Realitāte jau ir citādāka

03.08.2021

Intervija ar poļu arhitektu Jakubu Ščensni

Poļu arhitekts, instalāciju autors un dizainers Jakubs Ščensnis (Jakub Szczęsny) starptautisku atzinību izpelnījās 2012. gadā ar projektu Keret House – arhitektūras un publiskās urbānās mākslas hibrīdu 14 m2 platībā, kas iespiests šaurā spraugā starp divām citām Varšavas ēkām (Hlodna ielā 22 un Želazna ielā 74). Savā šaurākajā vietā Keret House ir tikai 92 cm plata, bet platākajā – 152 cm. Ēka aprīkota ar funkcionālai dzīves telpai nepieciešamo minimumu un kalpo kā radošā rezidence. 2013. gadā Keret House kļuva arī par pirmo poļu arhitektūras dizaina piemēru, kas iekļuvis Ņujorkas MoMA neatkarīgajā kolekcijā; ēka iekļauta arī prestižajā Iconic Houses sarakstā līdzās Lekorbizjē, Frenka Loida Raita un Alvara Ālto projektiem.

Jakuba Ščensna profesionālās darbības spēles laukumu gluži burtiskā nozīmē raksturo teiciens “Mazāk ir vairāk”, kas kalpo arī kā viņa iedvesmas placdarms. Viena no viņa arhitektu biroja SZCZ specialitātēm ir mikromājas, un, kā viņš atzīst mūsu sarunas laikā, globālā pandēmija un tās rezultātā notikusī urbānā migrācija (vai atgriešanās laukos) ir tikai palielinājusi pēc tām pieprasījumu. Vēl viena viņa aizraušanās ir dažādi dzīvesveida vingrinājumi daunsaizingā. 2011. gadā Ščensnis uzprojektēja salokāmu mēbeļu sistēmu, ko ievietoja pats savā dzīvoklī. Elementu mērogs un formas ļāva viņam ierīkot vietu darbam, gulēšanai un atpūtai tikai 21,5 m2 platībā.

Ščensna birojs darbojas dažādās ar dizainu saistītās jomās – no aksesuāru, apģērbu un mēbeļu dizaina līdz izstāžu, interjeru un ēku arhitektūrai. Šis plašais interešu loks saistīts ar darbības gadiem Dizaineru grupā Centrala – tīklā, ko Ščensnis 2001. gadā izveidoja kopā ar Kšištofu Banaševski, Malgožatu Kuceviču un Janu Strumillo, izmantojot Jakuba tēva Rišarda Ščensna biroja Studio DECO infrastruktūru. Kopš 2008. gada arhitekts ir strādājis pie virknes solo projektu un sadarbojies ar dažādiem arhitektiem, inženieriem, māksliniekiem un dizaineriem gan savā dzimtenē, gan ārvalstīs. Viņš uzvarējis vairākos arhitektūras konkursos un cita starpā projektējis arī Beruņas sporta halli, Servantesa institūta telpas Varšavā un OHEL – Polijas ebreju muzeja pagaidu paviljonu Varšavā. Paralēli savai ikdienas arhitekta praksei Ščensnis strādā arī pie publisko vietu intervencēm Tuvajos Austrumos, Eiropā, Austrālijā un Latīņamerikā.

Ščensnim ir arī plaša pedagoģiskā pieredze, kā vieslektors viņš strādājis vairākās arhitektūras skolās, tostarp Ņujorkas The New School un Kolumbijas Universitātes GSAPP (Arhitektūras, plānošanas un konservācijas skola), Sanpaulu FAU (Arhitektūras un urbānisma fakultāte), Bezalela Arhitektūras skolā Jeruzalemē, IAAC (Katalonijas modernās arhitektūras institūts) Barselonā, Varšavas Tehnoloģiju institūtā, Poznaņas Formas skolā un Varšavas Mākslas akadēmijas Dizaina fakultātē, kur viņš 2012. gadā ieguvis arī doktora grādu.
Ššcensna stilu raksturo netipiski izaicinājumi un tikpat netipiski risinājumi. Līdzās Keret House nozīmīgākie viņa projekti ir vistu kūts Sentluisas Zinātnes centrā Misūri, kas izskatās pēc gigantiska lidojošā šķīvīša, un “pagaidu pavēnis” uz Casa do Povo ēkas jumta terases Sanpaulu.

Mūsu saruna notika Zoom platformā. Runājām par vizuālajām, arhitektoniskajām, sociālajām un domveides zīmēm – gan konsekventām, gan šķietami neparastām –, ko šis laiks ienesis mūsu pasaules telpā.

Jakubs Ščensnis: Redzu, ka jums tur ir šūpuļtīkls.

Una Meistere: Jā, tas ir no Brazīlijas.

J.Š.Man patīk šūpuļtīkli iekštelpās. Tie mājā ienes āra dzīvību un rada brīvdienu sajūtu. Mani vienmēr ir interesējis, kā ir gulēt šūpuļtīklā uz kuģa. Tradicionāli tie taču tika izmantoti tieši uz kuģiem. Joprojām, dodies garākā ceļojumā pa Amazoni, ir jāguļ šādos tīklos – ir pārpildīts apakšējais klājs, savukārt augšējais klājs būtībā ir jumts uz stabiem, pie kā piestiprināti guļamtīkli. Cilvēki tur guļ rindās, cieši cits pie cita, un tos šķir tikai auduma gabals. Tas varētu būt diezgan dīvaini, rodas asociācijas ar 18. vai 19. gadsimta slimnīcām.

“Pagaidu pavēnis” uz Casa do Povo ēkas jumta terases Sanpaulu. Foto: Chico Davina

U.M. Patiesībā gulēt šūpuļtīklā ir ļoti ērti (un veselīgi mugurai), tikai jāiemācās to pareizi darīt.

O, jā. Brazīlijā esmu gulējis daudzās dīvainās vietās. Taisīju instalāciju uz Casa do Povo jumta Sanpaulu, ko finansēja Adama Mickeviča institūts. Darba tapšanas laikā es pats tur arī dzīvoju. Izlikos, ka man ir savs salons, uz kuru aicināju cilvēkus pavadīt laiku kopā. Piecu nedēļu ilgās programmas laikā patiešām izdevās šo jumtu atdzīvināt.

Mani ļoti interesē radikāla dzīvošana – kā mēs pielāgojamies radikāliem ierobežojumiem un ciktāl spējam mainīties.

Viena no tendencēm, kas bija novērojama pandēmijas sākumā un kas, šķiet, joprojām turpinās, ir cilvēku pārcelšanās no pilsētām uz laukiem. Laukos ir sācies gluži vai būvniecības bums.

