Mūsu cilvēks nākotnē
Intervija ar Viļņas laikmetīgās mākslas muzeja MO projekta autoru Danielu Lībeskindu
16/11/2018
“Kārtība un nekārtība – tie ir divi potenciālie apdraudējumi, pasauli vienmēr apdraud pārāk liela kārtība un pārāk liela nekārtība. Arhitektūra savu vietu pasaulē atrod tām abām kaut kur pa vidu,” saka Daniels Lībeskinds, neliela auguma, sirms, smaidīgs vīrs acenēs, kurš vienmēr ģērbies melnā. Saviem paradumiem viņš paliek uzticīgs arī Viļņā, kur ieradies uz laikmetīgās mākslas muzeja MO atklāšanu. Muzeju viņš projektējis lietuviešu zinātnieku un uzņēmēju pāra – Viktora un Dangoles Butku – mākslas kolekcijai. Atklāšanas ceremonijā Lībeskinds uzstājās arī ar nelielu lekciju par saviem nozīmīgākajiem projektiem, un jau no pirmajiem vārdiem kļuva skaidrs, ka šis formāts viņam ir ļoti ierasts. Jo arī sadarbība pie jaunā muzeja izveides sākās ar līdzīgu, Rotary klubā lasītu lekciju – pēc tās pie viņa pienāca Viktors Butkus un uzsāka sarunu. Un saruna pārauga projektā, kas laimīgi noslēdzās ar muzeja atvēršanu 2018. gada oktobrī.
Lībeskindu pamatoti uzskata par vienu no desmit vadošajiem pasaules arhitektiem; viņu bieži min arī kā vienu no būtiskākajiem dekonstruktīvisma virziena pārstāvjiem, taču pats viņš pēdējā laikā, šķiet, izvairās no šādas konotācijas. Iespējams, tāpēc, ka dekonstruktīvisms saistās ar noteiktu opozīciju, spilgtu un bezkompromisu nostāju pret visu apkārtējo pilsētas ainavu, taču Lībeskinds šobrīd vēlas runāt par pozitīvākām lietām. Tā vismaz man Viļņā apgalvoja viņa preses aģents. Lībeskinda karjera ir unikāla tādā ziņā, ka viņš nesāka ar objektu būvniecību – ilgus gadus viņš necēla konkrētas ēkas, bet nodarbojās ar ideju formulēšanu, veidoja savu arhitektūras vīziju; arī zinātnisko grādu viņš ieguva tieši kā arhitektūras vēsturnieks un teorētiķis. Tikai tad, kad šajā laukā viņš bija izpelnījies reputāciju kā novators un cilvēks ar perspektīvu, viņam sāka piedāvāt arī reālus projektus.
Lībeskinda pirmās celtnes bija tieši muzeji. Pats nozīmīgākais projekts, kas viņu padarīja par to, kas viņš ir – arhitekts ar pasaules vārdu –, bija Ebreju muzejs Berlīnē. Darbs pie šī projekta aizsākās 1989. gadā, kad pašam Danielam bija jau pāri 40. “Tas ir pirmais muzejs Eiropā, kas bija veltīts šai katastrofai – Holokaustam, kas aiznesa ne tikai miljoniem ebreju, bet arī čigānu, homoseksuālistu un garīgi slimu cilvēku dzīvību – visu to, kas bija ārpus likuma. Tā bija veselas pasaules sagrāve – pasaules, ko bija pazinušas neskaitāmas paaudzes. Un, iespējams, neviens cits notikums nav izmainījis pasauli tā, kā šie šausmīgie laiki. Paskatieties uz Viļņu! Līdz Holokaustam šeit bija 120 sinagogu – tagad ir palikusi tikai viena.”
Ebreju muzejs Berlīnē. Foto: Miradortigre
Lībeskindam tie nav tikai tukši vārdi, bet arī viņa personiskais stāsts. Viņa vecāki bija Polijas ebreji, kas, bēgot no Holokausta, nokļuva Padomju Savienībā – Staļina lēģeru ledainajos apskāvienos. Pēc kara viņiem izdevās atgriezties Polijā, kur 1946. gadā Lodzā piedzima Daniels. Viņš bija ļoti muzikāls bērns un virtuozi pārvaldīja akordeona spēli. 11 gadu vecumā Daniels ar ģimeni emigrēja – sākumā uz Izraēlu, bet pēc gada – uz Ņujorku. Viņa tēvs lejas Manhetenā iegādājās nelielu veikaliņu; no šīs vietas labi varēja novērot Pasaules tirdzniecības centra torņu celtniecību. Berlīnes Ebreju muzeja atklāšana sākotnēji bija nolikta uz 2001. gada 11. septembri, taču Ņujorkā notikušās traģēdijas dēļ tika pārcelta.
