Kāds ieslēdziet gaismu vai pasauciet pieaugušos!
Saruna ar pilsētplānošanas ekspertu Viesturu Celmiņu
Sarunā Arterritory.com pilsētplānotājs un antropologs Viesturs Celmiņš dalās redzējumā par sabiedriskā transporta jautājumiem Rīgā, iedzīvotāju iesaisti publiskās ārtelpas veidošanā, kā arī publiskās mākslas un kultūras veicināšanu. Viņš norāda uz šobrīd tik nepieciešamo drosmi domāt citādāk jaunajos apstākļos. Uz nepieciešamību radīt jaunus protokolus, jaunus neironu tiltus un jaunus savienojumus - Rīgai ar Baltijas jūras reģionu, Rīgai ar Skandināviju, institucionālajai mākslai ar publisko ārtelpu, pašvaldībai ar iedzīvotājiem un iedzīvotājiem ar pilsētas publisko ārtelpu.
Globālajos medijos varam lasīt dažādus pilsētplānotāju redzējumus par to, kā Covid-19 pandēmija neatgriezeniski mainīs pilsētas. Kas ir tie pilsētplānošanas aspekti, ko pandēmija īpaši izgaismo Rīgas kontekstā? Kādu pārmaiņu priekšā šobrīd ir pilsēta?
Pandēmija galvenokārt skārusi trīs mūsu dzīves telpas - kurā dzīvojam, kurā strādājam un kurā atpūšamies. Pirms pandēmijas šīs bija trīs atšķirtas telpas pilsētā - tagad tā ir viena. Gan darba devēji, gan darba ņēmēji saprot, ka nodarbinātības veids un ģeogrāfija būtiski mainīsies. Otrs izaicinājums skar sabiedrisko transportu, kas tagad daudzu iedzīvotāju acīs kļuvis par sabiedrības veselības riska perēkli.
Ja līdz ar pandēmijas sākumu privātais bizness darīja visu, lai apliecinātu, ka viņu pakalpojums ir maksimāli drošs - tad nedz valsts, nedz pašvaldība nedarīja gandrīz neko, lai radītu priekšstatu, ka, piemēram, starppilsētu autobuss vai sabiedriskais transports pilsētā ir veselībai drošs. Ja netiek nodrošināts pietiekami biežs maršrutu skaits, lai pasažieru skaits būtu retināts, cilvēki pie sevis nodomā - “es negribu riskēt ar savu veselību un dzīvību, kas man ir tikai viena!” Sabiedriskais transports, it sevišķi Austrumeiropā, jau tāpat sabiedrības apziņā ir otršķirīgs, un tā izmantošana uztverta teju kā sodība. Ja tam vēl pievienojas ideja par nedrošību - tas ir milzīgs solis atpakaļ. Savukārt, ja daudzveidīgs sabiedriskā transporta tīkls nav pilsētas un valsts fundamentālais nosacījums - par kādu mūsdienīgu pilsētvidi, klimata neitrālu pilsētu/valsti un CO2 izmešu samazinājumu varam runāt?
Ja nevaram to izdarīt tagad, kad mums ir pieejami “atveseļošanās fonda” līdzekļi, tad nelolosim nekādas ilūzijas! Viss pārējais būs tikai kosmētiskais remonts - jauns maršruts, jauns trolejbuss utt., bet pavērsiens paradumu maiņā nebūs noticis.
Un kā ar karsto publiskās ārtelpas jautājumu?
Publiskajai ārtelpai šis ir absolūts simtprocentīgas renesanses laiks! Pastaigu takas, pārgājieni, aktīvā atpūta ir “pīķī”. Taču kuras ir tās apkaimes pilsētā, kur (gājiena tuvumā) ir iespēja pastaigāties? Ja parks vai skvērs ir divdesmit piecu minūšu attālumā - tas nav tas, ko tu gribi. Tu gribi, lai tas būtu sasniedzams tiklīdz “izripo” ārā no mājas, varbūt šķērsojot divus kvartālus. Rīgā tas iespējams tikai centrā, un cilvēki sāk domāt - “pag, kāpēc es dzīvoju Rīgā??? Es varu strādāt attālināti Pierīgā, sabiedriskais transports arī nav diez ko...” Ceru, esošā situācija dos grūdienu publiskās ārtelpas, it sevišķi ūdensmalu, pieejamībai.
