Pakāpties uz citu pleciem
Saruna ar grafikas dizaineru Aigaru Mami
Zīmolu dizaina studija Overpriced un tā vadītājs - dizainers Aigars Mamis Latvijas kopējā dizaina procesā atstājis zīmīgu kvalitātes nospiedumu, stingri nošķirot robežu starp dizainu kā tikai vizuālu dekorāciju un dizainu kā instrumentu noteiktu problēmu risināšanā. Overpriced galaprodukts ietver stratēģiski pārdomātu un pasūtītāja vērtību izpētē balstītu vizuālu instrumentu arsenālu, kas nepieciešams veiksmīgai zīmola virzībai. Tā pamatā ir nevis galvas lauzīšana un neiespējamā špagata izmocīšana, meklējot vienreizīgākos un neredzētākos risinājumus, bet rūpīgi ielūkojoties tajā, kas ir un kas reiz jau bijis.
Sarunā Aigars stāsta par saviem meklējumiem reliģijas un dizaina krustcelēs, par atgriešanos pie tradīcijām un tiekšanos pēc skaistā, nezaudējot saturisko.
Aigars Mamis aktīvi piedalās gan publiskajās diskusijās, gan sniedz savu artavu izglītojošajā sektorā, trīs gadus pasniedzot grafikas dizaina pamatus Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī lasot dizaina lekcijas Latvijas Universitātē, Stokholmas Ekonomikas augstskolā, u.c.
Pēdējā laika svaigākais Overpriced veikums novērtējams interjera dizaina galerijas Trentini jaunās zīmola identitātes izstrādē, Marss Parka burtveidolu risinājumā, tējas zīmola PLŪKT izveidē, kā arī Imanta Ziedoņa fonda Viegli zīmola un instalāciju dizainā. Šobrīd Overpriced Aigara vadībā aktīvi darbojas pie topošā mākslas centra Zuzeum vides grafiku izveides.
Kā dizaina disciplīna korelējas ar tavu ikdienas soli? Vai, uzlūkojot ikdienišķas lietas, tu spēj abstrahēties no pretenzijas pret dizaina kvalitāti?
Dizains ir tāda brīnišķīga disciplīna, caur kuru iespējams pieskarties neskaitāmi dažādām tēmām. Ja sākotnēji mana aizrautība bija pati grafika un dizaina estētiskā puse, tad laikam ejot kļuva skaidrs, ka šīs lietas ļoti lielā mērā nosaka pats saturs. Tāpēc paralēli apgūstu saturisko teritoriju, lai spētu ietekmēt dizaina sakni, ne tikai tā ārējo veidolu. Mani interesē, kādas idejas mūs vada, kas veido mūsu izpratni par estētiku, skaisto un īsto.
Attēls — "Overpriced"
Kādi ir tavi pēdējā laika atklājumi šajā satura teritorijā?
Mana līdzšinēja dizaina prakse bijusi cieši saistīta ar komerciālo pusi, un nav nekāds noslēpums, ka to vada ekonomiskas intereses. Vienā brīdī šī ekonomikas diktētā vide sevi sāk izsmelt, jo tajā ir pāris galvenās vērtības, kas vada formu – ērtums, efektivitāte, lietderīgums u.tml. Tāpēc mana pētniecība aizvadītajos gados ir bijusi saistīta ne tikai ar mūsdienu efektivitātes pieņēmumiem par estētiku, bet dažādām tradicionālām vai pat šķietami aizmirstām vērtībām.
Dizainā, gluži kā modē - viss jaunais ir labi aizmirsts vecais...?
