Priežu skuju vilna ceļā uz dizaina realitāti
Saruna ar Latvijā uzaugušo un Roterdamā dzīvojošo dizaineri un pētnieci Tamāru Orjolu
Tamāra Orjola ir Urālos dzimusi un Latvijā uzaugusi dizainere un dizaina pētniece, kura šobrīd dzīvo Roterdamā. 2016. gadā viņa ar izcilību absolvēja Eindhovenas Dizaina akadēmijas “Man And Well-Being” nodaļu un tajā pašā gadā viņas projekts “Forest Wool” (Meža vilna) ieguva galveno balvu Holandes dizaina nedēļā. “Meža vilna” ietvēra sēdmēbeļu un paklāju sēriju, kas bija izgatavoti no Tamāras pašas izstrādāta materiāla - priežu skuju “vilnas”. Kā zināms, priede ir viens no kokapstrādes industrijā visplašāk izmantotajiem materiāliem, taču koksne ir tikai daļa no tās – 20-30 procentus no priedes veido tās skujas, kas izmantotas netiek. Izpētes un eksperimentu rezultātā Tamāra Orjola secināja, ka izmantojot standarta ražošanas tehnikas (smalcināšanu, mērcēšanu, žāvēšanu, siešanu, presēšanu utt.), skujas iespējams pārvērst tekstilā, kompozītmateriālos un papīrā, tādējādi tām kalpojot arī kā lieliskai alternatīvai dažādām šķiedrām. “Domāju, ka princips “no deguna līdz astei” ir ļoti nozīmīgs. Nepieciešami daudzi gadi, lai koks izaugtu, tāpēc ir svarīgi izmantot pienācīgi ikvienu tā daļiņu,” uzskata Tamāra Orjola.
“Forest Woll” izpelnījās arī plašu starptautisko mediju uzmanību. Arterritory.com interesēja, kas ar šo projektu, laikā, kad arī dizaina pasaulei nākas pārskatīt savas vērtības, noticis tālāk.
Kā nonācāt līdz idejai izmantot dizainā priežu skujas?
Tā radās, pētot aizmirstās augu izmantošanas iespējas. Ir milzums zinību un apjausmas, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē un tagad ir aizmirstas masveida ražošanas iespaidā. Vērtīgi vietējie materiāli un paņēmieni ir pamesti novārtā, jo sērijveida ražotnes nevēlas pielāgoties ilgtspējīgākiem, bet ne tik apjomīgiem ražošanas avotiem.
Tas izklausās pārsteidzoši, bet priede ir izplatītākais koks Eirāzijā, esmu uzaugusi Jūrmalā, kas pārpilna ar priežu mežiem. Zinu, ka priedei var būt ļoti daudzveidīgs pielietojums, un sendienās to mēdza izmantot pārtikā, ārstniecībā, māju būvniecībā, mēbelēm un citiem nolūkiem. Latvijas nacionālais akmens – dzintars – ir radies no priedes sveķiem. Mūsdienās tā ir vērtīga tikai kā kokmateriāls. Eksperimentēt ar skujām mani mudināja fakts, ka simtiem miljonu priežu tiek nocirstas Eiropas Savienībā.
Kā jūs raksturotu priežu skujas kā materiālu - cik pakļāvīgs tas ir dažādu radošu dizaina ideju īstenošanai, cik funkcionāls un arī ilgtspējīgs?
Tām ir īsa šķiedra, mazliet raupja, bet tai pašā laikā daudz maigāka nekā kokosa šķiedra. Ceru, ka, izveidojot atbilstošu rūpnieciskās pārstrādes procesu, iegūšu daudz pakļāvīgāku materiālu. Pašlaik esmu pievērsusies ekstrakcijas metodēm un iegūtās šķiedras unikālo īpašību izpētei, lai noteiktu tās labāko pielietojumu rūpniecībā. Mani galvenokārt interesē tekstilrūpniecība un biomateriālu ražošana. Dabiskie, ar šķiedrām stiprinātie kompozītmateriāli ir lētāki un izturīgāki par stikla un oglekļa šķiedras kompozītmateriāliem.
Kur un kā tiek iegūtas priežu skujas, ko izmantojat savos dizaina projektos?
Šobrīd visas skujas, kuras esmu izmantojusi savā dizainā, pārsvarā tika iegūtas tepat Nīderlandē, bet mežrūpniecība Nīderlandē ir ļoti niecīga (lielākā daļa kokmateriālu tiek importēti no ārvalstīm), mans mērķis ir sadarboties ar citām Eiropas valstīm, tostarp ar Latviju. Ir svarīgi, lai izstrādātais ražošanas process būtu viegli izmantojams, veidojot nelielas pārstrādes rūpnīcas dažādās vietās/valstīs, kuras pārpilnas ar priežu mežiem, veidojot ražotnes pēc iespējas tuvāk izejmateriālu atkritumu plūsmām, sniedzot papildu, pastāvīgu ienākumu vietējiem mežu īpašniekiem un valstu uzturētām mežsaimniecībām.
Vispirms, mēs šobrīd meklējam partneri, kas piegādātu skujas priekšizpētei un pētniecībai un attīstībai. Šī sadarbība varētu veidoties kā kopuzņēmums.