Tā ir globāla tendence, tas notiek pat tādās vietās, kur nevarētu to gaidīt, kur nav tādas tradīcijas. Šeit, Ziemeļu puslodē, īpaši Skandināvijas un arī Baltijas valstīs, cilvēki ir ļoti tuvi dabai. Lauku dzīve ir kaut kas ļoti dabisks. Turklāt daudz zemes pieder valstij. Kā Norvēģijā, piemēram, kur katrs var uzsliet telti jebkurā vietā, kur vēlas. Taču šī tendence novērojama arī (kas ir pilnīgi šokējoši) tādās vietās kā Turcija, Indija, ASV un Meksika. Meksikāņu draugi man stāstīja, ka tur pēkšņi sācies lauku īpašumu un arī mikromāju bums.

Simple House. Foto: Bartek Warzecha

Patiesībā es šajā tendencē aktīvi piedalos – pēdējos 12 mēnešus esmu pārsvarā projektējis tieši mikromājas. Vēlamies to vai nē, bet saliekamās mājas ir nākotne. Juridisku ierobežojumu dēļ daudzviet ir ļoti grūti uzcelt māju ātri. Polijā aiziet teju gads, lai dabūtu būvatļauju pat sīkam muļķa namiņam. Taču, ja ceļ mikromāju, kas ir tikai 35 kvadrātmetrus liela, ir pavisam cita birokrātiskā procedūra – daudz vienkāršāka un aizņem tikai 30 dienas. Līdz ar to jau mēnesi pēc projekta iesniegšanas var sākt būvēt. Un nu pēkšņi ir mikromāju bums. Taču tās ir ļoti labi uzprojektētas, jo paredzētas turīgiem cilvēkiem, kas grib ātri tikt pie mājas. Tā ir urbānā vidusšķira (īpaši ģimenes ar bērniem), kas nekad nebija plānojusi dzīvot laukos.

Pēkšņi ārs, kā rakstīja Bernards Rudovskis (1905–1988, austriešu izcelsmes amerikāņu rakstnieks, arhitekts, kolekcionārs un sociālvēsturnieks – red.), kļūst par āra telpu. Tā ir šī fenomena galvenā pozitīvā iezīme, un ir aizraujoši novērot, kā mainās cilvēku dzīvesveids – jo ir taču jāskalda malka, jākrāso, jākasa vecās lapas utt. Mainās arī āra temperatūras uztvere – pēkšņi visi ir daudz imūnāki pret zemām temperatūrām. Domāju, ka, globāli ņemot, daudziem no mums tas būs pozitīvs ieguvums, it īpaši ja šo tendenci apvieno ar tādiem projektiem kā, piemēram, “1000 būdiņas Skotijā”, kur cilvēki drīkst uzcelt mikronamiņu uz valstij piederošas zemes, ja vien viņi piedalās apkārt esošās teritorijas apmežošanas programmā. Es tajā saskatu divas labas lietas: pirmkārt, cilvēki atgriežas pie dabas un, otrkārt, tiek atjaunots tas, ko gadsimtu gaitā esam iznīcinājuši. Tāpēc, iespējams, visai šo kovida lietai būs arī kāds pozitīvs rezultāts.

Cik viegli vai grūti, no jūsu pieredzes raugoties, cilvēki spēj pielāgoties mazākam mājoklim? Jo daudzi, ja runājam par vidusšķiras augstāko slāni, ir pieraduši pie lieliem dzīvokļiem un mājām ar daudzām guļamistabām. Protams, bērniem pieaugot un aizejot savā dzīvē, šie nami bieži kļūst tukši un pamesti. Šādu “spoku māju” ir daudz, arī šeit, Baltijā.

Es zinu – mūsu valstīm 20. gadsimta vēsture ir daļēji kopīga. Psiholoģiskie vai pat socioloģiskie mehānismi, kas darbojas mūsu valstīs, ir vairāk vai mazāk paralēli. Tas, ko jūs raksturojāt, saistīts ar faktu, ka mēs, teiksim tā, esam “ārstējuši savus kompleksus” pēc dzīves pārāk mazos sociālistisko blokmāju dzīvokļos. Es uzaugu 54 m2 dzīvoklī, un mani vecāki joprojām dzīvo šādā blokmājā. Taču tam ir arī savas labās puses, jo komunistiskās domāšanas pozitīvā daļa paredzēja nodrošināt visu infrastruktūru. Viss ir aizsniedzams ar kājām – pasts, veikali… Un cilvēkiem tas patīk, jo tam nav sakara ar tev piederošās telpas lielumu, bet ar kompleksām attiecībām visa rajona teritorijā.

Simple House SIM 35_45. Foto Kevin de Maria

Tas pats ir ar mikromājām – periods, kad esam dziedējuši savus kompleksus vai vēlējušies kļūt par teksasiešiem no TV seriāla “Dinastija”, kas 90. sākumā atstāja lielu ietekmi uz Polijas iedzīvotājiem, ir beidzies. Tas bija paraugs un standarti, uz ko tiekties. Taču tagad tas ir pagājis. Daudzi šīs negausības dēļ bankrotēja. Citi palika vieni paši milzīgos tukšos namos, it īpaši šķirtas sievietes starp 40 un 50. Piemēram, manas bijušās draudzenes māte palika 450 kvadrātmetru lielā mājā viena pati ar diviem suņiem. Viņa bija kā vecā grāfiene no Čārlza Dikensa “Lielajām cerībām”, kas dzīvo milzu pilī, bet nespēj to uzturēt. Viņa apkurināja tikai virtuvi un vienu istabu, jo mājas uzturēšana prasīja milzīgus līdzekļus. Bērni bija aizgājuši savā dzīvē, no vīra viņa bija izšķīrusies; un tu paliec ar kaut ko absolūti nepiemērotu savai jaunajai dzīvei.

Domāju, ka tas posms ir beidzies. Tas saistīts arī ar radikālo situāciju, kurā esam nonākuši un kurā, manuprāt, būsim vēl vismaz gadu (ja ne divus), jo šaubos, vai kovids tik ātri pazudīs. Neesmu tik liels optimists. Šī ir situācija, kurā cilvēki sāk daudz reālistiskāk meklēt līdzsvaru starp patērēšanu, finansiālo drošību un attiecībām ar telpu un tās veidošanu. Dzīvojot mazā mājā, nākas saprast, ka tas nav dzīvoklis. Tev ir jādara darbi, ko prasa ikviena māja. Un pēkšņi no patērētāja paradigmas, kad esi bijis vienkārši dzīvokļa īrnieks vai īpašnieks, tev jāpāriet uz mijiedarbību ar pilnīgi citādāku realitāti. Kas ir krietni komplicētāka par spuldzītes nomainīšanu.

Tas ir interesants moments, jo viena no problēmām – un to ir būtiski saprast – ir tāda, ka pēdējo 30 gadu laikā ir noticis revolucionāri straujš un radikāls patērēšanas standartu pieaugums. Būtībā tas sākās ar Mārgaritas Tečeres un Ronalda Reigana neoliberālisma periodu. Mēs nogalinām 50% no globālās biomasas; esam sasnieguši brīdi, kad nogalinām ap 27 tūkstošiem dzīvu būtņu gadā. Šis tiešām ir radikāls brīdis. Es uzskatu, ka kovids mums palīdzēs pāršķirt lappusi un nonākt jaunā nodaļā, kurā, kā gadījumā ar pēdējo “Oskaru” ceremonijas tiešraidi, mēs ieraudzīsim, ka realitāte jau ir citādāka.

