Nebrist pilsētā dubļainām kājām
Saruna ar arhitektu Pēteri Bajāru
“Varbūt no arhitekta mutes tas skan jocīgi, bet jāatzīst – telpa starp ēkām man ir svarīgāka.” Studijas OUTOFBOX vadošais arhitekts Pēteris Bajārs stingri iestājas par pilsētas ārtelpas kvalitātēm. Par to brīvo telpu, kas pilsētas teritoriālajā struktūrā veidojas starp ēkām un infrastruktūru. Par tām kvalitātēm, kas šajā telpā – pretēji sasaistītai, ierobežotai eksistencei urbānajā cietoksnī – ļauj uzplaukt dzīvībai. Pēteris Bajārs saredz, ka šāds dzīvas pilsētas modelis īstenojams pavisam vienkāršiem un ne lieliem soļiem, kam visai mazs sakars ar daudzmiljonu arhitektūras ambīcijām.
Tajā pašā laikā Bajāra pārstāvētā studija OUTOFBOX sevi veiksmīgi pierādījusi divos vērienīgos konkursos, kuru augļi tuvākajā nākotnē Rīgas iedzīvotājiem nepaliks nemanīti. Tā ir atzinība Rīgas starptautiskās autoostas ēkas rekonstrukcijas metu konkursā un dalītas pirmās vietas gūšana Rail Baltica Rīgas stacijas metu konkursā. Jāatzīst, ka pēdējā gadījumā – no diviem konkursa uzvarētājiem projekta attīstītāji izvēlējās realizēt otra finālista projektu, savukārt autoostas projekts, kaut mazliet vēl klupdams, tomēr virzās pretim īstenošanai. Zīmīgas ir arī Bajāra aktivitātes, iesaistoties ēkas Elizabetes ielā 2 (kādreizējā Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas mītnes vieta) aizstāvībā un cenšoties to pasargāt no nojaukšanas. Septembrī tur – MAD arhitektūras telpā bija skatāma ekspozīcija Red Room / Tukšuma arhitektūra, kurā OUTOFBOX komanda aicināja palūkoties uz unikālām, bet laika gaitā piemirstām ēkām. Tā vietā, lai pilsētas auduma nodilušās vietas noārdītu – OUTOFBOX aicina domāt, kā sadiegt, salāpīt, saglabāt un no jauna ar godu lietot.
Pēdējā desmitgadē Rīga zaudējusi aptuveni 25 000 iedzīvotāju par labu Pierīgai. Pilsētai uz to būtu jāreaģē un jārīkojas. Kādam būtu jābūt pilsētas attīstības scenārijam, lai to padarītu dzīvošanai tīkamu? Kā to īstenot?
Vēsture attīstās tā, kā tā attīstās, un tiem, kas tās attīstībā ir pēdējie, ir iespēja mācīties no labākajiem. Mēs to neesam darījuši. Pie mums šobrīd notiek procesi, kas Eiropā bija vērojami 50. gados – proti, automašīnu kults un suburbanizācija. No tās cietušas ļoti daudzas pilsētas, pat mums labi zināmā Kopenhāgena ar lielāko iedzīvotāju laimes indeksu. Arī Porto bija kļuvusi par graustu pilsētu, tās centrs bija pilnībā izmiris. 90. gados gan viņi attapās, ka iet bojā mantojums un tiek zaudēta vēsture, – un pievērsās dzīves kvalitātes celšanai centrā. Mēs šobrīd esam Porto 90-tajos. Instrumentu, ar kuru palīdzību situāciju mainīt, ir diezgan daudz, bet ir jautājums – kurus no tiem varam atļauties. Viens veids būtu centra apbūves sakārtošana, to finansiāli atbalstot, ko pie esošā pilsētas budžeta, visticamāk, atļauties nevaram. Otrs veids – ierobežojot autosatiksmi pilsētas centrā, radīt šķēršļus suburbanizācijas procesam. Ja lielākajam vairumam cilvēku šķiet tikai normāli un pieklājīgi, atnākot ciemos novilkt apavus un nebrist dubļainām kājām viesistabā, tad attiecībā uz pilsētas centru situācija ir atšķirīga. Ādaži, Mārupe utt. tomēr brien pilsētā un automašīnu obligāti novieto pie pašām biroja durvīm. Vēl varētu domāt par kādu moratoriju vai īpaši piemērotu infrastruktūras maksājumu būvējot zaļajās zonās (greenfield) un degradēto (brownfield) teritoriju attīstību veicināšanu. Gan jau ir vēl kādi instrumenti, bet būsim godīgi – iepriekšējā pilsētas vadība neuzskatīja par vajadzīgu vispār šo tēmu cilāt.
