Rakstnieks. Scenārists. Riteņbraucējs. Brālis. Trīs puiku tēvs
08/03/2012
Tā sevi tviterī raksturo Ērlenns Lū, norvēģu autors, kura grāmatas tulkotas vairāk nekā 30 pasaules valodās. Jau sen (vienā kompānijā ar Haruki Murakami) ieguvis kulta rakstnieka statusu Krievijā, viņš kļūst aizvien pazīstamāks arī Latvijā, kur nesen latviski iznācis viņa romāns “Doplers”, bet vēl pirms tam – “Naivi. Super” un “Kurts četrās grāmatās”. Pagājušās desmitgades vidū Lū vārds bija cieši saistīts ar terminu “jaunais patiesīgums”, kurš apzīmēja veselu kultūras parādību plūsmu, kas bija nākušas sarežģīto postmodernisma spēļu vietā. “Jaunais patiesīgums” savā ziņā līdzinājās vērīgam bērnam, kurš klīst pa pieaugušo pasauli un apraksta to bez koncepcijām, ideoloģijām un stilistiskiem uzslāņojumiem, “tādu, kāda tā ir”. Īsi teikumi, skatiens no apakšas uz augšu, mazā cilvēka mazās (un vienlaikus universālās) problēmas… “Ir acīmredzami, ka tādā situācijā par galvenajiem literatūras žanriem kļūst memuāri un romāni, kas sarakstīti pirmajā personā un uzpērk ar savu vienkāršo patiesīgumu. Tēlotājā mākslā “jauno patiesīgumu” iezīmē intereses par priekšmetisko glezniecību atgriešanās, teātrī – “jaunās drāmas” un sociālā teātra verbatim šokējošā atklātība …” 2007. gadā dzīvesstila žurnālā BE-IN rakstīja Aleksandrs Burenkovs.
Romāna “Doplers” latviešu izdevuma vāks
Šķiet, ka “jaunais patiesīgums” joprojām ir aktuāls. Bet vai tas ir kļuvis par pēdējās desmitgades kultūras procesa vadlīniju? Drīzāk nē, jo uz to arī nepretendēja. Tas būtu gluži tāpat kā tad, ja bērns piepeši sagribētu novecot. Kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs? Ja nu vienīgi, lai paspēlētu “vectēvos”. Bet ko par to domā pats rakstnieks, kurš atlidojis uz Rīgu, uz izdevniecības Nordisk organizēto tikšanos ar lasītājiem, kas notika līdz pēdējai iespējai pārpildītajā Ziemeļu Ministru padomes birojā? Tieši to es viņam grasos pajautāt, kad 9 no rīta veru Radisson stiklotās durvis Elizabetes ielā. Ērlenns ir tik tikko pabrokastojis un sēž pie laptopa viesnīcas kafejnīcā, viņš ir ģērbies džinsos, izturīgos zābakos un vienā no saviem rūtainajiem krekliem. Jā, tas ir tieši tas rakstnieka tips, par kuru reiz rakstīja Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”, kur Holdens Kolfīlds saka: “…gribētos, lai tas, kas to uzrakstījis, būtu mans kolosālākais draugs un es viņam varētu piezvanīt pa telefonu, kad vien ienāk prātā.”
Bet es nevaicāšu viņam ne par iemīļoto velosipēda marku, ne arī par to, kā viņš tiek galā ar trīs puišeļu audzināšanu. Nē, es piešķiru sejai nopietnu izteiksmi, izvelku diktofonu un jautāju:
Jūsu grāmata “Naivi. Super” tika uztverta kā viens no zīmīgākajiem “jaunā patiesīguma” jeb “jaunā sentimentālisma” darbiem. Un, lūk, ir pagājis laiks. Kas ar literatūru notiek šodien, vai tajā ir vērojama kāda tendence, un vispār – uz kurieni viss virzās?
Sarežģīts jautājums… Es allaž vienkārši sekoju saviem instinktiem. Es nekad neesmu mēģinājis sevi ielikt kaut kādā kopējā ainavā, kur manas grāmatas ar kaut kādām iedomātām līnijām ir savienotas ar citu autoru darbiem.