Protams, tam, kā vienmēr, būs gan labās, gan sliktās puses – nedomāju, ka tik drīz tiksim vaļā no populistiem. Diktatoriem ies tikpat labi kā iepriekš. Procentuāli runājot, lielas izmaiņas masu politiskajā un socioloģiskajā izglītošanā mēs nepiedzīvosim. Domāju, ka paliksim apmēram tajā pašā līmenī, kāds mums ir tagad, kad vairumā valstu apmēram 50% no iedzīvotājiem īsti nesaprot, ko nozīmē demokrātija, un patiesībā to arī nevēlas. Tāpēc dažas lietas paliks tādas pašas, taču labā ziņa ir tāda, ka, visticamāk, mēs – kā būtnes, kuru galvenā spēja ir pielāgoties, – adaptēsimies jaunajā realitātē. Realitātē, kurā mēs veidosim (pozitīvā nozīmē) saprotamākas telpiskās attiecības – vienalga, vai tā būtu personiskā dzīvojamā māja, apstādījumi, ražošanas metodes vai ainava. Un mēs, iespējams, mainīsim savas telpiskās attiecības arī saistībā ar mobilitāti. Jo līdz šim esam tikai audzējuši savu mobilitāti. Lētie lidojumi ir noveduši pie punkta, kad mēs ceļojam visu laiku un visos virzienos. Visvairāk oglekļa izmešu rada tieši lidmašīnas un automašīnas, kamdēļ, es domāju, mēs piedzīvosim ļoti īpašu fenomenu – mijiedarbību daudz mazākās teritorijās.

Jakuba Ščensna arhitektu biroja SZCZ projektēts Gustaw Zieliński laukums. Foto: Evgeny Tkachenko

Tas jau bija novērojams ciemos ap Varšavu pat nedaudz vēl pirms kovida – izmirstošos ciemos, kur vecajiem iedzīvotājiem nebija kam nodot savas mājas. Jaunie bija aizbraukuši prom un neredzēja nekādu perspektīvu māju pārdošanai pēc vecāku nāves. Bet, pateicoties internetam, sākās pēkšņa cilvēku kustība – to, kuri spēja mainīt savu darba režīmu. Viņi varēja būt pilsētā vienu vai divas dienas nedēļā un pārējo laiku strādāt tiešsaistē. Tas daudz ko mainīja – ne tikai māju vai zemesgabalu cenu ziņā, bet arī cilvēcisko attiecību ziņā. Ciemi sāka kļūt par tādu kā hibrīdsituāciju, kurā tu pērc olas no vietējās vecenītes, kas tur dzīvojusi jau vairāku paaudžu garumā…

Jakuba Ščensna arhitektu biroja SZCZ projektēts Gustaw Zieliński laukums. Foto: Evgeny Tkachenko

Mēs, piemēram, dzīvojam vietā, kas saucas “Zelta ģerbonis” (Złotokłos), kas ir diezgan smieklīgi, jo mums patiešām ir itāļu aristokrātu dzimtas Orseti emblēma – šo teritoriju viņi nopirka 16. gadsimtā. 20. gadsimta 20. gados viņi te vēlējās izveidot dārzpilsētu, taču tas neizdevās, jo sākās karš. Ziniet, mums ap Varšavu ir vairākas dārzpilsētas… Un tagad mēs kaut kādā ziņā atgriežamies pie dārza dzīves. Daudz neizmantotas, ar biezu mežu noaugušas zemes tagad atgūst dzīvību, jo tur uz dzīvi apmetušies visdažādākie “brīvie profesionāļi” (juristi, mākslinieki u.tml.), kam nav ikdienā jābūt darbavietā. Ir parādījusies arī daudz lielāka solidaritāte, sākot jau ar komerciāliem darījumiem, kas, kā man likās, bija zudusi uz mūžiem. Piemēram, sākoties kovida epidēmijai, mūsu ciema priekšniece izveidoja feisbuka lapu, kurā saveda kopā ciema iedzīvotājus un apkārtējos zemniekus. Tika izveidota pašiem sava sistēma – vietējie zemnieki atstāja svaigus produktus pie namu vārtiņiem, bet saņēmēji pēc tam viņiem samaksāja caur internetbanku. Pirms kovida Polijā kaut kas tāds būtu licies neiedomājams, jo katoļu zemēs cilvēki cits citam neuzticas. Tās bija radikālas pārmaiņas, un tās nostrādāja. Līdzīgas lietas notiek daudzās citās ikdienas dzīves jomās, kurās iepriekš jebkādas pārmaiņas tika uzskatītas par neiespējamām.

UFO vistu kūts Sentluisas Zinātnes centrā Misūri. Foto: Dave Callahan

Kāda, jūsuprāt, varētu būt lielo publisko celtņu nākotne – to, kuras tiek sauktas par pilsētas atpazīstamības zīmēm? Šeit, Latvijā, mums joprojām ir emocionāli piesātināta diskusija par jaunas koncertzāles nepieciešamību. Taču vienlaicīgi pastāv jautājums par šo celtņu ilgtspējību.

Ziniet, man vispār ir problēmas ar liela izmēra lietām. Jo es uzskatu, ka daudzas no mūsu ambīcijām ir saistītas ar mūsu kompleksiem. Jāsaprot, ka mūsu padomiskā pagātne savā ziņā ir radījusi kompleksus, kas liek mums vēlēties tādas milzu publiskas ēkas, kādas mums iepriekš nav bijušas. Polijā mēs visā komunisma ērā neuzcēlām nevienu muzeju, bet pēkšņi, pateicoties ES naudai, ir sācies vesels koncertzāļu un muzeju celšanas sprādziens. Brīžiem tā ir fantastiska arhitektūra, taču jautājums nav “kā?”, bet “kamdēļ?”.

Ir jāpievērš uzmanība vēl vienam jautājumam – vai ir labi arhitektūru saistīt ar tūrismu? Tā ir atgriešanās 80. gados, kad, pateicoties Dejana Sudiča publikācijām žurnālā Blueprint*, radās tāds fenomens kā urbānais mārketings un tika ieviests jauns mehānisms – “uzcelsim kaut ko lielu, kam būs šis Wow! efekts, lai ķīnieši, japāņi, amerikāņi u.c. brauc šurp un atstāj savu naudu restorānos, viesnīcās un tamlīdzīgi”. Patiesībā tas pilsētām nodarīja lielu kaitējumu. To var redzēt Barselonā, kas, paldies Dievam, kādā brīdī atmodās no šīs domāšanas; tas pats attiecas uz Prāgu. Tūristu pieplūduma un vietvaras protūristiskās politikas dēļ šīs pilsētas vietējiem iedzīvotājiem kļuva neizturamas.