Sanāk mazliet paradoksāli - esam, t.s. vienas pilsētas valsts, bet mazapdzīvots ir mūsu galvaspilsētas centrs. Kādu pilsētas centru tā labākajā versijā mēs vēlamies – ekonomiski aktīvu, dzīvojamu/cilvēkiem draudzīgu vai atraktīvu un unikālu?
Viss pieminētais viens otru neizslēdz. Savukārt pilsētas unikalitāte jau ir tas, kāpēc mēs Rīgu mīlam un kāpēc ar to lepojamies. Vienīgi skumji, ka tas, ar ko lepojamies, ir simts gadus vecs mantojums. Pēdējo gadu pienesums šobrīd vēl nav pamanāms.
OUTOFBOX birojā mēs visu laiku kustinām tēmu par telpu starp ēkām, par mūsu vidi. Pirms sešiem gadiem centāmies to realizēt Rīgas starptautiskās autoostas konkursā, pirms četriem gadiem – Rail Baltica metu konkursā. Abos gadījumos mūsu darbus žūrija novērtēja tieši tā iemesla dēļ, ka runājām par pilsētbūvnieciskajām kvalitātēm.
Kāda ir jūsu ideālā pilsētas struktūra? Kādam jābūt tās audumam?
Ideālajā pilsētas veidolā iezīmējas dzīvība – dzīvība tās ielās un laukumos. Kā to panākt? Pirmkārt, ar iedzīvotāju blīvumu, ko Rīga ir zaudējusi. Ir zudusi kritiskā masa, – ja vien tas nav piektdienas vakars, izejot ielās, redzam pustukšas, nīkuļojošas kafejnīcas. Bet vienkāršā patiesība ir tāda, ka cilvēki piesaista cilvēkus, un cilvēkiem patīk vērot citus cilvēkus. Ja kafejnīca ir tukša – tajā negribas iet iekšā, ja tajā redzama rosība – tā ir aicinoša. Tāpat svarīgi ir attīstīt skatlogu kultūru.
Ideālā pilsēta ir tā, kurā cilvēks nevis skrien no punkta A uz B, bet nesteidzīgi to bauda. Arī Rīgā ik pa laikam izdodas šo sajūtu noķert, kaut pilsētplānošanā un pilsētbūvniecībā mums gājis greizi. Neglaimošu savai profesijai, bet patiesībā arhitektūra tajā ir sekundāra. Tā drīzāk ir psiholoģija, tās ir sociālās zinības. Slavenais pilsētbūvniecības vectēvs Jans Gēls ir unikāls tikai tāpēc, ka apprecēja psiholoģi. Pilsētbūvniecības un psiholoģijas saskarsmes punktā – viņa ģimenes sarunu rezultātā, viņš nonāca pie tā, ar ko kļuva slavens.
Ir tāds visiem publiski pieejams dokuments – “Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam”. Nemaz dziļi tajā nerokoties, jau pašos sākuma paragrāfos iezīmējas uzstādījums par Rīgu kā starptautiski atpazīstamu, nozīmīgu un konkurētspējīgu Ziemeļeiropas metropoli. Tas paredz, ka, lai Rīga varētu tuvināties citām Eiropas metropolēm, pilsētā līdz 2030. gadam nepieciešams uzbūvēt tādus sabiedriski nozīmīgus objektus kā zinātniski tehnoloģiskais parks, koncertzāle, laikmetīgās mākslas muzejs, starptautiskais kongresu centrs, multifunkcionāls pilsētas stadions utt. Caurskatot šīs vadlīnijas, kaut kā nerodas iespaids par atbilstību...
Tieši tāpēc man birojā uz galda stāv “Rīgas attīstības plāns 1995-2005”, kurā rodami tieši šie paši vārdi - Rīga būs laikmetīga, Rīga būs zaļa, Rīga būs cilvēkam draudzīga, Rīga – Ziemeļeiropas metropole. Nezin’, kādas kļūdas pēc – mani uzaicināja uzstāties šīs 2030. gada vīzijas prezentācijas pasākumā, un mana prezentācija kā reiz saucās “Vārdi un darbi”. Uz papīra sarakstīt varam visu ko, realitātē – nekas no tā netiek realizēts.
Dokumentā tiek izcelta arī gājēju prioritāte...
Aizvien prioritārs ir transports. Palūkojamies uz to pašu Čaka ielu - kamēr tas tā saglabāsies, šī būs viena no nīkuļojošākajām ielām Rīgā. Cilvēki tur nedzīvo - logi ir tumši, nemazgāti. Kamēr neķersimies tam klāt radikāli, kamēr ielās netiks samazināta privātā transporta plūsma - nekas nemainīsies.
Gan Čaka, gan Brīvības ielas remonts, kas radīja autoplūsmas apgrūtinājumu, lieliski pierādīja, ka jau pēc nedēļas cilvēki sāk atstāt mašīnu pie Alfas un tālāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Ar automašīnām ir kā ar ūdeni - jo lielāks trauks, jo vairāk var saliet iekšā. Jo ērtākas ielas uztaisīsim automašīnām, jo to kļūs vairāk. Ir tāds pasaulslavens stāsts par Losandželosu, kur sākumā izbūvēja trīs joslas, tad četras un beigās - vienpadsmit, bet sastrēgumi nepazuda.
