Mazo industrijas dalībnieku nozīmība
Saruna ar skandināvu dizaina filozofi Mirku Kulbergu (Mirkku Kullberg) par jauno Glasshouse Helsinki platformu, kas vērsta uz ētisku, ilgtspējīgu un atbildīgu zīmolu attīstību.
Klimata pārmaiņas līdztekus pandēmijai ar divkāršu sparu ir norāvušas sabiedrības demagoģijas aizsegu, atstājot to kailu un ievainojamu. Makrolīmenī politiskā reakcija uz notiekošo un gatavība mainīt pastāvošo iekārtu ir šķietami lēna un negribīga, tomēr ekonomikas joma seko līdzi norisēm straujākā tempā, īpaši mikrolīmenī, kur uzņēmumi, izdzīvošanas instinktu vadīti, pielāgojas pārmaiņām daudz veiksmīgāk. Tie pārgrupējas, apvienojas, maina darbības formas un koncepcijas. Lai arī joprojām pastāv nomācoša aiza starp patiesi zaļu un pastāvošo ekonomiku, ceļš uz pārmaiņām ir sācies. Viens šādu pārmaiņu piemērs ir Helsinkos nesen atvērtais konceptuālais veikals-galerija. “Kārtējā telpa konsūmerismam?” kāds varbūt jautās. Sākumā šāds koncepts patiesi varētu likties absurds un mulsinošs, bet “veikala” aspekts ir vien aisberga redzamā daļa. Šī jaunā platforma atrodas vairāk nekā simt gadu sena universālveikala telpās Aleksanterinkatu ielā, kas nenoliedzami ir Helsinku komerciālās sadzīves piemineklis. Tā bija pirmā komerciālā ēka pilsētā un tajā arī tagad darbojas uzņēmumi, bet nu jau ar citu – uz pārmaiņām vērstu – virzību. Te mājvietu radusi jaundibinātā Glasshouse Helsinki studija, kas kalpo arī kā inkubators un konsultēšanas birojs, kas savus resursus iegulda ilgtspējīgos risinājumos. Nebaidoties no kļūdām un iespējamas neveiksmes, Glasshouse platforma apvieno dažādas disciplīnas, atbalsta agrā attīstības stadijā esošas inovatīvas idejas, nodrošina jaunu ilgtspējīgu materiālu izstrādei labvēlīgus apstākļus, kā arī garantē izaugsmes iespējas jauniem talantiem modes, dizaina un mākslas jomās. Glasshouse darbojas galvenokārt kā vidutājs starp nelieliem uzņēmumiem, individuāliem radošiem projektiem un lieliem somu uzņēmumiem, kas veido valsts ekonomiskā sektora pamatu. To vidū ir tādi somu industrijas milži kā JV Suominen (globālā tirgus līderis neaustu higiēnas preču materiālu izstrādē un viens no lielākajiem neausto materiālu ražotājiem pasaulē) un Vallila Interior (1935. gadā dibināta somu firma, zināma kā aizkaru, paklāju un tapešu ražotāja).
Glasshouse Helsinki konceptveikals
Glasshouse Helsinki komandas misija ir izcelt un pierādīt, ko spēj panākt uz sabiedrības un vides uzlabošanu vērsts kopdarbs. Glasshouse dibinātāja un direktore Mirku Kulberga uzsver: “Vairums cilvēku vēlas ticēt labajam, ticēt gaismai. Nākotne pieder tiem, kas rīkojas. Mēs īstenojam daudz nelielu projektu, bet to nozīmīgums pieaug, ja visi darbojamies kopā.”