Šobrīd šī domāšana mainās, un, man šķiet, milzu celtņu periods ir beidzies. Vietvaras jau redz un saprot, ka to uzturēšana lielākoties nesīs tikai problēmas. Pat ja kovida laikā ēkās nebija jāuztur +22^o–+24^o temperatūra (kas ir norma šāda tipa interjeros), bet tikai +6^o, tie tāpat ir izdevumi. Piemēram, braucot pa Varšavu visstingrākā lokdauna laikā, varēja redzēt, ka šie milzu debesskrāpji ir pilnībā izgaismoti – lai gan neviens tur nestrādāja un ielas bija tukšas. Tas it kā apliecināja kaut kādu maģisko domāšanu, ka dzīve turpinās, kā ierasts: “Mēs neesam ciet, mēs esam dzīvi!” Iedomājieties, cik daudz tas izmaksāja visām firmām, kas šajos debesskrāpjos īrē telpas. Kamdēļ? Šāda psiholoģija būtībā ir nekā manifestācija.

Noteikti ES mehānismi radīja domāšanu, kas noveda pie arhitektūras pārprodukcijas, īpaši publiskās arhitektūras, kā arī kultūras pārprodukcijas vispār. Visapkārt bija pārāk daudz “kultūras”, bet neviens to skaļi neteica, jo, kā zināms, kultūra ir laba lieta – gan naudas ieguldīšanas, gan izteiksmes formas ziņā. Un problēma jau atkal nav “kāpēc?”, bet gan “kamdēļ?”. Cik daudz ir cilvēku, kas spēj šo kultūru uzņemt un ir gatavi ar to darboties? Varu pateikt, ka tie, kas Varšavā apmeklē mākslas galerijas, ir, labākajā gadījumā, kādi pieci tūkstoši cilvēku. Bet pilsētas (ar piepilsētām) kopējais iedzīvotāju skaits ir apmēram divi miljoni.

Man liekas, ka mēs šobrīd risinām problēmas, uz kurām nereaģējām tad, kad to patiešām bija jādara. Vissvarīgākā joma šajā ziņā bija izglītība. Īpaši jau Polijā, kur tagad gandrīz puse iedzīvotāju atbalsta populistus. Populistus, kuri nekautrējoties paziņo, ka 18. gadsimta Apgaismības laikmets bija kļūda un ka jāatgriežas – pat ne pie Renesanses, bet – pie Viduslaikiem. Pat daži intelektuāļi spriež par atgriešanos Viduslaikos – “publiski nocirtīsim dažiem galvas, lai tas kā morāla pamācība kalpo par piemēru pārējiem”. Un kāpēc tā ir? Daļēji tāpēc, ka tāda pamatīga izglītības reforma tā arī nav notikusi. Neviens politiķis demokrātiskajā Polijā pēc 1989. gada šajā jomā neko nozīmīgu nav izdarījis – jo tā tika uzskatīta par pārāk sarežģītu. Un tagad mēs ievācam šīs bezdarbības augļus.

Tāpēc politiķiem, īpaši vietvaru pārstāvjiem, ir pavisam viegli paziņot: “Hei, uzcelsim muzeju – dabūsim Eiropas naudu un viss būs fantastiski!” Jo tas ir kā ķirsītis uz tortes, tas ir kaut kas redzams, kaut kas ikonu veidojošs. Un tad pēkšņi pilsēta, kas varbūt nav nekāda īpaši interesantā, jo postkomunisma realitātē vienīgais, ko tur var izdarīt, ir pārkrāsot briesmīgas ēkas vai aizslēpt tās aiz kokiem, lai nav redzamas, uzceļ sev jaunu koncertzāli… Un nu visi var teikt: “Skatieties, mūsu pilsētai ir koncertzāle!...”

Ļoti labs piemērs šajā ziņā ir Kutno – pilsēta, kurā vietvara kopā ar vecās paaudzes arhitektu komiteju sarīkoja pilsētas centrālā laukuma pārbūves konkursu. Taču patiesībā viņi tādā veidā šo laukumu nogalināja – apakšā tika izveidota vienlīmeņa automašīnu novietne, bet virs tās – pats laukums. Kā jau varat iedomāties, tas nestrādāja. Būtībā tas ir auto novietnes jumts ar beigtiem baložiem un ļoti daudz granīta. Vasarās tur izveidojas karsta gaisa spilvens, tāpēc neviens tur neiet. Taču arhitekti bija dikti lepni, jo viss izskatās jauki.

Bildēs.

Tieši tā. Uzskatu, ka esam arī beidzot pārstājuši uztvert vidi kā kaut ko, kas atkarīgs no tēlveides elementa. Fakts, ka šogad Prickera balvu saņēma franču arhitekti Anna Lakatona un Žans Filips Vasals, būtībā ir pierādījums, ka “Zahas Hadidas periods” un vispār tāda tipa domāšana ir beigusies. Lai viņas birojs iznīcina vēl vairāk Āzijas pilsētu, ja vēlas, bet mēs dodamies daudz saprātīgākā virzienā. Jo runa jau ir par kontekstu, nevis seksīgām un dārgām skulptūrām, ko novietot savā telpā.

Domāju, ka piedzīvojam lielas pārmaiņas daudzos līmeņos. Vissvarīgākais ir fokusēties uz kontekstu, atgriezties pie realitātes izpratnes ne tikai caur telpu, ne tikai caur budžeta vai politiskām interesēm, bet arī caur daudz smalkākiem elementiem, sākot ar klimata interpretāciju (kā klimats ietekmē mūsu aktivitātes) un beidzot ar psiholoģiju. Kādas ir mūsu attiecības ar bioloģiju un ekoloģiju? To nedrīkst uztvert kā kaut kādu dārgu ekorisinājumu “pornogrāfiju”, bet kā mūsu negausības, vajadzību, izdevumu (enerģijas izdevumu u.c.) un pat uzvedības ierobežošanu.

Es, piemēram, esmu sācis trenēt sevi mazākā ūdens patēriņā. Nevar taču zināt, cik daudz tīra ūdens mums būs nākotnē, vai ne? Tāpēc tagad es tīru zobus ar ļoti nelielu ūdens daudzumu. Ļoti ātri – uzspiežu zobu pastu uz birstes, tad pilīti ūdens un viss. Minimizēju patēriņu. Esmu arī nomainījis dušu. Tagad man ir tāda ļoti sīku un ne pārāk blīvu pilienu migliņa, kas patērē daudz mazāk ūdens. Es to īsti nedaru tāpēc, ka būtu apsēsts ar ekoloģiju, drīzāk tie ir tādi vingrinājumi ierobežošanā. Un esmu spēris soli vēl tālāk – tā kā man ļoti garšo kafija, nopirku mehāniskās kafijas dzirnaviņas un vairs nelietoju elektriskās.

