Dārzs kā diskusiju platforma
Intervija ar interjera arhitekti Annu Bates (ex-Buteli) par urbānā dārza projektu (S)AUDZĒ
Augusta otrajā pusē Kalnciema kvartālā Rīgā tika atklāts pirmais vertikālais urbānais dārzs Latvijā. Iniciatīvas, kuras nosaukums ir (S)AUDZĒ, idejiskais autors ir dizaina un arhitektūras birojs Annvil. Dārzs veidots no vietējiem kultūraugiem un projekta mērķis ir kļūt par starpdisciplināru diskusiju telpu, tādējādi vairojot iedzīvotāju zināšanas un interesi par ilgtspējīgu un efektīvu pilsētvidi.
(S)AUDZĒ ir urbānā dārza demo versija un aizsākums vairāku dārzu sērijai, kuri nākamgad taps lielākajās Latvijas pilsētās. Arterritory aicināja uz sarunu interjera arhitektūras biroja Annvil dibinātāju, Annu Bates (ex-Buteli).
Urbānā dārza ideja nav jauna, taču Covid-19 šķiet aktualizējis tās kontekstu, liekot paraudzīties uz vertikālajiem dārziem ne tikai kā uz estētisku baudījumu, utopisku vīziju par zaļām pilsētām vai mākslas darbu - kā savulaik tika uztverti leģendārie franču ainavu arhitekta Patrika Blanka (Patrick Blanc) projekti, bet arī no funkcionālā aspekta. Konfrontējot gan ar ideju, ka arī pārliecināts pilsētnieks var uz sava balkona izaudzēt tomātus, gan liekot aizdomāties par urbānās vides ietekmi uz augiem.
Mūsu gadījumā tā, protams, savā ziņā ir Covid-19 inspirēta iniciatīva. Pēkšņi mums visiem laika jēdziens kļuva relatīvs, tādējādi paverot daudz vairāk iespēju iedziļināties, pārvērtēt. Jā, šī ideja nav jauna, taču konkrētajā situācijā, es to pat nesauktu par ideju – mūsu mērķis drīzāk ir rosināt diskusiju par urbānās vides nākotni, cilvēka un dabas attiecībām. Šis projekts nav tik daudz par pašu dārzu, dizainu vai estētiku, bet vairāk ir funkcionāls instruments tālākām, padziļinātām sarunām. Sociāls pieteikums, kas pievērš uzmanību degradētām vidēm, zaļai videi urbānās teritorijās. Iesaistot šajā diskusijā visdažādāko slāņu un vecumu cilvēkus – pilsētniekus visplašākajā spektrā.
Lielākā daļa mūsu ikdienas paiet digitālā pasaulē, kur šķietami viss sasniedzams sekundes simtdaļās, bet, audzējot tomātus, mēs varam tos vērot dienu no dienas, un arī tad tie vēl nebūs izauguši... Mums tas šķietami ir zināms, taču, manuprāt, ir vērts par to atgādināt, jo īpaši bērniem. Bērnu izglītošana arī ir viens no šī projekta pamatmērķiem. Lai empātisku attiecību veidošana ar dabu kļūst par viņu ikdienu, būtībā sabiedrības normu. Ja sākam par to runāt šobrīd, tad apmēram pēc divdesmit gadiem šī ideja būs jau iedzīvojusies kā pašsaprotama, kaut patlaban, iespējams, var šķist utopiska.
Esam jau paguvuši saņemt visai daudz komentāru – gan atbalstošus, gan kritiskus. Pēdējie galvenokārt šo iniciatīvu apšauba no pārtikas kvalitātes viedokļa. Un arī tas ir aizsākums diskusijai. Sadarbojamies ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti, un šajā kontekstā izgaismojies ļoti interesants fakts – līdz šim Latvijā ir veikti diezgan nepietiekami pētījumi saistībā ar urbānās vides ietekmi uz dažādiem augiem. Līdz ar to esam iecerējuši augus, kas patlaban aug mūsu pilotprojektā – Kalnciema kvartālā, testēt, lai pārliecinātos par smago metālu ietekmi. Tādējādi līdz nākamajam gadam, kad šo urbāno dārzu sēriju turpināsim arī citās Latvijas pilsētās, mēs jau būsim sapratuši, kādus augus varam audzēt pilsētvidē un kādus nē. Jo ir arī augi, kas smagos metālus absorbē un tādi, uz kuriem tie iedarbojas kritiski.