Kulberga ir vizionāra līdere, starpdisciplināra domātāja biznesa un kultūras fenomenu laukā, kā arī vadošā dizaina speciāliste ar ievērojamu pieredzi zīmolu, uzņēmumu pārstrukturēšanas un apgrozījuma procesu vadībā, kas specializējas uzņēmumu ienesīguma un identitātes stratēģiju veicināšanā. Viņa ir skandināvu dizaina un modernā dzīvesveida domas līdere, iedvesmojoša dažādu dzīvesstilu tendenču mijiedarbības analītiķe, prognozētāja un izplatītāja dizaina un modes industrijā. Kulbergas profesionālā pieredze ietver darbu ar, piemēram, Kalevala Jewellery, vienu no lielākajiem dārglietu ražotājiem Ziemeļeiropā, kā arī Artek, kas dibināts sadarbībā ar arhitektu Alvaru Ālto (Alvar Aalto) ar nolūku aktualizēt humānas un inovatīvas dizaina, mēbeļu, gaismas ķermeņu un interjera priekšmetu ražošanas un pārdošanas stratēģijas, kā arī veicināt “dzīvestelpas kultūras modernizēšanu ar izstāžu un citu līdzekļu starpniecību”.
Megana Makglinna (Megan McGlynn). ‘Geo-clouds’ / Glasshouse Helsinki
Šobrīd, kad sabiedrība plaši apspriež Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīvas nozīmi, mērķus un īstenojamību, arī Kulberga aktīvi iesaistās diskusijā par to, kā Eiropas zaļais kurss, kura mērķis ir zinātnes un tehnoloģiju pasaules piesaiste mākslas un kultūras pasaulei ar nolūku meklēt efektīvus dizaina risinājumus ikdienas problēmām, attiecināms uz Glasshouse Helsinki projektu, kas drosmīgi eksperimentē un apvieno dažādas nozares, aicinot zīmolus, konceptu veidotājus, radošos prātus un vadošos domātājus virzīties uz kopīgu inovācijas un ilgtspējīgas uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanu.
Kā tieši Glasshouse Helsinki darbība saistāma ar Jauno Eiropas Bauhaus iniciatīvu?
Tā kā esmu Alvar Aalto Foundation, kā arī Paimio Sanatorium Foundation fonda valdes locekle, esmu krietni daudz domājusi par Jauno Eiropas Bauhaus iniciatīvu. Galu galā, sabiedrībai pašreiz būtu jāiet tieši šādā virzienā. Mums jāizlaužas no stagnācijas un jāsāk domāt vertikāli visās nozarēs. Esam dzīvojuši ļoti horizontālas dzīves, īpaši dizainā. Dizaineri nav uzņēmušies tādu lomu sabiedrībā, kāda tiem būtu jāuzņemas – lomu, kas sevī ietver Viktora Papaneka domāšanas veidu [Viktors J. Papaneks (1923–1998), dizaineris, autors un aktīvists, viens no 20. gadsimta ietekmīgākajiem sociāli un ekoloģiski apzinīgas dizaina pieejas pamatlicējiem – red. piez.] un līdzīgas idejas, kas skaidro dizaina pastāvēšanas jēgu kopumā. Dizaina jēga ir risināt sociālus vai sociopolitiskus jautājumus, un tieši tā sabiedrībai šobrīd izteikti trūkst. Tāpēc tādi projekti kā Jaunais Eiropas Bauhaus viennozīmīgi ir veselīgi.
Dizaina jēga ir risināt sociālus vai sociopolitiskus jautājumus, un tieši tā sabiedrībai šobrīd izteikti trūkst. Tāpēc tādi projekti kā Jaunais Eiropas Bauhaus viennozīmīgi ir veselīgi.
Manuprāt, ir vajadzīga kāda mikrolīmeņa sociopolitiska kustība vai iniciatīva. Glasshouse Helsinki projektā mēs koncentrējamies tieši uz mikroaktivitātēm. Vecais universālveikals pašā Helsinku sirdī tika uzcelts 1900. gadā un tika slēgts pagājušā gada februārī. Mēs uzreiz saņēmām piedāvājumu veidot tur ilgtspējīgu tirdzniecības centru, kur dažādu jomu speciālistiem būtu iespēja piedāvāt savus risinājumus. Šobrīd, kad daudzi uzskata ka fizisko veikalu ēra ir galā un mazumtirdzniecības vietas nevar pastāvēt, tāds projekts ir visai drosmīgs gājiens. Vecā stila veikalu pastāvēšana ir apdraudēta, un ne bez iemesla – tie tradicionāli koncentrējas tikai un vienīgi uz ienesīgumu. Mēs, savukārt, koncentrējamies uz sadarbību. Ja spēsim lielās šķiedras un celulozes rūpnīcas rosināt sadarboties ar mazajiem tirgus dalībniekiem, manuprāt, mēs būsim vienā solī ar Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīvu.
