Pasaules interpretēšana
Saruna ar ilgtspējīgās modes dizaineri Noru Bišaru
29/01/20
Ilgtspējība nekad nav bijusi luksusa sinonīms. Taču tendence, kas vēl pirms dažiem gadiem bija tikai ļoti šaura loka interešu joma un cildena misija, tagad kļuvusi par vienu no aktuālākajiem jautājumiem modes industrijas aprindās. Iedvesmojoties no ilgtspējīgā dizaina celmlauzes Stellas Makartnijas, ietekmīgākie modes nami un modes dizaineri cenšas kopīgiem spēkiem vērst par labu šo faux pas, izskaužot no savas prakses dzīvnieku izcelsmes ādas un kažokādas izmantošanu un tagad arī pievēršoties videi vairāk vai mazāk draudzīgām alternatīvām. Un tas jau ir zināms fakts ‒ kad par klimata krīzi sāk raizēties tie, kas diktē stilu, tad arī visu pārējo iesaistīšanās ir tikai laika jautājums.
Tiem, kuri nav īpaši iedziļinājušies šajā jautājumā un lāgā nezina, par ko ir runa ‒ ir daudzi veidi, kādos modes dizaineri var minimalizēt savu vides pēdas nospiedumu: reciklējot, izmantojot vecu neizmantotu vai ilgtspējīgu audumu un pārveidojot jau gatavus apģērbus. No visām augstāk minētajiem iespējām, protams, pati apsveicamākā ir jau saražotu apģērba gabalu otrreizēja izmantošana, un tieši ar to Ņujorkas dizainere Nora Bišara (Noor Bchara) nu jau piecus gadus nodarbojas savā zīmolā Noorism.
Amerikāņu ilgtspējīgās modes dizainere savu zīmolu izveidojusi, pievēršoties pie patērētāja pabijušu (post-consumer) džinsu pāršūšanai, un patlaban upcycled un repurposed dizaina gudrībās apmāca jaunākās paaudzes dizainerus savā alma mater ‒ Ņujorkas Modes tehnoloģijas institūtā. Mēs satikāmies Rīgā, kur, pateicoties apmaiņas programmai Arts Envoy sadarbībā ar ASV vēstniecību Latvijā, Nora Bišara ieradusies, lai Latvijas Mākslas akadēmijā nolasītu šī paša kursa ievada lekciju ētiskā dizaina entuziastiem Latvijā.
Nora Bišara
Jūs esat strādājusi lielos modes namos, tādos kā Zac Posen un Marc Jacobs. Kas jūs pamudināja izveidot pašai savu zīmolu ‒ Noorism?
Pirms tam es no modes industrijas biju aizgājusi un nozvērējusies, ka vairs nekad tajā nestrādāšu. Man bija sajūta, ka es esmu kļuvusi par daļu no sistēmas, kurā ražo ne sevišķi labi gatavotas lietas, ko vienreiz uzvelk un tad izmet atkritumu izgāztuvē. Tas nesagādāja nekādu gandarījumu, likās diezgan tukši un sekli, tāpēc es šo industriju pametu. Turpmākos trīs gadus es pavadīju, cenšoties sevi atrast no jauna un meklējot jaunu karjeru, bet, nogājusi veselu apli, atgriezos sākuma punktā, jo man galu galā jau bija iemaņas, kas vajadzīgas, strādājot modē. Savā būtībā šis darbs man patika, tāpēc es nolēmu atgriezties, lai strādātu labāk un atstātu pozitīvu iespaidu.
Noorism es izveidoju 2015. gadā ar domu, ka vēlos pievērsties ilgtspējīgai modei. Es iedziļinājos ilgtspējības jautājumā, lai saprastu, kādi audumi tad ir ilgtspējīgi un kādi ne, un nonācu pie secinājuma, ka uz šo jautājumu nav atrodama vienkārša atbilde.