Iemesls, kāpēc es pats neesmu atteicies no auto, ir tas, ka nedēļas nogalēs bieži dodos tālu ārpus Rīgas. Somijā tas jau ir nākamais transporta līmenis, viņiem ir produkts - pilsētnieka karte, kurā ietverts noteikts skaits sabiedriskā transporta braucienu, noteikts skaits taksometra izsaukumu, noteikts skaits koplietošanas auto braucienu un mēnesī viena nedēļas nogale, kad ar koplietošanas automašīnu var doties kādā tālākā braucienā. Tā ir tāda ideālā paka, kurā ietverti visi transporta pakalpojumi, kas cilvēku atbrīvo no privātā transporta nepieciešamības.
Par gājējiem un ielām turpinot, gribu pievērsties gājēju ielas jautājumam. Kā ir ar mūsu paradumiem un patieso vēlmi izmantot šādu ielu sniegtās iespējas? It īpaši, kad Latvijā sākas nesamērīgi ilgais aukstais un pelēkais periods, vai ielas kļūst slidenas...
Tu saki slidenas ielas, es teiktu - slidena tēma. Bet paslīdēsim. Tā ir lieta, kas vēl joprojām mums kaut kur galvā iestrēgusi, un tajā vēstures attīstībā kaut kur iepaliekam. Ok, šorīt no rīta lija, bet tagad nelīst. Kas mums traucētu sēdēt ārā? Starp citu, šogad viens sakarīgs Rīgas pilsētas lēmums paredz atvieglojumus āra terašu saskaņošanas procedūrā, kā arī laika ierobežojumu atcelšanu. Daži to ir pamanījušies izmantot, bet šajā rajonā vairs ir tikai viena kafejnīca, kas atstājusi savus āra galdiņus. Bet kāpēc? Tā pati Parīze arī ziemā uzliek savu gāzes sildītāju, cilvēki uzvelk kažokus - un turpina sēdēt ārā. Tas viss ir galvā. Zem nojumītes sēdēt un baudīt lietu ir pat daudz foršāk nekā sēžot iekštelpās. Tas ir paradumu maiņas jautājums, kas radītu dzīvu pilsētvidi, kustību, biznesu darbību. Tā ir tāda trausla ekosistēma, kuru mēs varētu aktivizēt.
VEF kvartāla metu konkursa vizualizācija
Bet vai vispār šādas gājēju ielas mākslīgi iespējams izveidot? Eiropas pilsētās tās tomēr ir radušās vēsturiski un tad pielikta roka tās attīstot.
Sākšu ar to, vai Tērbatas ielas eksperiments mums bija vajadzīgs? Protams, bija vajadzīgs. Liela daļa cilvēku līdz tam vispār nesaprata, ka tā varētu funkcionēt pilsētas centrs - ka ir iespējams pieprasīt kokus ielās, ka iespējams atļauties āra kafejnīcas pa visu ielu. Kā izglītojošs process – tas bija nepieciešams.
Vai mums ir vajadzīga gājēju iela? Uzskatu, ka papildus neviena jauna iela pilsētā nav vajadzīga. Visas šīs gājēju ielas pievelk veikalus, un agrāk vai vēlāk – tie būs ķēdes veikali, kas izspiedīs lokālos biznesus. Ilgtermiņā tas nav ieguvums. Vienīgās pilsētas, kurās būtu attaisnojama šāda gājēju iela, ir izteikti lineārās pilsētas, tādas kā Jūrmala vai Liepāja. Šo pilsētu gadījumā gājēju ielas veicina cilvēku pārvietošanos kājām. Jo vairāk interesantu pieturas punktu šādas ielas garumā – jo lielākas iespējas, ka savu 5 minūšu vietā cilvēks noies 30 minūtes, pat nemanot. Rīga ir veidojusies ar vienādas nozīmes ielām, un tam ir jāsaglabājas. Ja piešķiram bonusus vienai ielai, tad nīkuļo pārējās. Ja kādam ļoti gribas gājēju ielas – Vecrīga mums ir viena liela gājēju zona, kur, diemžēl, nekā cita kā gājēju ielas nav. Nav labiekārtojumu, nav koku, nav rekreācijas iespējas. Tāpēc varbūt labāk sakārtosim esošo pirms radam jaunu.
Krasta City metu konkursa vizualizācija
Pastāstiet par OUTOFBOX piedāvājumu konkursā Krasta City – apbūves gabalam Krasta ielā aiz Salu tilta.