Kad dzima sākotnējais Bauhaus stils, par ekoloģiju un dažādajiem pārmaiņu procesiem, kas mūs skar šobrīd, netika domāts. Vai, jūsuprāt, Bauhaus dizaina risinājumi atbilst mūsdienu problēmjautājumiem un to globālajiem apmēriem? Vai tas gadījumā nav centiens rasts novecojušas atbildes uz pavisam jaunām problēmām?
Ja izrādīsies, ka šis Eiropas projekts nav nekas vairāk kā veci risinājumi jaunām problēmām, būs ļoti žēl. Bet, ja tas spēs savest kopā izcili talantīgus un citādi domājošus cilvēkus, tā būs laba atbilde uz jūsu uzdoto jautājumu.
Tiesa, kad dzima Bauhaus kustība, tai nebija nekāda sakara ar ekoloģijas vai vides problēmām, bet tajā iesaistītie centās kultūru un mākslu savienot ar visnotaļ augstiem mērķiem. Jāpatur prātā, ka reiz jau paveikto atkārtot nav iespējams – ir jāspēj izgudrot no jauna. Manā skatījumā Jaunais Eiropas Bauhaus nozīmē nākt klajā ar jaunu sociālpolitisku kustību, kurai būtu nozīme gan dizainā, arhitektūrā un mākslā, gan arī šobrīd aktuālo vides jautājumu risināšanā. Pēdējos divdesmit gadus esam dzīvojuši kā trakonamā. Un dizaina industrija jo īpaši ir to pieļāvusi. Nozarē jau aptuveni desmit gadus valda neaptverams prāta kūtrums, diemžēl jāatzīst – arī pati esmu spēlējusi lomu šajā procesā. Kopš 2005. gada strādāju dizaina industrijā, bet man bijis tas gods strādāt ar Artek. Šis uzņēmums man ir bijis medijs, caur kuru varu veiksmīgi izpausties. Nedaudz raizējos, ka Jaunais Eiropas Bauhaus varētu pārtapt par finansējuma avotu ar iniciatīvas pamatideju nesaistītiem projektiem. Manī vienmēr izraisa bažas valdības vai ES finansējums – šīm institūcijām būtu skaidri jāapzinās, kādu mērķu sasniegšanā viņu līdzekļi tiek ieguldīti.
Nedaudz raizējos, ka Jaunais Eiropas Bauhaus varētu pārtapt par finansējuma avotu ar iniciatīvas pamatideju nesaistītiem projektiem.
Pašreizējā krīze ir lielisks brīdis sadarbībai un kopdarbam. Kuri ir tie aspekti - politiskā, ekonomiskā un, iespējams, psihiloģiskā/ego līmenī, kas kavē sadarbību?
Domāju, ka ir iespējams šo problēmu sadalīt vairākās daļās. Viens šķērslis būtu tas, ka lielie spēlētāji jeb lielās korporācijas pārņem mazās, gandrīz tās pavisam absorbējot. Ir labi domāt par kopdarbu, bet galu galā arī jāuzmanās, lai pamatvērtības un skaistums nepazūd tikai tādēļ, ka vēlamies racionalizēt procesus, kas patiesībā nebūtu jāpakļauj racionalizēšanai. Vēl viens bīstams aspekts ir milzu zīmoli vai uzņēmumi, kas jau labu laiku piesavinās slavenu dizaineru vārdu atpazīstamību. Dizaineru vārdu nozīme tiek krietni pārspīlēta, bet saturs un kvalitāte kļūst arvien neinteresantāki. Man šķiet, ka cilvēkiem vajadzētu no “es un mans” mentalitātes pāriet uz “mēs un mūsu” attieksmi. Jāpārraksta “MĒS” ar lielajiem burtiem. Nākotnē vairāk jārunā nevis par akcionāru vērtību, bet par partneru vērtību – tas nozīmē, ka uzņēmumā strādājošie ir partneri, ar kuriem mēs strādājam un kuru labā mēs strādājam. Akcionāri ir tikai viena kopainas daļa – viņi nav nedz piramīdas pamats nedz tās smaile. Viņi vienkārši nevar būt, jo tā lietas nestrādā! Daudzējādā ziņā mums būtu jānorobežojas no individuālistiskas, hedoniskas domāšanas un no slavenu vārdu nemitīgas piesaukšanas. Jāsaka, ego te spēlē lielu lomu!