Viens no iemesliem, kālab attīstām vertikālo dārzu ideju – nākamajā gadā vienus un tos pašus augus stādot augstāk, sapratīsim, kādā augstumā smago metālu ietekme tos vairs neskar. Katrā ziņā, šī projekta mērķis nevienā mirklī nav bijis nākt klajā ar paziņojumu – re kā audzējam un ēdam...
Salīdzinājumā ar citām pasaules metropolēm, Rīga tomēr ir salīdzinoši zaļa pilsēta un arī mūsu nabassaite ar dabu nav pārrauta. Kā liecināja rīdzinieku plūsma lauku īpašumu virzienā pandēmijas pirmā viļņa pīķa punktā, tā joprojām ir visai cieša. Vai, jūsuprāt, patiešām ir nepieciešami divdesmit gadi, lai tā kļūtu pašsaprotama arī pilsētplānošanas mērogā?
Piekrītu, ka salīdzinājumā ar citām lielpilsētām (un Rīga nav metropole), mēs šo saikni neesam pazaudējuši, taču jautājums – vai tā saglabāsies arī ilgtermiņā, ja par to nerunāsim? Globālā mērogā nākamajos divdesmit gados tiek prognozēts liels cilvēku skaita pieaugums, mēs, protams, varam uz sevi raudzīties – mums te ir ļoti daudz vietas, esam zaļi, bet jebkuras šāda vēriena pārmaiņas skar visus. Līdz ar to runa nav tikai par Latviju, bet par planētas interesēm un kontekstu kopumā.
Daudzās valstīs jau ir ieviesti attiecīgi nolikumi. Ja nekļūdos, piemēram, Ņujorkā ir kopumā 33 hektāri apstādītu jumtu ar ražu nesošiem augiem. Dānijā divu gadu laikā ar dažāda veida veģetāciju, tiek apstādīti visi jumti, kas ir konkrētā slīpumā. Francijā zaļā domāšana jau ir daļa no valsts politikas, kaut arī tur ir ļoti daudz lauku.
Tas tikai mums tā šķiet, ka visi šo zina, domāju, ka ir ļoti liela sabiedrības daļa, kuriem zaļā domāšana nav pašsaprotama. Un vislielākais izaicinājums, lai tā par tādu kļūst bērniem, kuri šobrīd tikai sāk savu dzīvi. Tieši tālab ir nepieciešams par šo visu runāt.
Šobrīd aizvien vairāk tiek runāts par to, ka arī augiem eksistē apziņa, par augu intencionalitāti. Vai šī projekta ietvaros pievēršat uzmanību arī šim aspektam?
Tieši nesen lasīju, ka mums ir nepieciešami augi, bet augiem mēs neesam vajadzīgi. Līdz ar to viss ļoti ātri un vienkārši var apgriezties otrādi.
Sadarbībā ar LU pētniekiem esam par šo tematu daudz runājuši, ne tikai no bioķīmiskā skatu punkta – kādi metāli uzkrājas augos, bet arī kā augus ietekmē stress.
Mūsu mērķis ir ap šo projektu apvienot visdažādāko nozaru speciālistus, tādējādi to attīstot jau pilnīgi citā gultnē. Lauksaimniecības universitāte ir piedāvājusi piesaistīt studentus, kas no nulles punkta – sēklām, izaudzētu stādus un būtu klātesoši visā tālākajā augu attīstības posmā. Nākamgad esam iecerējuši šo projektu īstenot vairs ne tikai Rīgā, bet vēl piecās vai sešās Latvijas lielākajās pilsētās. Gribējām to darīt jau šogad, pašvaldības bija atsaucīgas, taču atbildēja, ka ieceres īstenošanai ir nepieciešams laiks. Tā kā tā bija spontāna Covid-19 laika iniciatīva, atradām citus sadarbības partnerus un projektu īstenojām nedēļas laikā.