Krasta ielas konkurss bija grozs, kur vienuviet sajaukti āboli ar bumbieriem. Vienā konkursā divas tēmas: augstceltne kā vietzīme un apkārtējā kvartāla tālākā attīstība. Vietzīme ir ego apliecinājums, tāpēc koncentrējāmies uz lietām, kas mums šķita būtiskākas – cilvēkam draudzīgs mērogs un jauna pilsētas auduma radīšana. Savu likmi, šķiet, ielikām nepareizajā svaru kausā un palikām trešie, bet pašiem šis ir viens no mīļākajiem darbiem. Gan vizuāli, gan ar savu daudzslāņainību - pieklusināta satiksme, kvartālam caurejošs parks, krastmala ar daudzveidīgām cilvēku ieaicinošām rekreācijas iespējām, ūdensmalas attīstība, pilsētas centram raksturīgs mērogs un funkciju daudzveidība. Tikai tā ir iespējams radīt vietu – apkaimi, kurai justies piederīgam.
70. gados, uzbūvējot Krasta ielu, mēs zaudējām Rīgas Venēciju ar neskaitāmām salām, kanāliem un tiltiņiem, un to mums vairs neatgūt, mākslīgi otrreiz neradīt. Bet mēs vismaz varam atgriezt cilvēkus un apbūvi pie ūdens. Tādu, kādu redzam melnbaltajās pēckara Lastādijas fotogrāfijās – sešstāvu nami spoguļojas upes ūdenī un turpat pakājē cilvēki peldas, garām brauc laiviņas.
Krasta City metu konkursa vizualizācija
Kāds ir Jūsu vispārīgais redzējums attiecībā pret neizmantoto Rīgas ūdensmalu potenciālu?
Pirms vairākiem gadiem radošo lekciju vakarā PechaKucha stāstīju par Rīgas zili zaļo stratēģiju, kuru ilustrēja iztaisnots vidējais pirksts. Bija cilvēki, kas par to apvainojās, bet sausais atlikums – pilsētas zaļās rotas īpatsvars ir Kleistu, Biķernieku un Šmerļa mežs, kas, patiešām, ir meži, un tikai nelielā daļā labiekārtotas teritorijas, bet pilsētas zilā rota ir Daugava, pie kuras krastiem netikt. Tā kā pasākums notika “Lielās talkas” priekšvakarā, tad es klātesošos mudināju ņemt lāpstas un laužņus un doties skaldīt 11. novembra krastmalas asfaltu. Jo tā ir visbezjēdzīgākā stāvvieta pilsētā, kur katrai auto vietai atvēlēti 60 kvadrātmetri melna asfaltēta laukuma. Tas ir normāla divistabu dzīvokļa izmērs.
Likvidējot šīs nepārdomātās stāvvietas, mēs varētu tikt pie vasaras kafejnīcām, tenisa laukumiem, zālājiem vasaras piknikiem un vietas mākslai. Simtiem iespēju. Kamēr šeit paliks maģistrāle, nīkuļos arī šī Vecpilsētas nomale. Cik ir kafejnīcu ir Doma laukumā un cik – pie Daugavas? Pēc loģikas vajadzētu būt otrādi.
Krasta City metu konkursa vizualizācija
Runājot par apkaimju sakārtošanu un centra kvalitātes celšanu, vēlos pievērsties enkurobjekta tēmai. Kāds ir jūsu skatījums uz koncertzāles novietni?
Pirms runājam par novietni, ir jādefinē kritēriji. Tie aizvien nav skaidri, jo Kultūras ministrija “mētājas” gan koncertzāles izmēra, gan funkciju jautājumos.
Manuprāt, tai būtu jākļūst par enkurobjektu kādai vietai, kura šobrīd nīkuļo. Iebūvējot koncertzāli pilsētas centrā, mēs pilsētas centra kvalitāti nemainīsim. Ir simtiem citu apkaimju, kurām šāda koncertzāle ar daudzmiljonu investīciju būtu daudz, daudz jēgpilnāka. Vairākkārt esam minējuši Barselonas Laikmetīgās mākslas muzeja piemēru. To iebūvēja rajonā, no kura vēl pirms divdesmit gadiem iziet ar savu maku un fotoaparātu bija liela veiksme. Tā bija krimināla vide, kura pilnībā tika atveseļota.
Diemžēl Latvijā par tuvredzību var runāt ne tikai pilsētas un plašākas sabiedrības kontekstā, bet, gribētu teikt, arī izglītotu cilvēku vidū. Kad pirms septiņiem gadiem OUTOFBOX piedalījās darba grupā, izstrādājot analīzi par potenciālo laikmetīgās mākslas muzeja novietni, kur (pretēji nesenajiem Elizabetes ielas notikumiem) visi ekonomiskie, sociālie, infrastruktūras un vietas attīstības kritēriji tika nopietni ņemti vērā – kā līderis izvirzījās Maskavas forštates siena tirgus ar blakus esošajām plašajām pašvaldībai piederošām teritorijām. Bet tie, kas visvairāk iebilda, bija tieši mākslas cilvēki – kā mēs uz turieni dosimies? Mūs pa ceļam nogalinās! Tas bija šoks. Šķita, ka šī ir progresīvi domājoša sabiedrības daļa. Nākamais šoks bija brīdī, kad mēnesi pēc analīzes Kultūras ministrija (tikai citas ministres personā) vienojās par Laikmetīgās mākslas muzeja būvi Skanstē.