Man šķiet, ka cilvēkiem vajadzētu no “es un mans” mentalitātes pāriet uz “mēs un mūsu” attieksmi. Jāpārraksta “MĒS” ar lielajiem burtiem.
Problemātisks arī ir fakts, ka kapitāla tirgus nereti uzmanības centrā izvirza kultūru un ilgtspējas jēdzienu tikai tāpēc, ka zina, ka tas ir izdevīgs biznesa solis. Uzņēmumi apzinās, ka kultūras aspekts vairo zīmola vērtību, bet kultūra netiek dziļi integrēta viņu darbības pamatā. Manuprāt, ka te saskaramies ar noteiktiem morāles jautājumiem. Tā ir vēlme lepoties ar zīmola lomu kultūras dzīvē, bet nereti šis pašlepnums nav patiesu nolūku vadīts… Iespējams, ka būtu jāpārraksta ētikas kodekss. Manā skatījumā, vislielākais jautājums ir: vai mūsu sadzīvē valda morāle, kas ļauj virzīt pārmaiņas pasaulē?
Julia Lohmann. ‘Hidako Ohmu’ / Glasshouse Helsinki
Kādas norises šajā sakarā vērojamas Somijas dizaina pasaulē? Cik tā ir gatava atmest savu “ego”, lai kopīgiem spēkiem sekmētu dizaina jomu?
Somu dizains jau labu laiku paļaujas uz iepriekšējo paaudžu sasniegumiem. Uz to pamata ir būvēta lieliska industrijas reputācija, bet patiesībā mūsdienu dizaina pasaule šeit ir ļoti mainījusies. Tā vairs nav tik liela un ietekmīga, kāda tā bija 30., 40. un 50. gados. Daudzas valstis izvirzījušās mums priekšā. Piemēram, Nīderlande, Zviedrija un Dānija – šīs valstis darbojas ļoti aktīvi. Tomēr mēs apzināmies, ka arī Somijai ir kas īpašs, ko piedāvāt. Ziniet, somi ir mežu tauta, vai mums tas patīk vai ne. Tādi mēs esam. Tādēļ mums ir daudz industriālā stikla, keramikas un koka dizaina – tam visam ir sakars ar mežu. Turklāt, pat vismazākajā ciematā vai mazpilsētā var atrast kādu, kas nodarbojas ar dizainu. Protams, urbanizācija maina kultūru, bet aprites ekonomika nodrošina iespēju apvienot šo dziļi iesakņoto dizaina tradīciju ar mūsdienu zinātni. Es domāju, ka mums visiem šobrīd rūp nākamās paaudzes dizains, bet te nepieciešama zināma deva pietātes – tas ir ļoti trausls. Un man šķiet, ka tieši šajā trauslumā un ievainojamībā var smelties iedvesmu turpmākajai dizaina virzībai. Tāpēc, jā – manuprāt, mēs esam gatavi iet uz priekšu!
Ziniet, somi ir mežu tauta, vai mums tas patīk vai ne. Tādi mēs esam. Tādēļ mums ir daudz industriālā stikla, keramikas un koka dizaina – tam visam ir sakars ar mežu.