Otra lieta, Pasaules Veselības organizācija atzinusi, ka dekādes problēma numur viens būs garīgā veselība, un pandēmija to uzgrieza turbo režīmā! Jāatzīst, šajā ziņā mums ir gājis labāk nekā ar sabiedrisko transportu. Pilsēta nāca klāja ar pastaigu takām, ar izgaismotajiem pastaigu laukumiem un slēpošanas trasēm Biķerniekos, Āgenskalnā un citur Rīgā. Tas, ko, protams, varēja “ieslēgt” vairāk, ir pop-up skvēri un pop-up gājēju ielas. Tērbatas iela ir labākais, kas noticis šajā ziņā. Ne tikai iedzīvotājiem pašvaldības domāšanas līmenī, bet arī uzņēmējiem, kas vilka galus kopā.
Gan tagad, gan pēc pandēmijas ārtelpai būs vitāla loma gan mentālās, gan fiziskās veselības atgūšanā. Šķiet, šis ir ainavu arhitektu un pilsētplānotāju iespēju laiks.
Jā un nē. Pilsētplānotāji nav lēmumu pieņēmēji. Bieži vien pilsētas attīstībai nav nekāda sakara ar pilsētplānotāju profesionālo kapacitāti vai ideju daudzumu, bet gan ar vadības politisko drosmi. Un Rīga šeit nav unikāla - arī Parīzē, Helsinkos, Berlīnē un Stokholmā liela daļa iedzīvotāju aktīvi pretojās velotransporta attīstībai. Svarīgi noturēt virzienu.
Bija pagājušas pirmās desmit pandēmijas dienas, kad, piemēram, Viļņa nāca klajā ar ideju par pilsētu kā vienu lielu kafejnīcu. Protams, tas nenozīmē, ka Viļņa nesaņēma pārmetumus par trokšņu piesārņojumu un drūzmēšanos, bet kopējais noskaņojums vēstī - jaunos apstākļos pilsēta izmanto jaunas pieejas. Šis laikmets prasa politisko drosmi un uzdrīkstēšanos! Tāpēc nav ko brīnīties par visādiem alternatīvo faktu izstrādājumiem un alternatīvi apdāvinātiem politiķiem. Viņiem drosmes netrūkst un viņu iztēlei nav robežu!
Jauni apstākļi prasa jaunus veidus, kādos operēt. Arī operētājsistēma mūsu ierīcēs regulāri tiek atjaunināta, reaģējot uz to, ka ir inficēta, apdraudēta vai nestrādā.
Bieži vien pilsētas attīstībai nav nekāda sakara ar pilsētplānotāju profesionālo kapacitāti vai ideju daudzumu, bet gan ar vadības politisko drosmi.
Šeit, iespējams, runa ir par pilsētas ekonomiskās izaugsmes ambīcijām.
Kādas tad vispār ir Rīgas ekonomiskās ambīcijas? Sevi cienošām Eiropas pilsētām ir savas pilsētas ekonomikas un inovāciju attīstības stratēģijas, kurās pilsētplānošana ir fundamentāla komponente. Un nevienam nav problēmu, ka publiskais sektors “iejaucas” investīciju piesaistē. Atceramies kaut vai Amazon gadījumu, kad uzņēmums meklēja savu bāzes vietu un vairāk nekā divsimt pilsētas aizgūtnēm cīnījās par iespēju tādu izveidot. Kādas pilsētas izvēlas korporācijas? Tādas, kurās kūsā darbaspēks, sabiedriskais transports un publiskā ārtelpa.
Vai saredzat arī kādus pozitīvus politiskās domas pagriezienus?
Jā, pēdējais gads Rīgas domē atnesis atvērtību pārmaiņām - aktīvāk uzklausot iedzīvotāju intereses. Notiek darbs ar kritisko situāciju mājokļu sektorā, apkaimju budžetēšanas konkursi, darbs ar iespējamajiem transporta risinājumiem, integrācijas plāni ar Pierīgu, atvērtība mūsdienīgiem plānošanas risinājumiem. Šī bija pirmā reize Rīgas domes vēlēšanu vēsturē, kad pilsētvides tematika bija top tēma un katra partija izteicās, kā izskatīsies pilsēta viņu valdīšanas gadījumā. Pirms desmit gadiem par kopienu, apkaimi vai “zaļajām tēmām” mēs praktiski nedzirdējām.
Kādā intervijā ar Džefu Risomu no pilsētplānošanas studijas Gehl, kurā jūs apskatījāt jautājumus par sabiedrības iesaisti pilsētplānošanā, tika izcelts pavisam vienkāršais jautājums - kādas ir iedzīvotāju mīļākās publiskās vietas pilsētā, kā un kur viņi atpūšas. Šis jautājums ir kā atslēga uz veiksmīgu vietu jaunradi. Kādas vietas patīk Rīgas iedzīvotājam?