Dizaineram ar mazu zīmolu arī ir ļoti dārgi izmantot ilgtspējīgus audumus, un 2015. gadā tas bija vēl grūtāk. Ja tu atrodi audumu, kas tev patīk, jāpērk vesels baķis, un tas nav lēti. Tas nozīmē tērēt daudz naudas avansā un ir ļoti riskanti. Un tad es nolēmu, ka jāpievēršas lietota džinsa izmantošanai jaunā kvalitātē ‒ upcycling. Tas būtu vēl interesantāks uzdevums, turklāt produkts būtu ilgtspējīgs un pilnīgi atšķirīgs no citu piedāvātā.
Kad izlēmāt nodibināt pati savu ilgtspējīgas modes zīmolu ‒ ar ko jūs sākāt?
Es sāku ar to, ka devos uz Goodwill, amerikāņu labdarības organizācijas veikalu, kas pārdod lietotas mantas, un nopirku dažus džinsu pārus, lai uzšūtu paraugu. Iesākumā es šuvu nevis drēbes, bet cepures, jo tām viens izmērs der visiem, un ražošanas process ir stipri vienkāršāks, ja nav jādomā par izmēriem. Cepures arī maksā mazāk, tāpēc iesākumā bija vieglāk panākt, ka tās nonāk veikalos. Biju pirms tam strādājusi modes industrijā, taču man nekad nebija piederējusi pašai sava kompānija. Tāpēc palīdzēja lēmums nešūt pārāk sarežģītas vai dārgas lietas.
Ilgtspējīga auduma augstās cenas ir galvenais iemesls, kāpēc dizaineri, kuri vēl tikai sāk patstāvīgu ceļu, vienkārši nevar atļauties turēties pie “zaļa” biznesa principiem. Videi draudzīgu alternatīvu iegāde vēl joprojām šķiet drīzāk privilēģija.
Iespēju šodien ir daudz vairāk nekā pirms četriem gadiem, un piedāvājums turpina augt. Tagad daudzas audumu fabrikas piedāvā ilgtspējīgas līnijas, un cenas arī ir konkurētspējīgākas nekā senāk. Ir pat dažas fabrikas, kas piedāvā audumus no otrreizējām izejvielām, un tā ir vēl viena lieliska iespēja cilvēkiem, kuri grib strādāt pēc ilgtspējības principiem.
Tāpat ilgtspējīgas modes bizness ir ražot labi pašūtu apģērbu, kas ar gadiem nezaudēs aktualitāti un domāts, lai paliktu jūsu garderobē uz ilgu laiku. Vienkārši dizainēt un šūt drēbes, ko paredzēts paturēt, nevis izmest.
Vai Noorism ir domāts kā dzīvesveids?
Kad man radās idejas par šo konceptu, es nosaukumā apspēlēju savu vārdu. Es gribēju, lai konceptā galvenā doma būtu atstāt pozitīvu ietekmi un dzīvot labāk ar upcycling palīdzību. Man bija grēdām vērienīgu ideju, taču vajadzēja domāt praktiski un koncentrēties uz kaut ko vienu. Iesākumā es nemaz nezināju, ar ko tieši nodarbošos. Es vienkārši sāku ar vārdu un logo; tas bija tāds kā izejas punkts.
Kāpēc jūs nolēmāt izmantot tieši džinsu audumu?
Tas patiesībā nebija apzināts lēmums. Es sāku ar džinsu tāpēc, ka tolaik visvieglāk bija tikt tieši pie šī auduma. Tas ir vienmēr aktuāls, vienmēr moderns ‒ un jo sevišķi toreiz, 2015. gadā. Kad es biju uzšuvusi dažus paraugus, man kļuva skaidrs, ka jāturas pie šī konkrētā auduma, lai būtu vieglāk saprast, kas manā zīmolā ir galvenais. Es zināju, ka to būs vieglāk pārdot un ka tas ļaus izmantot minimālu resursu daudzumu. Mans zīmols ir mazs, tāpēc ļoti svarīgi nezaudēt fokusu.
Un izmaksas ir efektīvākas.
Un izmaksas ir efektīvākas. Man jāsagādā tikai viena noteikta veida audums, ko es izmantoju visu laiku. Man nav katru sezonu jāmeklē jauni audumi un jaunas krāsas.