Kā jūs redzat Rīgas tālāko attīstības vīziju tieši šajā zaļās domāšanas kontekstā?
Šāda diskusija noteikti ir nepieciešama. Šobrīd valsts kontekstā daudz tiek runāts par pilsētu apbūvi, pilsētu paplašināšanos, un to, ka pasaules kontekstā pilsētas patiesībā aizņem tikai trīs procentus, taču vienlaikus ir pārapdzīvotas. Bija liels prieks par augusta akciju Tērbatas ielā, beidzot kaut kas notika, jo arī šai diskusijai ir divdesmit gadu vēsture. Un beidzot pilsētas kontekstā mēs tikām līdz punktam, kad tika īstenots pirmais testa projekts, cilvēki to lietoja, tādējādi apliecinot tā nepieciešamību. Tālab jo lielāks prieks par jaunajiem pilsētplānotājiem, kas mēģina šīs sen aizsāktās idejas iniciēt sabiedrībā.
Varbūt urbānajam dārzam bija jāatrodas ne tikai Kalnciema kvartālā, kur tas sajūtu ziņā – ar zaļuma piesātinātajiem pagalmiem un koka arhitektūru, iederas visorganiskāk, bet daudz radikālāk būtu bijis to "iesēdināt" Vecrīgā? Teritorijā, kas pašiem rīdziniekiem šobrīd ir daļēji mirusī zona.
Ja paraugāmies pagātnē, tajā pašā divdesmit gadu nogrieznī, Vecrīga galīgi nebija tūristu teritorija. Tā bija pilnīgi lokāla vide. Tajā mirklī, kad pilsētvidē ienāca tūristi – un mēs viņus ļoti gribam un mums viņi ir nepieciešami, mēs paši sākām atkāpties. Sāka attīstīties viss Klusais centrs, kas no vienas puses, šobrīd paraugoties uz tukšo Vecrīgu, ir bēdīgi, no otras – fakts, ka pilsētas centrs sāk augt un plesties plašumā, un šobrīd socializēšanās arvien vairāk notiek ārpus klasiskā centra, ir tikai apsveicams.
Tas ir interesants jautājums, kā atkal likt cilvēkiem lietot pilsētas daļas, kas jau ir aizmirstas jeb vairs neietilpst viņu ikdienas maršrutos.
Starp citu, sākotnēji par Vecrīgu bijām domājuši. Bijām pat atraduši punktu Miesnieku ielā, kur šo dārzu novietot. Taču ātrums, kādā vēlējāmies projektu realizēt, šo ideju neļāva īstenot.
Katram ir jāsāk ar sevi. Kas kopš marta ir mainījies jūsu personiskajā attieksmē pret dabu un arī zaļajā nospiedumā?
Zaļā nospieduma ziņā manā realitātē ir izmainījies pilnīgi viss – varbūt izklausīsies mazliet dīvaini, bet es esmu pateicīga visam šim laikam, jo manā gadījumā tā patiešām ir bijusi apstāšanās. Esot ilgāku laiku vienā vietā, ir lieliska iespēja daudzko pārvērtēt. Mans dzīvesveids līdz pandēmijai un šobrīd ir divas pilnīgi dažādas lietas. Pēdējos piecus gadus ilgāk par nedēļu vienā pilsētā neesmu bijusi. Mana ikdiena bija čemodāni un nepārtraukta atrašanās ceļā – darba dēļ dzīvoju starp vairākām valstīm.