Domāju, ka noteikti. Un vienlaikus tas ir jautājums par identitāti. Ir ļoti grūti vienā rītā pamosties un izgudrot sevi no jauna. Ir grūti no zila gaisa uzburt identitāti. Es teiktu, ka ir neiespējami “nosaukt sevi vārdā”. Šodien esam tik ļoti aizrāvušies ar progresīvisma ideju, ar skatu uz nākotni, ka atrast pamatīgu identitāti ir teju neiespējami. Un tas attiecināms uz jebko - uzņēmumu, valsti, cilvēku… Daudzi mani vienaudži nespēj saprast, kas viņi ir un ko no dzīves vēlas. Es domāju, ka šīs problēmas pamatā ir nespēja savienoties ar to, kas ir bijis pirms mums. Esam tādi bāreņi, izmesti no laivas, un skat - visa pasaule tavā priekšā! Neskaitāmas izvēles iespējas, bet nekādas gudrības atšķirt labu izvēli no sliktas. Nekāda pamata.
Attēls — "Overpriced"
Tādēļ arī tas cikliskums notiek - jo ir vēlme savienoties ar kaut ko īstu, ar to, kas bijis. Jā, un šādi it kā mazliet pakāpties uz citu pleciem. Šo cikliskumu iespējams redzēt gan modē, gan dizainā, gan mūsu ikdienā. Cilvēki, kuriem nodots pamatīgums, tradīcijas, kas jānes tālāk - viņi spēj radīt paliekošas, spēcīgas lietas. Viņi ir daļa no stāsta, un tādēļ spēj norādīt uz jēgpilno. Viņiem ir šie pleci, uz kuriem pakāpties, - un tā ir liela priekšrocība. Tas pats attiecas uz zīmoliem, vidi, ģimeni, dizainu, - ja, to veidojot, protam atjaunot mums jau doto, protam to integrēt šodienā - tā ir liela vērtība. Mūsu uzdevums ir jaunatklāt aizmirsto, un piešķirt tam dzīvību.
Kas būtu šīs labi aizmirstās “vecās skolas” piemēri, kas tevi pēdējā laikā uzrunājuši?
Labu laiku atpakaļ sastapos ar japāņu grafikas dizaineri Kenya Hara, kura darba trajektoriju veido atcerēšanās. Viņš, izprotot japāniskās identitātes nepieciešamību, savos darbos mēģina to atjaunot. Viņš sarakstījis grāmatu Designing Design, - esmu diezgan to palocījis, un tā likusi domāt arī par mūsu pašu, latvisko kontekstu. Nesen arī uzdūros mākslinieces Rosie Lee Tompkins veidotām segām, kas brīnišķīgi apcer gan viņas pašas identitāti, gan afroamerikāņu pieredzi ASV kontekstā.
Tad ir tāds pareizticīgo ikonu kalējs Kanādā Jonathan Pageau - ļoti interesants tēls. Viņš ir vienīgais ikonu kalējs visā Ziemeļamerikā, jo, kā zināms, tur pareizticība nav īpaši izplatīta. Man bija ārkārtīgi interesanti paskatīties uz šo mākslas un simbolu tradīciju - arī no garīgā viedokļa, jo reliģija ir temats, kas mani ļoti interesē.
Un, protams, arī literatūrā - tikko finišēju franču antropologa Kloda Levī-Strosa grāmatu par Dienvidamerikas tropu ciltīm un to izzūdošo kultūru. Arī viņš izteikti skumst par mūsu nespēju šodien saglabāt niansēto, citādo, reto. Rietumiem piemīt tendence visus novienādot.
Attēls — "Overpriced"
Kādām īpašībām jāpiemīt šodien veiksmīgam dizaina profesionālim? Asprātībai? Asam prātam? Skaidram prātam? Spējai būt kodolīgam?