Kā jums izdevās tikt pie tik liela daudzuma džinsu apģērba?
Savienotajās Valstīs vairāk nekā 50 % no apģērba, ko cilvēki ziedo labdarības organizācijām, tādām kā Goodwill, netiek izmantoti un nenonāk pārdošanā pašos labdarības veikalos. To ir pārāk daudz, tāpēc saziedotās drēbes nosūta uz lielām noliktavām, kur tās šķiro un nogādā uz jaunattīstības valstīm. Es eju uz šiem “lupatu namiem” un pērku apģērbu gabalus uz skaita, kamēr tie vēl nav aizsūtīti tālāk.
Noorism 2018. gada pavasara/vasaras kolekcija
Vai jebkuram ir piekļuve šādām noliktavām?
Nē, jābūt savam uzņēmumam ar nodokļu maksātāja numuru. Turklāt ir noteikts zināms minimums, tāpat kā vairumtirdzniecībā. Jāiztērē zināma naudas summa.
Vai nav garlaicīgi strādāt ar vienu un to pašu materiālu?
Džinsu audums man pilnīgi noteikti ir apnicis (smejas). Vienu sezonu es eksperimentēju ar pārkrāsošanu, jo man bija apnicis, ka viss ir zils. Grūti arī panākt, lai kolekcija katru sezonu izskatās jauna, ja krāsa vienmēr ir viena un tā pati. Tāpēc es daļu nokrāsoju melnu un tumši pelēku. Tas bija ļoti interesanti, bet izmaksas pieaug. Melnais apģērbs pat izskatījās tik labi, gluži kā pilnīgi jauns, un daļa no klientiem vienkārši nesaprata, cik liels darbs tajā ieguldīts, lai attaisnotu šādu cenu.
Varu derēt, ka apģērba gatavošana no jau gatavām drēbēm ir krietni sarežģīts process. Cik pāri džinsu bikšu nepieciešami, lai uzšūtu kaut ko jaunu?
Vidēji apmēram divi pāri, lai uzšūtu vienu jaku. Un es sapratu, ka varu nevis izārdīt džinsus un atdot fabrikai jau kā audumu, bet vienkārši aprēķināt nepieciešamo daudzumu un atdot bikses tādas, kādas tās ir. Es parasti ierēķinu vairāk, jo viss jau vienmēr neiznāk tā, kā plānots. Reizēm uz džinsiem ir traipi vai rodas kādi citi sarežģījumi.
Kādi ir paši svarīgākie soļi šajā procesā, kad no lietota apģērba top jaunas drēbes?
Pats svarīgākais ir atrast džinsus, kas šūti no tāda auduma, ir tādā krāsā un blīvumā kā es meklēju. Man patīk džinss bez papildus elastīguma ‒ mana mīļākā izejviela ir vecie Levi’s un Wrangler džinsi. Tas nav tik vienkārši kā pasūtīt auduma baķi, ko nogādā pa taisno uz fabriku. Fiziski jāiet un pa vienam pārim jāizvēlas džinsi, kurus tad pēc tam nogādā citur, kur tie tiek mazgāti. Ražošana ir vēl jo grūtāka tāpēc, ka mēs izmantojam individuālus džinsu pārus, un nebija viegli atrast fabriku, kas būtu gatava šādi strādāt. Parasti, kad fabrikā ražo apģērbu, citu uz citas saliek 50‒100 kārtas auduma, un īpašs automāts tās visas piegriež reizē, lai process būtu pēc iespējas efektīvāks un ātrāks. Taču manām drēbēm piegriešanas process ir līdzīgs ādas piegriešanai, jo katram džinsu pārim ir cits izmērs, griezums un stils. Tos vienkārši nav iespējams likt citu uz cita. Un man arī patīk, ja dekonstrukcijas procesā var redzēt krāsojuma pārejas, lai es varu izplānot izvietojumu un saprast, kur taisīt dekoratīvas vīles, kas izskatītos glīti uz gatavā apģērba gabala. Tik daudz darba tiek ieguldīts mazgāšanā, ārdīšanā, dekonstrukcijā, pāršūšanā un malu apstrādāšanā, lai tās neirtu… Tas ir liels darbs!
