Foto

“Skaistumam ir ekonomiskais pamatojums”

Una Meistere

Intervija ar britu dizaineru, mākslinieku un biznesa novatoru Alanu Moru

07/08/2019

Alans Mors (Alan Moore) ir britu dizainers, mākslinieks un biznesa novators, kurš sevi dēvē par pasaules pilsoni. Viņš strādājis sešos kontinentos un sadarbojies ar ‒ vai sniedzis konsultācijas ‒ tādām kompānijām kā Hewlett-Packard, Microsoft, Coca-Cola, Google, H&M un citām. Savā grāmatu dizainera karjerā Mors veidojis katalogus daudziem labi pazīstamiem māksliniekiem, tajā skaitā ‒ Anselmam Kīferam. Viņš bijis pasniedzējs MIT Slouna vadības skolā, INSEAD un citās biznesa augstskolās. Un viņš sarakstījis vairākas grāmatas: Communities Dominate Brands: Business and Marketing Challenges for the 21st Century (2005), No Straight Lines: Making Sense of Our Non-linear World (2011) un Do Design: Why Beauty is Key to Everything (2016). Pēdējā ir kļuvusi par bestselleru un šogad laista klajā arī Amerikas Savienotajās valstīs. Tā ir oda skaistumam kā instrumentam; izzinošs un iedvesmojošs ceļvedis, kā radīt labākas un jēgpilnākas lietas, vienlaikus – personiskā un arī korporatīvā līmenī, apsverot, kas ir tas, ar ko mēs katrs papildinām pasauli, kā to darām un kāpēc. “Pasaulē vajag vairāk skaistu uzņēmumu. Mums ir klimata pārmaiņas un visas šīs pārējās lietas, un tas ir tieši tāpēc, ka mēs tā īsti neesam tiekušies pēc skaistuma,” saka Mors. Grāmatas rašanos iedvesmojušas viņa paša radoši eksistenciālās krustceles un savā ziņā tā pārvērtusi visu viņa dzīvi. Patlaban Mors ceļo pa pasauli ar iedvesmas lekcijām un radījis mācību programmu, kas pievēršas aktuālajām globālajām tendencēm, izkopjot jaunu skatīšanās veidu, lai saprastu skaistumu visās tā inkarnācijās.

Mēs tiekamies Ham Yard viesnīcā Londonā, kuras mākslinieciski bohēmiski eklektiskais un vienlaikus mājīgais interjers ir apliecinājums dizainam, kas rakstīts skaistuma valodā. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas, savā epastā saņemu Alana Mora dzejoli:

Gathering Language for a Symphony 

Walk out into the natural world            

Gather the light                                       

Feel the wind’s texture

Capture vowels of trees

Watch silver rhythms

Of flowing rivers

Notice geometric patterns

Of kites overhead

Find the weave of interconnecting paths

Below your feet

Your lens is beauty

Then write your symphony*


Alans Mors

Lasot jūsu grāmatu, man prātā iespiedās viens citāts. No vienas puses, tas ir ļoti vienkāršs norādījums, bet no otras ‒ ne vienmēr ir tik viegli panākt, lai tā notiktu. Jūs rakstāt: “Ja jūs nespējat aprakstīt jaunu galamērķi, jūs tajā nekad nenonāksiet.” Es gribētu jums pavaicāt, kāpēc jūs sarakstījāt šo grāmatu par skaistumu? Mēs visi zinām, ka ar skaistumu saistīti tik daudzi stereotipi, un tas ir vārds, kas pats par sevi ir savā ziņā diezgan liela klišeja.

Tā gan ir, gan nav. Tātad ‒ stāsts patiesībā ir tāds, ka 2015. gadā es apsēdos rakstīt grāmatu. Varētu teikt, ka pirms tam es savā dzīvē gāju cauri ne sevišķi labam posmam. Es biju piedzīvojis pamatīgu nervu sabrukumu un piedevām vēl pats nebiju skaidrībā par to, kāds ir mans mērķis un ar ko es vispār nodarbojos. Jaunībā es visai agri uzsāku mākslinieka karjeru un sadarbojos ar dažādām lieliskām galerijām. Vēlāk pievērsos reklāmai un biju pazīstams kā spilgts novators tajā, kā es redzu lietas un spēju atrast risinājumus, plānus un ceļus, kas uzņēmumiem un zīmoliem ļauj gūt panākumus. Un pēc tam es šajā sakarā piedzīvoju visīstāko atklāsmi ‒ kā apustulis Pāvils ceļā uz Damasku.

Manu acu priekšā pavērās pasaule, kurā laimi mēra materiālo labumu patēriņa izteiksmē. Un es jutos tā, it kā stāvētu “Titānika” mašīntelpā, izmeties līdz jostasvietai, un tik stumju kurtuvē ogles, lai kuģis brauktu vēl ātrāk... un tas kas no tā visa iznāk, nav laimīgas beigas. Un es ar to vairs nevēlējos nodarboties. Tā tiešām bija ļoti akūta krīze. Savā ziņā tas varbūt bija pats melnākais posms manā mūžā. Es tobrīd jutu, ka atrodos kaut kur ļoti tālu no mājām, un man vajadzēja tikt atpakaļ pašam savā dzīvē.

