Sajust sevi kā Visuma vērtīgo daļu
Intervija ar dizaineri, dizaina pasniedzēju, bērnu grāmatu un raidījumu autori Dainu Gāgu-Ēķi
Ar dizaina deminutīviem - rotaļlietām, mēbelēm, sadzīves priekšmetiem un citiem objektiem, kas domāti mazajiem cilvēkiem -, tāpat kā bērnudārzu, spēļu laukumu un skolu arhitektūru, jau no 20. gadsimta vidus aktīvi sāka aizrauties modernisma pionieri. Tas no jauna iekustināja pētījumus par dizaina un vides lomu bērna attīstībā. Šodien vairs netiek apšaubīts, ka mijiedarbībā ar estētisku un materiālās kvalitātēs balstītu, daudznozīmīgu un funkcionālu dizainu tiek attīsta bērna kritiskā domāšana, sociālās un emocionālās prasmes, kā arī stimulēts radošuma potenciāls. Laba dizaina un estētikas izšķirošo nozīmi bērna attīstībā uzsver arī dizainere Daina Gāga-Ēķe, taču šajā bagātīgajā dizaina telpā aicina ieiet pa sētas durvīm. Proti, vispirms stāstot un rādot par dizaina tapšanas procesu un darbu, ko veic dizaineri.
Pērn sadarbībā ar apgādu “Droši un Koši” Daina izdeva izglītojošu, izzinošu un izklaidējošu grāmatu bērniem “Gribu būt dizainers”. Ar pašas veidotu ilustrāciju palīdzību autore grāmatā vizualizēja trīs - grafikas, modes un interjera - dizaina profesijas. Grāmata tikko izdota angļu valodā, bet vasaras sākumā, pateicoties Ķīnas izdevēju interesei, iznāca arī ķīniešu versijā. Savukārt gada sākuma ierobežotajos apstākļos kopā ar ģimeni Dainas vadībā tapa arī izglītojošs un izklaidējošs raidījums bērniem “Mazo ģēniju akadēmija”. Tajā tiek aplūkoti dažādi ar mākslas un dizaina pasauli saistīti jautājumi, radošās nodarbēs iesaistot arī mazos skatītājus. No 15. oktobra lietotnē Shortcut gaidāma raidījuma otrā un trešā sezona.
Vairākus gadus Daina Gāga-Ēķe vadīja Latvijas Kultūras koledžas Dizaina un modes vadības studiju programmu. Šobrīd viņa lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī piedalās mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” vidusskolas eksāmena izstrādē un vada projektu “Radošo industriju klase” Siguldas pilsētas vidusskolā. Tāpat Daina turpina bērnu grāmatas projektu, lai sērijā kā nākamo pieteiktu izdevumu “Gribu būt arhitekts”. Paralēli norit darbs pie idejas par jaunu, Latvijas vizuālajai mākslai veltītu bērnu raidījumu. Neizpaliek arī aktivitāte modes dizaina jomā, sadarbībā ar Leny Tomy Factory radot bērnu apģērbu kolekciju.
Nozīmīgu lomu Dainas Gāgas-Ēķes dienaskārtībā ieņem dažādu pedagoģisko pieeju apzināšana - ar mērķi rast instrumentus bērnu radošā potenciāla atraisīšanai un estētisko vērtību izpratnes veidošanai.
Kas bija sākotnējais impulss un motivācija, uzsākot darbu pie bērnu grāmatas par dizainu?
Sākotnēji šo grāmatu veidoju kā maģistra darbu par grafikas dizainu bērniem. Grafikas dizains ir klātesošs visur, bet gandrīz neviens bērns nespēj nodefinēt, kas tas ir. Es vēlējos izskaidrot, kas ir šī profesija, taču grāmata izvērtās plašāka. Ietvēru dizaina skaidrojuma tēmu un pievienoju stāstiņus par vēl diviem citas jomas dizaineriem.
Veidi ir visdažādākie, kādos bērnu grāmatās tiek stāstīts par dizainu. Tavā grāmatā uzmanība tiek virzīta tieši uz dizainera profesiju. Kāpēc šāda pieeja?