Man šķiet, ir labi, ja dizainers spēj pārvaldīt dažādas jomas, tehnikas, arodus, idejas. Dizainam par labu nāk, ja dizainers spēj būt kurators, - jo ļoti lielu darba daļu veido spēja savienot idejas, atmiņas, pieredzi. Svarīga ir zinātkāre, un spēja orientēties lielās idejās, kas vada mūsu sabiedrību. Protams, agrāk, kad biju pavisam jauns dizainers (tagad esmu vienkārši jauns dizainers), līdz galam man tas nesaslēdzās, kādēļ nepieciešams zināt literatūras, vēstures, politikas, filozofijas vai reliģijas kontekstu. Laikam ejot, saprotu, cik tomēr visi šie spēki ir saistīti. Ja gribi radīt ko jēgpilnu, tam neizbēgami jāspēj iekļauties plašākā kontekstā.
Jā, arī tevis pieminētais kodolīgums. Jāpiemīt spējai atrast būtiskāko. Tas ir sarežģīts darbs. Tajā notiek pamatīga izvērtēšana, un jāspēj saprast, no kā var atteikties un kas ir jāpatur.
Ir nepieciešama fokusēšanās, ekskluzīvisms, lai radītu ko vērtīgu. Cilvēki, kas dara vienu lietu, un dara to ļoti, ļoti labi. Man personīgi sirds velk šajā virzienā - uz amatnieku dizaineriem, kas dzīvo savā pasaulē, savā darbnīciņā, un, kad pieskaras materiālam, rada ko vienreizēju.
Attēls — "Overpriced"
Manuprāt, vienai kājai jābūt zinātkāres pasaulē, savukārt ar otru jāizkopj tas viens mazais dārziņa stūrītis. Tas, ko vari saukt par savu arodu. Jo, ja esi tikai tāds ģenerālists, kas uz visu skatās vispārēji, ir grūti radīt ko jēgpilnu. Un otrādi - ja esi tikai savā darbnīciņā un neinteresējies par to, kas notiek ārā, esi atrauts no realitātes. Zinātkāre un sava mazā aroda kopšana - ir jau labs ceļš, uz kura atrasties.
Sarunās par dizainu daudz esi uzsvēris asprātības nozīmību…
Kad par to runāju, ne vienmēr ar to domāju jokus vai humoru. Tas nav saistīts ar smīdināšanu.
Man šķiet, ka asprātība ir spēja saredzēt to, ko mēs ikdienā neredzam. Spēja pamodināt, uzliet aukstu ūdeni. Patiesai asprātībai nav nekā kopīga ar vulgaritāti vai smīdināšanu. Manuprāt, tā ir spēja savienot šķietami nesavienojamo, ļaut cilvēkam saredzēt realitāti nedaudz neierastā gaismā. Iespējams, ka reizēm tas arī sasmīdina, bet tas noteikti nav pašmērķis.
Attēls — "Overpriced"
Kā ir ar oriģinalitāti? Cik svarīgi tavā darbā ir radīt kaut ko nebijušu?
Jau ilgāku laiku domāju, ka oriģinalitāte ir krietni pārvērtēta. Kas ir oriģināls? Tas ir kas jauns, kas tāds, kas realitātei pirms tam vēl nekad nav pievienojies. Jaundzimušais. Mūsu kultūra ir apsēsta ar ideju par oriģinalitāti un pieminēto ideju par progresu. Tā ir pārliecināta, ka jebkas nākamais būs labāks par esošo. Oriģinalitāte ir apsēstība ar nākamo, ne esošo. Tas viss ir OK, bet manā darbā tas noteikti nav noteicošais faktors. Ja oriģinalitāte tiek uzstādīta par galamērķi, man tas šķiet muļķīgi. Manuprāt, galamērķim vajadzētu būt skaistumam, patiesībai, īstenībai, labestībai, - un oriģinalitāte var būt pa ceļam kā blakusprodukts.
Un vēl man ir aizdomas, ka oriģinalitāte ļoti bieži ir saistīta ar dekonstrukciju. Ir kaut kas uzbūvēts, kaut kas mums jau ir dots, - bet oriģinalitāte bieži izpaužas kā spēks kam piemīt jaukšanas raksturs. Tajā ir apsmiešana un agresija pret esošo. Ne vienmēr, protams, bet bieži.
