Disciplīnu starptelpā
Saruna ar arhitektu un scenogrāfu Didzi Jaunzemu
Nesen Didža Jaunzema vadītais projektēšanas birojs DJA guva uzvaru Gulbenes novada pašvaldības izsludinātajā metu konkursā par Gulbīšu parka atjaunošanu. Šim ainavu arhitektūras projektu konkursam sekoja uzvara Ventspils topošā Zinātnes un inovāciju centra ekspozīcijas dizaina koncepcijas metu konkursā.
Gulbīšu parks. DJA piedāvājumā parku paredzēts veidot pēc kolāžas principa, izceļot tajā esošos un veidojot jaunus elementus. Savukārt brīvdabas skatuves vizuālajam tēlam iedvesma gūta no gulbja spalvu motīva.
Laikā, kad teju vēl nebijušu uzmanību piedzīvo tuvāki un tālāki vietējie kultūrtūrisma galamērķi, DJA turpina realizēt vides objektus, ainavu arhitektūras un izstāžu ekspozīciju projektus. Šobrīd aktīvs darbs norit pie Ludzas pilsdrupu labiekārtojuma projekta, tiltu inženierim Staņislavam Kerbedzam veltītās ekspozīcijas Lūznavas muižā, kā arī Latgales identitātes stratēģijas vēstnešiem dažādos izstāžu formātos.
Vides objekts “Uguns” Kārsavas dabas parkā “Numernes valnis”. DJA objektu radījis kā telpisku struktūru - paviljonu priežu ielokā, kura vizuālajā tēlā rodama atsauce uz uguns liesmu dinamiku. Foto: Ēriks Božis
Pērn kā tālredzīgi lauku un pilsētvides tūrisma stratēģijas instrumenti Ziemeļlatgalē tika atklāti trīs DJA veidotie vides objekti - dabas stihijām veltīti darbi, kas aicina vērst uzmanību apkārtējai dabai. Vides objekts “Gaiss” Balvu pilsētas parkā, vides objekts “Ūdens” Viļakas ezera tuvumā un vides objekts “Uguns” Kārsavas dabas parkā “Numernes valnis” radīti ar arhitektonisku pieeju, un tiem raksturīga konstruktīvo elementu eksponēšana kā mākslu veidojošs faktors. Vides objekts “Uguns” starptautiskajā arhitektūras mediju telpā izskanēja visplašāk un aizvadītajā gadā DJA birojam deva ceļazīmi uz Ainavu arhitektūras festivālu “Ansī ainavas” (Annecy Paysages). Šogad Francijas Alpu pilsētiņā Ansī notiekošajā festivālā skatāmi jau divi DJA radīti objekti.
Gājēju ceļš un skatu terase Valmieras Atpūtas parkā. Foto: Ēriks Božis
Didzis Jaunzems divkārt ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvu – par Dabas koncertzāles paviljonu 2015. gadā un Likteņdārza skatu terasi – 2012. gadā, savukārt pērn viņš saņēmis vienu no galvenajām Latvijas Ainavu arhitektūras balvām par realizēto gājēju ceļu un cirkulāras uzbūves skatu terasi Valmieras Atpūtas parkā.
Savulaik Jaunzems guvis pieredzi – sākotnēji kā interns, vēlāk kā arhitekts – pasaulslavenajā Roterdamas pilsētu arhitektūras birojā Office of Metropolitan Architecture jeb OMA, kur strādājis pie tādiem projektiem kā Kānas bibliotēka Francijas ziemeļrietumos, Tulūzas izstāžu un konferenču centrs, LabCity École Centrale Supélec Saklē pilsētiņā Francijas dienvidrietumos un Kataras valsts attīstības plāns.
Uzveduma “Dona Žuana sindroms” scenogrāfija konkursā Rings Award 2020, kurā tika izcīnīta uzvara starp 126 pieteikumiem no 32 valstīm.