Bērniem nākotnē nāksies pieņemt lēmumu par profesijas izvēli. Manuprāt, profesijas izvēle ir viens no svarīgākajiem lēmumiem cilvēka dzīvē. Norobežojoties no sadzīviskā naudas pelnīšanas apsvēruma, svarīgāk šķiet bērnam pavēstīt, ka profesija ir kas ļoti īpašs cilvēka dzīvē, tā ir neatņemama personību raksturojoša daļa.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Lai bērns savu izvēli izdarītu pēc iespējas efektīvāk, jau savlaicīgi jābūt iespējai iesaistīties šī jautājuma risināšanā. Bērniem nepieciešams izprast izglītības nozīmi savas nākotnes profesijas izvēlē, apzināties plašo pasauli un savu lomu tajā. Respektēt un novērtēt dažādību, izprast dažādu profesiju kopsakarības, kā arī to, kā nodarbošanās izvēle ietekmē sabiedrisko dzīvi - gan vietējā, gan globālā līmenī. Bērniem jāvar pēc iespējas efektīvāk darboties līdztiesīgas un ilgtspējīgas pasaules labā. Domājot par savu dzīvi un karjeru nākotnē, svarīgi jau bērnībā apzināties, kā vēlies dzīvot un kādu vietu dzīvē ieņems izvēlētā nodarbošanās. Tāpēc, veidojot šo grāmatu, mana doma bija rotaļīgi, bez liekas didaktikas, pavisam nemanot pietuvināt bērnu pieaugušo pasaulei. Ar interaktīvu ilustrāciju un stāstu spēli, ar izdomātu un reālu tēlu (grāmatas varoņu prototipi ir modes mākslinieks Dāvids, grafikas dizainers Matīss Zvaigzne, interjera dizainere Gundega Zaķe-Cimža) palīdzību uzburt ainu, kurā bērns var līdzdarboties un līdzdomāt.
Grāmatai raksturīga arī pedagoģiska pieeja informācijas pasniegšanā.
Esmu veikusi pamatīgu izpēti par to, kā bērniem tiek atklāta dizaina tēma. Pamanīju, ka lielākajā daļā gadījumu tiek sākts ar dizaina paraugiem, pieminot jau konkrētus produktus. Kā pieaugušam cilvēkam - jā, tas šķiet interesanti, taču no pedagoģiskā viedokļa pareizāk būtu virzīties no otras puses. Svarīgi ir rosināt bērna domāšanu - izejot no pozīcijas, ko redz un saprot bērns. Un tas nebūt nemainītu būtību, ka konkrētais dizaina paraugs ir vērtība un laikmeta atspoguļojums.
Manā grāmatā nav iekļauti konkrēti dizaina paraugi. Manuprāt, jāmācās ir no vienkāršām lietām uz sarežģītākām. Grāmata ir paredzēta pirmskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Ja bērnu ieinteresēs paši pamati, viņš ies arī tālāk - patstāvīgi atradīs un atpazīs dizaina paraugus, vai radīs ko jaunu. Mana grāmata atšķiras tieši ar šo pedagoģisko pieeju, jo pedagoģiskais moments man ir ļoti aktuāls - daudz interesējos par dažādu teoriju ieviešanu praksē, to pārbaudīšanu.
Pasaulē dizainam veltītu bērnu grāmatu jomā ir daudz interesantu autoru. Vai kāds no tiem kalpojis tev par iedvesmas avotu?
Jau no bērnības man ļoti patīk grāmatas, un tās manu interesi saista vēl joprojām. Bērnu grāmatu tirgū Boloņā izstaigāju piecus milzīgus paviljonus ar neiespējami daudz grāmatām. Gandrīz visas, kuras paņēmu rokās un pašķirstīju, man patika. Arī tās, kas bija Latvijas nacionālajā stendā. Latviešu bērnu grāmatas ir mana primārā iedvesma. Savukārt pasaules dizaina grāmatu jomā tas būtu grafikas dizainers Čips Kids, kurš zināms kā Juras laikmeta parka logotipa autors. Viņš veidojis dizaina ceļvedi bērniem - Go: A Kidd's Guide to Graphic Design (2013).
Foto: Karlīna Vītoliņa
Kas tieši tevi uzrunā Kida pieejā?
Man ļoti patīk gudri un pašironiski cilvēki. Šī kombinācija piemīt arī Čipam Kidam. Viņš ir kaislīgs un aizrautīgs savā darbā. Neprātīgi mīl savu nodarbošanos un mēdz ieiet pārspīlējumos. Nenoliegšu, arī mani saista pārspīlējumi. Ja vien neesat pārlieku konservatīvs, noteikti ieteiktu izlasīt arī viņa grāmatu The Cheese Monkeys (2001).