“Muzejs ir radīts ap neesamību, ap tukšumu,” stāsta Lībeskinds. Šo ideju viņš attīstīja daudzkomponentu arhitektoniskā risinājumā, veidojot veselu kompleksu ar daudzveidīgiem telpiskiem “izteikumiem”. “Tur ir trīs ceļi, un viens no tiem aizved strupceļā. Tās iepriekšējās Berlīnes dead end. Tagad tā ir pavisam cita pilsēta. Muzeja telpa ir ļoti īpaša, ziemā tā netiek apkurināta un vasarā – atvēsināta. To pilda bijušās un topošās Berlīnes atbalsis… Taču kopumā konstrukcija organizēta ne jau ap kādu mākslu vai īpašiem materiāliem, bet ap to, kā tur nav –tiem vēsturiskajiem Eiropas pilsoņiem, kas tika iznīcināti genocīdā.”
Karaliskais muzejs Ontārio. Foto: Saku Takakusaki
Otrs pazīstamākais Lībeskinda projekts ir jaunais Pasaules tirdzniecības centrs Ņujorkā – vesels ēku un objektu komplekss, kas tāpat saistīts ar katastrofu un tās izraisītajiem pārdzīvojumiem – 2001. gada 11. septembri. Lībeskinda birojs Studio Daniel Libeskind uzvarēja ļoti nopietnā konkursā un 2003. gada februārī kļuva par galveno Pasaules tirdzniecības centra un apkārtējās teritorijas rekonstrukcijas darbu projektētāju. Viņa Berlīnē esošais birojs savu darbību pārcēla uz Ņujorku. Šobrīd, kā saka pats arhitekts, projekts ir pabeigts par aptuveni 85 procentiem. Arī šajā kompleksā Lībeskinds izvērsis arhitektoniskās izteiksmes spēku, no jauna atdzīvinot šo pilsētas daļu.
Taču Lībeskinds nestrādā tikai ar katastrofu piemiņu. Viļņas tikšanās laikā viņš stāstīja par kādu ķīniešu politiķi, reformatoru un rūpnieku Čžanu Čžidunu (1837–1909): “Šis cilvēks vēstures gaitā ir gandrīz aizmirsts, jo 60. gados Ķīnā viņa vārds tika īpaši noklusēts. Taču tieši viņš pēc daudzām viesošanās reizēm Eiropā kļuva par Ķīnas tēraudrūpniecības aizsācēju Uhaņas pilsētā. Viņš iepirka un pārveda turp veselas rūpnīcas…” Viena no tām šobrīd ir pārvērsta sabiedriskajā centrā un muzejā – šis bija Lībeskinda biroja pirmais projekts Ķīnā. “Lai gan nolasāmas asociācijas ar Ķīnas tradicionālo arhitektūru, ēka izskatās ultralaikmetīga, kādi, starp citu, ir visi Lībeskinda projekti. Monolītā celtne apšūta ar tērauda paneļiem, bet asimetriskie apjomi notur stikla torņus,” tā par šo projektu raksta arhitektūras kritiķi.
Čžana Čžiduna industriālais muzejs Uhaņā. Foto: Studio Daniel Libeskind īpašums
Laikmetīgās mākslas muzeja MO atklāšanas apmeklētājiem Lībeskinds rādīja vienu projektu pēc otra – muzejus, veselus pilsētu rajonus, privātmāju interjerus utt. Viņa darbi ir pozitīvā nozīmē dramatiski, pilni ekspresijas un perspektīvas. Man tie nedaudz atgādināja milzu laivas, kas iepeldējušas pilsētā, gigantiskus kruīzu kuģus lauzītos leņķos un neparastās proporcijās.
Arī mūsu saruna notika uz muzeja MO augšējā “komandtiltiņa” brīdī, kad lejā pie ēkas ieejas notika bērnu jauktā kora mēģinājums – tika gatavots par godu muzeja atklāšanai sacerētais vokālais skaņdarbs. Jautājumi un atbildes izskanēja, fonā skanot harmoniskai dziedāšanai. Lībeskinds runāja ātri, pārliecināti un smaidot, bet apkārt spīdēji neparasti silta rudens saule.
Viena no pirmajām nākamās ēkas struktūras skicēm, ko radījis Daniels Lībeskinds.
Jums ir nopietna muzikālā izglītība. Jaunībā jūs pat apsvērāt pievērsties profesionāla mūziķa karjerai. Vai pilsētas un ainavas jūs dzirdat skaniski? Kā, teiksim, jūs uztverat Viļņu?