Pusotru gadu es strādāju General Electric mākslinieku rezidencē Luisvillā, Kentuki, kur sapratu, ka visi amerikāņi dzīvo lētas elektrības pasaulē. Tieši tāpēc ASV elektrības apgaismojuma karte ir tik spēcīga – viņi vēlas elektrificēt pilnīgi visu. Vēl ļaunāk – viņi visu vēlas robotizēt. Man jājautā, kāpēc viņi grib būt būtnes ar vārgu ķermeni, bet lielu galvu? Kāpēc vēlas mazināt atmiņas spējas? Jo tieši tas notiks, ja katrā ledusskapī būs mikroshēma, kas atgādinās, ka jānopērk piens utt. Es uzskatu, ka ierobežošana ir svarīga, tāpat arī atgriešanās pie manuālām darbībām. Šīs kafijas dzirnaviņas patiesībā mani pamodina – jo, no rītiem ieejot virtuvē, es vēl esmu galīgi miegains, taču fiziskais kafijas pupiņu malšanas process man uzreiz sniedz enerģijas lādiņu. Daudzas apkārtējās lietas varētu būt mehāniskas, un mums nekas nenotiktu, ja mēs tās darbinātu paši.

“Taburešu torņi” Bangalorā

Nezinu, vai tā ir veiksme vai nav, taču mēs dzīvojam ļoti interesantā vēstures brīdī. Vai mēs to visu sačakarēsim, pilnībā iznīcinot planētu? Es nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Es pats esmu sācis skatīties citādāk uz daudzām lietām, kuras līdz šim uzskatīju par vērtīgām. Piemēram, mākslas biennāles. Šo biennāļu ir milzum daudz, jo tās ir kā pilsētas opernami – tās piedalās urbānajā mārketingā. Īpaši jau Venēcijā, kas citādi būtu pavisam laimīga pilsēta bez visiem šiem ļaužu tūkstošiem. Tātad ir šī neaptveramā mākslas (un kultūras vispār) industrija, kurā kaut kas ir ārkārtīgi svarīgs šī konkrētā notikuma ietvaros – notikuma, kas ilgst trīs vai četras dienas, vai Venēcijas gadījumā – dažus mēnešus. Un tad tas viss zaudē šo svarīgumu – no 100% uz nulli – un nonāk atkritumos vai kādā noplukušā krātuvē. Tāpēc man radās ideja par “Taburešu torni” – objektu, ko demonstrēju gan Starptautiskajā arhitektūras un dizaina festivālā Logrono, Spānijā, gan Bengaluru ByDesign festivālā Bengalūru, Indijā. Ideja bija radīt tādu objektu, kas kļūtu par festivāla “fetišu” un ko cilvēki nāktu skatīties. Šis “fetišs” tika izveidots no atsevišķiem gabaliem – soliņiem jeb taburetēm –, kurus apmeklētāji varēja ņemt bez maksas, tādējādi aiznesot festivālu sev līdzi uz mājām gan objekta, gan atmiņas formā.

Ir sāpīgi aptvert, ka otrreizējai pārstrādei mēs spējam nodot tikai 12 līdz 15 procentus no visa, ko saražojam, pārējais kļūst par atkritumiem. Ticu, ka cilvēkiem, kas redzēja šo darbu un dabūja sev soliņu, tas deva plašāku perspektīvu.

“Taburešu torņi”. Foto: Peninsula, Josema Cutillas

Tā ir skaista ideja. Taču atgriežoties pie mikromājām – šķiet, ka arhitektam tā varētu būt visai sarežģīta niša. Pieļauju, ka mikroformāts kā radošuma placdarms ir komplicētāks vingrinājums nekā normāla vai liela izmēra projektu veidošana.

Jā, un tur ir daudz slāņu. Kā jau visā.

Es teiktu, ka te piedalās arī “ego moments”.

Šī ir viena no problēmām – kā tikt galā ar ego? Jo mēs kļūstam par arhitektiem vai māksliniekiem tieši tāpēc, ka nevēlamies klusi sēdēt stūrī. No otras puses, ir jāatceras, ka arhitektūra ir apkalpojoša profesija. Es vienmēr (kopš otrā vai trešā studiju gada) esmu bijis apsēsts ar plāniem, ar plānošanu un konstruēšanu. Un tas attīstījās līdz pat telpiskām trīsdimensiju konfigurācijām. Vēl viena lieta – jau kopš bērnības man ir paticis slēpties. Savulaik mani vecāki bija iesaistījušies kustībā “Solidaritāte” un viņiem nācās slēpt nelegālos “Solidaritātes” izdevumus. Ja drošības policija vai milicija tolaik būtu ieradusies mūsu mājās, viņi meklētu tieši šos izdevumus. Tāpēc mani vecāki tos slēpa dažādās atjautīgās vietās. Otrā pasaules kara laikā šādās vietās būtu slēpušies Polijas ebreji.

Keret House. Foto: Bartek Warzecha

Viena no šādām tradicionālajām slēptuvēm saucas pawlacz – antresols jeb mantu glabāšanas vieta virs durvīm. Reizēm, jo īpaši 19. gadsimta namu dzīvokļos, kuros ir ļoti augsti griesti, šī slēptuve varēja būt pat cilvēka augstumā. Savā ziņā tie atgādina stallas baznīcās – nišas vai nišveidīgus solus, kur novieto svēto statujas. Mana draudzene mantoja šādu dzīvokli – ar milzīgu izbūvi virs durvīm. Un šīs telpas pašā vidū viņa atrada krēslu – it kā iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks būtu tur mēdzis sēdēt. Tā gan ir diezgan savāda vieta, kur pasēdēt, – lai tur nokļūtu, jākāpj pa stāvām trepēm.

Tāpēc mani vienmēr ir apbūrušas šādas telpas un to sniegtās iespējas. Un tā ir sanācis, ka mikromājām ir vajadzīga tieši šāda specifiska pieeja – jo tajās ir tik maz telpas. Kādā brīdī nākas saprast, ka cilvēki patiešām ir gatavi mainīt sev pieejamās telpas standartus – viņus nesatrauks, ja trepes būs daudz stāvākas vai ja trepju vietā būs pieslienamās kāpnes. Lietas, ko viņi uzskatītu par neērtām savos dzīvokļos vai mājās, tagad tiek paciestas. To paturot prātā, var ķerties pie interjera projektēšanas – jahtas, kosmosa kuģa vai pat kempera manierē. Pēkšņi viss var būt mazāks… Tas ir interesants spēles līmenis – kad aptver, ka ne jau tu spied cilvēkus dzīvot mazākā telpā, bet ka viņi paši ir ar to mierā.

Keret House. Foto: Bartek Warzecha / © Polish Modern Art Foundation

Vidusšķira ir interesanta parādība, jo tai joprojām nepieciešami “fetiši’. Kā rakstīja Zigmunts Baumans, vislabāk vidusšķiru var raksturot kā izplūdušu modernitāti – tā vienmēr tieksies uz nedaudz augstāku līmeni; ne pārāk augstu, bet vienkārši nākamo. Tā kā esam ļoti praktiski, mēs skaitām katru kapeiku un, pirms to iztērējam, vairākkārt palūkojamies apkārt – mums ir nepieciešams pierādījums, ka lēnām rāpjamies uz augšu pa sociālajiem pakāpieniem. Un šis pierādījums nāk “fetišu” formā. Viens no tiem ir Smeg ledusskapis, otrs – Nespresso kafijas automāts. Ir diezgan uzjautrinoši, kad pēkšņi visi šie fetiši no dzīvokļa jāiespiež jaunajā mikromājā. Pārējais var būt mazs, taču, paskatoties uz nopirkto ledusskapi, viņi sajūtas kā guvuši “panākumus”.