Savukārt jau pieminētajā Go: A Kidd's Guide to Graphic Design darbā viņš lieliski pierāda, ka grafikas dizains ir paredzēts arī asprātīgām rotaļām un var būt neatņemama sastāvdaļa interesantam stāstam. Starp citu, viņa grāmatā ir šis fantastiskais citāts: “Neko, ko vērts zināt, nav iespējams iemācīties skolā!” (Smejas.) Mūsu sarunas kontekstā - tas pat šķiet asprātīgi! Un grāmata stāsta par to, kā viņš mākslas akadēmijā nejauši sāk studēt grafikas dizainu. Pētot dizaina grāmatas bērnu auditorijai, atklāju, ka tā ir pirmā grāmata bērniem tieši par grafikas dizainu. Intervijās arī pats autors to apstiprina. Viņa mērķis, veidojot šo grāmatu, bija veicināt bērna zinātkāri un inteliģenci. Viņš paskaidro, ka, radot dizainu, ir jāprot definēt problēma - jo precīzāk tā definēta, jo labāks var būt risinājums. Pavisam vienkārši! Čips Kids ļoti rūpīgi izstrādā vizuālos materiālus, lai paskaidrotu bērniem sarežģītas un abstraktas lietas. Tas noteikti mani iedvesmoja, veidojot ilustrācijas savi grāmatai. Nekā lieka. Bērnu uztvere būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka uztveres. Ir jābūt pacietīgam un pret sevi prasīgam, lai sarežģītas lietas bērniem pasniegtu saprotamā veidā. Tas ir liels izaicinājums, ar kuru sastopas ikviens bērnu satura radītājs, bet ne tuvu visi ar to tiek galā.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Savukārt vizuālās mākslas jomā tev tuvs ir argentīniešu mākslinieks Tomass Saraseno. Kas tevi uzrunājis viņa daiļradē un personībā?
Jā, jau ilgāku laiku bez izmaiņām mans lielākais iedvesmotājs ir mākslinieks Tomass Saraseno. Ja kāds vēlas uzzināt kaut ko par mani un manu domāšanas veidu, man noteikti par viņu ir jārunā. Kad pirmo reizi par viņu uzzināju, šķita - tas nevar būt pa īstam! Tik pārsteigta par kāda cilvēka māksliniecisko darbību vēl nekad neesmu bijusi. Viņš rotaļājas kā bērns, viņā mīt tas pārdabiskais kosmoss, ko man ļauts tikai mazliet iztēloties, bet, visticamāk, nekad nepiedzīvot.
Viņa mākslas darbu fiziskais un emocionālais kodols ir dziļi un nozīmīgi pētījumi par zirnekļiem, par Visumu. Izrādās, ka ir vairāk nekā 47 000 zirnekļu sugu. Lai izdzīvotu dažādās vidēs, šie kukainīši ir optimizējuši un pielāgojuši savu tīmekļa arhitektūru, nodrošinot mājokli, aizsardzību un efektīvu ieroci laupījuma noķeršanai. Tas ir unikāls augstas veiktspējas materiālu dizaina piemērs.
Vēl, protams, jāpiemin zirnekļu dziesmas, kuras mēs nedzirdam, jo zirnekļi “dzied” citās frekvencēs. Šis aspekts varbūt mazāk attiecas uz māksliniecisko baudījumu, bet dzīves uztveres īpatnībām, kas atver jaunus apvāršņus. Respektīvi, kad mūsu prāts apstrādā saņemto informāciju un mēs nevilšus pieliecamies pie impulsa izraisītāja, notiek tas, ko es saucu par īstu mākslu. Atrast un nosinhronizēt pareizo frekvenci, tapt saklausītam un sadzirdētam. Tomass Saraseno savu instalāciju veidošanā uzsver plūsmas un materiālu vieglumu, padarot neiespējamas lietas iespējamas. Viņš attēlo Visuma modeļus, vizualizē telpas, laika nogriežņus un bezgalības, iekļaujot cilvēka matēriju kā planētu. Kā molekulu kādā lielākā, par mums daudz nozīmīgākā Visumā. Tajā pašā laikā viņš glorificē cilvēka unikalitāti un nebeidzamo “zirnekļa trīsdimensiju” tīklu, kuru jāturpina veidot - visticamāk, arī pēc nāves, kad audu forma būs atdalījusies no tā, kas mūsos ir visbūtiskākais. Funkcionalitātes, skaistuma un spēka savienojums - tā es raksturotu šo mākslinieku un iekļautu mācību grāmatu saturā, pasludinot viņu par mūsdienu Leonardo da Vinči.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Sevi jūti kā daļu no kopējā Visuma tīmekļa?