Attēls — "Overpriced"
Vai, tavuprāt, šī pasauli piemeklējusī vīrusa liga liks pārvērtēt dizaina vērtības?
Es domāju, ka nevar pastāvēt veselīga realitāte bez personīgā kontakta, bez cilvēkiem blakus, bez apskāvieniem. Pieņēmums, ka mēs spēsim no tā izvairīties un saglabāt veselo saprātu, manuprāt, ir ļoti naivs. Izolēšanās nāks ar lielām psiholoģiskām un sociālām sekām. Interesanti šajā kontekstā izspēlējās tas pats identitātes jautājums. Ikdienā dzīvojam sabiedrībā, kas ļoti jaucās un maisās, kurā ceļojam un visu metam vienā “rosoliņā”, bet līdz ar vīrusa bīstamību, ļoti izteikti parādījās sienas un robežas - mājas robežas, ģimenes robežas, valsts robežas. Bija jāatbild uz jautājumu, kuri ir mūsējie, kuri nē. Tas bija ļoti interesants pretmets bieži sastopamajam globālisma un atvērtības naratīvam. Mani vairāk interesē tieši šie jautājumi - kā identitāte ietekmē dizainu. Kas ir tas, ko saucam par “savu”. Veidi, kā veicināt sociālo distancēšanos nav dizaina problēmas, kuras mani interesē risināt, jo, manuprāt, ilgtermiņā tās ir agresīvas un valdonīgas pret cilvēka dabu.
Pastāsti par savu domāšanas procesu. Kā tu domā/skicē - ar attēliem vai vārdiem?
Visbiežāk ar vārdiem, taču jūtos ērti abās pasaulēs. Ir grūti uzsākt projektu, ja verbāli un tekstuāli nav nodefinēts uzdevums. Ja uzsākot projektu nav skaidrības par tā pamatu, tad nereti procesā iezogas neskaidrība un nespēja skaidri pieņemt lēmumus. Protams, šādai pieejai ir arī izņēmumi, jo idejas izstrāde nav tāds piecu soļu process, tas nav lineārs. Tomēr visbiežāk sāku no vārdiskās puses, jo manu darbu kontekstā formai ir jākalpo saturam. Šis satura jautājums man derdzas jau vairākus gadus. Jau jūtos tā ķīlnieks, tāpēc gribu to pieveikt un iekarot, lai arī formas risinājumos es nebūtu sveša satura varā.
Attēls — "Overpriced"
Saki, vai ir vēl kādas izteiksmes formas, kurās tu gribētu sevi realizēt?
Dzīve ir par īsu, cik ļoti gribas vēl darīt ko citu. Mani interesē amatniecība. Man ir pāris tādi draugi - amatnieki, kuri rada lietas, un es tikmēr skaužu (smejas). Tāpat pēdējā laikā sāku domāt par lauku dzīvi - par maizes cepšanu, saimes veidošanu un savas mājas celšanu.
Bet vispār tikko atvēri Pandoras lādi… Mani jau vairākus gadus interesē teoloģija, ko tagad arī studēju. Tā ir pasaule, kas šķietami ir ļoti tālu no dizaina, un vienmēr ir bijusi sajūta, ka nespēju šīs abas pasaules savienot. Taču pēdējā gada laikā lēnām tuvojos risinājumam.
Tātad reliģijas un dizaina saskares punkts. Ko tu tajā atradi?
Es uzaugu kristīgā kontekstā, un, lai neviens kristietis nepavainojas, bet lielākā daļa mūsdienu rietumu kristīgās mākslas ir slikta un ļoti zemas kvalitātes. Pārsvarā tie ir triviāli mēģinājumi lielas tēmas paust zemiskā formā. Viss tiek noreducēts uz tādu “Jesus is my homeboy” ideju, - tā čomiski un panaivi. Ir grūti sastapties ar to gravitas, ar augsto, ar majestātisko un dziļo. Ar to, ko mēs uzdrošinātos saukt par īstu.