Sākotnēji Jaunzems sevi pozicionēja kā arhitekts, taču tagad no tik krasas kategorizēšanas izvairās. Arī mūsu saruna par nesen radītajiem vides objektiem novirzās uz sarunu par veikumu scenogrāfijā, kas arī iezīmē viņa vispārējo virzību disciplīnu starptelpā. Starptelpā, kur jāatrod elastīgi un neordināri risinājumi. Šogad par bezprecedenta risinājumiem bija jādomā arī scenogrāfiem, tostarp šī gada Starptautiskā jauno operas režisoru un scenogrāfu konkursa Ring Award 2020 finālistiem – Didzim Jaunzemam ar komandu.
Pinumu paviljons Ansī pilsētas Eiropas dārzos (Jardins de l'Europe). Foto: Ēriks Božis
Pastāsti par dalību ainavu arhitektūras festivālā Annecy Paysages.
Viss sākās, kad Ziemeļlatgalē radījām trīs vides instalācijas. Lai informācija par objektu esamību sasniegtu pēc iespējas lielāku cilvēku loku, kopā ar fotogrāfu Ēriku Boži organizējām fotosesijas. Vides objekta “Uguns” fotogrāfiju tapšanai piegājām īpaši radoši – bildējām gan dienā, gan īpašā nakts apgaismojumā, izmantojām dūmu mašīnu, lai radītu miglu. Objekts izpelnījās plašu starptautisko mediju uzmanību un iekļuva arī Francijas arhitektūras žurnālos, kur to pamanīja ainavu arhitektūras festivāla Annecy Paysages organizatori. Viņi vēlējās šī objekta kopiju nākamā festivāla izlaidumā. Tā mūsu būvnieki ar priedes koka brusām devās turp, lai radītu identisku objektu. Tagad mazliet jokojam, ka tas ir kā portāls uz Latviju. Atliek ieiet šajā paviljonā Ansī pilsētiņas ezera krastā, apgriezties ap savu asi – un nonākt Kārsavā!
Sadarbība bija veiksmīga, un organizatori mūsu veikumu vēlējās redzēt atkal, tāpēc šogad festivālā ir jau divi latviešu objekti.
Pinumu paviljons Ansī pilsētas Eiropas dārzos (Jardins de l'Europe). Foto: Ēriks Božis
Un šī gada uznāciens ar Pinumu paviljonu izskatās absolūti lieliski! Pastāsti par tā ideju un tapšanu.
Kad pagājušajā vasarā Francijā strādājām pie objekta uzstādīšanas, saskārāmies ar ārkārtīgu karstumu, tāpēc izdomājām jauno objektu veidot kā ietvaru, kurā cilvēkiem patverties no karstās saules, aizvien netraucēti baudot skaisto apkārtni. Tāpat vēlējāmies eksperimentēt ar jaunām tehnikām un radīt kaut ko iepriekš nebijušu. Paviljonu veidojām kā grid shell structure jeb režģotā tīkla konstrukciju. Šī tehnika ir īpaša ar to, ka visa konstrukcija plakanā stāvoklī tiek nolikta uz zemes, tad pacelta gaisā un iespīlēta, tādā veidā iegūstot izliekto formu. Lai panāktu izliekumu un konstrukcijas lokanību, tā tiek laistīta ar ūdeni. Kad tā izžūst, tā kļūst gana spēcīga, lai pa to staigātu. Šādā tehnikā pasaulē tiek veidoti ne tikai īstermiņa, bet arī pastāvīgi objekti.
Pinumu paviljons Ansī pilsētas Eiropas dārzos (Jardins de l'Europe). Foto: Ēriks Božis
Pinumu paviljons Ansī pilsētas Eiropas dārzos (Jardins de l'Europe). Foto: Ēriks Božis
Objekta tapšanā izmantota arī tradicionālā klūgu pinumu tehnika – Latvijas amatniecības atblāzma laikmetīgā izpildījumā...