Tātad jūs uzraugāt katru apģērba darināšanas procesa soli.
Es esmu sapratusi, ka iesaistīšanās paraugu darināšanā man palīdz dizaina procesā. Kad viens eksemplārs ir gatavs, es varu to sūtīt uz fabriku, un tur pēc šī parauga šūs pārējos.
Nav daudz ilgtspējīgu zīmolu, kas izmanto lietotus audumus, lai radītu kaut ko jaunu, un tas liek jūsu firmai izcelties citu vidū. Vai tas ir tāpēc, ka ir zināmi stereotipi par apģērbu, kas tapis, pāršujot lietotas vai nevajadzīgas drēbes?
Iespējams, ka tā ir lieta, kas nav domāta visiem, un tieši tāpēc es ļoti uzmanos vārdu izvēlē, kad runāju par savu zīmolu. Iesākumā, un man liekas, ka tas tagad pamazām mainās, es atklāju, ka nelabprāt saucu savu apģērbu par šūtu no otrreiz izmantotiem audumiem, lietojot vārdu upcycled, drīzāk ‒ par radoši pārveidotām drēbēm, kam atrasts jauns pielietojums, vai arī izmantoju kādu citu vārdu ar cildenāku skanējumu. Negribu, ka mani uztver kā rokdarbnieci, mājražotāju vai Etsy tirgotāju. Es esmu ieguldījusi daudz darba, lai radītu apģērbu, kas tā neizskatās, un es daru visu, lai tas parādītos arī fotogrāfijās. Un tā kā es izmantoju tādu lielisku un izplatītu audumu, ir redzamas skaistas krāsas nodiluma vietas tur, kur agrāk bijušas vīles. Tas apģērbam piešķir kaut ko neatkārtojamu, un tas neizskatās vienkārši pēc nevienam nevajadzīgām, pārpalikušām lupatām.
Skaidrs, ņemšu vērā. Man šāda asociācija neienāca prātā, droši vien tāpēc, ka mūsu aprindās nav īpaši populāri aizrauties ar Etsy kārtējiem DIY projektiem.
Es jau vēl joprojām sevi pieskaitu pie upcycled kategorijas un noteikti izmantotu šo terminu kā vienu no atslēgas vārdiem savā interneta vietnē, taču es to neizmantotu zīmola veidošanā vai mārketingā.
Latvijā jūs esat pavadījusi tikai dažas dienas, taču vai jums kādreiz gadījies ievērot atšķirības attieksmē pret ilgtspējīgu alternatīvu izmantošanu modes industrijā Amerikā un Eiropā?
Cik nu es saprotu no tā, kas man stāstīts, te ir zināma pretestība pret upcycling ideju ‒ vienkārši tāpēc, ka tā jau tik lielā mērā ir daļa no šejienes kultūras. Tīrās nepieciešamības dēļ tas piekopts tik ilgu laiku, tāpēc nav viegli pārliecināt cilvēkus, ka vajag tērēt naudu par kaut ko, kas šūts no otrreiz izmantotiem materiāliem; viņi taču to visu jau ir darījuši ‒ taupījuši apģērbu, lāpījuši un labojuši vai nesuši pāršūt. Bet no otras puses, man liekas, tieši tāpēc, ka tas tādā mērā jau ir daļa no kultūras, šī ir ideāla vieta, kur to darīt, padarīt par savu specialitāti. Varbūt labāka doma ir ražot upcycled apģērbu, lai pārdotu to citur.
Cik es saprotu, “parastuma” faktors ir galvenais iemesls, kāpēc virsroku šeit gūs spoži jauni audumi. Liekas gandrīz neiespējami būt videi draudzīgam, bet vienlaikus arī radošam un novatoriskam spēkam šajā industrijā. Vai vispār var būt tā, ka pirmais neiespaido otro?