Šeit ir ļoti harmoniski skanoša ainava. Viļņa galīgi nav pārslogota pilsēta. Muzikāli tā skan viegli un iedvesmojoši, un, manuprāt, to nosaka ēku proporcijām. Arī es centos atspoguļot Viļņas klasiskās apbūves proporcijas, taču mūsdienīgā izpildījumā. Kā pāršķeļot pašu celtni un veidojot tiešu kontaktu starp “iekšu” un “āru”. Apmeklētāji nav ieslēgti “kastē”, bet var no sirds izbaudīt pilsētas harmonisko panorāmu 360 grādos.
Kādu muzikālu noti jaunais muzejs ienes šajā harmonijā?
Domāju, ka katrs apmeklētājs atnes šo noti sev līdzi. Muzejs – tas ir arhitektūras dizains cilvēkiem. Tā nav celtne, kas dominē pār cilvēkiem, bet otrādi. Tāpēc apmeklētāji būs tie, kas dos ēkai savu skanējumu, savu mūziku. Gan jauni cilvēki, gan cilvēki gados, vietējie un iebraucēji, baltieši un tie, kas no tālienes – visi šeit jutīsies patīkami. Man tā liekas. Jo šī ēka skaidri un sajūtami ir saistīta ar pašas pilsētas šarmu.
Bet kā šis muzejs skan jums pašam?
Dzirdiet – tur lejā dzied koris?
Jā!
Viņi dzied… daudzas balsis vienotā harmonijā. Tas ir skaisti. Un ēkai, starp citu, ir lieliska akustika. Harmoniska skaņa… Nedomāju, ka šeit pastāv kaut kāda hierarhija. Harmonija ir gan antīkajā mūzikā, gan viduslaiku mūzikā… Mūsu gadījumā ir notikusi sava veida ēkas un tajā esošās mākslas sakrustošanās, turklāt šo jēdzienu mijiedarbība ietver tik daudz dažādu lietu. Šeit ir ļoti daudzveidīgas nianses… un tas var izraisīt apmeklētājos papildus interesi – par to, ko viņi šeit ieraudzīs, un par cilvēkiem, kurus viņi šeit satiks.
Kāda, jūsuprāt, ir laikmetīgās mākslas muzeja loma šodienas pilsētā? Ir cilvēki, kas to sauc mūsdienu “jauno baznīcu” – vieta, kur cilvēki dodas padomāt, atslēgties no ikdienības, satikt sev garā tuvus cilvēkus…
[Laikmetīgās mākslas] muzejs noteikti nav jaunā baznīca, taču tā ir svarīga kultūras institūcija, jo ikvienam ir iespēja tur ieiet iekšā un uzzināt kaut ko jaunu. Mūsdienu lietuviešu māksla tādā apjomā un veselumā, kā tā redzama Butku kolekcijā, nekad iepriekš nav bijusi publiski pieejama. Mēs redzam, ka pat komunistiskā režīma laikā cilvēki ir gleznojuši interesantas lietas. Man liekas, ka, šurp atnākot, cilvēkiem pašu acīm būs iespēja redzēt, kā mainījušies lietuvieši un viņu pasaules izjūta dažādos laika periodos. Tas ir ļoti iespaidīgi. Un tādam arī muzejam ir jābūt – ne jaunajai baznīca, bet vietai, kur var atnākt, lai uzzinātu kaut ko jaunu, satiktos ar draugiem, iedzertu pāris tasītes kafijas, paklausītos kādu muzikālu priekšnesumu. Tas, kā reiz, arī padara pilsētu nozīmīgu – ne grandiozas celtnes, bet aktīvas kultūras institūcijas.
Bet arī baznīcās cilvēki satiekas ar citiem cilvēkiem…
Mūsu sabiedrībā muzejs patiešām kļūst par tikšanās vietu, socializēšanās vietu, un tāda lomu spēlē arī baznīca. Taču muzejs piesaista arī tos cilvēkus, kuri šeit nedzīvo, kuri ir iebraukuši no citurienes. Un tieši par to arī ir šis muzejs. Tas ir jaunais Viļņas magnēts. Baltijas magnēts. Domāju, ka šurp brauks ļaudis no Ņujorkas un Tokijas, lai redzētu ēku un iepazītos ar tajā esošo mākslu.
Daudzos rakstos par jums ir pieminēts, ka jūs savulaik esot daudz interesējies par Žaka Deridā filozofiju. Tostarp arī pievērsies idejai par jaunām nozīmēm, kas rodas spilgtos pretstatos un dinamiskos kontrastos. Tas ir ļoti interesanti – kā filozofija ietekmē arhitektūru. Vai arī šajā ēkā ir šādi izteikti kontrastējoši elementi?