Jā, un šim iedvesmas avotam ir vistiešākais sakars ar manu grāmatu. Ja man izdodas izveidot vienu atbalsta punktu bērnam pirmskolas vecumā, interesantā veidā sniedzot viņam vajadzīgo informāciju, - esmu jau paveikusi diezgan nozīmīgu darbu. Saraseno mākslinieciskais pienesums ar mani rezonē kā sajūta, ka svarīgākais, ko varu saprast, dzīvojot un attīstot savu personību, ir mana vieta pasaulē attiecībā pret dabu un cilvēci.
Atgriežoties pie jau pieminētajām pedagoģiskajām pieejām, vai vari ieskicēt kādu teoriju piemēru, par kuru esi padziļināti interesējusies?
Galvenokārt iedvesmojos no Karla Rodžersa - amerikāņu psihologa, kurš savas pedagoģiskās metodes balsta novērojumā, ka nevienu nav iespējams attīstīt pret viņa gribu. Tātad mācīt “direktīvi” nav iespējams. Šis uzskats sakņojas gan Rodžersa, gan Maslova izteiktajā apgalvojumā, ka katram cilvēkam (bērns nav izņēmums) ir noteiktas pamatvajadzības augt, attīstīties un pilnveidot savu personību. Katrs bērns vai jaunietis ir spējīgs kļūt par pašdisciplinētu cilvēku, ja vien netiek ierobežota viņa racionālās domāšanas attīstība. Rodžerss radikāli nostājas pret soda mēru piemērošanu, un nav runa tikai par miesassodiem, kas vēl pirms pāris desmitiem gadu bija viena no dominējošām disciplinēšanas formām, sastopama Eiropā, Amerikā un Ķīnā. Mūsdienās skolotāji izvēlas ne tik radikālus, bet tomēr sodus. Iespējams, tie disciplinē, taču paralēli audzēkņos rada baiļu un respekta sajūtu pret skolotāju, pret skolu un visbeidzot, kas ir pats bēdīgākais, - bailes iekšēji nomāc vēlmi attīstīt savu personību. Sākas sevis noliegšana. Rodžerss uzskata, ka disciplīna ir daudz noturīgāka un jēgpilnāka, ja tā ir pašdisciplīna.
Karla Rodžersa pedagoģiskā metode balstās izglītošanas vidē, kurā audzēknim ir visas iespējas attīstīties savstarpējas cieņas un uzticēšanās atmosfērā. Vidi, kurā ikviens tiek pieņemts tāds, kāds ir. Tādēļ ļoti svarīga ir vide, kura nodrošina iespēju mācīties, balstoties uz paša pieredzi. Arī kļūdām un refleksiju par šo pieredzi.
Karla Rodžersa ieteikums, kuru esmu pārbaudījusi un izmēģinājusi arī savā praksē, ir tāds, ka studiju sociālais pamats veidojas tāpat kā sociāls līgums, kas ir daļa no mūsu sabiedrības demokrātiskajiem pamatiem. Dzīvē tas izskatās tā, ka kopā ar studentiem izprotam kādu reālu dzīves vai sociālu problēmu, kas saistīta ar studiju priekšmetu. Studenti paši izvirza sev mērķi un saplāno laiku. Tālāk jau ir tikai detaļas, kuras rūpīgi liekot kopā galu galā var sasniegt mērķi.
Studiju saturā korekcijas ir jāveic atbilstoši esošajai situācijai - jānodrošina savstarpēja un kopīga mācīšanās, kur viens audzēknis mācās no otra, mentors no mentora, mentors no audzēkņa un audzēknis no mentora. Tiek veidotas uzticības pilnas attiecības, praktizēta savstarpēja palīdzība un atbalsts, iesaistīti arī citi sabiedrības locekļi. Šādi veidojot studiju procesu, ļoti veiksmīgi tiek iekļautas kultūras vērtības, sabiedriskais labums, interese un aizrautība, stratēģijas un resursi - un, galu galā, organizētība, kas balstīta pašdisciplīnā. Studiju kvalitāte ir ļoti cieši saistīta ar studiju motivāciju, un motivācijas komponents ir saistīts ar subjekta vajadzībām, interesēm un citiem rosinātājiem, kas aktivizē un virza darbību.