Jā, līdzās mūsu pienesumam, kas bija ierastās kvadrātveida struktūras pārveidošana trīsstūra formā, vēlējāmies uz Franciju aizvest arī kaut ko no Latvijas. Radās doma šīs struktūras apdari jeb objekta noēnojošo daļu veidot no pinumiem. Satikāmies ar amatnieka Pētera Tutāna vadīto pinēju apvienību “Pinumu pasaule”. Kaut arī mums pašiem vajadzīgās pinumu konstrukcijas šķita vienkāršas, pinējiem tās bija zināms izaicinājums. Turklāt, tā kā sākotnēji festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts, bet mēnesi pirms plānotās atklāšanas tomēr aktualizēts, radās šaubas par projekta realizāciju. Tās ātri vien kliedēja mūsu būvnieki Arņa Vataša vadībā, ar kuriem kopā esam radījuši kādus 50 objektus. Mobilizējās arī pinēji – un mēneša laikā tika uzpītas 262 vienības jeb grozi, kas iekļauti paviljona apdarē. Šī pinumu apdare perfekti pasargā no saules stariem un tās paēnā var patverties gluži kā zem koka lapotnes. Tajā pašā laikā paviljons ir ažūrs – tas ir caurredzams un gaisā jaušas svaiga pinumu smarža.
Kā vērtē citu sniegumu festivālā? Ir kādi objekti, kurus vēlētos izcelt?
Tā kā pagājušogad festivālu neaizkavēja šīgada iemesli, tad bija krietni vairāk objektu, kas tiešāk saistīti ar dzīvo dabu – tajos tika integrēti stādījumi, dažādās zaļās struktūras. Šīgada objekti neietvēra ilglaicīgu radīšanu - tie galvenokārt bija tādi vides objekti, kurus iespējams izgatavot iepriekš.
Kā allaž vairāk novērtēti no cilvēku puses ir interaktīvi objekti – nīderlandiešu mākslinieka Vila Bekersa veidotais metāla kokons L'Origine, kura iekšiene, apaudzēta ar augiem un papildināta ar gaismas un skaņas instalācijām, pulsē kā dzīvs organisms. Brazīliešu māksliniece Anaīsa Franko savukārt radījusi interaktīvu strūklaku, kas reaģē uz cilvēku kustībām. Pašā Ansī pilsētā pie ēkas, kas atrodas uz ūdens, interesantu darbu bija uzstādījis beļģu mākslinieks Bobs Vershīrens – laivu ar trim tajā ieaudzētiem kokiem.
Gājēju ceļš un skatu terase Valmieras Atpūtas parkā. Foto: Ēriks Božis
Kā tu uzlūko objekta un vides attiecības? Kā nodibini šo dialogu starp abiem?
Katrā situācijā noteiktam objektam var būt dažādi uzdevumi. Ir objekti, kas palīdz izcelt esošās vietas potenciālu, tai piemītošās vērtības. Savukārt ir vietas, kuras pašas par sevi varbūt nav izteiksmīgas, bet īpašas tās padara tajās uzstādītie objekti. Piemēram, mūsu veidotā Likteņdārza skatu terase nevar konkurēt ar dabu šajā vietā, kur Daugava sašķeļas, un tas nav nepieciešams. Ir jārada vieta, kas palīdz izbaudīt doto – noiet pie ūdens vai pakāpties augstāk. Savukārt pagājušajā vasarā veidotā Valmieras skatu terase ir objekts, ar kuru savā ziņā ainavu radījām. Līdzīgi ir ar Ansī festivālu – ja pērn radījām objektu, kas pats par sevi bija kā skulptūra, tad šogad vēlējāmies iet citu ceļu – ar objektu sniegt iespēju netraucēti izbaudīt apkārtējo dabu.
Gājēju ceļš un skatu terase Valmieras Atpūtas parkā. Foto: Ēriks Božis
Kā darbojas tavs radošais prāts – vai nonākot ainavā tev ir kārdinājums iztēloties, kas tajā varētu tapt? Vai tomēr vēlies to atstāt neskartu?
Ir vietas, kuras ir jāatstāj neskartas, taču, no otras puses – kas tad ir neskarts? Lielākajai daļai pasaules cilvēks jau ir pieskāries – kaut vai tikai stādot kokus un pļaujot zāli. Lielākā daļa vides, kurā dzīvojam, ir cilvēka radīta. Bet, domājot par to, ko radīt, jāsaka, ka ir grūti radīt tukšā laukā. Jo vidē vairāk konteksta, vairāk sarežģījumu, jo tā ir savdabīgāka un vieglāk tajā strādāt. Bet princips tas pats – ir jāizvirza uzdevums vietu radīt vai izcelt tās esošās kvalitātes.