Bet vai ir kādi mūsdienu autori, kuri jums šķiet tuvi?
Man patīk daudzi, bet tādu patiešām tuvu nemaz tik daudz nav. Viens no viņiem ir Duglass Kouplends. Tikai pāris gadus pirms tam, kad man 1996. gadā iznāca “Naivi. Super”, viņš publicēja savu “Dzīve pēc Dieva”, kur bija daudz līdzīgu lietu un sajūtu. Un, kad biju to izlasījis, es pacentos to visu aizmirst, jo daudz kas tajā bija ļoti tuvs tam, ko gribēju pateikt arī es. Bet pirms tam man ļoti patika viņa Generation X… Taču es domāju, ka te runa ir par kaut ko sarežģītāku nekā “jaunais sentimentālisms” vai “jaunais patiesīgums”. Es arī, godīgi sakot, līdz galam nesaprotu, ko šie termini nozīmē.
Jā, protams, “Naivi. Super” bija sava veida reakcija uz 90. gadiem, vismaz uz deviņdesmitajiem Skandināvijā, kur jaunatnes kultūra tajā laikā bija tāda ļoti pārgudra, ļoti ciniska, auksta un pat nihilistiska. Un es arī biju daļa no tā visa. Par ko vispār esmu priecīgs. Jo mana humora izjūta ir no turienes, arī tās pamatā ir ironija attiecībā pret pasauli. Sajūta, it kā tu būtu pāri visam un vari visu komentēt ne pārāk nopietnā garā.
Vienlaikus man gribējās uzrakstīt kaut ko, kas ietu pret straumi, jo viss jau bija kļuvis pārlieku pārgudrs un pārlieku auksts. Es vienkārši gribēju pateikt, ka mēs joprojām esam tās pašas cilvēciskās un ievainojamās būtnes, iespējams, pat vairāk ievainojamas nekā parasti, jo šis izdaudzinātais “aukstums” – tas taču ir kādas problēmas simptoms.
Man gribējās uzrakstīt kaut ko siltāku, “apaļāku” un patiesāku. Lai gan arī romānā “Naivi. Super” slēpjas sava ironija. Tur nav patiesīguma tādā absolūtā proporcijā…
Jā, tas nepavisam nav manifests.
Nē, nē. Bet, kas attiecas uz to literatūru, kas tiek rakstīta un publicēta šobrīd, tad manas tikšanās ar to būtībā ir diezgan nejaušas. Raug, kino industrijai es sekoju pietiekoši pastāvīgi, savukārt lasīt nebūt nelasu visu pēc kārtas – tik ļoti ieinteresēts es neesmu. Gribas izlasīt patiešām labas lietas, tāpēc sākumā es palasu “par grāmatām” vairākos dāņu un norvēģu žurnālos. Tā es uzzinu par kaut kādiem autoriem, bet pēc tam jau dodos uz grāmatnīcu. Jebkurā gadījumā ir ļoti grūti izcelt kaut kādu noteiktu tendenci. Kultūras vēsturē nemitīgi parādās kaut kādas kustības, virzieni, pēc tam tie nostiprinās, bet pēc gadiem desmit sākas jauna revolūcija, jauna maiņa, jauns virziens. Tas ir kā koks, kas vienlaikus aug uz visām pusēm. Un mēs šajā kokā jau esam uzrāpušies diezgan augstu. Un viss, kas ir zem mums un mums apkārt – tas viss eksistē, tas viss ir iespējams, mēs varam izvēlēties augli no jebkura zara.