Tāpēc man patīk šis laiks, man patīk novērot mūs kā šķiru. Kādas ir mūsu materiālās pasaules atsauces? Ko mēs domājam par drošību un komforta līmeņiem? Jo tās ir pamatlietas, ap kurām veidojam savu pasauli. Un šeit var pamanīt interesantas svārstības, no kurām dažas ir kovida radītas.

Kā neiespējamais drošības koncepts.

Protams, lai radītu konstruktu, ir vajadzīgi arī rīki, kā likt tam darboties. Tieši pirms mūsu sarunas es biju aizgājis uz tuvējo grāmatveikalu – man ir 18 gadus vecs dēls, kurš pēkšņi izdomājis plānot savu dzīvi ar kalendārplānotāja palīdzību. Jautāju pārdevējai, kāds ir plānotāju piedāvājums, uz ko viņa atbildēja, ka tas ir ļoti ierobežots. Kad jautāju, kāpēc tā, viņa teica, ka kopš kovida tirgus pieprasījums pēc kalendārplānotājiem ir krities, un ne jau digitālo kalendāru vainas dēļ. Visticamāk, ka cilvēki vairāk sākuši domāt par savu mirstīgumu, memento mori… Nāve var pienākt kuru katru brīdi – tad kamdēļ kaut ko plānot uz priekšu?

Keret House, skats no ielas. Foto: Tycjan Gniew Podskarbinski, © Polish Modern Art Foundation

Taisnība. Gribēju pajautāt jums arī par Keret House – vai ēka joprojām ir savā vietā un kā tās stāsts ir attīstījies tālāk?

Tas aizsākās kā ļoti praktisks projekts, kam bija patiešām jāstrādā. Māja pieder Polijas Modernās mākslas fondam, kas jau no paša sākuma tur plānoja iekārtot mākslinieku rezidenci. Tā tas arī notika, un rezidence tur darbojās vairākus gadus. Tur dzīvojuši daudzi interesanti cilvēki… Pirmais bija Čaks Fišmans, ar Poliju apsēsts poļu-ebreju izcelsmes fotogrāfs no Ņujorkas. Viņš fotografējis visas pāvesta vizītes Polijā… ļoti interesants vīrs.

Bija dažādi mūziķi un komponisti, piemēram Mačo Moreti un Marcins Maseckis ar draugiem, kas izmantoja ēku kā instrumentu, kā reverberācijas kasti. Tur ir bijuši visdažādākie ļaudis, kam interesējusi Polijas realitāte un darbam nav bijusi nepieciešama liela telpa.

Bet šobrīd rezidence ir slēgta?

Jā. Bet, ziniet, cilvēki, kas tur tagad dzīvo, man teikuši, ka tā ir ideāla vieta, kur patverties no realitātes, tāda eremīta ala.

Man ir trīs dēli – sešus, deviņus un 18 gadus veci. Ikdienā es ne vien nodarbojos ar arhitekta praksi, bet piedalos arī dažādos mākslas projektos, kur iesaistīta arhitektūra, esmu pasniedzējs un rakstu tekstus… Man ir vajadzīga vieta, kur aizbēgt.

Kad jaunākie dēli vēl nebija piedzimuši, es braukāju uz mākslinieku rezidencēm pa visu pasauli; to es darīju desmit gadu garumā. Bet pēc tam es izveidoju savu biroju – vietu tikai sev, kur varēju izrauties no ģimenes dzīves. Es biju ļoti pieradis strādāt mājās, taču tas vairs nebija iespējams. Un tad es sapratu, ka ar šādu problēmu diendienā nākas saskarties ļoti daudziem – kad ir jākoncentrējas, bet tas nav iespējams, jo apkārt ir tik daudz lietu, kas novērš uzmanību. Sākot ar telefoniem un datoriem un beidzot ar saviem vistuvākajiem, kas maisās apkārt. Tāpēc Keret House es iztēlojos kā tādu perfektu burbuli, kurā esi prom no realitātes, taču tajā pašā laikā, kad nepieciešams, tur ir pavisam viegli atgriezties.

Pirms dažiem gadiem es biju Akademie Schloss Solitude rezidencē Štutgartē. Viens no maniem kaimiņiem tur bija poļu rakstnieks Mikolajs Loziņskis, kurš man atklāja savu darba sistēmu – divas nedēļas no vietas viņš sēž un raksta pa astoņām stundām dienā, un viss ir ideāli. Taču pēc šīm divām nedēļām viņam ir nepieciešami realitātes impulsi, arī no televīzijas, netfliksa. Tad viņš iekāpj autobusā un dodas uz tuvējo pilsētu (vai pat Varšavu) un uzpilda sevi ar dažādu pieredzi. Pēc tam atkal atgriežas Pilī, lai strādātu… Un šo ciklu viņš atkārto vēl un vēl. Tieši šādai dihotomijai es vēlējos pievērsties šajā projektā.

Vai uzskatāt, ka pandēmijas un pēcpandēmijas realitāte kaut kā mainīs mākslas lomu sabiedriskajās vietās?

Noteikti. Es tikai nezinu, kādā virzienā. Domāju, ka viens no virzieniem būs histēriska socializācija. Mēs sāksim histēriski pulcēties un mijiedarboties. Un tas var aiziet visdažādākajos virzienos…

Strādājot pie sabiedriskiem projektiem Brazīlijā, esmu iepazinis tur daudz dažādu cilvēku. Viens no šiem paziņām, kurš ir gejs, kurators un aktīvists, pastāstīja man par jauno pandēmijas laika fenomenu, kas saucas “zirgu zagšana”. Domāju, ka tas ir ļoti ilustrējoši. Tas notiek tā: cilvēki, kuriem agrāk bijusi ļoti attīstīta fiziskā saskarsme ar citiem (un tieši par to jau ir sabiedriskās vietas, vai ne?), kuriem bijusi ļoti aktīva seksuālā dzīve (svingerisms, grupveida sekss u.tml.), kovida dēļ pārcēlušies uz internetu, kur rīko tādas tiešsaistes orģijas. Pāros vai individuāli cilvēki pievienojas Zoom konferencei un “kopā” nodarbojās ar seksu. Tā kā no interneta pornogrāfijas cilvēki uzbudinās jau diezgan sen, tad kāpēc gan to pašu nedarīt ar reāliem cilvēkiem reālā laikā? Turklāt galvenais saistošais moments ir tāds, ka kāds no otras pasaules malas caur savu mazo lodziņu uz ekrāna var ierosināt vai palūgt tev izdarīt kaut ko tieši viņam patīkamu.