Bet koncertzālei noteikti jāiekļaujas pilsētas audumā tādā ziņā, ka tā nedrīkst būt kultūras galapunkts, kas atveras plkst. 19:00 – pusstundu pirms koncerta, iztinot lašmaizītes no plēves. Tai jāstrādā 24/7. Tai jābūt atvērtai telpai, kur jebkurā dienas laikā iespējams atnākt, lai izmantotu mūzikas bibliotēku, kafejnīcu, utt. Telpai jābūt dzīvai. Nav vajadzības uzbūvēt kaut kādu megapieminekli, un pēc tam domāt, kā to aizpildīt. Gribētu piekrist akustiķim Artūram Pērkonam, kas teica, ka ne jau cilvēki brauks uz arhitektūru, cilvēki brauks uz saturu.
Ēka Elizabetes ielā 2. Foto: Gunārs Janaitis
Šeit varbūt pievēršamies ēkai Elizabetes ielā. Kultūras ministrs Nauris Puntulis, aizstāvot ēkas nojaukšanas ideju, izteica apgalvojumu, ka ekonomiski loģiskāk to ir nojaukt, nekā investēt, saglabāt. Vai šis apgalvojums ir pamatots?
Precīzs aprēķins ir atrodams Latvijas Republikas tiesību aktu lapā likumi.lv. Tie minētie 32 miljoni, kas nepieciešami ēkas rekonstrukcijai ir diezgan uzpūsts skaitlis. Tur varētu tikt galā krietni vien pieticīgāk, bet jebkurā gadījumā – ja uz Elizabetes ielas telpām pārceltu Ekonomikas ministriju, ietaupījumi būtu ļoti ievērojami. Divdesmit piecos gados, kas ir normāls ēkas dzīves cikls (pat pie 32 miljona budžeta), ēka būtu sevi atpelnījusi.
Man ir bijusi neformāla saruna ar Valsts nekustamo īpašumu pārstāvjiem – viņi saredz gan ēkas ekonomiskos aspektus, gan plānojuma loģiku. Šī trīsstūra formas ēka ar centrālo kāpņu telpu, kur cilvēki, nākot uz darbu, satiekas, komunicē, sadalās pa saviem departamentiem, – vēl joprojām ir viena no populārākajām tipoloģijām. Piecdesmit gadi ir pagājuši, un mēs neko labāku neesam izgudrojuši.
Jūsuprāt, ēkai jābūt publiskai vai tā var saglabāt savu biroju funkciju?
Ēka oriģināli ir būvēta tā, ka pirmais stāvs ir publiski pieejams, augšējie stāvi bija paredzēti partijas funkcionāriem. Protams, ja tā būtu publiski atvērta – tas būtu lielāks ieguvums. Slikts nav arī Ekonomikas ministrijas scenārijs, kad augšējos stāvos tiktu izvietotas nodaļas un kabineti, bet mums lejā būtu pieejams fantastisks pirmais stāvs ar konferenču un semināru telpām, oriģinālajā plānojumā ietilpstošo kafejnīcu, ar skatu uz parku. Šobrīd ēkas teritorija ir parka vispamestākais nostūris, partija savulaik tai apkārt uzbūvējusi šūnakmens žodziņu, – bet to atvērt iespējams vienā dienā, un tad tā būtu tāda dzīvība!
Ēka Elizabetes ielā 2. Foto: Gunārs Janaitis
Kas šobrīd notiek ēkas pirmajā stāvā?
Kafejnīcas logi pēdējo reiz mazgāti 90. gados – telpas netiek izmantotas. Tāpat arī konferenču zāle ar fantastiskajiem Vecsīļa darinātajiem akustiskajiem griestiem (Alberts Vecsīlis zināms kā Dzintaru koncertzāles, Valsts filharmonijas, Krievu drāmas teātra, Dailes teātra, Doma koncertzāles u.c. akustisko projektu autors - red.). Šeit arī jautājums – kāpēc visus pārējos Vecsīļa objektus kanonizējam, bet šo, redz, mums nevajag. Facebook publiskojām 70. gadu projekta fotogrāfijas, kuras arhitektu studija "GAISS" šobrīd izmanto savā projekta “Saglabāt – Nojaukt”. Tā, starp citu, ir fantastiska ideja, kas atņem Kultūras ministram argumentu, ka par Elizabetes ielas ēku iestājas vien sauja arhitektu (“Saglabāt – Nojaukt” projekta ietvaros tiek apkopoti plašākas sabiedrības viedokļi kodolīgos domugraudos - red.).