Ja skolas misija ir nodrošināt profesionālu un motivējošu vidi, lai students veidotos par radošu, pašpārliecinātu un analītiski domājošu personību, šī metode darbojas lieliski. Un, ja mēs, pedagogi un izglītotāji, varam būt par kaut ko patiesi priecīgi, tad - tas noteikti ir students, kurš ir iemācījies mācīties un mainīt. Kad es redzu kādu no saviem studentiem apņēmības pilnu kaut ko mainīt šajā pasaulē (manā vai kāda cita mentora ietekmē) - man skudriņas skrien pa ādu un sirds rajonā kļūst silti un patīkami.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Valsts izglītības satura centra projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) ietvaros tiek īstenots jauns pamatskolas mācību priekšmets “Dizains un tehnoloģijas”. Tajā iekļauti tādi temati kā dizaina domāšana, digitālais produktu dizains, vides un interjera dizains, kā arī modes dizains. Kā vērtē šos centienus?
Pārliecinājos personīgi - šis priekšmets jau ir skolās un sper pirmos soļus. Šos centienus viennozīmīgi vērtēju pozitīvi. Kas tiek ieviests skolā, tas lielā mērā tiek ieviests sabiedrībā kopumā. Dizains ir tik klātesošs, ka ikviens sabiedrības loceklis ar to saskaras. Dizaina principi paliek nemainīgi, tie ir saistīti ar citām zinātnēm. 20. un 21. gadsimta dizaineru darbi ir mainījuši cilvēces uztveri, uzvedību un domāšanu - to būtu vērts apzināties un ņemt vērā kopējā izglītības satura veidošanā. Tāpat dizaina mācīšanās attīsta empātiju, jo dizaina pamatuzdevums ir domāt par cilvēku, pētīt cilvēka vajadzības.
Šodien saistībā ar jaunajām tehnoloģijām un to ietekmi jaunieši savu iztēli izmanto citādāk. Mana pieredze rāda, ka ir nepieciešama struktūra, jo abstrakti uzdevumi pārāk mulsina jaunos cilvēkus, bet radošuma jauda nav mazinājusies. Ir mazinājušies radoši un uz mērķauditoriju orientēti uzdevumi - tieši vidusskolā.
Kā vērtē kopējo līdzšinējo un šī brīža izglītības sistēmas ietekmi uz dizaina izpratnes veidošanos?
Lai gan šobrīd Latvijā sāk notikt sabiedrības izglītošana dizaina jomā, dažādu apstākļu dēļ tā notikt tik strauji, kā gribētos. Taču mums jau tagad ir, ar ko lepoties. Daudzi jauni dažādu jomu dizaineri (kuri gan pārsvarā ir izglītojušies ārpus Latvijas) pārsteidz ar savām idejām visā pasaulē.
Ļoti patīk, kā ar sabiedrību par dizainu komunicē Ingūna Elere - altruistiski un vienlaikus ambiciozi. Rīkotie pasākumi un diskusijas noteikti rezonē sabiedrībā - dizaina idejas iet plašumā un ieslāņojas sabiedrības domāšanā. Patīk gan temps, gan stils, kā tas tiek darīts. Paredzu, ka tas nākotnē nesīs daudz augļu un dizaineru darbs tiks vairāk novērtēts un pieprasīts.
Bet svarīgākais, manuprāt, tomēr ir tas, ka par dizaina nozīmi varam sarunāties gan ar maziem bērniem, gan jau lielākiem. Svarīgi sarunu iesākt laicīgi. Ir vidusskolas, kuras paplašina tradicionālo mācību saturu ar iekļaujošiem papildus priekšmetiem, kuri orientē skolēnu pārliecinātāk un apzinātāk ieskatīties nākotnes labirintos. Siguldas Pilsētas vidusskolā direktores Ņinas Balodes vadībā ir iekļautas “Līderības”, “Robotikas” un “Radošo industriju” apmācības programmas. Nav normāli, ka 95% vidusskolas pēdējo klašu audzēkņu nav pārliecināti, kur studēs un kādi ir viņu plāni nākotnes profesijas izvēlē. Taču tas ir likumsakarīgi, jo viņi pavisam vienkārši nav informēti par visām iespējām. Skolām ir jāreaģē uz šo tik aktuālo problēmu. Šajā skolā vadu Radošo industriju programmu un esmu gandarīta un pārliecināta par šīs misijas jēgu. To apliecina jauniešu lielā ieinteresētība un atvērtība. Un, ja tas palīdz kādam jaunam cilvēkam drošāk spert soli savas nākotnes profesijas izvēlē, tas noteikti atstāj pozitīvu iespaidu uz sabiedrību kopumā.