Kaut ko tādu es savā mūžā esmu piedzīvojis vairākas reizes. Es it kā ieeju dziļi sevī, es vairs neskatos uz apkārtējo pasauli un vislielākajā nopietnībā jautāju, kas mani aicina. Un prātā ataust divas atmiņu ainas. Vienā es esmu mazs zēns un rotaļājos pludmalē, kaut kur Kornvolā, kopā ar savu ģimeni. Mēs bijām ģimenes brīvdienās, un mana mamma bija pavisam mierīga un atbrīvota; tas bija visai neparasti, jo viņa parasti tik ļoti raizējās par to, ar ko mūs pabarot un tamlīdzīgi. Man liekas, mūsu attiecībās bija diezgan daudz spriedzes, tāpēc es jūtīgi uztvēru arī citu cilvēku reakcijas. Bet šajā pludmalē man vienkārši bija liels prieks redzēt, ka viņa ir laimīga. Mans tēvs vienmēr bija ļoti skaists un dzīvespriecīgs cilvēks. Es spēlējos ar brāli un māsu, spēlējos pludmalē ar rotaļlietām, un man tas sagādāja lielu prieku. Un šī atmiņu aina man pastāstīja, ka tieši tāds ir mans visdziļākais priekšstats par skaistumu ‒ būt mierā ar sevi, mierā ar pašiem mīļākajiem cilvēkiem.
Un otra atmiņu aina, pie kuras es vērsos, bija Trafalgarskvēra Nacionālajā galerijā. Bērnībā vecāki bieži veda mūs uz muzejiem. Es atceros, kā stāvēju kādas tiešām lielas reliģiska satura gleznas priekšā, laikam jau tās mērogu vai izmēra apburts, un skatījos uz tajā attēlotā vīra apmetņa neiespējamo zilumu. Desmit gadu vecumā man nebija tādas leksikas, lai, atgriezies mašīnā, es varētu pateikt: “Jā, un starp citu ‒ tas brīnišķīgais zilais apmetnis...” Bet šis pārdzīvojums man pastāstīja, ka, acīmredzot, pastāv arī kāda cita veida skaistums.

Skaistums var piešķirt lietām savu nemirstību. Viss šajā pasaulē ir cilvēka veidots, un arī reliģija ir sava veida dizains. Tie mīti, naratīvi, ideju sistēmas un vides, kurās mēs mājojam. Un piedevām visam skaistums manā izpratnē ir dziedējošs, lolojošs spēks. Un tas runā par dzīvi, kuru būtu vērts dzīvot. Par to es sarakstīju šo grāmatu. Man likās, ka savā ziņā viss, ko es esmu darījis, pakārtots centieniem ienest šajā pasaulē skaistas lietas. Sākotnēji ‒ strādājot par grāmatu noformētāju, jo šajā profesijā tu vienmēr sniedz pakalpojumu kādam citam, un man šķiet, ka tas arī iekodēja manī šo ideju par amatnieka darbu. Amatnieks ir miera nesējs un civilizācijas veidotājs. Un daudzējādā ziņā mēs esam pazaudējuši skaistuma valodu.

Kā jums liekas, kurā brīdī mūsu civilizācija zaudēja šo valodu?

Ziniet, ir tāds teiciens ‒ “What gets measured gets made.” Ko mēra, to uztaisa. Man liekas, ka ir noticis kaut kāds reāls pārrāvums, jo mēs parasti runājam par to, ka cilvēkam ir piecas maņas. Taču patiesībā šīs maņas pastāvīgi darbojas kopā un dažādās kombinācijās. Tāpēc drīzāk jau varētu teikt, ka mums ir 32 maņas vai pat vēl vairāk. Un tās visas ir kvalitatīvas, ne kvantitatīvas. Mēs neuztveram pasauli caur kvantitatīvu prizmu. Tā ir kvalitatīva. Un tomēr dīvainā kārtā pilnīgi viss šai pasaulē tiek kvantificēts ‒ mērīts.

Ir tāda lieliska grāmata, Leonarda Šleina The Alphabet Versus The Goddess, un tajā izteikta doma, ka līdz ar 26 burtu alfabēta izgudrošanu pasaule pārvērtās no sievišķi centriskas uz vīrišķi centrisku, ar visām no tā izrietošajām sekām. Līdz tam visas lielākās reliģijas bija būvētas ap sieviešu dzimuma dievībām. Un tad nāk pavērsiens, kad viss pārorientējas uz vīrišķo.