Ēka Elizabetes ielā 2. Foto: Gunārs Janaitis
Kāds ir jūsu personiskais ēkas kvalitātes redzējums?
Tās, ko mēs mēdzam saukt par spilgtām modernisma ēkām, parasti ir individuālie projekti - teātri, universitātes, partijas pasūtījuma objekti, administratīvās ēkas – tur vienmēr būvniecības kvalitāte bijusi ļoti augsta. Bet runājot valodā, ko saprot Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde - ja ieejam kādā muižiņā un ieraugām autentisku podiņu krāsni – mums ir aaah! Man šī sajūta ir, ieejot Elizabetes ielas ēkā. Es redzu tur vecos liftus, labi saglabājušos vēsturisko apdari – nekas nav gājis bojā. Vienīgais uzslāņojums ir kāpņutelpā divi iebūvētie lillā lifti, kurus tikpat viegli, kā tie iemontēti – var demontēt. Es tiešām neticu, ka pieminekļu sargi šo neredz.
Manuprāt, sabiedrības izpratnes veidošanā svarīgs ir detalizēts skaidrojums par ēkas arhitektoniskajām un estētiskajām vērtībām. Ar cietu paziņojumu, ka tā ir modernisma paraugs nepietiek.
Runājot par šo ēku, esmu ļoti centies to izskaidrot neprofesionālim saprotamā valodā. Arguments, kas neprasa nekādu profesionālu iedziļināšanos – ēka Elizabetes ielā ir funkcionējoša ēka. Tās nojaukšana 21. gadsimtā ir absurda. Otra lieta – tā ir autentiska ēka. Tā ir kā šķūnī atrasts vectēva žigulītis, kas saglabājies tāds, kāds bija 70. gados, un viss, kas jāizdara - jāpiepumpē riepas. Maz ir tādu vietu, kas ir kā reāls ceļojums laikā. Tu ej pa kāpnēm, un ir sajūta, ka tūlīt Rubiku vedīs pretī.
Arhitektūra, kompozīcija... – tur varam gudri runāt. Vai tā ir Marsela Breiera kopija vai nav, vai tas ir slikts vai labs izpildījums... - var jau lauzt šķēpus ilgi un dikti. Tomēr nepagāžams ir fakts – ēka ir, tā funkcionē, tā ir autentiska. Šeit jau visai diskusijai vajadzētu beigties.
Ar estētiskajām vērtībām ir tā, ka īsteno arhitektūras vērtību var noteikt tikai ar simts gadus ilgu laika distanci. Sanāk, ka 2070. gadā varēsim pateikt, vai ēka ir laba vai nav. Taču šobrīd laika ritējums ir tik straujš, ka 70. gados celtas ēkas jau grib nojaukt, 80. gadu ēkas ir pārveidotas līdz nepazīšanai. Ja kādreiz gotika dominēja 400 gadus, tad tagad tendenču maiņa ir aizvien straujāka, patērnieciskuma kults skar arī arhitektūru.
Kā modernās būvniecības objektus restaurēt, saglabājot to sākotnējo autentiskumu?
Es gribētu citēt Juri Zviedrānu, kurš, stāstot par vēsturisko ēku atjaunošanu, teicis, ka nevis mums jāpielāgo ēka sev, bet pašiem jāpielāgojas ēkai. Skaidrs, ka modernisma ēkas nekad nebūs pasīvās mājas, tāpat šādus standartus neviens negaida no Rundāles pils. Jā, tā rada zināmus zaudējumus, bet, ja ēka ir vērtība – jāiemācas tai pielāgoties. Protams, šo to var uzlabot - piemēram, modernisma ēku plakanos tekošos jumtus. Materiāli ir gājuši megasoli uz priekšu un atjaunot jumta segumu, neiejaucoties ēkas arhitektūrā, ir iespējams. Tieši tāpat ir ar ventilācijas sistēmām, kas ir progresējušas – tās var atrisināt saudzīgi, neiznīcinot arhitektūru. Šobrīd Elizabetes ielas nama gigantiskās ventilācijas iekārtas, kas atrodas pagrabā, tiek rādītas kā tādas šausmu filmas, taču neviens jau neuzstāj uz ventilāciju iekārtu autentiskumu. Piemēram, Dailes teātrim tiek veikti energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi, bet fasāde netiek skarta. Visa siltināšana tiek veikta saudzīgi no iekšpuses.
Vai varam cerēt, ka šībrīža profesionāļu un sabiedrības aktivitāte varētu rezultēties pozitīvi?