Pārceļot šo fenomenu uz sabiedrisko vietu jomu, domāju, ka šāda veida “perversijas” piemeklēs arī sabiedriskās vietas – notiks kaut kas tāds, ko mēs vismazāk būsim gaidījuši. Radīsies sava veida hibrīdformāts.

Instalācija SPACE

Šobrīd es strādāju pie instalācijas par godu Ringelblūma arhīviem. Tā ir 1680 arhivāru vienību kolekcija, kas tika atrasta Varšavas geto drupās. Tur ir valdības dokumenti, materiāli, kas saistīti ar geto pretošanās kustību, liecības par ebreju kopienu likteni Holokaustā, literatūras un mākslas darbi, kā arī privāta korespondence. Varšavas geto teritorijā esošas ģimnāzijas pasniedzēji šos dokumentus bija savākuši ar mērķi nodot informāciju par Holokaustu nākamajām paaudzēm. Saprotot, ka geto drīzā slēgšana nozīmē lielākās daļas tur esošo cilvēku nosūtīšanu nāvē, viņi ieraka zemē divas ar šiem dokumentiem piebāztas piena kannas.

Katru gadu 22. jūlijā (šajā datumā 1942. gadā sākās Varšavas geto likvidācija) notiek Piemiņas maršs – liels gājiens pa Varšavas ielām ar īpašām Piemiņas lentēm, uz kurām uzrakstīti deportēto un noslepkavoto vārdi. Gājiens noslēdzas pie īpaši veidotas instalācijas, ap kuru tad šīs lentes tiek apsietas. Katru gadu šī mākslas instalācija ir cita. Diskutējot par nākamo instalāciju ar pasākuma organizatoriem, kas ir Ebreju vēstures institūts, pamanīju viņos zināmas bažas. Kovida dēļ nav īsti skaidrs, kā to visu šogad organizēt, kādu formātu izmantot, jo iepriekšējos gados gājienā piedalījās ap 2000 cilvēku. Ja nu tiek uzlikti ierobežojumi, ar kādiem iepriekš nav bijis jāsaskaras, piemēram, ka attālumam starp cilvēkiem jābūt vienam metram… vai varbūt 30 vai 50 centimetriem. Vai varbūt pat četriem metriem… kas zina? Pandēmijas sekas, visticamāk, nav nekas kas tāds, ko mēs šobrīd tā īsti varam aptvert vai paredzēt. Tikmēr mēs turpinām būt radoši monstri. Īpaši Polijā, kur visi pieraduši pie apspiestības kā normālas realitātes. Vēsturiski mēs vienmēr esam bijuši zem kāda papēža – krievu, prūšu, austriešu vai mūsu pašu aristokrātijas, katoļu baznīcas, nemaz nerunājot par Krievijai pakļauto komunistu partiju un Putina iedvesmotajiem poļu nacionālistiem. Ja paskatās uz mūsu vēsturi, Polija, iespējams, ir viena no pēdējām vietām Eiropā, kur beidza pastāvēt feodālā sistēma. Attiecīgi liela daļa mūsu sabiedrības ir radusi pie apspiešanas un arī šīs apspiešanas apiešanas dažādos radošos veidos. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs tiksim galā, vienādi vai otrādi.

The Fifth Space Līblinghausā. Photo: Yael Schmidt

Domājot par transformatīvajiem aspektiem un radošajiem risinājumiem, kāda būs mūsu dzīves vide un kā tā mainīsies, kad šī pandēmija reiz būs beigusies? Ņemot vērā faktu, ka šis vīruss netaisās pazust un, visticamāk, sekos arī nākamās pandēmijas, mums būs attiecīgi jāpielāgojas un jāreorganizē gan sabiedriskā, gan darba vide – t.i., ventilācijas jautājumi, atvērto biroju nākotne utt. –, lai tās nekļūtu par perēkļiem, kur vīrusam mutēties vai pat rasties jauniem. Cik gatavi mēs esam šāda veida un mēroga transformācijai?

Mūsu eksistencei īpaši svarīgs ir elastīgums, un dažādu lietojuma formātu elastīgums ir vienīgais veids, kā nosargāt jau uzcelto. Es personīgi domāju, ka mums nāksies daudzas lietas iznīcināt vai arī atdot iznīcībai… vai citos gadījumos – sniegt tām jaunu dzīvi. Paradoksāli, ka Polijā (ap 36 miljoniem iedzīvotāju) ar viszemākajiem dzimstības rādītājiem Eiropas Savienībā ir būvniecības, jo īpaši biroja ēku, pārprodukcija. Kam tās ēkas ir domātas? Kādam būtu jāpiedāvā ideja, kā mainīt biroja darba formātu (kas tāpat aizpildīs tikai daļu no šīm biroju ēkām) vai kā pārvērst tās dzīvojamajā platībā, kas savukārt būs komplicēti juridiska rakstura problēmu dēļ – biroju ēkām un dzīvojamajām mājām ir atšķirīgas kvalifikācijas un prasības. Taču tas, protams, ir izdarāms.

Galvenais, ka mēs jau tagad strādājam citādāk. Pat lielajās korporācijās var novērot krasas pārmaiņas priekšstatos par darba efektivitāti – uzņēmumu vadītāji ir sapratuši, ka viņiem nevajag, lai viņiem pieder ēkas, viņiem pat nav vajadzības tās īrēt. Viņiem vajag tikai sapulču telpas un dažbrīd arī komandas “štābu”. Ir amizanti noskatīties, kā uzņēmumu vadītāji nonāk pie slēdziena – “Hei, mums nav jābūt kā 19. gadsimta fabrikai, lai panāktu, ka mūsu darbinieki strādā efektīvi!” Domāju, ka šis ir viens no faktoriem, kas ietekmēs būvniecības vidi – biroju ēku būs mazāk.

Šis ir fantastisks brīdis, lai pārvērtētu daudzas lietas, ko uzskatām par pašsaprotamām vai kas likušās stabilas. Nekas nav stabils, kā piemērā ar plānotājkalendāriem. Tāpēc ir arī tik daudz šķiršanos. Man ir daudz draugu juristu, kuri saka, ka labākā peļņa šobrīd nāk tieši šķiršanās lietās – jo ir šis krīzes brīdis. Ja attiecībās kaut kas nebija bijis labi vai tās bija iegājušas plato fāzē, kovidam uznākot uz skatuves, cilvēki tika ar to konfrontēti. Viņiem nācās piesēsties pie galda un izrunāties vai arī izšķirties. Es uztraucos par saviem bērniem – vai viņi spēs pielāgoties tam, ko nesīs nākotne? Esmu drošs, ka spēs, taču mums jānodod viņiem visādas pielāgošanās iemaņas.