Protams, filozofija, zinātne, literatūra – tas viss arī ir daļa no arhitektūras. Ja nebūs filozofiskās, idejiskās padrēbes, iznāks tikai durvju un logu sakopojums. Un gan, piemēram, Renesanse, gan Viļņas baznīcas iemieso šo ideju par pilsētas garu, pasaules garu. Tieši par to manā izpratnē, lūk, ir arhitektūra. Un arī šajā ēkā tas ir – šīs sarežģītās attiecības starp iekšējo un ārējo. Nav tā, ka šeit jūs vienkārši ienākat un tad izejat. Celtne it kā viscaur pa diagonāli pazeminās, gaisma ienāk caur visneparastākajām vietām. Rodas sajūta, ka pati pilsēta ir daļa no ekspozīcijas. Tā nav mākslīgi izdomāta spēle, bet kaut kas, kas rodas no pašas Viļņas genius loci.
Man ļoti tuva ir doma, ka pie jaunas jēgas var nonākt caur kontrastu…
Taisnība. Šajā ēkā ir sava spriedze, tā nebūt nav vieta, kurp doties pagulēt vai darīt ko tamlīdzīgu. Kā ir, ziniet, tajās kastveida celtnēs, kur ieejot uzreiz velk uz miegu. Nē, šeit ir kaut kas dzīvs, tas atmodina prātu un miesu un ievelk mākslā. Mana ideja bija, ka šī celtne ir kā atvērta grāmata, šeit nekas nav iepriekš noteikts, viss atkarīgs no katra apmeklētāja paša – jauna vai veca, pieredzes bagāta vai pirmatklājēja.
Katra jauna celtne ir arī sava veida jauna struktūra. Kur jūs smeļat iedvesmu savām struktūrām un formām? Varbūt dabā?
Protams, ja paskatās uz MO ēku, tā atgādina lapu pie zara. Telpa it kā šķiet atvērta – šeit rodas ne tikai muzejs, bet arī sava veida publiskais teātris. Varat skatīties uz pilsētu, uztverot to kā mākslu. Varat uzkāpt šeit augšā, uz terases, un noskatīties kādu filmu vai performanci zem klajas debess. Tā ir izraušanās no ēku pierastās necaurskatāmības, kas vienmēr rada iespaidu kaleidoskopu. Mēs neesam viendimensionālas būtnes, mēs esam daudzdimensionāli. Un tāds ir arī šis muzejs.
Kas ir visspēcīgākais jūsu ideju avots?
Dzīve. Dzīve sastāv no daudzām lietām – sapņiem, dabas, pilsētām, kultūras. Un no tā arī rodas mani darbi. Tie nerodas no papīra lapas, tie rodas no dzīves.
Metropolitēna universitātes studentu centrs Londonā. Foto: Andrew Dunn
Vai idejas pie jums atnāk arī sapņos, kad pamostoties jāsaka – eureka!
Protams, idejām noteikti ir jāatnāk sapņos, lai radītu kaut ko fantastisku – kā no sapņa.
Bet, vai mēdz būt tā, ka, tikko piecēlies no gultas, jūs pierakstāt nosapņotu ideju?
Ne gluži. Vispirms ir jānonāk projekta vietā, tā jāiepazīst. Kā tas sākumā bija arī šeit – kaut kādas padomju laika celtnes tieši pie vecpilsētas. Mana ideja bija iepazīt vietas garu. Kaut kā paplašināt šo vēsturisko centru. Un var redzēt, ka muzeja ēka jau atstāj iespaidu uz to, kas notiek šeit apkārt. Rodas jaunas kafejnīcas, jauni veikali, sākas apkārtējo ēku renovācija. Tāpēc muzejs – tas nav tikai tev, tas ir visiem. Pilsētas iedzīvotāju dzīves kvalitātes celšanai.
Ko, jūsuprāt, nozīmē būt jaunam, kad pasaulē jau tik daudz ir izdarīts, tik daudz ideju realizēts?
Būt jaunam nozīmē palikt radošam, neieslīgt miegā. Mūsu pasaule ir tik fantastiska un satriecoša – zinātnē, mākslā, tehnoloģijās, visā, kas mums apkārt. Mēs dzīvojam pārsteidzošā laikmetā. Un tas arī ir radošuma avots – būt nomodā, pievērst uzmanību jaunajam un izmantot to tādā veidā, kas nestu labumu cilvēcei.
Tātad jūs esat optimistiski noskaņots par mūsu kopīgo nākotni?
Protams! Jā, ir kaut kādas tumšas ēnas un apdraudējumi. Taču vienalga es uzskatu, ka mēs dzīvojam dižā laikā. Mēs pārvarēsim visas šīs tumšās lietas, kuru ietekmi daži cilvēki acīmredzami pārspīlē. Pesimists var būt militārists, politiķis vai ekonomists. Bet arhitekts – tā ir profesija, kur ticēt nākotnei ir vienkārši jūsu pienākums.
Foto: Sergejs Timofejevs