Labiekārtota, daudzveidīga, dažādām vecuma un demogrāfiskajām grupām piemērota, ērti un ātri sasniedzama publiskā ārtelpa.
Mums nav jāprasa gluži kā bērniem - vai jūs pusdienās gribēsit konfektes vai kaut ko citu? Jo nav tā, ka apkaimēs un kopienās vienmēr būtu 1:1 sagatavotas idejas pilsētas attīstībai - protams, ka nē. Mums ir jājautā, kas ir jūsu mīļākās vietas Rīgā, un kā profesionāļiem šajā diskusijā jābūt absolūti kritiskiem. Tas, kas pietrūkst, ir jautājums - ar ko Rīga “sarunājas” starptautiskā līmenī? Kā strādāsim Baltijas jūras reģionā un Eiropas līmenī?
Šī bija pirmā reize Rīgas domes vēlēšanu vēsturē, kad pilsētvides tematika bija top tēma un katra partija izteicās, kā izskatīsies pilsēta viņu valdīšanas gadījumā. Pirms desmit gadiem par kopienu, apkaimi vai “zaļajām tēmām” mēs praktiski nedzirdējām.
Atkal runa ir par pilsētas ekonomiskās izaugsmes ambīcijām?
Jā, vai Rīgai ir idejas, kā nopelnīt līdzekļus, piesaistīt uzņēmējus? Un kā pilsētvide uz to reaģē un kā atspoguļo šos jautājumus - tas vairs nav hardware jautājums, tas jau ir software jautājums. Rīga pēdējos desmit gadus darbojas galvenokārt tikai kā hardware. Piemēram, esam uzbūvējuši Mežaparka estrādi un tikai tagad domājam software līmenī - ko ar to varētu darīt. Ding dong! Tiešām uzbūvēsim vietu par simt miljoniem, kur cilvēki sapulcēsies reizi četros gados? Kāds ieslēdziet gaismu vai pasauciet pieaugušos! Otrkārt, mums ir ļoti mazs Eiropas projektu piesaistes īpatsvars un mazs partneru īpatsvars, maz ārvalstu konferenču, maza dalība starptautiskās institūcijās. Kad mums ir bijusi kāda pašvaldības rīkota pilsētplānošanas konference? Tāda kā Maskavas Urbānais forums, Barselonas Smart City Congress, uz kuru gadiem brauc vadošie tehnoloģiju un plānošanas speciālisti. Lai proaktīvi dotu pienesumu, sadarbībā ar plānošanas biroju ĒTER Strategy un Certus pagājušā gadā izveidojām projektu Riga X jeb “Rīgas attīstība desmit gadu laikā”, kas apskata kultūras, mājokļa, inovāciju un izglītības tēmas no pilsētplānošanas un attīstības perspektīvas. Ceru, ka šis aizsāks un turpinās diskusiju par Rīgas attīstības virzieniem dekādes griezumā.
Esam uzbūvējuši Mežaparka estrādi un tikai tagad domājam software līmenī - ko ar to varētu darīt. Ding dong! Tiešām uzbūvēsim vietu par simt miljoniem, kur cilvēki sapulcēsies reizi četros gados? Kāds ieslēdziet gaismu vai pasauciet pieaugušos!
Šogad tālākai izskatīšanai tiks nodots “Arhitektūras likums”, kurā ietverta jauna prasība - publiskajās būvēs paredzēt arī mākslas vai dizaina objektu iekļaušanu. Uz kādām publiskās ārtelpas pārmaiņām likuma apstiprināšanas gadījumā jūs cerat?
Ir divas komponentes - publiskā ārtelpa un publiskā kultūra. Publiskā ārtelpa ir tverams, bet publiskā kultūra ir netveramāks jēdziens. Ja uzskatām sevi par mūsdienīgu sabiedrību, tad mums jāspēj publiskā telpā izvirzīt arī diskutablus jautājumus - infrastruktūra, nevienlīdzība, maznodrošināto un senioru grupu jautājumus. Publiskā ārtelpa ir sabiedrības spogulis. Tā ir kā publiskās kultūras temperatūra - kādu mākslu esam gatavi redzēt publiskajā telpā? Šokējošu, kliedzošu, spekulatīvu, provocējošu?
Domāju, vienkārši aktīvi ir jānāk klajā ar piedāvājumiem - gan Kultūras ministrijai, gan KKF, gan privātajam sektoram, domājot, kādā veidā varētu sekmēt publiskās ārtelpas revitalizāciju.