T.i., tā ir absolūti individuāla izvēle…
Jā, vismaz mūsu pasaules daļā. Jo agrāk literatūras attīstība daudzējādā ziņā sakrita ar sabiedrības attīstības ceļu. Šeit bija daudz politikas. Daudz jautājumu par reālismu, par to, kā ietekmēt cilvēkus, kā padarīt tos labākus. Un, kad sabiedrība izdara uz rakstnieku spiedienu, viņš, protams, uz to atbild. Bet šobrīd Skandināvijā sistēma rakstnieku uz kādu noteiktu reakciju īpaši neskubina. Jo sistēma funkcionē pietiekami labi. Tā nav pārāk represīva. Mūsu prese ir brīva. Ja man iegribēsies uzrakstīt par premjerministru kā par bērnišķīgu, nenopietnu personu un turklāt izmantot viņa īsto vārdu, es varu to darīt. Nevienu tas sevišķi nesatrauks, visticamākais, arī premjerministru ne. To, cik tālu tu vari iet, nosaka tikai tava iztēle un tavas iemaņas.
Bet varoņi jūsu grāmatās visai bieži cenšas izkļūt no sistēmas, pārstāt būt par vāveri ritenī, mēģina izjaukt lietu gaitu. T.i., zināms sociāls zemteksts tomēr eksistē?
Tas tiesa. Bet es to nesauktu par politisku domāšanu. Tas nav mans modelis. Jā, arī lieliski funkcionējošā sabiedrībā ir iespējams no kaut kā baidīties – kaut kas šeit nav kārtībā, kaut kas nav tā. Taču es nevaru apgalvot, ka aprakstu kaut kādus sabiedrības simptomus. Protams, “Doplers” šajā ziņā ietur nedaudz taisnāku virzienu nekā pārējās grāmatas. Sabiedrība maigi, bet uzstājīgi bīda katru no mums uz “pareizo taku”, uz to, lai viss tiktu darīts “kā nākas”. Un “Doplera” varonis piepeši to saprot. Un tad sākas dumpis.
Dumpis nevis pret konkrētu sistēmu, bet pret visām sistēmām reizē…
Jā, tieši tā.
Manuprāt, tas, ko jūs teicāt par “auksto” un “silto” kultūru, ir ļoti interesanti arī mums. Jo mūsu pasaule ir caurcaurēm ziemeļnieciska. Kur attiecības starp cilvēkiem varbūt veidojas ne tik viegli kā dienvidos, bet tām, iespējams, piemīt lielāka vērtība. Kādas Skandināvu kultūras parādības, ne tikai grāmatas, jums nāk prātā, ja runājam par “silto” kultūru, kas aizstāv cilvēku savstarpējo attiecību siltumu?
Ļoti bieži tās ir tā saucamās feel-good-films un feel-good books. Uz kurām kultūras elite noskatās ar zināmu augstprātīgu iecietību. Visas šīs romantiskās komēdijas… Tas taču ir tas, ko tik ļoti kāro publika. Un es pat varu piekrist tam, ka arī “Naivi. Super” ir tāda feel-good book.
Pats esmu atvērts ļoti dažādiem stiliem. Un jau sen neskatos uz tādām lietām no augšas. Tās nepavisam nav vienkārši uztaisīt. Ja jūs dosiet režisoram uzdevumu uzfilmēt kaut ko, ko cilvēki spēs iemīlēt un pat vēlēsies noskatīties vairākkārt, – tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Daudz vienkāršāk ir iziet uz ielas un ar trīcošu rokas kameru nofilmēt kaut ko dokumentālu par kādu problemātisku sabiedrības “sāpīgo punktu”. Tas ir ļoti viegli, jo materiālu tādai filmai var atrast vienmēr. Tādas lietas ir visur. Bet sniegt cilvēkiem cerību vai optimisma devu – tas, lūk, ir daudz grūtāk izdarāms. Tāpēc es cienu tādas filmas un grāmatas.
Ērlenns Lū Rīgā. Foto: Daiga Kalniņa
Protams, te iespējams pāršaut pār strīpu un izraisīt pilnīgi pretēju reakciju. Taču, ja jūs to darāt ar humoru, siltumu un mīlestību, un pareizajās proporcijās – es esmu pilnībā par.
Vai Skandināvijā ir labas komēdijas?