Pastāsti par tevis iniciēto Meringue platformu studentiem. Cik saprotu, tā savā ziņā ir kā treniņu laukums darbam reālajos izvēlētās profesijas apstākļos.
Meringue ir kultūras un mākslas studentu platforma, kas radīta, lai studenti un topošie industriju speciālisti iemācītos praktiski pielietot teorētiski iegūtās zināšanas un uzsāktu kontaktu veidošanu profesionālajā sfērā. Jā, Meringue bija man iniciatīva un ideja, bet patiesībā to pilnībā radīja studenti paši. Un viņu mentori. Kad nemotivētam studentam uzliek atbildību un pasniedzējs projektā iesaistās arī pats, nonākot tādā pašā ķezā un problēmu risinot komandā, studentam ir iespēja redzēt, ka arī pasniedzējs var kļūdīties, ka viņa atbildība nebeidzas tikai ar mācīšanu un atzīmju ielikšanu. Tādā projektā ir pavisam cita jauda, no studentiem iespējams dabūt ārā ko pavisam negaidītu. Tāpat kā no sevis. Manuprāt, tā mums ļoti pietrūkst - šīs sasvstarpējās iesaistes.
Sākumā gan projekts šķita pilnīgi nereāls - bija grūti pārliecināt gan Latvijas Kultūras koledžas vadību, gan mentorus, ka mums to vajag un ka to paveikt ir iespējams. Pateicoties direktores Sandras Plotas atvērtajai domāšanai un vadības stilam, idejas varēja tikt īstenotas.
Daudz esi domājusi arī par pašas izglītības vides nozīmi. Par telpas kvalitātēm un to nozīmi personības veidošanā.
Siguldas Pilsētas vidusskolā vadu “Radošo industriju klases” projektu, kura ietvaros vidusskolēni tiek iepazīstināti ar dažādām radošo industriju profesijām, tajā skaitā ar interjera dizainera profesiju. Kad 10. klases skolēni tiek aicināti domāt par to, kā varētu izskatīties, piemēram, kāda bērnu centra telpas, priekšplānā viņi izvirza vajadzību izraudzīties ko tādu, ko nevar nosmērēt un nevar salauzt. Viņiem tas vienkārši ir iedzīts, lai gan šajā vecumā jaunietis varētu būt krietni vien progresīvs. Jau no pirmās skolas dienas mēs bērnu iegrūžam diezgan neestētiskā vidē un turpinām barot ar jau sagatavotu informāciju. Bet ir taču daudz aspektu, kas izglīto paši par sevi! Vide izglīto. Skola varētu būt pirmā vieta, kas veido uztveri par vidi. Šī vide bērnu varētu mainīt tik ļoti, ka viņam vairs nerastos jautājumi, vai estētiska vide ir nepieciešama arī ārpus skolas. Tik daudz ir ieguldīts pētniecībā, kas saistīta ar vides ietekmi uz bērna izaugsmi, un šīs teorijas nav nekas jauns, bet dažādu apstākļu dēļ tās vispār netiek pie mums pielietotas. Tāpēc nav brīnums, ka interjera dizainers nav tik pieprasīts, kā varētu būt.
Vai ir kādi īpaši paņēmieni, ko tu izmanto, audzinot savus pašas bērnus? Viņi ir visnotaļ radoši un daudzpusīgi.
Man nekad nav šķitis, ka savus bērnus audzinu kaut kā speciāli. Vienmēr bijusi tāda pārpasaulīga sajūta - par to, ka man vispār ir iespēja būt viņiem blakus.
Kaut kur fonā ir sabiedrības spriedumi par to, kā ir pareizi - sēdēt mājās ar bērniem un palikt par kartupeli, kas izšķīst un baro tos nākošos bumbulīšus... Vai tomēr turpināt strādāt, turpināt sevi attīstīt… Ar pirmo bērnu sēdēju divus gadus mājās, ar pārējiem - arvien mazāk un mazāk. Esmu augusi līdz ar saviem bērniem. No vienas puses, es attīstu pati sevi, no otras - tas ir mans pienesums bērniem. Es nedrīkstu apstāties, lai arī mani bērni turpinātu attīstīties visas dzīves garumā. Vecāki ir bērna paraugs un piemērs. Savu “namu” mēs būvējam nepārtraukti, mēs esam savas personības arhitekti. Man bērniem ir jāiekodē, ka apstāšanās nedrīkst notikt. Ar to es nedomāju apstāšanos karjeras ziņā vai kā tamlīdzīgi, bet vienkāršu kustību uz priekšu. Kad kustība pazūd, pasaule tevi aprij un, visticamāk, kaut kur izspļauj.