2016. gadā Jūsu projekts “Forest Wool” ieguva galveno balvu Holandes Dizaina nedēļā - kādu atbalstu šajā laikā izdevies gūt dizaina industrijā šo produktu ražošanā?
Godīgi sakot, es saņēmu darba piedāvājumu tieši savā izlaiduma dienā, kas, domājams, būtu bijusi lieliska iespēja gūt pieredzi. Bet tad, protams, man nāktos atlikt savus pētījumus. Kamēr dzīvoju un strādāju Londonā, pie manis vērsās daudzi starptautiski uzņēmumi, bet pēc ilgās ceļošanas, sarunām, izstāžu organizēšanas es sapratu, ka nekas tur neizdosies, ja nodošu savu ideju lielam uzņēmumam un pati kļūšu par konsultanti šai projektā. Uzņēmuma mērogs ātri vien iznīdētu sākotnējo ilgtspējas aspektu. Tas mani pamudināja pašai veidot savu uzņēmumu. Kopš pagājušās vasaras esmu atgriezusies Nīderlandē, lai izveidotu jaunuzņēmumu. Jāteic, ka jauna materiāla ieviešana tirgū nepavisam nav viegls uzdevums, un tam nepieciešami lieli ieguldījumi un īpašas zināšanas. To nevar iemācīties dizaina skolā.
Šobrīd mēs gaidām finansējumu, lai uzsāktu priekšizpēti. Cerams, tas pacels projektu “Forest Wool” jaunā līmenī un palīdzēs noteikt nākamos pasākumus, kas veicami.
Šī ir lieliska iespēja pieminēt, ka esam ieinteresēti sadarboties ar šķiedru, tekstilmateriālu un biopārstrādes industriju speciālistiem. Ja kāds ir ieinteresēts, lūdzu, dariet to zināmu.
Kāda ir jūsu vīzija par to, kāda varētu būt pandēmijas ietekme uz dizainu un vērtībām, ko tas iemieso? Gan no dizainera, gan lietotāja viedokļa.
Pašreizējā COVID-19 pandēmija ir iedragājusi mūsu globālās un komplicētās piegādes ķēdes. Pēkšņi apjautām, cik lielā mērā esam atkarīgi no precēm, kas tiek piegādātas no ārvalstīm. Arvien biežāk vērojams resursu nacionālisms, un šībrīža krīze sniedz iespēju pārdomāt globālo piegāžu ķēžu praksi un veikt radikālas izmaiņas, kas uzlabotu mūsu apkārtējo vidi. Samazināt ražošanas apjomus, pilnvērtīgi izmantot pieejamos dabas resursus, pārtraukt pārmērīgo ekonomiski mazāk attīstīto valstu, kuras piedzīvo dramatisku vides degradāciju, ekspluatāciju.
Manuprāt, tā ir iespēja radikāli mainīt gan ražotāju, gan patērētāju uzvedību!
Būdama dizainere, kas dzīvo arvien pieaugoša patēriņa laikā, kad palielinās iedzīvotāju skaits, notiek klimata izmaiņas, uzskatu, ka ir ļoti būtiski apzināties visu materiāla izmantošanas ciklu.
Cik liela nozīme varētu būt jēdzieniem “lokāls”, "vidē sakņots" tālākajā dizaina attīstībā?
Manos dizainos materiāls ir ļoti no svara. Būdama dizainere, kas dzīvo arvien pieaugoša patēriņa laikā, kad palielinās iedzīvotāju skaits, notiek klimata izmaiņas, uzskatu, ka ir ļoti būtiski apzināties visu materiāla izmantošanas ciklu. Man jāzina, ka viss, ko esmu radījusi, uzlabos apkārtējo vidi vai vismaz nekaitēs tai.
Termins “lokāls” ir ļoti būtisks kopumā visai “Forest Wool” koncepcijai. Jāņem vērā, ka vairums šķiedru (izņemot linus un kaņepes) tiek importētas no ārvalstīm, bet priežu skujas ir tepat uz vietas pieejama šķiedra, kas turklāt ir kokapstrādes blakusprodukts. Tām arī nav nepieciešami pesticīdi, ūdens, papildu apkopšanas darbs.
Domāju, ka princips “no deguna līdz astei” ir ļoti nozīmīgs. Nepieciešami daudzi gadi, lai koks izaugtu, tāpēc ir svarīgi izmantot pienācīgi ikvienu tā daļiņu.
Šobrīd pasaulē aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta seno zināšanu atgriešanai un adaptēšanai mūsdienu sabiedrībā. Cik lielā mērā šī tendence nākotnē būs aktuāla dizainā, kurā diemžēl joprojām jaušama masu ražošanas dominante?
Manuprāt, daudz var mācīties no vietējiem amatniekiem. Amatniecībai raksturīgi dabiski, pirmsindustriālā laikmeta materiāli, vairums no kuriem iekļaujas ekosistēmas slēgtajā ciklā. Sendienās lietas izgatavoja, izmantojot materiālus no apkārtējās vides, lai apmierinātu vietējo ļaužu vajadzības. Diemžēl, attīstoties sērijveida ražošanai, šāda attieksme un zināšanas tika pamestas novārtā. Globalizācija ir sniegusi mums vispārēju labklājību lielā mērā uz ekosistēmas rēķina.