Uzveduma “Dona Žuana sindroms” scenogrāfija 
Šis gads ar savu īpatnējo scenāriju jau rit uz otru pusi, un man jājautā, kāds tas bijis tavas radošās darbības citās disciplīnās? Vai tas atstās kādu paliekošu iespaidu uz kādu no jomām, kurās darbojies?
Plašāka rezonanse ir īstermiņa lietām, un interesantākie eksperimenti tiek veikti pasākumu nozarē, kur DJA arī daudz darbojas.
Mums tika atcelti aptuveni desmit pasākumi, kas bija paredzēti Latvijā, kā arī trīs operas ārvalstīs. “Gaidu simfonija” Flāmu operā Antverpenē tika atcelta vien trīs dienas pirms pirmizrādes. Tas bija psiholoģiski sāpīgi. Ieguldīts tika milzīgs darbs, jo operas tiek plānotas ilgu laiku uz priekšu, lai parādītu tikai pēc diviem gadiem. Atcēlās arī “Toska” Varšavā, kā arī pārcelta par gadu tika opera “Dons Žuans”, ko gatavojām starptautiskajam operas jauno režisoru un scenogrāfu konkursam Ring Award (konkurss notiek reizi trijos gados Austrijas pilsētā Grācā – red.)
Šobrīd strādājam pie Klaudio Monteverdi operas “Odiseja atgriešanās dzimtenē” iestudējuma Bāzelē. Tajā viss tiek pakārtots cilvēku distancēšanas prasībām – gan apmeklētāju, gan uz skatuves. Tiek sekots valsts izdotajiem noteikumiem par to, cik lieliem jābūt attālumiem starp cilvēkiem uz skatuves, piemēram, pūtējiem jābūt piecu metru attālumā no citiem instrumentiem, vijole jau var būt tuvāk. Dziedātāji nedrīkst pienākt viens otram tuvumā. Attiecīgi operas scenogrāfija tiek veidota no laukumiem – katram cilvēkam uz skatuves paredzēta sava noteikta vieta. Tiek samazināts dziedātāju skaits, vairākas lomas izpilda viens cilvēks. Tiek darīts viss, lai, pienākot operas pirmizrādei, būtu mazāk iespēju, ka tā jāatceļ. Šai Bāzeles operai strādājam pie viena reducētā scenārija, bet Vivaldi operas “Bajazets” gadījumā, kas plānota septembrī Austrijā, aizvien strādājam pie vairākiem scenārijiem, un kad pienāks moments – attiecīgi tiks reaģēts.
Uzveduma “Gaidu simfonija” scenogrāfija
Pastāsti par “Gaidu simfonijas” scenogrāfiju. Tā trāpīgi sasaucas ar šī laika notikumiem...
Tas ir operkoncerts, kas veidota no divām ikoniskām 20. gadsimta kompozīcijām – Lučāno Berio Sinfonia un Arnolda Šēnberga Erwartung (Gaidas). Šie darbi bija sava laika protests, kurā pausta kritika par pastāvošajām lietām gan muzikāli, gan tekstuāli. Poļu režisors Kristians Lada, ar kuru strādājam pie vairākām operām, vēlējās radīt trešo daļu. Uzliekot uz skatuves nebināras personas - cilvēkus, kas atšķiras no vispārpieņemtajiem standartiem uz skatuves. Savukārt skatuves scenogrāfiju mēs veidojām no pēdējā gadsimtā notikušu protesta akciju plakātiem. Lai to realizētu, vēl labu laiku pirms aktuālajiem notikumiem gājām cauri dažādu valstu protestu demonstrācijām, un interesanti, ka ne mazums no izmantotajiem plakātiem vēstīja Black Lives Matter... Savā veidā paredzējām nākotnes notikumus.
Uzveduma “Gaidu simfonija” scenogrāfija
Arī “Dona Žuana” interpretācija savā ziņā izrādījās pravietiska...