Bet vai manās mājās ir kādas speciālas nodarbības? Jā, ir bijušas reizes kad kaut ko darām, pieļauju, ka salīdzinoši kreatīvi un interesanti, bet tas ir bijis impulsīvi, noteikti ne metodiski. Nav tā, ka apzināti esmu domājusi, kā tagad attīstīšu bērnos radošumu. It īpaši ņemot vērā, ka katrs bērns ir pilnīgi atšķirīga personība.
Kā iemācīt bērnu skatīties apkārt plaši atvērtām acīm? Pamanīt lietas?
Kā dari tu pats, tā darīs arī bērni. Jau 20. gadsimta pedagoģijā daudz tiek runāts par to, ka iemācīt nevar - ir jādara kopā. Ja tu būsi aizgrābts un tevi interesēs dažādas lietas, tad arī bērni augs ieinteresēti. Kad apprecējos ar savu otro vīru, viņš bija pārsteigts, ka manas meitas grib iet uz muzeju. Mēs to vienkārši vienmēr kopā esam darījušas. Kad bērns ir mazs, viņam nav starpības - ved viņu uz zooloģisko dārzu vai mākslas galeriju. Viņš vienkārši turp dodas kopā ar vecākiem, un rezultātā bērnā izveidojas tāds kā “ģimenes kods”. Viņš citādāk vairs nevar. Un tas, par ko runājām jau iepriekš - ja tu apstājies, ja tev vairs nav pārsteiguma, tev šķiet, ka visu jau esi redzējis un visus māksliniekus zini, tad neko vairāk nevar gaidīt arī no bērna. Piemēram, dizains nekad neapstājas. Kā sagatavoju lekcijas, tā pēc mēneša vietā jau stājušās jaunas tendences un aktualitātes. Lekciju saturs ir jāmaina, vecais vairs neder.
Šobrīd radošums, radošā kultūra izvirzās priekšplānā dažādās jomās. Kāda ir radošuma nozīme nākotnes cilvēka personībā?
Jā, cilvēki kļūst radošāki. Es to novēroju, piemēram, mārketingā. Cilvēki ir gatavi riskēt, atlaist bremzes un iet ārpus iepriekš izrēķinātā. Mums visiem pazīstamais ģēnijs Alberts Einšteins ir teicis: “Iztēle ir daudz svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas. Iztēle aptver visu pasauli”. Kad radošumam vairs nebūs nozīmes, nekas jauns vairs netiks radīts. Un tad, kad netiks radīts nekas jauns, nobeigsies arī viss vecais. Būs pasaule - būs radošums. Tas ir klātesošs it visā. Vēlme visur ieviest tehnoloģijas noved zināmā strupceļā, jo beigu beigās mēs esam kopā pie ezera, bakstām smiltis ar kociņu, smejamies par muļķībām. Un tas mūs atgriež pie tā, ka esam cilvēki. Tehnoloģijas mūs nocietina - tās lietojot, mēs ļoti labi varam arī iztikt bez cilvēciskā, bez attiecībām. Taču tik un tā vienā brīdī ir jāatgriežas pie tā, no kā viss sākas. Mums dziļākajā būtībā nav jāmācās no cilvēka radītām lietām, bet no tām, ko radījis kāds lielāks par mums. No dabas.
Foto: Karlīna Vītoliņa
“Mazo ģēniju akadēmija” ir tāds kā grāmatas turpinājums reālvidē, kas savukārt translēts raidījumā. Kā tika sperts šis nākamais solis?
Ideja bija izveidot raidījumu, kur pavisam maziem bērniem vienkāršā veidā pastāstīt, kas ir dizains, kā to ieraudzīt un kāpēc tas ir vajadzīgs. Visi bērni ir mazi ģēniji, jo galu galā - tieši bērni ir viszinātkārākie. Tāpēc mums, pieaugušajiem, viņiem jāpiedāvā pēc iespējas kvalitatīvāki un pilnvērtīgāki izziņas avoti.