Mēs esam izkrituši no dabas, jo vairs neesam ar to saistīti tādā veidā kā reiz bijām. Jā, un laikam jau šajā punktā es pasaku, ka skaistumam ir ekonomiskais pamatojums. Patiesībā pats labākais ekonomiskais pamatojums pasaulē ir skaistums, jo universa likumi ‒ gan kosmiskā, gan atomu līmenī ‒ taču ir skaisti. Einšteina relativitātes teorija vai Pola Diraka teorijas par atomu daļiņu mijiedarbību ‒ tie ir skaisti universa simetriskās darbības apraksti. Un neviens pats atoms neiet zudumā. Skaistums var strādāt kosmiskā mērogā, skaistums var strādāt mikromērogā. Būtiskais ir atdzimšana, reģenerācija. Būtiski ir tas, kā mēs uztveram visas šīs lietas, kas ir pasaulē. Ja mēs varam būt skaistāki savās domās vai savā darbībā, mēs atradīsim pasaulē vairāk skaistuma.

Daudzi pētījumi parāda, ka mūsu DNS ir ieprogrammēta mīlēt dabisko pasauli, jo tā mums stāsta par auglību. Ziedi, pat nogriezti ziedi sarunājas. Tie saka ‒ ne jau mūsu acīm, bet mūsu neironu algoritmiem ‒, ka šī ir auglīga zeme. Te mēs varam zelt, te mēs varam plaukt. Tīri virspusējā līmenī valda daudz maldīgu priekšstatu par skaistumu. Amerikāņu filozofs un dzejnieks Ralfs Valdo Emersons teica: “Skaistums aizved mūs no virspusējā uz lietu dziļākajiem pamatiem.”

Umberto Eko reiz rakstīja, ka skaistums ir savā ziņā garlaicīgs, jo tas ir ļoti paredzams, bet ar neglītumu tā nav.

Man liekas, ka par to var strīdēties. Bet tas ir fakts, ka nevar būt Lūka Debesgājēja bez Dārta Veidera. Nevar būt dienas bez nakts. Ja pasaulē nebūtu neglītā, tajā nevarētu būt arī skaistā.

Viss, kas šajā pasaulē kļuvis par svarīgiem atklājumiem, sasniegumiem, ir radīts, pateicoties neatlaidībai un optimismam. Un mūsu uzdoto jautājumu kvalitātei. Katru dienu mums jāizdara izvēle par to, kā mēs to nodzīvosim. Vai tu sāc dienu ar naidu sirdī? Un tam patiesībā pamatā ir tas, vai tu sāc dienu ar naidu pret sevi. Jo savā ziņā tas ir moments, kas izšķir ļoti daudz ‒ tas, ko tu ienes šajā pasaulē. Droši vien tāpat varētu paraudzīties uz to, ko dara reliģija un tamlīdzīgi. Visas reliģijas saka vienu un to pašu, atšķiras tikai interpretācijas. Bet cilvēce jau ļoti, ļoti sen sapratusi, ka mēs kā suga varam būt visai neglīti. Es vienmēr esmu teicis, ka mūsos ir 51 procents labā un 49 procenti sliktā. Ļoti sliktā. Un tā ir nebeidzama cīņa. Labais pret ļauno un tādā garā.

Es nedomāju, ka ienest šajā pasaulē lielāku skaistumu ir vājums; patiesībā tas ir neparasti liels spēks. Un es tiešām ticu idejai, ka nemirstību lietām piešķir skaistums. Bet tas ir ļoti smags darbs. Neglītais, manuprāt, nāk pavisam vienkārši. Savā ziņā katra grāmata, ko es sarakstu, katrs mākslas darbs, ko kāds rada ‒ tas ir gandrīz tikpat kā dzemdēt. Un reizēm ar to saistīts zināms risks.

Runājot par mantojumu, ko mēs aiz sevis atstājam, un par ētiku ‒ risks ir arī sarakstīt grāmatu un tā papildināt universu, jo tas var būt pilnīgi bezjēdzīgi. Zināmos gadījumos arī grāmatu var uzskatīt par kaut ko līdzīgu atkritumiem.

Jā, tā ir taisnība. Grāmata, ko es sarakstīju pirms šīs, saucās No Straight Lines: Making Sense of Our Non-linear World, un es tai veltīju septiņus gadus, strādājot pa vidu dažādiem citiem projektiem. Es pavadīju daudz laika materiāla izpētei. Man liekas, mēs pārdevām varbūt kādus 5000 eksemplārus, un tas nebija slikti. Bet svarīgi ir tas, ka es šajā grāmatā ieguldīju ļoti daudz, taču rezultātā nesaņēmu no tās atpakaļ to, ko vēlējos. Tas ir interesanti, jo, izvēloties, kā to rakstīt, es tā īsti neklausīju savai sirdsbalsij. Un tas jau atkal ir mākslinieciskās jeb radošās pieejas jautājums.