Pilnīgi noteikti. Ilgtspējība mani spiež būt arī radošākai, jo radošais gars dzimst no ierobežojumiem un skaidri definētiem noteikumiem. Lēmums izmantot tikai un vienīgi denima audumu un pie patērētāja pabijušas (post-consumer) džinsu bikses mani spiež meklēt radošus risinājumus šajos konkrētajos rāmjos. Tieši tā iespējams būt radošākam. Un ziniet, kad jūs sevi ierobežojat, apņemoties strādāt vienīgi ar otrreiz izmantojamiem audumiem vai zināmiem audumiem, kuri ir ilgtspējīgi, jums sāk rasties daudz savu ideju par veidiem, kā šos audumus izmantot pēc iespējas dažādāk.
Vai jums liekas, ka augstās modes zīmolu mēģinājumi strādāt ilgtspējīgi atstās kaut kādu iespaidu?
Es uzskatu, ka augstā mode ka tāda jau tagad ir ilgtspējīga, jo šie apģērbi ir labi pašūti; tie darināti ar augstākā līmeņa amata prasmi. Tie nav domāti patērēšanai un aizmešanai; tie ir domāti, lai tiktu saglabāti ilgu laiku. Patiesā problēma ir ātrā mode. Šajā industrijā visu ražo pēc iespējas lētāk, lielos daudzumos, masu patērētājam. Apģērbs jau radīts ar domu, ka tiks vienreiz uzvilkts un tad aizmests. Domāju, ka augstā mode var pilnveidoties, izmantojot ilgtspējīgākus materiālus, taču tā vismaz izmanto kvalitatīvu amatnieku darbu.
Ātrā mode parasti seko luksusa zīmoliem uz pēdām. Nesen 32 kompānijas, to skaitā Zara un H&M, parakstīja tā saukto Modes paktu ‒ vienošanos īpašu uzmanību pievērst ilgtspējībai savā industrijā. Uz papīra tas izklausās daudzsološi, taču modes zīmoli vēl joprojām prezentē četras kolekcijas gadā. Vai tie nav tādi kā dubultstandarti, ņemot vērā, ka galvenā problēma ir pārmērīgi apģērba ražošanas apjomi?
Jā, modes industrijas sistēmas dzinējspēks neapšaubāmi ir patēriņš un centieni mūžam nākt klajā ar kaut ko jaunu, taču šodien ir jau pietiekami daudz dizaineru, kuri novēršas no šī vecā biznesa modeļa un piedāvā jaunu kolekciju nevis katru gadu, bet tikai tad, kad tas liekas nepieciešami ‒ vai arī pa vienam apģērba modelim. Un atgriežoties pie tā, par ko mēs runājām iepriekš ‒ jā, augstās modes dizaineri katru sezonu prezentē jaunu kolekciju, bet ātrās modes kompānijas to dara katru nedēļu. Tās rada arvien jaunu apģērbu, kas tiek iesviests tirgū. Es piekrītu, ka tā ir zināma pretruna, bet no otras puses ‒ modes ideja tomēr ir pārmaiņas un apkārtējās pasaules interpretācija. Mode interpretē visu, kas norisinās sociāli, politiski un citos dzīves aspektos. Kaut kādā mērā tai jāturpina piedāvāt jaunas lietas, kaut vai tikai mākslas vārdā. Tas galu galā ir bizness; tas jānotur virs ūdens, piedāvājot kaut ko tādu, ko vēlas jūsu klienti. Nevar vienkārši beigt radīt jaunas lietas, citādi nebūs iespējas izdarīt arī neko pozitīvu. Tur jāatrod zināms līdzsvars.
2017. gadā Burberry sadedzināja nepārdotas preces 37 miljonus dolāru vērtībā. Tas ir viens no šokējošākajiem modes biznesa soļiem pēdējo gadu laikā.