The Fifth Space Līblinghausā

Šis ir drosmīgu cilvēku laiks. To esmu novērojis biznesa pasaulē. Man sanāk daudz darīšanu ar dažāda līmeņa uzņēmējiem, un es redzu, ka pamatā ir divas pieejas. Vieni noiet malā un reducē savu biznesu, cenšoties izdzīvot (kas, manuprāt, nav pareizā pieeja). Otri iet uz risku, jo tā vienkārši ir viņu reakcija uz radikālām situācijām. Tad arī rodas vistrakākās idejas – jebkurā sektorā un uz jebkuras bāzes. Jo tie, kas vēlas darīt kaut ko interesantu, sajūt aktuālās realitātes atbalstu.

Ar mums viss būs kārtībā, taču daudz kas būs citādi. Arī mākslas pasaulē. Arvien, kad esmu bijis Ņujorkā (divreiz tur biju rezidencē, kā arī mans projekts tika izstādīts MoMA), novēroju to, ko varētu nosaukt par “pornogrāfisku” patoloģiju galeriju sistēmā – māksliniekus, kas tikai riņķo ap naudu. Izstāžu atklāšanās viņi runā tikai vai nu par naudu, vai arī kaut kādiem tobrīd aktuāliem tematiem – saistītiem ar rasi vai dzimumu – un ne par ko citu. Tur ir milzum daudz cilvēku, kas no mākslas taisa naudu. Ja šī daļa no mākslas sektora pazustu vai vismaz saruktu apjomā, tas šiem māksliniekiem nāktu par labu – viņi radītu mazāk mākslas, taču darītu to gudrāk… kā arī strādātu vēl kaut ko, lai varētu izdzīvot. Manā gadījumā ir ideāla situācija, kas ļauj man arhitekta darbu kombinēt ar apģērbu modelēšanu un dalību mākslas projektos; šīs trīs jomas sinerģētiski cita citu baro.

Līdz ar pandēmiju daudzi mūslaiku spožākie prāti ir sākuši runāt par “jauno Bauhausu” vai “jauno Blekmauntinas koledžu”, jo viņiem ir skaidrs, ka vienīgais aktuālās krīzes un ilgtspējīgas nākotnes risinājums ir mijiedarbība un sintēze, kurā zinātne ir dialogā ar filozofiem, māksliniekiem, arhitektiem, politiķiem, seno zinību pārvaldītājiem, reliģiskajiem līderiem utt. Interesanti, ka ES ātri uzķēra šo ideju, un Briseles koridoros jau runā par Jauno Eiropas Bauhausu kā jau politiski apzinātu iniciatīvu. Vai “Bauhauss 2.0” ir iespējams? Vai to var radīt no “ārpuses”? Vai priekšnoteikumi šādai iniciatīvai ir iespējami pasaulē, kas joprojām tikai rāpjas laukā no pandēmijas? Un beidzot – vai tas ir pareizais veids, kā to darīt?

Pagaidām es tikai novēroju. Lai tas darbotos, tam ir jābūt ilgtermiņa projektam. Mums jāatceras, ka Bauhausa panākumi daļēji bija saistīti tieši ar politiku. Ar to, ka Hitlers to apspieda. Un arī ar to, ka ASV atbalstītā Ārkārtas glābšanas komiteja palīdzēja evakuēt no Višī un citām nacistu pārņemtajām Eiropas zonām kādus divus tūkstošus intelektuāļu. Pēc tam šie cilvēki Amerikā kļuva par skolotājiem un pasniedzējiem un tādā veidā pārnesa Bauhausa un Eiropas modernisma idejas uz ASV. No Blekmauntinas koledžas līdz Ņujorkai. Viņi kļuva par dizaineriem, arhitektiem utt. – ļoti ietekmīgām personām. Lielā mērā pateicoties viņiem, ASV strauji atrāvās rūpnieciskā dizaina, arhitektūras, kā arī teorijas sacensībā. Mūsdienu kontekstā skatoties, šobrīd ir daudz lietu, ko, ejot šo ceļu, politiska motivācija varētu izbojāt; politika varētu gan atbalstīt, gan arī, gluži otrādi, iznīcināt šāda veida iniciatīvu.

Jakubs Ščensnis. Foto: Leo Careme

Īpašs laiks prasa īpašus mērus. Un šiem mēriem ir jābūt integrētiem. Mēs nevaram darboties kā atsevišķi indivīdi, kā uz kartes izkaisīti punktiņi. Lai radikāli mainītu tik daudz ko, ir vajadzīga integrēta rīcība un politisks administrēšanas līmenis. Sākot ar to, kā mēs virzām savu naudu, un beidzot ar to, kāda veida procesi tiek uzsākti. Ar fokusu uz radošumu, jo patiesībā daudzas lietas ir salaistas dēlī tieši pārmērīga radošuma dēļ. Cilvēkiem – no rūpnīcas īpašnieka līdz māksliniekam –visu laiku vajag kaut ko radīt/ražot. Tiklīdz esi iegājis tajā aplī, tev ir jābūt produktīvam, un kapitālisma sistēmas loģika prasa, lai tu esi tur iekšā. Un, protams, produktivitāte nozīmē resursus un šo resursu iegūšanu, un galu galā mēs nodarām kaitējumu gan realitātei, gan sev. Tāpēc ir svarīgi šo konstantās produktivitātes dzinuli pārvirzīt. Jautājums ir – kāds tam visam būs filozofiskais un teorētiskais pamats? Un kādi ir reālie, pragmatiskie mērķi, ko vēlamies sasniegt? Pagaidām esmu diezgan pozitīvi noskaņots šajā jautājumā.

Viss ir salaists dēlī globālā apmērā; bariņam apgaismotu cilvēku neizdosies kaut ko ātri izdarīt, lai mūs izglābtu – tam jau ir par vēlu. Ir jārīkojas visaugstākajā līmenī, tāpēc būtu jāvairo politiķu izpratne par šīm lietām. Šādam nolūkam politikā ir vajadzīgi elitāri, augsta līmeņa intelektuāļi, taču Polija diemžēl nav tas gadījums. Tagad šeit ir tikai ar varu apsēsti idioti, ciniski aparatčiki vai labākajā gadījumā labdabīgi, bet vārgi raksturi; viņu partejiskajai piederībai nav nozīmes. Arī šī problēma ir saistīta ar sliktu sabiedrības vispārējo izglītotību. Mums tik tiešām ir jārīkojas, jo, visticamāk, šī ir mūsu pēdējā iespēja. Taču rezumējot, nedomāju, ka mums ir cita izvēle, kā vien saglabāt optimismu!

* Blueprint, kas iznāk no 1983. gada, bija pirmais žurnāls, kas sapludināja dizaina un arhitektūras nozaru robežas. To dibināja Pīters Marejs (šobrīd foruma New London Architecture vadītājs) un Dejans Sudičs (Dizaina muzeja direktors) ar vadošo arhitektu un dizaineru, tostarp Ričarda Rodžersa, Normana Fostera, Terensa Konrana un Rodnija Fiča, finansiālu atbalstu.

Titulbilde: Jakubs Ščensnis. Foto: Marcin Czechowicz