Rakstot Do Design: Why Beauty is Key to Everything, es nolēmu, ka tiešām svarīgas ir trīs lietas. Pirmā ‒ ka grāmatā nebūs nevienas pašas negatīvas idejas. Tas nenozīmē, ka es neesmu dusmīgs. Pasaule mani dzen izmisumā; savā ziņā jau tas pieder pie šīs grāmatas sarakstīšanas modus operandi. Bet es zinu vienu ‒ ja tu apgrozies Dalailamas tuvumā, ar tevi notiek kaut kas labs. Un man likās ‒ šajā grāmatā jābūt kaut kam tādam, uz ko man pašam jātiecas. Es to nepratu noformulēt, bet gribēju uz to tiekties. Otrā lieta ‒ grāmatā nebūs nekāda žargona. Grāmata būs sarakstīta tā, lai katrs, kurš to paņem, saprastu, ko es mēģinu pateikt. Un pēdējais lēmums, ko es pieņēmu, bija tāds ‒ ja būs vajadzīgi tikai 50 vārdi, lai pateiktu to, ko es vēlos, tad tie būs labākie 50 vārdi, kādus es spēju uzrakstīt. Būtībā mana apņemšanās bija mēģināt ielikt šajā darbā vairāk dzejas. Tas arī ir interesanti. Man patīk dzeja, bet te vairāk bija runa par atgriešanos pie tā, ko dzeja dara. Manās acīs dzeja ir viena no augstākajām artikulācijas formām. Dzejā iespējams atrast ceļu uz patiesības dziļāko būtību, un šī saikne starp patiesību un skaistumu man arī bija ļoti svarīga.

Un tie ir arī jēdzieni, par kuriem cilvēki sev neļauj nopietni runāt. Viņi domā, ka patiesībai jābūt zinātniskam faktam vai tamlīdzīgi, bet īstenībā skaistums ir savā ziņā noslēpumains. Taču mēs visi to sajūtam, mēs visi to pazīstam. Un tā nav doma, kas tiek domāta; tās ir jūtas, kas tiek justas. Un visi zina, ka tā ir patiesība.


Do Design. Why beauty is key to everything, Alans Mors

Kā jūs jutāties, kad bijāt pabeidzis savu grāmatu? Vai jūs palaidāt vaļā to nastu, ko nesāt pirms tam, vai arī tas ir kaut kas tāds, kas vēl joprojām ir ar jums?

Man liekas, ka šis darbs vēl turpinās. Tas ir kaut kas līdzīgs psihoterapijas seansam, kad es apguļos uz psihoanalītiķa dīvāna. Taču manā gadījuma, man šķiet, tas bija lielā mērā saistīts ar profesionālas neveiksmes sajūtu. Es biju uzstādījis sev ļoti augstu latiņu un, kad neizdevās to aizsniegt, nopietni ķēros pats sev pie rīkles. Sarežģīta ģimenes vēsture un tādā garā. Interesanti, ka, man šķiet, es tagad esmu uzsācis tādu kā četru stadiju progresa un izaugsmes procesu, kas patiesībā... Tajā ir arguments par labu skaistumam. Tad ir darbs, kas jāiegulda, lai kļūtu par labāku cilvēku.  Tad ir darbs, kas jāpaveic, lai kļūtu par labāku līderi. Un tad ir darbs, kas nepieciešams, lai kļūtu par labāku radītāju.

Kad es saku “radītājs”, es domāju ‒ jūs varat būt mākslinieks, jūs varat būt keramiķis, jūs varat vadīt nelielu uzņēmumu, un tā tālāk; svarīgi ir tas, ka jūs ienesat šajā pasaulē kaut ko labu. Mēs paši sarakstām naratīvu par sevi. Lūk, kas es esmu, lūk, no kurienes es nāku, lūk, kas ar mani ir noticis. Tas ir ego. Un ir jāpaveic tiešām smags darbs, lai tiktu no tā vaļā.

Un savā ziņā tas mani arī vilina. Ir kāda sieviete, kura mani ārkārtīgi ieinteresējusi. Viņas vārds ir Jona Kvana (Jeong Kwan), un viņa ir dienvidkorejiešu dzenbudistu mūķene, kura gatavo tempļa virtuves ēdienus. Ir tāds Netflix dokumentālo filmu serāls Chef’s Table, un viena no sērijām ir par viņu, par viņas dzīvi, par to, kā viņa gatavo ēst. Tas ir satriecoši. Programmas sākumā viņu stāda priekšā ar šādiem vārdiem: “Jona Kvana ir mūķene. Viņa ir augstu garīgās attīstības līmeni sasniegusi budiste. Viņa ir ārkārtīgi līdzcietīga, un viņa arī lieliski gatavo ēdienu.” Es cilvēkiem vienmēr saku, ka viņiem šī filma jānoskatās trīs reizes. Pirmo reizi vienkārši skatieties. Un tad, tāpēc, ka filma ir ar subtitriem, otrajā reizē lasiet, ko viņa saka. Nogrieziet skaņu un vienkārši lasiet. Es sēdēju un pat pierakstīju visu, ko viņa sacīja. Un trešajā reizē vērojiet, kā viņa kustas. Tikai cilvēks, kurš sevī atradis tik lielu mieru, spēj kustēties ar tādu grāciju un precizitāti. Un tas mani ārkārtīgi spēcīgi uzrunāja. Filmā viņa saka: “Kad runa ir par ēdienu, tas, ko mēs patiesībā ēdam, ir dalīšanās.” Viņa mani pamudinājusi aizdomāties par visām šīm lietām.