Ja uzskatām sevi par mūsdienīgu sabiedrību, tad mums jāspēj publiskā telpā izvirzīt arī diskutablus jautājumus - infrastruktūra, nevienlīdzība, maznodrošināto un senioru grupu jautājumus. Publiskā ārtelpa ir sabiedrības spogulis.
Gribētos pievērsties vēl cita veida jaunievedumiem pilsētvidē, proti, tehnoloģijām. Jau kādu laiku Rīgā darbojas inovāciju apkaime VEFRESH, kuras vadību esat uzņēmies.
Jā, tā ir pirmā un lielākā inovāciju apkaime, kuru mēs gan saucam par kustību, jo uzskatām, ka idejas ir svarīgākas par teritoriju. Šī ir kustība jeb platforma, kas vērsta uz to, lai mēs varētu veidot mūsdienīgu pilsētvidi, ar to domājot - mūsdienu tehnoloģiju iespējinātu pilsētvidi.
Kādas šobrīd ir VEFRESH dienaskārtības aktualitātes?
Esam izveidojuši testa gultni tehnoloģijām, kas atbalsta un palīdz uzlabot to, ko mēs saucam par “stihijām”: notekūdeņi, apgaismojums, atkritumi, transports utt. Tā ir platforma mūsdienu tehnoloģiju produktu, pakalpojumu un prototipu testēšanai, ko aicināti izmantot uzņēmumi, kas vēlas pārbaudīt, piemēram, gaisa piesārņojuma sensoru, smalko daļiņu vai karstumsalu iespaidu pilsētā, un vēlas to notestēt publiskā ārtelpā, nevis laboratorijas apstākļos. Sadarbībā ar apkaimēm un pilsētu veidojam komunikācijas platformu uzlabo.lv, kur iedzīvotāji “pa tiešo” varētu sazināties ar pašvaldību par pilsētvides aktualitātēm. Tāpat pavasarī plānojam “palaist” palielu tehnoloģiju projektu apkaimē. Turpinām strādāt ar skolām, domājot par to, kādā veidā eksaktās zināšanas, programmēšanu padarīt interesantu un pievilcīgu. Otrs šī gada mērķis ir labiekārtojums. Proti, kā uzlabot abas VEF tilta brauktuves puses, kuras aktīvi tiek izmantotas satiksmē, kā labiekārtot nelielus skvērus apkaimē, kā varētu attīstīties Čiekurkalna stacija. Plānojam izstrādāt vīziju, kā būtu jāizskatās jaunai dzelzceļa stacijai - ērtai, funkcionālai, intuitīvai. Tādai, kas varētu kļūt par reālu pilsētas transporta mugurkaula sastāvdaļu.
Cik lielā mērā jūtams valsts atbalsts VEFRESH attīstībā?
VEFRESH atrodas uz Brīvības ielas, kas būtībā ir lielākā iela valstī, līdz ar to tā vienkārši nevaram vakarā pa kluso "ar krāsu un naglām"... Sadarbojamies ar valsti un pašvaldību tādā mazliet skubinošā izteiksmē - mēģinām teikt, kā būtu, ja mēs varētu uzstādīt veloskaitītāju, kā būtu, ja varētu pievilkt elektrību stabam, kā būtu, ja šeit varētu šķērsot ielu virszemē…? Esam noslēguši memorandu gan ar valsti, gan ar pašvaldību, lai sekmētu šīs pilotteritorijas attīstību. Mums ir nepieciešams tiesiskais regulējums, kas ļautu pilsētvidē testēt tehnoloģijas, jo gribam būt valsts, kas ir ne tikai tehnoloģiju patērētāji, bet arī veidotāji.
Sadarbojamies ar valsti un pašvaldību tādā mazliet skubinošā izteiksmē - mēģinām teikt, kā būtu, ja mēs varētu uzstādīt veloskaitītāju, kā būtu, ja varētu pievilkt elektrību stabam, kā būtu, ja šeit varētu šķērsot ielu virszemē…?
Vai sabiedrības ieinteresētība VEFRESH procesos ir jūtama?
Protams, cilvēkos (kā minimums) jaušama piesardzība. Varbūt arī mēreni aizspriedumi un aizdomīgums. Tas ir fons, ar kuru strādājam, bet esmu pilnīgi pārliecināts - if we build it, they will come (izdarītais radīs interesi). Ja radīsim apstākļus, kur tehnoloģijas var tikt testētas - tās tiks testētas. Ir jārada apstākļi, kuros lietas veidojas. Ja apstākļus nerada - tās neveidojas vai veidojas nevajadzīgi grūti.