Es labprāt dzirdētu jūsu viedokli par sabiedrības iesaistes aspektu. Ir ierasts, ka sociālajā pieejā dizaineris pārtop no speciālista par koordinatoru un eksperta-lietotāja vajadzību tulku. Ar kādām grūtībām jāsaskaras iesaistot tos, kas nav jomas speciālisti? Vai pastāv kādi vispārzināmi riski?
Pastāv daudz risku. Mums būtu jāveicina jauna tipa profesionālisms, kam būtu sakars ar iepriekšminēto vertikālo domāšanu. Mūsdienās ir pieejams tik liels apjoms informācijas, ka tā vairs nav kvalitatīva. Piemēram, internets pamazām pārtop par milzīgu nefiltrētu datu avotu. Futūristi pat pareģo, ka varētu attīstīties kāds cits interneta slānis, kurā būtu pieejama kvalitatīvāka un interesantāka informācija, un ka šāda veida pārgrupēšanās varētu vainagoties ar uzlabojumiem kopējā sistēmā. Tādēļ es domāju, ka informācija kļūs daudz fragmentētāka, un mēs spēsim daudz skaidrāk identificēt norises gan ekspertu, gan nespeciālistu līmenī. Man šķiet, ka pārāk daudziem industrijā nav atbilstoša līmeņa kvalifikācijas. Kopumā pēdējie gadi iezīmējas ar prāta kūtrumu. Mēs noteikti varam labāk; ir ļoti svarīgi izvirzīt augstus mērķus.
Glasshouse Helsinki galerijas telpa
Šī gada Helsinku dizaina nedēļas centrālais notikums norisinājās Glasshouse Helsinki telpās. Programmā ietilpa arī instalācija “Nākotnes birojs”, kas skāra ļoti aktuālu tēmu šodienas ilgtspējīgā dizaina kontekstā.
Jā, Glasshouse Helsinki bija šīs izstādes partneris, nodrošinot pasākuma norises vietu. “Nākotnes birojs” saistīts ar tehnoloģiju attīstību. Esmu dzirdējusi apgalvojumu, ka pirmās astoņas pandēmijas nedēļas ir pielīdzināmas septiņiem cilvēku ieradumu maiņas gadiem attiecībā uz digitalizāciju un prasmēm virtuālo vidi optimizēt sapulču un konferenču organizēšanā.
Skats no vasaras izstādes (10.6.–29.8.2021) Glasshouse Helsinki galerijā
Man nesen bija iespēja aprunāties ar Saimonu Džordanu (Simon Jordan), Londonas Jump Studios dibinātāju, kas strādājis ar Nike, Levi’s, Red Bull, Google, un citu lielu uzņēmumu darba telpu plānošanu. Kad jautāju, kādu viņš redz nākotnes biroju, viņš atbildēja, ka to raksturos jēdziens “izvēle”– cilvēkiem jādod iespēja pašiem izvēlēties kur, kad un kā strādāt. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai piekrītat, ka, lai biroji nākotnē vispār pastāvētu, tiem jākļūst par jēgpilnām telpām?
Izvēles iespējas ir lielisks formulējums. Es domāju, mēs nespēsim atgriezties pie piecu darba dienu nedēļas birojā, jo tas vairs nešķiet lietderīgi – mums visiem ir tapis skaidrs, ka spējam veikt savus darba pienākumus (iespējams, pat efektīvāk), atrodoties ārpus biroja telpām. Es personīgi esmu kļuvusi aktīvāka un daudz precīzāka savā darbā. Tomēr psiholoģiski mums joprojām ir nepieciešama iespēja tikties klātienē. Man pat šķiet, ka darbs sapulcēs ir efektīvāks, ja cilvēki atrodas vienā telpā, bet mums jāspēj saprast, kāpēc tas tā ir, kā arī jāpēta, ko vēl ir jēgpilni veikt biroja ietvaros un ko varam paveikt ārpus tā. Darba uzdevumi nākotnē iedalīsies daudz sīkāk. Es nedomāju, ka tikai fiziskā telpa pārstrukturēsies – mainīsies darba plūsma kopumā. Darba kultūra mainīsies. Būs sapulces, kur klātbūtne birojā vai konferenču zālē būs nepieciešama, un būs tādas, kur bez tās varēs iztikt.