Taču kaut kas sevišķs ir arī tajā, kā Kvana gatavo ēdienu. Klosterī mūķenēm nav atļauts lietot ķiplokus, dažādus sīpolus vai puravus, jo tie nav labi garīgajai karmai. Slavens Ņujorkas restorānu kritiķis, kurš atbraucis viņu apciemot, ir pārsteigts par to, kā Kvana savos veģetārajos ēdienos spēj izcelt tik fantastiski smalkas un intensīvas garšas nianses, neizmantojot šādus tradicionālus aromatizēšanas līdzekļus. Viņas dzīves ceļš mani dziļi fascinē. Lielais vairums no mums dzīvo pašā virspusē. Nekur dziļāk mēs neejam. Protams, mēs lietojam alkoholu, medikamentus un tamlīdzīgi. Taču mēs neejam nekādos dziļumos, lai noskaidrotu, kas mēs varētu būt.

Vai esat kādreiz izmēģinājis ajavasku? Šis senais tradicionālais līdzeklis, ko Dienvidamerikas indiāņi gadsimtiem izmantojuši, lai nezaudētu saikni ar dabu un dziļākajiem eksistences līmeņiem, šobrīd piedzīvo jaunu populāritātes vilni arī Rietumu pasaulē.

Nē, bet tas mani interesē; man gribētos kaut ko tādu izmēģināt. Es esmu diezgan daudz nodarbojies ar jogu. Un ar meditāciju; es tai periodiski esmu pievērsies un tad atkal pametis novārtā. Grāmatā es rakstu par tibetiešu kaligrāfu Taši Manoksu. 22 gadu vecumā viņš kļuva par tibetiešu mūku un pavadīja 17 gadus tibetiešu klosteros. Viņš runāja par to, ka, ja viņa ķermenī radās kādas emocijas, tās aizplūda pa viņa roku līdz plaukstai un tālāk pa otas kātu līdz pašam galiņam. Viņš tādā veidā visas savas emocijas atstāja uz papīra.
Dusmas un visas pārējās tamlīdzīgās emocijas var izmantot kā izejvielu savai jaunrades motivācijai. Bet es domāju, ka radīšanas akts patiesībā ir sava veida meditācija. Tev savā ziņā jāatrodas kaut kādā pilnīgi citā vietā. Nesen es sāku taisīt plakātus ar koka klišejām. Tas ir vesels process ‒ izdomāt, kā visam jāizskatās, jānoziež klišeju klucīši ar tinti, jāuzspiež tie uz papīra ‒ un pēkšņi tu jau esi nonācis meditatīvā stāvoklī.

Jūs noteikti zināt, Deividam Hjūmam un Imanuelam Kantam bija tāda slavena diskusija par viņu atšķirīgajiem uzskatiem attiecībā uz mākslas subjektivitāti vai objektivitāti. Hjūms piekrita teicienam “beauty is in the eye of the beholder”, proti, to nosaka uzlūkotāja uztvere, bet Kants teica, ka skaistuma izpratne atkarīga no personīgās pieredzes, tomēr kaut kādā mērā tiek pieņemts, ka citi tai piekritīs.

Jā, protams, mēs varam šeit visus nostādīt rindā un norādīt uz cilvēkiem, kuri mums šķiet pievilcīgi. Tātad tajā ir kaut kāds pievilcīguma elements, lai kāds būtu iemesls. Taču es piekrītu ‒ man arī liekas, ka tur slēpjas kaut kas dziļāks. Vēl viens veids, kā to aplūkot, ir saistīts ar skaistuma valodu.
Savās darbnīcās es aicinu cilvēkus izmēģināt nelielu vingrinājumu ‒ kāda ir skaistuma valoda? Un tas mūs noved atpakaļ pie jautājuma, kā es uzlūkoju pasauli. Kā es tajā redzu sevi? Un tas ir jautājums, uz kuru grūti atbildēt. Taču tas pamazām vien sāk atsegt kaut ko interesantu. Tātad runa ir par dažādiem slāņiem. Ja atsaucamies uz Šreku: kad ēzelis Šrekam jautā, kā tas ir ‒ būt briesmonim, Šreks atbild, ka briesmoņi ir kā sīpoli. Ēzelis nesaprot. Un tad Šrekam jāpaskaidro, ka briesmoņiem, tāpat, kā sīpoliem, ir daudz kārtu. Zem katras kārtas slēpjas nākamā, un tā tālāk.