Jā, arī mūsu redzējums par Mocarta operas “Dons Žuans” iestudējumu tāds izrādījās. Mūsu komanda (DJA, režisors Kristians Lada un tērpu māksliniece Natālija Kitamikado) piedāvāja ideju ar nosaukumu “Dona Žuana sindroms”, kas paredz Donu Žuanu no skatuves noņemt un vokālo dziedājumu sadalīt starp trīs citiem operas varoņiem – Leporello, Mazeto un Otavio. Atsakoties no Dona Žuana pavedinātāja lomas un strādājot ar to kā ar iekāri, kas inficē visu pārējo varoņu prātus, mēs paveram iespēju neromantizēt vardarbību un aktualizēt pārējo varoņu atbildību uz skatuves notiekošajā. Šāds piegājiens ļauj caur operu runāt arī par šobrīd pasaulē aktuālajiem procesiem, kur cilvēka iekāres un tieksmju rezultātā viens kontinents deg, otrs kūst, daļa pasaules slīkst atkritumos, bet atbildību par to neviens neuzņemas. Izrādes otrajā cēlienā Zemei tuvojas asteroīds, kas iznīcina sabiedrību. Izrādes koncepcija radās pusgadu pirms COVID-19 pārsteidza pasauli. Šīm divām operām bija cieša saikne ar to, kas notiek pasaulē. Jāsāk rūpīgāk skatīties, ko esam paredzējuši nākamajā operā (smejas).
Pinumu paviljons Ansī pilsētas Eiropas dārzos (Jardins de l'Europe). Foto: Ēriks Božis
Jāatzīst, tavi darba apjomi ir jaudīgi...
Ir daudz darba, ir maz brīvdienu, bet tas, ko caur darbu iegūsti, attaisnojas. Mēs aizbraucam uz Ansī un uzbūvējam objektu, bet reizē tas ir sava veida atvaļinājums. Tā robeža, ko parasti cilvēki nodala starp darbu un atpūtu, ir absolūti saplūdusi. Kad pasniedzu RISEBA augstskolā, to sacīju arī saviem studentiem – ja gribi darboties arhitektūras sfērā vai mākslā, tam jākļūst par dzīvesveidu.
Un robežas starp disciplīnām, kurās sevi apliecini, šķiet, nepastāv.
Es daru visu to, kas aizrauj. Darbojoties vienā lauciņā ir grūti atrast adrenalīnu, un gribas atklāt aizvien jaunas lietas.
Ko tu domā par apgalvojumu, ka svarīgi ir darīt un izkopt tikai vienu konkrētu lietu?
Jā, arī tam piekrītu. Bet es teiktu, ka šī starpnozare, ko esmu atradis starp arhitektūru, mākslu un scenogrāfiju, – tā arī ir tā niša. Cilvēki mūs uzmeklē tieši tajās situācijas, kad kaut kas ir grūti definējams vienā vai otrā konkrētajā lauciņā. Tas, kas ir pa vidu, kas ir tajā starptelpā – tā ir mūsu niša.
Savulaik pieredzi smēlies vadošajā pasaules arhitektu birojā OMA. Ko no tā laika esi paņēmis līdzi savā tālākajā darbībā?
OMA birojā strādājām pie lieliem objektiem, savā praksē vairāk sanācis strādāt gan pie ļoti lieliem, gan pie ļoti maziem objektiem, pat īstermiņa objektiem, taču, neatkarīgi no mēroga, turpinu pielietot “lielās bildes” uztveri. Tas nozīmē, ka svarīgi ir neieslīgt detaļās un niansēs, bet noturēt to lielo vēstījumu, ko ar savu darbu mēģini pateikt. Vēstījums var būt dažādos mērogos – vispirms ir vēstījums lielajā mērogā, tad nākamajā detalizācijā – jau cits. Šo konceptuālo vēstījuma pieeju esmu ņēmis līdzi.
Vēl ir būtiski nekad nepadoties. Ja kaut kas ir iesākts – tas jānoved līdz galam. Tajā brīdī, kad izdomā, ka termiņš tuvojas un gribas atpūsties vai kaut ko nenodot… To nekad nedrīkst darīt! Ja tu pieļauj plāna B iespēju, tas var kļūt par sliktu ieradumu, par slimību, kas var atkal piemeklēt nākamajā grūtajā brīdī. Ir jāizdara maksimums, lai sirdsapziņa būtu tīra. Tālākais, kas notiek ar projektu, jau vairs nav atkarīgs no tevis.