Tas ir šausmīgi, un noteikti arī mūsu industrijas augstās modes sektorā iespējams daudz ko uzlabot. Būtu ļoti noderīgi, ja zīmoli atteiktos no šīs domas, ka, ja vien kaut kas nedaudz neizdodas vai notiek kaut kas negaidīts, produkcija jāiznīcina tikai tāpēc vien, ka uz tās ir attiecīgā modes nama vārds. Es saprotu, kāpēc tie šādi rīkojas, bet var atrast arī citus risinājumus. Tam nav jābeidzas šādi. Tā nu ir lieta, kam pilnīgi noteikti jāmainās. No manas pašas pieredzes, dzīvojot Bruklinā ‒ ir kāds veikals, kura nosaukumu es neminēšu, un tas izliek uz ielas maisus ar pilnīgi jauniem džinsiem, tikai iepriekš tos sagriež, lai neviens šo apģērbu nekad nevarētu valkāt. Viņi pat nenoņēma etiķetes, vienkārši sagrieza, padarot drēbes nevalkājamas, un tad izmeta atkritumos. Maisiem.
...kaut arī džinsus pavisam vienkārši varēja kaut kā pārstrādāt pašu firmā.
Jā – kaut arī tos varēja ziedot labdarībai, pārstrādāt vai pāršūt par kaut ko citu. Kompānijām būtu jāuzņemas atbildība par to, kas notiek ar to ražotajām drēbēm ‒ par to, kur tās nonāk. Absolūti.
Kādas ir modes kompāniju alternatīvas, risinot šo problēmu? Kāds ir iespējamais īstermiņa risinājums?
Pircēja rokās ir liela vara, īpaši, ja cilvēki kļūst apzinīgāki un izvirza lielākas prasības kompānijām, no kurām pērk preces. Ja pircēji pieprasīs lielāku atklātību, tā būs liela un vērā ņemama pārmaiņa. Kā arī būtu ļoti palīdzīgi, ja iesaistītos valdība, pieņemot likumu, kas aizliedz aizmest piegriešanas ceha atgriezumus. Tos vajadzētu pārstrādāt tāpat, kā papīru un plastmasu. Pārmaiņām vajadzētu nākt no abām pusēm.
Noorism 2018. gada pavasara/vasaras kolekcija
Tas būtu līdzīgi Francijas likumam, kas aizliedz izšķērdēt pārtiku un neļauj lielveikaliem izmest vai iznīcināt nepārdotos uztura produktus. Tām jāziedo viss pārpalikums labdarībai. To vajadzētu attiecināt arī uz modes industriju.
Tieši tā. Un kompānijai nav lēti pārstrādāt vai ziedot šos atgriezumus, taču tādas prasības vajadzētu izvirzīt visām industrijām ‒ kā arī uzņemties atbildību par jebkādiem savas produkcijas blakusproduktiem.
Un mums kā patērētājiem ‒ kādas iespējas ir mums? Kāda būtu labākā taktika, cenšoties samazināt savu vides pēdas nospiedumu, ja runa ir par apģērbu?
Mēs varam pirkt mazāk, glabāt drēbes ilgāk un pirkt ētiski ražotas preces. Mums vajadzētu skatīties, kur apģērba gabals ražots, no kādiem materiāliem un vai mēs zinām zīmolu un dizaineru, kas to piedāvā. Mēs varam arī pirkt lietotu apģērbu vai apmeklēt apģērba apmaiņas akcijas.
Pateicoties slavenību atbalstītā Depop popularitātei un vintage apģērbu veikaliem, kuros pārdod daudz lietotu apģērbu no ikoniskiem luksusa zīmoliem, labdarības second hand veikali neapšaubāmi kļuvuši par modes tendenci visā pasaulē. Tas pierāda, ka šāda iepirkšanās var interesēt visus.
Noteikti. Un ASV ir kompānija, ko sauc Rent the Runway; tā izīrē augstās modes dizaineru radītus apģērbus. Par zināmu mēneša maksu, kas ne tuvu nelīdzinās šo apģērba gabalu cenai, iespējams noīrēt dizaina tērpus, ko normāli pārdotu par tūkstošiem dolāru. Vienkārši aizņemies, pavalkā un atdod atpakaļ. Tādā veidā mode kļūst demokrātiskāka.