Bet es domāju, ka skaistuma valoda ir līdzcietības valoda. Empātijas valoda. Kā reiz teica izcilais brazīliešu fotogrāfs Sebastjāu Salgadu (Sebastião Salgado): “Realitātei ir milzīgs kadra dziļums”. Viņš pavadīja savu mūžu, uzņemot satriecošas fotogrāfijas, kurās iemūžināts genocīds, zelta raktuves un naftas lauki, un tad viņš pavērsa savu objektīvu pret planētas pēdējām neizpostītajām un civilizācijas neskartajām vietām un cilvēkiem, kuri tajās dzīvo. Viņa darbi parāda visdziļāko patiesību. Un man tie ir arī stāsti par to neiedomājamo empātiju, ar kādu viņš uzlūko savās fotogrāfijās iemūžinātos cilvēkus. Ir tāda filma, The Salt of the Earth (2014), ko uzņēmuši Vims Venderss un Žuljanu Ribeiru Salgadu (Juliano Ribeiro Salgado); tā ir dokumentālā filma, kas veltīta fotogrāfam Salgadu. Un ja jūs paklausāties, kā viņš runā, jūs dzirdat, ka viņa balsī nav ne mazākā naida vai nosodījuma. Un es saku cilvēkiem: “Mans uzdevums jums ir turpmākās stundas laikā neko un nevienu nevērtēt, nenosodīt.” Un tad cilvēki saprot, ka viņu dzīvēs visu diktē tieši vērtējums. Budistu nirvānas princips patiesībā māca, ka vērtēšana ir ciešanu paveids.

Un es domāju, ka skaistums ir bezgalīgs. Atgriežoties pie universa tēmas ‒ tajā ir bezgalība. Turpretim dusmas un naids ir toksiski. Jā, var teikt, ka tie deg ar daudz lielāku kvēli. Dusmas un naids jebkam var piešķirt milzīgu enerģiju, taču savā būtībā tie ir ārkārtīgi postoši. Ja mēs paraugāmies, kas šobrīd pasaulē notiek ar politiku ‒ tā nav cilvēku valoda. Tā nav empātijas valoda. Tā nav līdzcietības valoda. Tā ir citādības valoda. Tā ir upuru valoda. Ja es gribētu to noformulēt ar zināmu iejūtību, es sacītu, ka cilvēkus mulsina tā pasaule, kurā viņi dzīvo. Viņi nesaprot, kas īsti notiek. Un ir citi cilvēki, kuri samērā ciniski šo situāciju izmantojuši.

Tāpēc es katru dienu Twitter vai Instagram pasaku kaut ko, kas saistīts ar skaistumu. Es varētu simts reizes dienā tvītot par to, cik neglīts ir tas, kas mums visapkārt, taču realitāte ir jautājums: “Ko tu ienes šajā pasaulē?” Augsts empātijas un līdzcietības līmenis ir brīnišķīgs veids, kā uzņemties līdera lomu, taču naida valoda kļūst arvien intensīvāka. Un es negribu piedzīvot, ka karš kļūst par kaut kādu pārstartēšanas punktu, kas vajadzīgs, lai cilvēki pēkšņi aizdomātos par to, ko mēs cits citam nodarām.

Vai jūs redzat, kā māksla varētu spēlēt zināmu lomu skaistuma atkalatklāšanas procesā?

Interesantā kārtā es domāju, ka varētu būt iespējami dažādi ceļi. teiksim, Ai Veiveja filma Human Flow bija ļoti spēcīga. Tāpēc, ka, būdams cilvēks, kurš daudz strādājis medijos, es saprotu, ka viss ir mediēts, pasniegts mums pastarpināti. Tā pilnīgi skaidri tas man atausa kādu dienu pirms divdesmit pieciem gadiem. Es biju ieradies Keiptaunā, lai filmētu Diet Coke reklāmas klipu. Es, protams. biju uzaudzis, skatoties televīzijas pārraides, kā melnādainie dienvidafrikāņi pretojas aparteīdam un cīnās ar to ‒ Keiptauna liesmās, spridzekļi, asaru gāze, bojā gājušo līķi uz ielām vai restorānā. Bet nu mēs ieradāmies Keiptaunā, un pirmais, ko es ieraudzīju, bija neaprakstāmi skaistais Teibla kalns.

Tālāk mēs braucām cauri būdiņu rajoniem un dažos pat apstājāmies, lai pafilmētu. Ak debess. Ziniet, es sapratu, ka esmu redzējis tikai kādus piecus procentus no realitātes. Ja uzfilmētais materiāls ir mediēts, es netieku klāt pieredzējuma patiesajai būtībai. Tāpēc man šķiet, ka ļoti svarīgs ir neracionalizēts, viscerāls pārdzīvojums.