Austrumu kristietībā atklāju ļoti interesantas vizuālās prakses - gan tajā, kā viņi veido arhitektūru, gan ikonogrāfiju, gan liturģiju. Ikonogrāfijā ir paslēpti vizuāli kodi, un valoda, kuru esam jau aizmirsuši - darbi it kā runā viens ar otru cauri telpai un laikam. Pieņemsim, vienā darbā, piemēram, Kristus bērniņš mātes klēpī simbolizē varenības iemiesošanos “mazā sēkliņā”, šo potenciāla vērtību. Un tad šis mazais bērniņš izaug, un citā ikonā viņš savā klēpī, mūžības godībā, tur pats savu māti. To, protams, var tulkot dažādi, bet visai skaidri varam novērot mātes jauno piedzimšanu mūžībā. Un tādā veidā izspēlējas šī sinerģija un cikliskums starp dažādām ikonām. Katra var būt no cita gadsimta, un citā formā - bet tās sarunājas gan arhitektoniski, gan savās teoloģiskajās idejās. Atradu tādu bagātību, ko ilgi biju meklējis. Sāku interesēties par šo simbolu valodu un tipoloģiju, par Bizantijas laika ietekmēm. Sakrālā arhitektūra un sakrālā māksla - šodien tai bieži paskrienam garām un tā mums neko daudz nenozīmē, bet varbūt tajā ir kas tāds, ko būtu vērts atjaunināt un pētīt. Ar manu draugu, ilustratoru Robertu Rūrānu kopā esam šajos jautājumos iedziļinājušies, un tagad jau arī viņa darbos manāmas zināmas ietekmes. Ceru, ka šī simbolu valoda izpletīsies arī plašāk.
Attēls — "Overpriced"
Vai ir kāds darbs, kuru tu vēlētos kaut būtu radījis tu pats?
Tā kā esmu visai neuzticīgs savai nozarei, man tādi piemēri ir citās nozarēs. Piemēram, Sagmeister & Walsh: Beauty grāmata, kurā autori cenšas atdzīvināt skaistuma lomu sabiedrībā. Grāmatā tiek kritizēta šodienas industriālisma un postmodernā estētika un tai pretnostatīti vairāki brīnišķīgi piemēri no šodienas un arī vēstures - Ķīnas impērijas tērpi, Svētā Marka bazilika, Lielbritānijas Expo paviljons un pat mūsu pašu Germana Ermiča Ombre stikla krēsls. Man šī tēma jau ilgu laiku bijusi tuva. Autoru cīņa par skaisto man šķiet tāds cēls mērķis, jo šodien mums aktuālas ir dažādas citas lietas - seksīgums, pievilcīgums, oriģinalitāte, spēja šokēt. Skaistums kļuvis gluži kā lamuvārds ar kiča pieskaņu. Taču, ja skaistais nav pašmērķīgs un tajā ir patiess saturs, tad arī ārienei vajadzētu par to liecināt. Iespējams, ka vairs nemākam šādu skaistumu radīt, jo visu gribas novienkāršot, reducēt, padarīt vieglāk, ērtāk… Esam tik apmāti ar efektivitāti, ka skaistums kaut kur iepalicis. Skaistums un efektivitāte ir pretpoli. Taču skaistums ir arī ekonomiski ilgspēlējošs… nu, pieņemsim, Parīze. Pat pēc visiem kariem tā aizvien plūc augļus no sava skaistuma. Man šķiet, ka cerība ir skaistajā. Es noteikti neesmu no tiem, kas piekritīs, ka tehnoloģija un sistēmas izglābs pasauli. Uzskatu, ka vērts palūkoties atpakaļ - tajā skaistajā, kas mums jau dots.