Laiku pa laikam parādās. Piemēram, zviedru seriāls “Saulainā puse”, kura darbība norisinās ļoti bagātā Stokholmas kvartālā. Stāsts ir par vairākām ģimenēm, par viņu materiālismu, jēgas trūkumu… Diezgan smieklīgs. Vai arī tāda ļoti bērnišķīga dāņu filma “Klauns”.
Bet vai jūs pats esat mēģinājis rakstīt scenāriju komēdijai?
Jā, bet ne komēdijai tīrā veidā. Tā ir ļoti sarežģīta māksla. Taču kaut kad es gribētu pamēģināt. Nepietiek, ja komēdijā ieliek dažas smieklīgas ainas, filmai jābūt smieklīgai viscaur.
Esmu uzrakstījis scenāriju filmai “Ziemeļi”, un tā zināmā mērā ir komēdija, ar tādu nedaudz drūmu humoru. Vispār man patīk amerikāņu komēdijas, kuras veidojuši ne tie paši “holivudiskākie” režisori. Vudijs Alens, Vess Andersons. Bet pavisam nesen es noskatījos nereāli smieklīgu tīneidžeru komēdiju Superbad.
Interesanti, ka kino ir drāma, bet ir arī komēdija – kā pilntiesīgs tā žanrs. Bet vai jūs esat pabijis kādā laikmetīgās mākslas izstādē, kura būtu likusi jums pasmaidīt?
Nezinu, vai varu komentēt mākslu. Kādreiz tiku studējis Mākslas akadēmijā, tā ka, jā, interese principā ir. Man šķiet, ka daudzi mākslinieki uzskata: izraisīt smieklus – tas ir pārāk vienkārši. Izskatās, ka arī daudziem rakstniekiem smiekli liekas pārāk virspusējas emocijas. Es tam nepiekrītu. Un tajā pašā laikā smieklīgais un dramatiskais bieži vien iet roku rokā. Un laikam jau tas ir tieši tas, ko es rakstot mēģinu savienot.
Bet par izstādi, kurā es būtu smaidījis... ir tāds islandiešu mākslinieks Olafurs Eliasons, kurš daudz spēlējas ar gaismu. Es biju viņa izstādē Tate Modern Gallery Londonā. Un es nezinu, vai smējos, bet smaidīju pilnīgi noteikti. Jo tas bija kaut kas absolūti graujošs.
Vai jūs, būdams profesionāls rakstnieks, kurš pastāvīgi vēro cilvēciskās būtnes, varētu atbildēt uz jautājumu – vai mēs maināmies? Vai arī esam tādi paši, kādi bija mūsu senči pirms diviem tūkstošiem gadu?
Labs jautājums. Es domāju, ka mainās viss mums visapkārt, mainās sistēma, mainās objekti, bet cilvēka sirds un cilvēka prāts – tie joprojām ir tādi paši. Un mēs vēl aizvien esam instinktu upuri, lai gan pūlamies no tā izvairīties, būt racionāli, atrast visam izskaidrojumus. Bet vienu līmeni zemāk notiek kaut kas automātiskāks un instinktīvāks, un mēs darām lērumu dīvainu lietu – mēs apprecamies, bet pēc tam šķiramies, zaudējam kontaktu ar saviem bērniem… Ir daudz lietu, kuras mēs nekontrolējam. Un, ja tu apsēdīsies un pamēģināsi saplānot savu dzīvi, tad vēlāk tev nekas tā, pa plauktiņiem, neizdosies. Piemēram, tu gribi apsēsties un parunāties ar savu meiteni vai puisi, vai sievu, un tu runā, tikai nesaproti, kāds ir tavs patiesais motīvs. Un saruna notiek kā tāds pingpongs. Un tad tu pasaki kaut ko tādu, ko nākamā dienā nožēlo. Un tu centies to izlabot un pasaki kaut ko vēl nevajadzīgāku. Un tā tālāk... To ir neiespējami kontrolēt. Un tāpat, droši vien, bija arī pirms diviem tūkstošiem gadu. Un man šī apziņa kaut kādā veidā sniedz mierinājumu. Mēs varam attīstīties kā vien gribam, bet mēs joprojām esam dzīvnieki ar saviem instinktiem. Man tas patīk.