Es domāju, mēs nespēsim atgriezties pie piecu darba dienu nedēļas birojā, jo tas vairs nešķiet lietderīgi – mums visiem ir tapis skaidrs, ka spējam veikt savus darba pienākumus (iespējams, pat efektīvāk), atrodoties ārpus biroja telpām.
Ja vīrusa drauds pastāvēs arī turpmāk, būs vajadzīgi dizaina risinājumi, kas nodrošinās norobežotību, vienlaikus saglabājot ieguvumus, ko var sniegt sadarbība klātienē.
Jā, un te būtu svarīgs manis iepriekš minētais aspekts – kā mainīsies darba ritējums pats par sevi. Mēs vairs nepavadīsim lielu daļu laika kopā ar kolēģiem – būs jāiemācās darboties vienatnē. Pandēmijas sākumā cilvēkiem šķita jautri pavadīt laiku mājās; taču pamazām psiholoģiskas grūtības kļuva manāmas – mēs sākām justies vientuļi, izolēti, iesprostoti. Arvien skaidrāk redzams, ka īslaicīga izolētība var pat nākt mums par labu. Bet kā atrast veselīgu līdzsvaru? Manuprāt, viss atkarīgs tieši no līdzsvara. Dizainā būtu daudz vairāk jāizkop, piemēram, modularitāte. Var modulēt sēdvietu izkārtojumu diviem cilvēkiem, bet ne veselai cilvēku grupai vienlaikus.
Berlines grāmatu veikals “do you read me?!” Glasshouse Helsinki telpās
Dizaineriem un arhitektiem ir īpaši svarīga loma sabiedrības veselības jomā. Ja būvēsim ēkas, kas ir planētai draudzīgākas, mēs varētu tās padarīt arī cilvēkiem draudzīgākas. Kādas ir attiecības starp ilgtspējas iniciatīvām un sabiedrības veselības izaicinājumiem?
Piekrītu, ka arhitektūrai te ir ļoti būtiska loma. Viss atkarīgs no izmantotajiem materiāliem un nolietojuma cikla. Es uzskatu, ka koksne var būt ļoti vērtīga – tas ir elpojošs materiāls. Tas ir arī lokāli un plaši pieejams. Mums visiem zināms, ka betona izmantošana šobrīd ir ilgtspējas diskursa centrālais jautājums. Viss ir par ilgmūžību. Ēkas reiz būvēja ar mērķi, lai tās kalpotu 400 gadus; pakāpeniski esam šo skaitli samazinājuši līdz desmtigadēm. Pēdējā laikā uzsliets arī lērums pagaidu būvju. Celsim nākamajām paaudzēm! Tas pats attiecināms uz dizainu. Materiāli, ko parasti izmantojam biroja mēbelēs, rada daudz atkritumu un ir ļoti zemas kvalitātes. Manuprāt, šis jautājums būtu strauji jārisina. Mums jādomā par tādu mēbeļu izgatavošanu, kas kalpotu krietni ilgāk nekā piecus gadus. Turklāt arī platības izmantojums un pieeja vidusmēra biroju ierīkošanā pandēmijas ietekmē varētu radikāli mainīties – uzņēmumi vairāk īrēs, nekā pirks.
Materiāli, ko parasti izmantojam biroja mēbelēs, rada daudz atkritumu un ir ļoti zemas kvalitātes. Manuprāt, šis jautājums būtu strauji jārisina. Mums jādomā par tādu mēbeļu izgatavošanu, kas kalpotu krietni ilgāk nekā piecus gadus.
Atgriežoties pie Glasshouse Helsinki, vai jūs varētu izcelt kādus neparastākos projektus, kas tapuši platformas ietvaros; tādus, kas akcentē kopradīšanas un ilgtspējas iespējamību?
