti kaislīgi diskutēja par sev svarīgām tēmām. Mākslinieki reti novelk robežu starp strādāšanu un dzīvošanu. Atceros, ka tēvs man bērnībā teica, ka visu, ko es gribu, varu izgatavot pats savām rokām.
Tā jau var sākt gribēt arī mazāk.
(Abi smejas.) Tētim bija fantastiska darbnīca ar dažādiem materiāliem un instrumentiem. Es iemācījos metināt jau piecu gadu vecumā, zināju, kā tiek lieta bronza. Tā ir liela vērtība – redzēt, kā top lietas. Vecāki man deva iespēju saprast, kas ir materiāls, kādas ir tā iespējas, ko ar to var izdarīt. Mamma savukārt izmantoja ģipsi un papīru, līdz ar to man bija pilns spektrs ar materiāliem, ar kuriem varēju eksperimentēt.
Ekspozīcijas skats no izstādes Norvēģijas Tehnoloģijas muzejā. Foto no Timotija Ventomilja arhīva
Vai tik tas nav aizsākums interesei par ekspozīciju veidošanu.
Jā, varbūt.
Tikai tagad jums ir mazliet lielāks spēļu laukums un vairāk materiālu un instrumentu, ar kuriem operēt.
(Smejas.) Jā, precīzi! Lielāka spēļu istaba, saukta par pasauli. Jūs mani nolasījāt pareizi!
Šķiet, ka intervijas virsraksts arī gatavs! Tad ar to arī noslēgsim mūsu sarunu. Paldies!
(Smejas.) Ok, lieliski!