Vakar jūs teicāt, ka savās grāmatās cenšaties izvairīties no seksa ainām un ainām, kas saistītas ar vardarbību. Bet vai tad tās nav tās pašas instinktīvās dzīves sastāvdaļas?
Jā, protams. Un tas nenozīmē, ka es pats neinteresējos par seksu. Taču lasīt par to vai vērot to kino visbiežāk ir gaužām garlaicīga nodarbe. Visi tie poētiskie sižeti, visi tie palagi, vēja pūsmas no okeāna…
Rožu ziedlapiņas…
Tieši tā. Es vienkārši negribu to redzēt. Daudz vienkāršāk šeit būtu izmantot montāžu. Un nākamajā kadrā parādīt, kas notiek pēc tam. Un tāpat arī literatūrā. Tas var būt arī aizraujoši – lasīt par seksu, bet es drīzāk dotu priekšroku pornogrāfijai. Jo tā ir godīgāka, tur ir pilnīgi skaidrs, kas notiek.
Bez patētikas…
Jā, šajā jomā ir itin viegli kļūt patētiskam. Bet sekss un vardarbība patiešām ir nozīmīga dzīves un populārās kultūras daļa. Taču man nav interesanti par to rakstīt. Es nekad neesmu rakstījis detektīvus. Ja es to sagribētu, tad sēdētu un domātu: “Es kādu varētu nogalināt, lūk, tā vai labāk, lūk, tā.” Bet man šajā virzienā nav ideju. Savukārt sekss pēc būtības ir interesants, ja tu tajā piedalies, nevis lasi par to.
Bet visas šīs tehnoloģijas… Citas mūsu ķermeņa izmantošanas prakses. Visa šī nebeidzamā sēdēšana pie ekrāniem. Tas taču cilvēcei ir kaut kas pilnīgi jauns…
Jā, un mēs sākam nervozēt, kad mums nav pieejams internets. Bet es par to pārāk nesatraucos. Darbā es daudz laika pavadu pie datora ekrāna. Pēc tam pārnāku mājās un ar bērniem paspēlēju PlayStation, bet pēc tam, kad bērni jau ir aizgājuši gulēt, mēs ar sievu paskatāmies kādu filmu. Tātad ekrāni, ekrāni, ekrāni... Bet tajā pašā laikā mēs kā ģimene pavadām daudz laika, braucot ar riteņiem vai slēpojot, vienkārši mežā. Nav teikts, ka šīs lietas noteikti izslēdz viena otru. Ja tu lasi avīzi iPad, nevis uz papīra, tad nekā principiāli jauna šeit nav. Vienkārši agrāk tu lasīji kaudzi drukāto avīžu un tajā brīdī tieši tāpat biji atslēdzies no saskarsmes ar sievu vai bērniem.
Taču, no vienas puses, viss kļūst pieejamāks un kontrolējamāks, bet no otras – trauksmainums tikai pieaug…
Kad es rakstu, pat tad, ja rakstu kaut ko, kas mani pilnībā pārņem, es vienmēr pāris reižu stundā pārbaudu savu meilu vai tviteri. Un tas, protams, izrauj mani no tā stāvokļa. Un iekšējā balss brīdina: “Nedari to!” Bet es vienalga to daru. Un tas izjauc manu koncentrēšanos. Tamlīdzīgas lietas notiek reizes divdesmit dienā. Es pat esmu mēģinājis strādāt, ar nolūku izejot no onlaina. Bet tas ir neiespējami. Tas ir iespējams tad, ja tev patiešām nav interneta, kādā nomaļā vietā, kur tā vienkārši nav. Tai pašā laikā es pastāvīgi izmantoju internetu, lai pārbaudītu, kā kāds vārds rakstās angliski, vai arī lai paskatītos, kad dzimis, lūk, šis cilvēks vai kā izskatās vieta, par kuru es rakstu. Internets man ir nepieciešams, lai arī tas noslogo mani ar nevajadzīgām lietām. Un tomēr, tā vai citādi, es tieku galā ar savu darbu. Bet tviters man ir ļāvis sazināties ar daudziem cilvēkiem, ļāvis sajust, ka man ir kolēģi. Lai gan es šos cilvēkus neesmu saticis un nekad nesatikšu, bet es no viņiem saņemu tūlītēju reakciju, kaut kādas atbildes tikai dažu sekunžu laikā. Un tas ir gluži kā strādāt kopā ar daudziem vienā lielā telpā, lai gan patiesībā es vienmēr strādāju viens. Laba sajūta.