Manuprāt, šobrīd vērojama tāda pozitīva parādība, ka sabiedrība vispār ir sapratusi, ka spēj ietekmēt procesus. Tas sākās ar kapu tramvaju un koku izciršanu Pērnavas ielā – tā bija tāda pirmā redzamā sabiedrības aktivitāte, kas procesus patiešām arī nobremzēja. Un cilvēki saprata, ka, dzīvojot šajā pilsētā, ir iespējams par kaut ko iestāties. Nākamais, lai arī varbūt ne tik veiksmīgais piemērs bija Marsa parks, kur sabiedrības viedoklis tika noignorēts. Bet kopumā šī tendence man liek cerīgi skatīties uz Elizabetes ielu. Parakstus ManaBalss.lv savācām ļoti ātri. Cilvēki vairs nav vienaldzīgi par notiekošo. Tāpēc turpināsim runāt par koncertzāli, lai sniega bumba veļas un kļūst lielāka.
Kāds ir Kultūras ministra pēdējā laikā paustais viedoklis?
Viņš klusē un ignorē. Tiek ignorēti gan Nacionālās arhitektūras padomes rekomendācijas, gan Latvijas Arhitektu savienības vēstulē paustais. Klusiņām tiek bīdīts konkurss par koncertzāli Elizabetes ielā. Jūtama varas ignorance, tāpēc ir brīdis, kad atkal vajadzētu par sevi atgādināties. Ļoti ceru, ka savs sakāmais būs Baltijas valstu arhitektūras skolu studentiem, kuru forums/plenērs notiek šajās dienās. Ticu, ka viņi būs meklējuši visu pieejamo informāciju un spēs izdarīt savus secinājumus, nevis akli sekot tam, ko viens otrs pasniedzējs cenšas jau gatavu ar karoti ielikt mutē
Lūdzu, iepazīstiniet ar OUTOFBOX izstrādāto Rīgas autoostas attīstības vīziju - metu.
Autoosta ir mums līdz šim ilgākais un komplicētākais projekts. Konkurss notika 2014. gadā un beidzās bez rezultātiem. Autoosta izlēma prēmēt četrus darbus, bet atzina, ka kļūdaini sastādījusi programmu – patiesībā bijis jāizvērtē citas attīstības iespējas, tāpēc konkurss beidzās bez rezultātiem. Pāris gadus ar autoostu nerunājām, savukārt brīdī, kad 2016. gadā pilnīgi skaidri bija Rail Baltica plāni - atklājās, ka no visiem autoostas konkursa darbiem mūsējais bija vienīgais, kurš jau 2014. gadā paredzēja dzelzceļa uzbēruma norakšanu. Toreiz gan mums tika norādīts, ka neesam pie pilna prāta.
Autoostas metu konkursa vizualizācija
Šobrīd pasūtītājs projektu ir papildinājis ar jaunu programmu – tā kā autoostas nākotnes scenārijā ir lielāks uzsvars uz starptautiskajiem autobusiem un tūrisma autobusiem, rodas nepieciešamība pēc viesnīcas funkcijas. Jaunā apjoma novietne Prāgas ielā plānota iepretim esošajai autoostas ēkai – tas sanāk tieši Vaļņu ielas ass galā, un dažos skatu punktos aizsedz vienu no Centrāltirgus paviljoniem. Šobrīd pret to iebilst Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, jo radušās bažas par vēsturiskā centra kvalitātes apdraudējumu. Projekts šobrīd ir ceļā uz izvērtēšanu UNESCO Parīzē. Rīgas vēsturiskā centra apbūves noteikumos ir ierakstīts, ka autoostas teritorija ir apbūvējama līdz pat 24 metriem, taču ar piebildi, ka no Vaļņu ielas nedrīkst aizsegt skatu uz tirgus paviljoniem. Faktiski sanāk tā, ka nav ne viena metra, nav ne vienas vietas, kur vispār kaut ko varētu attīstīt, neaizsedzot šo skatu. Tas ir absurds likums, kurā ar vienu roku tiek atļauts, ar otru – aizliegts. Šķiet gan, ka dinamiskā pilsētā skatu līnijas visu laiku mainās – kādreiz no Laimas pulksteņa varēja redzēt Pēterbaznīcu, tad tika uzbūvēta Hotel De Rome. Pilsēta attīstās, un tas ir loģiski, bet to, ka ierobežojumi par skatu punktiem ir neloģiski, jau 2014. gadā konstatēja žūrija un ierakstīja savā slēdzienā. Diemžēl Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde šo punktu ignorē.
Autoostas metu konkursa vizualizācija
Vai esošais autoostas apjoms, kas arī ir Latvijas modernisma arhitektūras piemineklis, tiks saglabāts?