Viss sākās līdz ar koronas vīrusu. Mēs, visi jau agrāk kopā dzīvojošie cilvēki, pēkšņi sākām dzīvot kopā pa īstam - pie brokastu, pusdienu un vakariņu galda. Pieteicāmies konkursam, kas saucās “Lote. Bērnu pieskatītāja”, prasīts bija digitālais formāts - 30 minūtes. Uzvarējām. Kad raidījumu jau nodevām, mums prasīja - kur tad ir Lote? Taču Lotes nebija jau manā prezentācijā, bet mārketinga komanda bija izveikusi pētījumu, kas apliecināja, ka 80% Latvijas bērnu Lote ir mīļākais tēls. Lotes nebija, un es raudāju gaužas asaras. Liels darbs tomēr bija ieguldīts. Es neko sliktu nevaru teikt par Lotes tēlu, bet tas šķita tā stereotipiski. Varbūt man ir kaut kas cits interesants, ko pastāstīt..? Tomēr viss izdevās, un raidījums aizgāja labi. Protams, tā ir komerciāla digitālā platforma, tāpēc par atsevišķām lietām bija jāvienojas, tomēr lielā mērā mums ļāva radoši izpausties. Tā kā neesmu televīzijā projektus veidojusi, digitālās platformas uzstādījumus uztvēru kā palīdzību.
Pastāsti par raidījuma tapšanas aizkulisēm.
Koncentrējāmies uz to resursu, kas bija pieejams mājās. Tas bija tāds mājas projekts - iesaistījām visu mājsaimniecību. Vecākā meita, kura mācās Eindhovenas Dizaina akadēmijā, tika iesaistīta scenogrāfijā, bet mana māsa - scenārija veidošanā. Lelles šuvu es pati, un arī raidījuma vadu es pati. Procesā arī sapratu, ko nozīmē strādāt kopā ar bērnu. Pārvarējām vairākas krīzes ar skaļiem vārdiem, bet rezultātā - nākamajās sezonās esam kā cimds ar rociņu. Esmu ļoti gandarīta, ka viss izvērtās tā, kā izvērtās, un raidījumu bērni pieņēma.
Sākām mēs superhaotiski. Sapratām, ka, lai veidotos atraktīvs dialogs, nepietiks tikai ar vienu statisku tēlu, tāpēc nāca ideja par roku lellēm, jo leļļu teātra aktieri mums mājās nedzīvo. Sāku šūt dzīvnieciņu lelles, uzšuvu tās diezgan palielas. Vienkārši ņēmu porolonu un šuvu lelles. Sanāca trīs, kuras gribējām pārtaisīt fabrikā, lai tās būtu ērtāk lietojamas. Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši - un palikām pie sava prototipa. Scenārijs tapa komandā, jo sapratām, ka tā to iespējams padarīt interesantāku, bet pēdējo pulējumu piešķīra mana māsa. Ar nopietnu māksliniecisko ieguldījumu pieslēdzās arī meitas draugs - Mākslas akadēmijas students. Darba apjoms bija liels, mēs ļoti nogurām. Tāpēc otrajai un trešajai sezonai jau piesaistījām profesionāļus, un darbs ritēja daudz dinamiskāk un pārdomātāk. Tagad mūs aicina veidot arī citus raidījums.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Tas Latvijā varētu iekustināt bērnu radošo raidījumu žanru.
Redzu, ka tas var aiziet - varu ar šiem raidījumiem rosināt bērnus domāt, tāpat arī ikdienā pielietot redzēto. Piemēram, kaut ko tik vienkāršu kā palīdzēt vecmāmiņai uztaisīt uzlīmi ievārījuma burciņai. Tas ir vienkārši un noderīgi - visi ģimenes locekļi sapratīs, kurā burciņā ir plūmes, kurā - zemenes. Turklāt bērns tiks galā un, iespējams, to sasaistīs ar savu iespējamo nākotnes profesiju. Ja bērns par šīm lietām sāk domāt jau agrā vecumā, viņš sāk uztvert visas apkārtesošās lietas citādāk, un viņam veidojas jau pavisam cits skatījums. Plašāks. Viņš būs krietni spējīgāks nekā tas, kurš par grafikas dizainu sāks domāt 16 vai 20 gadu vecumā, iestājoties skolā.
Bērns mūsdienās jāizglīto un jāaudzina advancēti. Tā pasaule, kura viņu sagaida, ērti neliks justies nekad. Lai kādu profesiju bērns izvēlēsies, būtiskākais ir apbruņot savu mazo kareivi ar optimismu un spēju pielāgoties. Spēju būt pašpārliecinātam, bezbailīgam un reaģēt uz nebeidzamām pārmaiņām, kā arī izjust par to prieku un azartu, sajust sevi kā Visuma vērtīgo daļu. Sadzirdēt sevi, apkārtējo būtņu un parādību vibrācijas, un tad vēl… būt laimīgam. Kā to izdarīt? Pagaidām nav ne jausmas.