Bet vai jūs vienmēr rakstāt uz datora, neizmantojat pildspalvu un baltu lapu?
Ar roku es izdaru kaut kādas piezīmes tad, kad ceļoju, vai arī tad, kad jau esmu gultā. Tas ir ātrāk, nekā rakstīt iPad vai telefonā. Tā joprojām ir ērtāk. Bet es nekad neesmu rakstījis manuskriptu ar roku. Arī tad, kad rakstīju savu pirmo romānu. Es toreiz pārdevu basģitāru, savu visvērtīgāko mantu, lai nopirktu makintošu.
Jūs esat populārs un pieprasīts rakstnieks. Vai daudz nākas ceļot?
Man ir ģimene un ģimenes dzīve. Un mums abiem, man un sievai, ir jābūt uz vietas, lai viss ietu savu gaitu. Tāpēc es nemaz tik daudz neceļoju un noraidu daudzus ielūgumus. Bet, no otras puses, es, godīgi sakot, vienkārši dodu priekšroku savai ikdienas rutīnai. Darīt to, ko vajag, pēc tam iet uz savu biroju, rakstīt, bet pēc tam nākt mājās. Tā ir labākā dzīve, kādu es sev varu iedomāties.
Rutīna ļauj aplūkot lietas detalizētāk…
Ceļojot tu paplašini savus apvāršņus, visu laiku satiec jaunus cilvēkus. Redzi jaunas vietas. Bet tajā pašā laikā vienkārši tikt galā ar ikdienas rutīnu, darīt to gadu pēc gada – tas man ļoti patīk. Kāpēc noteikti vajag ceļot? Reizēm tik ļoti gribas kaut kur izrauties, bet jau pēc divām trim dienām tikpat ļoti gribas atgriezties atpakaļ.
Bet, lūk, “Doplera” varonis, kurš aizbēg uz mežu un dzīvo teltī. Vai jums pašam ir bijusi tāda pieredze – pilnībā izrauties no sistēmas, saraut visas saites?
Kad rakstīju “Dopleru”, es aizgāju uz to pašu apkaimi, kurā bija jādzīvo arī viņam, un uzslēju tur telti. Diezgan lielu telti. Un tā tur nostāvēja apmēram gadu. Es laiku pa laikam uz turieni devos, lai tur pasēdētu, paskatītos apkārt, paklausītos. Lai pēc tam varētu to visu aprakstīt. Bet es nekad netiku tur dzīvojis.
Es pats pēc dabas esmu visai mierīgs cilvēks. Man nav tāda sapņa visu pamest, atstāt savu ģimeni un sākt visu no sākuma. Tas neesmu es. Tas ir tikai mans varonis.
Man patīk doties garos pārgājienos vai ceļojumos ar velosipēdu, vai braukt ar laivu pa upi. Bet es dzīvē patiešām daru to, ko es gribētu darīt. Man nav slepenu apspiestu vēlēšanos. Es varu rakstīt un dzīvot no tā, ka rakstu. Un tas ir daudz vairāk, nekā es būtu varējis iztēloties savos vispārdrošākajos sapņos tad, kad man bija 18 vai 20. Bet, ja man nebūtu izdevies nodarboties ar to, ko gribu, tad vēlēšanās visu nojaukt un sākt no jauna būtu daudz spēcīgāka.
Skaidrs. Paldies!