Visa telpa, ko esam radījuši, ir tāds kā ilgtspējīgu mikroideju kopums. Pēdējā laikā kavējos domās par tām mazumtirdzniecības vidēm, kuru izveidē un celtniecībā pati esmu bijusi iesaistīta – to saražoto atkritumu daudzums ir prātam neaptverams. Savukārt šajā projektā mūsu galvenā doma bija izmantot pēc iespējas vairāk pārstrādātu resursu. Gribējām sadarboties ar pārstrādes centriem - agrāk tie bija izgāztuves. Šobrīd pārstrādes centri ir labi organizēti – viss tiek šķirots pēc materiāliem, pielietojuma utt. Tajos vienmēr var atrast lērumu lietderīgu priekšmetu. Bet pandēmijas dēļ šie centri bija slēgti. Tāpēc mēs sākām izmantot, piemēram, CLT koka paneļus, ko piedāvāja uzņēmums Timberpoint, un integrējām tos apjomīgu arhitektūras elementu izveidē. Tāpat sadarbojāmies ar virtuves iekārtu kompāniju Puustelly, kas karkasu ražošanā izmanto ugunsdrošus kompozītmateriālus, savukārt virtuves skapīšos - gaismas galdu “skeletus”, bet mēs to visu padarījām par ekspozīcijas stendiem. Tie izskatās lieliski! Mēs esam ļoti taupīgi. Pērkam mēbeles vai ko citu arī no likvidatoriem vai bankrotējušiem uzņēmumiem. Līdz minimumam esam samazinājuši pilnīgi jaunu priekšmetu iegādi. Turklāt ikreiz, kad rodas nepieciešamība pēc jaunām lietām, mēs pasūtām tās no Andreas Murkudis konceptveikala Berlīnē. Viņi mums pārdeva daļu sava noliktavas inventāra. Mums tāda pieeja der, jo, mūsuprāt, nav tāda jēdziena kā “pērnā sezona” – mēs pilnībā atsakāmies no sezonālās domāšanas. Ja kaut kas ir skaists, tas ir pārlaicīgs!
Nav tāda jēdziena kā “pērnā sezona” – mēs pilnībā atsakāmies no sezonālās domāšanas. Ja kaut kas ir skaists, tas ir pārlaicīgs!
Mēs arī cenšamies iepazīstināt māksliniekus un dizainerus ar to kā strādā industrijas, kas ražo skaistas dzīves vides bāzes materiālus. Mūsu darbā visur ir atsauces uz Doverstrītas tirgus pieeju – gan skatlogu iekārtojumā, gan izstādītajos priekšmetos – viss ir smalki pārdomāts.
Kad strādāju uzņēmumā Artek, mēs cēlām paviljonu, ko bija projektējis japāņu arhitekts Šigeru Bans (Shigeru Ban). Tas bija veidots no UPM izstrādāta koka-plastmasas kompozītmateriāla. Tolaik UPM projektu attīstības direktors pārcēlās uz kādu citu uzņēmumu Somijā – JV Suominen, kas darbojas mājsaimniecības materiālu izstrādē. Mēs šos materiālus izmantojam netradicionāli, piemēram, eksperimentālā dizainere Megana Makglinna (Megan McGlynn) veido slāņainus ģeometrisku struktūru mākoņus, izmantojot tieši šī uzņēmuma ražotos materiālus.
Mēs nemitīgi sev vaicājam: kāpēc darīt kaut ko šādi, ja to var darīt arī citādāk? Mēs vienmēr centīsimies atrast visilgtspējīgāko un atbildīgāko pieeju.
Julia Lohmann ‘Hidako Ohmu’ un Kostas Murkundis kleitu instalācija
Izklausās iespaidīgi!
Jā! Manuprāt, Glasshouse komanda paveikusi varenu darbu, uzdrīkstoties domāt citādi. Un tomēr… Mēs visi ik dienu iemācāmies ko jaunu. Ir svarīgi apzināties, ka vienmēr atradīsies kādi trūkumi. Ja mēs apgalvotu, ka cenšamies visu izdarīt nevainojami, mēs melotu paši sev. Pieļaut nepilnības nozīmē spēt nemitīgi augt un ieviest uzlabojumus gan personiskajā dzīvē, gan uzņēmējdarbībā.