Kembridžā ir mākslas galerija Kettle’s Yard, ko dibinājis britu kolekcionārs, nelaiķis Džims Īds (Jim Ede). Viņš savulaik cīnījās Pirmajā pasaules karā un kaujas laukā cieta no indīgajām gāzēm. Viņš savā mūžā bija redzējis daudz šausmu, daudz nelietību, tāpēc viņa mērķis, atverot Kettle’s Yard, bija atlasīt ‒ kolekcionēt un pasūtīt mākslas darbus, kas būtu skaisti ‒ katrs savā veidā. Viņa sieva Helēna spēlēja klavieres, un viņi galerijā rīkoja arī mūzikas vakarus. Galerija kļuva par kultūras saietu vietu; viņš sacīja, ka skaistums arī ir veids, kādā dziedēt rētas.
Es domāju, ka mākslinieki savā ziņā ir mūsu kultūras pasaules astronauti. Viņi pievērsās LGBT jautājumiem pirms divdesmit gadiem, kad tā ne tuvu nebija tāda meinstrīma tēma kā šodien. Ķermeņa transformācija, identitāte, un tā tālāk. Šajā ziņā ne visa māksla ir skaista. Jo tā nodarbojas arī ar kaut ko citu, proti, uzdod ļoti dziļus jautājumus par mūsu lomu kā cilvēciskām būtnēm, kas dzīvo šajā pasaulē. Taču māksla noteikti spēlē svarīgu lomu, liekot mums pārskatīt savas intereses un dzīvesveidu. Jautājums ir, kā padarīt to pieejamāku. Un uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes, un man šķiet, ka tas ir traģiski. Īpaši tajā Lielbritānijā, kādā mēs dzīvojam šodien ‒ valstī, kurā kultūra, māksla, mūzika un tā tālāk tiek arvien lielākā mērā uzskatīta par kaut ko neobligātu salīdzinājumā ar absolūti nepieciešamajiem zinātnes faktiem, angļu valodu un tamlīdzīgi. Un man liekas, ka tas ir galīgi nepareizi ‒ ka ir tieši otrādi. Kā mēdz teikt ‒ kad civilizācija sabrūk, pāri paliek tikai māksla.

Mēs taču gribam, lai cilvēki ir tik radoši, cik viņi spējīgi būt. Starp citu, bija tāds pētījums, kas parādīja ‒ pastāv 2,85 reizes lielāka iespēja, ka Nobela prēmijas laureātam ir kāds māksliniecisks vai amatniecisks vaļasprieks nekā vidusmēra zinātniekam.


Show me something beautiful/Parādi man kaut ko skaistu. Alans Mors

Cilvēki mūsdienās ir visai pragmatiski un mūžam meklē jaunus instrumentus. Kādi būtu paši svarīgākie instrumenti, kas palīdzētu atgriezties pie skaistuma?

Es reiz iepazinos ar sievieti vārdā Fiona Reinoldsa. Viņa bija Nacionālā tresta direktore (līdz 2012. gadam ‒ Red.) un tagad ir Kembridžas Universitātes Emanuela koledžas dekāne. Viņa visu mūžu iestājusies par dabisku skaistumu mūsu vidē. Viņa sarakstījusi grāmatu The Fight for Beauty: Our Path to a Better Future (2017), kas ir viņas stāsts par centieniem pasargāt Lielbritānijas nacionālo vidi no pašām noziedzīgākajām kapitālisma galējībām. Un šajā grāmatā ir tādas lieliskas rindas, kurās teikts, ka cilvēka garam ir nepieciešams skaistums un, ja vien tam tiek dota kaut niecīgākā iespēja, tas tiecas meklēt šo skaistumu vēl un vēl. Tagad salieciet to kopā ar Nobela prēmijas laureātu Franku Vilčeku, kurš sarakstījis grāmatu A Beautiful Question: Finding Nature’s Deep Design. Viņš saka: “Nobaudījuši skaistumu, kas mājo pašos pasaules pamatos, mēs alkstam to sajust atkal.” Man liekas, ka skaistums vienkārši ir mums apkārt. Cilvēkiem vienkārši atkal jāatrod uz to ceļš un jāsaņem atļauja to darīt.

Un tas mani atkal aizved pie amatniecības pasaules. Un lietu darināšanas. Un sajūtas, ka tavs darbs ir svarīgs un tiek novērtēts. Kāda mana draudzene rakstīja maģistra darbu par eudaimoniju un jaunradi. Viņa izvaicāja veselu spektru visdažādāko cilvēku un iedziļinājās lietās, kas saistītas ar jaunradi, identitāti un radīšanu, garīgo labklājību un garīgo veselību. Savā ziņā, ja paskatās, teiksim, uz amatniecības tipa darbu, liela daļa no tā sakņojas pašā cilvēka psihē. Tā cilvēkam saka: “Man ir jārada.”

Katru dienu mēs savu pasauli papildinām ar jaunām lietām, un lielākā daļa no tām nav darinātas, domājot par funkcionalitāti, skaistumu un amatniecības būtību. Liela daļa ir vienkārši kārtējais produkts. Šīs lietas ienāk pasaulē un mūsu dzīvē un tad atkal aiziet. Kā “ātrā mode”.

Lai to apturētu, būtu vajadzīgs zināms laiks. Savā ziņā, protams, visa ekonomika balstīta idejā, ka mēs vienkārši turpinām patērēt. Bet tajā pašā laikā notiek arī daudzas interesantas lietas. Teiksim, uzrodas visi šie jaunie zero-waste, bezatkritumu veikali. Manā jaunībā uz veģetārismu vēl raudzījās kā uz dīvainību. Tagad daudzi ir vegāni. Tāpēc man liekas, ka mēs tam tuvojamies.