Šobrīd esmu sapratusi, ka man nav ne mazākās vēlmes atgriezties virpulī, kurā biju līdz šim. Protams, mirklī, kad šī apstāšanās notiek, viss šķiet ļoti dīvaini, jo esi pieradis visu laiku būt kustībā. Sasniegt visu sekundes simtdaļā, kaut arī tas ļoti nogurdina un nav veselīgi. Momentā, kad tu apstājies, jau tas pats par sevi aizņem diezgan ilgu laiku – saprast: es te stāvu.... Tad, visticamāk, arī notiek šī pārvērtēšana. Ir skaidrs, ka nemitīgi atrodoties zvērīgā paātrinājumā, vienā mirklī cilvēks sabrūk.
Protams, tādā planētas nākotnes griezumā, visas šīs mūsu iniciatīvas, ir kaut kas ļoti mazs. Iespējams, globālā kontekstā tās ir pat smieklīgas. Taču tas ir stāsts par katru atsevišķi un tad - gala rezultātā, par visiem kopā. Tikai braucot ar Teslu vai elektromašīnām planētu neizglābsi. Esam pēdējos gadu desmitos tik daudz izpostījuši, ka, lai mēs šobrīd atgrieztos līdzīgā situācijā kā pirms 100 vai 200 gadiem, ir nepieciešams vismaz tikpat daudz gadu no nulles cikla. Tādā vienotas domāšanas ziņā.
Tā, protams, var šķist utopija, ņemot vērā politiskās un ekonomiskās intereses, bet es ticu, ka kaut kādā mirklī jebkura kustība sasniedz kritisko masu. Oskars Vailds reiz teica, ka progress ir utopijas realizācija. Skaidrs, ka šodien joprojām ir miljoniem absurdu lietu, taču varam raudzīties arī no cita skatpunkta - tieši tikpat daudz ir cilvēku, kas mēģina domāt, attīstīt, runāt un arī fiziski šīs lietas darīt. Proti, nav precīzi aprēķināms laika nogrieznis, bet process ir nenoliedzami iekustējies.
Un ja mēs paraugāmies uz mūsu kolektīvo sapratni vai domāšanu – kur mēs šobrīd valstiski atrodamies? Ko atbalstām? Kurp ejam? Mēs kā indivīdi, kopiena un mēs kā valsts.
Turklāt Rīga un Latvija kopumā šajā ziņā nebūt neatrodas kritiskā punktā. Svarīgi ir to uzturēt un attīstīt. Jautājums, protams – vai uz to, ka šobrīd esam zaļi, tika iets apzināti vai tā ir sakritība? Un vai tā ir ekonomiskā stāvokļa ietekmēta sakritība vai kāda cita?
Cik lielā mērā par zaļo nospiedumu domājat arī citos savos projektos? Īpaši ņemot vērā, ka arhitektūra kā nozare arī ir gana liels piesārņotājs.
Viennozīmīgi pateikt, ka tas ir veids, kā strādājam, šī brīža ekonomiskajā pasaules modelī ir ļoti sarežģīti. Tā vēl nav pasaules prakse. Izņemot atsevišķas valstis, protams. Viena no tādām ir Norvēģija, kur šī ir jau valstiski definēta nostāja. Tur nav pat citas iespējas. Pavisam drīz 70 procenti Norvēģijā reģistrēto automašīnu būs elektromobīļi. No šī skatu punkta, vertikālie dārzi un piesārņojuma problēma tur vairs nav diskusiju temats. Norvēģija ir zaļākā valsts pasaulē. Latvijas gadījumā tā ir vēl tikai nākotne.
Mūsu projektos zaļais nospiedums joprojām ir pašiniciatīva, kas, runājot par pasūtītāju un izpildītāju, visdrīzāk rezultēsies augstākās izmaksās īstermiņā, bet atpelnīsies nākotnē.
Būtībā urbānā dārza projekts varētu būt viens no instrumentiem, ar kura starpniecību aizsākt diskusiju valstiskā līmenī?
Tas noteikti ir viens no veidiem, kā runāt un rosināt šo diskusiju. Tas nav risinājums.