Autoostas ēka ir piedzīvojusi gan mežonīgus uzslāņojumus, gan zaudējumus. Manuprāt, atpazīstamākais autoostas elements – plānā betona čaulu pārsegumi tika nojaukti 90. gados. Ēkas iekšpusē pazudusi arī intuitīvā ceļa atrašana – tā vietā izbūvēti mazie veikaliņi. Viena no lietām, par kuru mums ir izdevies pārliecināt autoostu, ir atgriezties pie tīrības. Ārējā struktūrā likvidēsim uzslāņojumus, mēģināsim atjaunot vēsturisko krāsojumu un to, par ko mums ir informācija. Zudušās vērtīgās lietas netiks replicētas. Būtiskākās izmaiņas autoostā skars galveno ieeju – ja kādreiz galvenā ass bija ieeja no Prāgas ielas, tad, norokot uzbērumu, potenciāli centrālā ieeja veidosies no vecpilsētas puses.
Autoostas metu konkursa vizualizācija
Pastāstiet, lūdzu, arī par dalību Rail Baltica Rīgas stacijas metu konkursā. Zināms, ka projekta attīstītāji no diviem konkursa uzvarētājiem izvēlējusies īstenot dāņu biroja PLH Arkitekter projektu nevis Latvijas arhitektu apvienības O+R+V+E+L piedāvājumu. Kādas bija abu projektu būtiskākās atšķirības?
Lielākā atšķirība starp diviem konkursa uzvarētajiem bija tā, ka mēs likām uzsvaru uz pilsētvidi. Mēs kā tādi apzinīgi sētnieki mēģinājām savākt to miskasti, kas atklājas Rīgas Centrālā dzelzceļa stacijā. Šobrīd dzelzceļa stacija ir vieta, kur apmaldīties un pazust - nevis veiksmīgi nokļūt uz savu vilcienu. Angliski tas saucas intuitive wayfinding, kam (kā likumam) būtu jābūt katrā autoostā un stacijā. Tas paredz, ka jau ar muguras smadzenēm zini un jūti, kur tev jādodas. Ar to arī sākām – iztīrījām visu to veikalu paradīzi, piedāvājām jaunas komerctelpas, bet atstājām ļoti tīru navigāciju – divus lielus caurejošos tuneļus. Viens apkalpotu dzelzceļu, otrs - potenciālo autoostu, kas atrastos zem dzelzceļa uzbēruma. Pats dīvainākais ir tas, ka piedāvājām nošķūrēt lielāko daļu Origo, bet kā reiz Origo par to bija vispriecīgākais. Viņi jaunajā modelī redzēja ieguvumus. Diemžēl to nesaskatīja Rail Baltica. Tā stacijas problēma vienkārši tika atmesta vēl par desmit gadiem tālāk, un diez vai kāds tai ķersies klāt un risinās. Tāpēc tagad uz Gogoļa ielas pusi mums būs skaista stacija, uz pilsētas centra pusi - būs tas, kas būs.
Rail Baltica metu konkursa vizualizācija
Kāds saturs/medijs par arhitektūru un pilsētplānošanu Latvijā šobrīd pietrūkts?
Londonas metro jebkurā pieejamā bezmaksas avīzē noteikti viena lapa būs veltīta dizainam un arhitektūrai. Mums vienīgā, kas par to trekno gadu laikā regulāri rakstīja, bija Tirgus Diena.
Savā ziņā tā ir arī žurnālistu atbildība, bet vai nu nav intereses vai kā, bet šis lauciņš ir tukšs. Kamēr šāda informācija neparādās Delfi un TVNET – tā sabiedrību nesasniedz. Tante Bauskā nezin, kas notiek arhitektūrā.
Šobrīd man ir liels prieks par iniciatīvu “Skolnieks Pētnieks Pilsētnieks”. Jau skolas līmenī vajadzētu par šīm lietām runāt. Varbūt tad mūsu bērni nemācītos skolās ar plastmasas logiem, bez ventilācijas. Ir jauki, ka ir tādi pasākumi, kā “Dizaina pastaiga”, Dizaina un Arhitektūras gada balvas iziešana pilsētvidē. Arhitektu uzdevums ir vairāk iet uz āru, runāt par to ikdienā. Nesen kādā arhitektūrai veltītā konferencē man no skatuves nācās atzīt – ko es jums šobrīd te stāstu?! Mēs esam tas burbulis, ka šo visu zina un mums vienam otru nav jāpārliecina. Bet arhitekti paši ir radījuši kaut kādu mītu par noslēgtu, elitāru sabiedrību, un daudzi šai idejai piebalso un tic. Ir jāiet uz āru, jārunā, jāskaidro. Ir jārunā, jārunā, jārunā – un varbūt kādam tas aizķersies. Citādi diskusijas notiek ļoti slēgtā telpā.
RED ROOM / TUKŠUMA ARHITEKTŪRA. Koncepcija: OUTOFBOX Architecture. Video: Elizabete Ronija Dreimane. Mūzika: +K+M+B