Tāda līmeņa modes preces jau tik un tā nav domātas ikdienas valkāšanai.
Cilvēkam, kurš citādi pirktu ātrās modes apģērbu, taču vēlas sekot jaunākajām tendencēm un ģērbties moderni, tas ir labs risinājums ‒ īrēt “īsto modi”. Šī kompānija iegādājas nedaudzus “dārgā gala” tērpu eksemplārus un laiž tos apritē, pastāvīgi piedāvājot cilvēkiem valkāšanai. Tātad pirmkārt jau nepieciešams mazāks eksemplāru skaits.
Vai pastāv kaut neliela iespēja, ka mēs vispār kaut kad piedzīvosim ātrās modes industrijas galu? Kas mums visiem kolektīvi būtu jādara, lai pie tā nonāktu?
Ātrā mode mainīsies tikai reizē ar patērētāju. Es domāju, kamēr cilvēki būs gatavi to pirkt, tikmēr tā pastāvēs. Taču raugoties plašākos mērogos, ir pozitīvi, ka tādas lielas kompānijas kā H&M mainās ilgtspējības virzienā un izglīto pircēju. Ja kompānija ir tik liela, pavisam mazas pārmaiņas var atstāt lielu iespaidu.
Vienīgais veids, kā samazināt patērētās ātrās modes apjomus, ir izglītot jauno paaudzi, mācot tai izvēlēties vintage apģērbu un pāršūt drēbes (nevis pirkt ātro modi).
Ja cilvēki to mazāk pieprasīs, tās būs mazāk.
Kā jums liekas, ko vēl ilgtspējības ziņā varētu darīt pašas modes industrijas ietvaros?
Man gribētos, lai pieejami vispār būtu tikai ilgtspējīgi audumi un lai vairāk kompāniju pievērstos upcycling, savācot pašu saražoto apģērbu un pāršujot to. Es gribētu pieminēt vienu Ņujorkas kompāniju, kas rīkojas tieši tā ‒ Eileen Fisher. Taču to varētu vēl daudzi citi zīmoli. Es gribētu, lai lielie zīmoli uzņemas lielāku atbildību par pašu ražotajiem nevajadzīgajiem apģērba gabaliem, piegriešanas ceha atgriezumiem un pārējiem ražošanas procesa blakusproduktiem.
Kur vislabāk meklēt iedvesmu ilgtspējīgai modei?
Mani iedvesmo vietas, uz kurām esmu devusies ceļojumos, un lietas, ko es tur esmu redzējusi. Teiksim, šogad es biju Kubā, un tur upcycling arī ir lielā cieņā. Es tur uzgāju daudz ārkārtīgi interesantu rotaslietu un sasmēlos idejas, ko nākotnē varēšu izmantot sava zīmola attīstībā.
Un arī mākslā vispār. Man patīk dadaisms, jo būtībā tās pamatā arī ir upcycling ideja un jautājums par to, kas vispār ir māksla. Teiksim. Marsela Dišāna “Strūklaka”.
Ko varam gaidīt no jums tālāk?
Man sakrājies milzum daudz rāvējslēdzēju, ar kuriem es nezinu, ko iesākt, bet Kubā es uzgāju dažas idejas par to, kā izmantot šos piegriešanas procesa atgriezumus gatavos apģērbos.
Vai jūs varat dot kādu padomu dizaineriem, kuri vēl tikai sper pirmos soļus ētiskākas un ilgtspējīgākas modes virzienā?
Turieties pie nelieliem mērogiem un nezaudējiet fokusu. Koncentrējieties uz vienu vai divām lietām, kas jums izdodas, un izmantojiet tam tik daudz resursu, cik jums pieejami. Ja jums nav daudz naudas, lieciet lietā savu laiku un kontaktus, lai saprastu, kurš var jums palīdzēt. Tikai nepadodieties!
Intervija tapusi sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un Latvijas Mākslas akadēmiju.