Un vēl es domāju par to, ka, ja mēs paskatāmies uz visiem šiem Eiropas un, protams, Ziemeļamerikas stingrās līnijas politiķiem ‒ tiem, kuri pārstāv cilvēku bailes, raizes un tamlīdzīgi ‒, visi šie cilvēki ir jau zināmos gados. Nezinu, vai jaunāki cilvēki tiešām raugās uz pasauli tādām pašām acīm kā šie politiķi. Teiksim, Ņujorkas kongresmene Aleksandrija Okasio-Kortesa un Masačūsetsas senators Eds Markijs, kuri grib ieviest Jauno zaļo kursu  ‒ plānu, kas pievērstos ASV  oglekļa dioksīda emisiju izskaušanai un likvidētu atkarību no fosilā kurināmā, vienlaikus piešķirot jaunu sparu amerikāņu ekonomikai. Šie jaunie ļaudis vēlas dzīvot citādā pasaulē. Tāpēc es ceru, ka pēc gadiem desmit vai piecpadsmit būs sācies kaut kas pavisam cits ‒ pasaules pārveidošana par vietu, kurā mēs gribam dzīvot.

Jūs savā grāmatā pieminat kādu šķietami vienkāršu, taču būtiski svarīgu lietu. Jūs rakstāt, ka nekad neesat zaudējis savu zinātkāri, jo tā dzīvē ir pats svarīgākais.

Man liekas, ka zinātkārei manā dzīves ceļā vienmēr bijusi svarīga loma. Es atceros, kā pavisam agrā bērnībā kopā ar tēvu biju saimniecības preču veikalā. Tur bija peļu slazds, un tēvs teica: “Tikai nekādā gadījumā nebāz tur pirkstu.” Man, protams, vajadzēja izdarīt tieši to. (Smejas.) Un tas ļoti sāpēja. Par laimi, slazds nesalauza man pirkstu. Bet šī zinātkāre, gatavība mainīt savas domas, paraudzīties uz pasauli citām acīm... Savā ziņā man laikam veicies, ka bijusi iespēja tik ārkārtīgi daudz ceļot pa pasauli. Un tas man ir sagādājis lielu prieku. Dažādos līmeņos ‒ gan redzēt, ka pasaule ir tik dažāda, gan arī to, ka visiem cilvēkiem kopīga kaut kāda universāla vajadzība tikt mīlētiem. Kā saka Taši Manokss: “Visi grib būt laimīgi, un visi grib būt brīvi. Bet kā būt laimīgiem un kā būt brīviem ‒ tas ir pats smagākais uzdevums.”

Lasot jūsu grāmatas ievadu, jāteic, mazliet šaubījos, vai tā ies dziļumā, vai arī paliks vairāk tādā kā pamācību līmenī.

Es gribēju drīzāk izgaismot taku, pa kuru cilvēkiem iet, nekā dot kaut kādus precīzus norādījumus, kā rīkoties. Vajadzēja kaut ko tādu, kur cilvēki paši varētu ieguldīt savus pūliņus.

Vienmēr gan pastāv arī jautājums ‒ kur ir tas punkts, kur beidzas skaistais un sākas neglītais? Šī robeža ir visai grūti notverama.

Savās lekcijās es parasti vispirms pastāstu par sevi, savu pagātni. Par savu nervu sabrukumu un tamlīdzīgi. Un tad es saku ‒ ar ko lai sāk runāt par skaistumu? Tā ir plaša tēma, cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Bet es domāju, ka jāsāk, lūk, ar ko. Es aicinu visus klātesošos aizvērt acis un iztēloties, ka viņi ir kosmosa kuģī un sēž līdzās Mēness moduļa pilotam Edgaram Mičelam, un viņš saka, lai viņi paraugās pa logu. Un pa logu viņi redz Sauli, un Mičels viņiem saka, ka, ieraugot to pirmo reizi, viņu absolūti satriecis ieraudzītā skaistums. Es to esmu izmēģinājis vairākas reizes, un tas vienmēr nostrādājis. Katra cilvēka kosmosa kuģis ir pilnīgi citāds, un viņi visi to patiešām iztēlojas materializētu. Tas ir kā slieksnis, kam jāpārkāpj, un tad var to kaut kādā veidā sasaistīt ar visuma likumiem. Mēs esam daļa no dabas, un tieši tāpēc mēs instinktīvi saprotam, ka skaistums ir tik fundamentāla pasaules daļa.


Beauty is a verb/Skaistums ir darbības vārds. Alans Mors

* Valodas vākšana simfonijai

Izej dabas pasaulē / Savāc gaismu / Sajūti vēja tekstūru / Notver koka patskaņus / Vēro plūstošu upju / Sudraba ritmus / Pamani rakstus, ko veido / Pūķi, kas lido virs galvas / Atrodi taku pinumu / Zem kājām / Tava prizma ir skaistums / Tagad saraksti simfoniju