Nedomāju, ka mums vajadzētu atgriezties sendienās, bet mēs noteikti varam daudz mācīties no vietējo ļaužu dzīvesveida.
Domāju, ka princips “no deguna līdz astei” ir ļoti nozīmīgs. Nepieciešami daudzi gadi, lai koks izaugtu, tāpēc ir svarīgi izmantot pienācīgi ikvienu tā daļiņu.
Pēdējos gados arvien vairāk dizaina kompāniju pievērsušās tā dēvētā “agricultural waste” (lauksaimniecības atkritumu) izmantošanai dizainā. Kā jūs redzat šīs tendences attīstību?
Uzskatu, ka mums pašos pamatos būtu jānomaina lineārās sistēmas pret aprites cikla modeļiem, nepieļaujot atkritumus, izmantojot ražošanas blakusproduktus kā resursu, piedāvājot vairāk pakalpojumu, nevis preču.
Tāpat, manuprāt, nevajag ņemt un konstruēt materiālus no itin visa, kas apkārt atrodams.Mums pēc būtības vajag no jauna izvērtēt ražošanu un patēriņu. Visa stūrakmens ir ražošanas optimizācija un samazināšana.
Jūs esat veidojusi trauku sēriju senioriem ar osteoartrītu. Vai tiem izdevās sasniegt mērķauditoriju un cik aktuāls pasaulē šobrīd ir sociāli vērsts dizains jeb šādi projekti kopējā dizaina klāstā joprojām ir izņēmums?
Tas bija pasens darbs – Eindhovenas Dizaina akadēmijas studiju laika projekts.
Es strādāju ar ļoti atšķirīgiem tēmām, tādām kā dzimums, novecošana, smaržas ārstnieciskās īpašības, labklājība. Sociālais dizains ir nozīmīga joma, tā dod dizaineram iespēju uzlabot dzīves kvalitāti daudziem ļaudīm. Manuprāt, daudzas lietas mūsu dzīvē varētu būt veidotas, apzinoties integritāti, uzskatot tās par daļu no kopīgas struktūras nevis kā savrupus notikumus. Īpaši strādājot pie šī projekta, bija interesanti uzzināt, ka cilvēki, kas slimo ar osteoartrītu diezgan nelabprāt izmanto produktus, kas konstruēti īpaši šim nolūkam, jo tie ir nepievilcīgi un uzspiež savu nevarības vai nespējas spiedogu.
Sociāli atbildīgs dizains noteikti ir mana iecienītākā joma, un es ne tik daudz prātoju par gala produktiem, bet vairāk par problēmām un to risinājumiem ļoti dažādos līmeņos. Esmu pētniece, un man patīk pats atklāšanas process. Manuprāt, process pats par sevi ir tikpat svarīgs, kā gala produkts. Labā procesā tiks radīts labs rezultāts.
Visa stūrakmens ir ražošanas optimizācija un samazināšana.
Kāds jūsuprāt - šajā sarežģītajā pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam, ir dizainera galvenais uzdevums?
Ikvienam ir skaidrs, ka mēs dzīvojam patērētāju kultūrā, un tā ir šodienas galvenā problēma. Domāju, ka dizaineram ir iespēja izglītot, komunicēt un sadarboties ar ļaudīm, lai kardināli mainītu mūsu kaitīgos ieradumus.
Turklāt būtiski ir samazināt ražošanas apjomus, radīt lietas ar ilgu mūžu, saīsināt pārstrādes procesus un piegāžu ķēdes un padarīt tos pārskatāmākus.
Ko cilvēks var mācīties no priedēm?
Manuprāt, mēs varam ļoti daudz mācīties no augiem. Svarīgākais ir līdzdalība vides apritē – gan ņemot, gan dodot. Daba pielāgojas apkārtnei, bet ļaudis pārveido apkārtni, lai izdabātu savām vajadzībām.
Priede bijusi tik nozīmīga mūsu mantojumā un kultūrā - tā palīdzēja izdzīvot grūtos laikos, sniedzot kurināmo materiālu, patvērumu no vēja un sniega, nodrošinot būvmateriālus ēkām, uzturvielām bagātu pārtiku. Ir ļoti svarīgi nodot šīs zināšanas un mantojumu ļaudīm, lai atjaunotu zaudēto saikni ar apkārtni un iemācītos cienīt dabu.
Priede bijusi tik nozīmīga mūsu mantojumā un kultūrā - tā palīdzēja izdzīvot grūtos laikos, sniedzot kurināmo materiālu, patvērumu no vēja un sniega, nodrošinot būvmateriālus ēkām, uzturvielām bagātu pārtiku. Ir ļoti svarīgi nodot šīs zināšanas un mantojumu ļaudīm, lai atjaunotu zaudēto saikni ar apkārtni un iemācītos cienīt dabu.
Svarīgākais ir līdzdalība vides apritē – gan ņemot, gan dodot.
