Personīga kolekcija
Intervija ar modes dizaineri Elīnu Siliņu, Chloé balvas ieguvēju Jēras modes festivālā
Elīnas Siliņas vārds tikko plaši izskanējis saistībā ar 36. Starptautisko Jēras (Hyères) modes un fotogrāfijas festivālu, kurā jaunā apģērbu dizainere saņēma festivāla atbalstītāja – modes nama Chloé – īpašo balvu.
Elīna pati ir tāds nesamākslots tīrradnis, kas pārsteidz ar vienkāršību un atvērtību, un tajā pašā laikā – ar spēju radīt krāspilnus, faktūrām bagātus tērpus, kas liek pacelties krietnu soli virs ikdienišķā. Dizainerei būtiska ir viņas izcelsme, piederība un viss, kas ar viņu noticis. Šo personīgo sakņu stīgu viņa iestiepj arī dizainā. Elīna ir nepielūdzami uzticīga jau bērnībā apgūtajām tradicionālo rokdarbu prasmēm. Jēras festivālam pieteikto kolekciju ar nosaukumu “Sallijai” jaunā dizainere veltījusi savām iedvesmotājām – mammai Daigai un Sallijai Spektrai no seriāla “Hameleonu rotaļas” (The Bold and the Beautiful), kas viņas bērnībā bijis neiztrūkstoša ģimenes ikvakara gaitu daļa. Tieši šo personīgumu atzinīgi novērtēja arī Jēras festivāla profesionāļi, kuri pandēmijas distancētajos apstākļos līdzās dizaina ilgtspējai jo īpaši lūkojās pēc cilvēciskā faktora klātbūtnes.
Šogad Elīna uzsāka mācības maģistrantūrā Ālto universitātes Modes, apģērba un tekstila dizaina programmā, tomēr pirms sarunas klusi atklāja savu sapni kādreiz darboties kā māksliniece, izbaudot absolūtu valodas brīvību, kas modē zināmā mērā tomēr ir ierobežota.
Klau, bet Sallija taču bija bēdīgi slavena ar dizaina zagšanu.
Jā, bet bērnībā es to neuztvēru! (Smejas.) Viņa man šķita visinteresantākais tēls visā tajā murgā, un tieši viņa mani iedvesmoja kļūt par dizaineri.
Tērpu kolekcija, ar kuru startēji Jēras festivālā, acīmredzami balstīta amatniecības tradīcijās. Kādas ir tavas attiecības ar roku darbu?
Esmu ļoti amatnieciska. Kā dizainerei atgriezties pie tradicionālo amatu prasmēm – tas kādam var šķist savādi, taču saknes man ir svarīgas. Visu, ko šajā ziņā protu, jau agrā bērnībā apguvu no savas mammas. Mamma var adīt piecas lietas vienlaikus! Ja runa ir par adīšanu vai citām radošām izpausmēm – viņa ir absolūti nemonogāma! (Smejas.) Diemžēl mana vecmamma, būdama sporta zirgu zootehniķe, jaunībā viņai liedza iestāties Mākslas akadēmijā, paziņojot, ka nekāda māksliniece viņa nebūs un bundžu uz ielas nekratīs. Konteksts ir sāpīgs, taču, domāju, tieši tāpēc man mamma centās sniegt neierobežotas izpausmes iespējas. Galu galā esmu augusi ļoti brīvā atmosfērā, mācoties no mammas visu, ko viņa prata. Arī pati vecmamma izšuva un taisīja tautas tērpus, tātad adīšana, izšūšana un tamborēšana ir man asinīs. Tās ir klātesošas arī kolekcijā, ar kuru startēju Jēras festivālā.
Kolekcijas veidošanā piesaistīju arī kundzi, kas dzīvo Dikļu pils tuvumā un tamborē smalkus galdautus, tāpat arī tamborētāju no Rūjienas un adītāju no Rīgas. Es izveidoju krāsu salikumus un paraugus, bet viņas tika galā ar materiāla apjomu. Šādi man bija iespēja atbalstīt cilvēkus, kuri šīs prasmes uztur dzīvas.
Foto: Elizabete Džeina Rubene
Amatniecība jau labu laiku svin savu atgriešanos modes dizainā. Vai to varēja manīt arī Jēras festivālā?
Jā, un tā kļūst tikai aktuālāka. Pilnīgi visu festivāla dalībnieku darbos bija rodama kāda veida amatnieciska tehnika, arī tagadējā Chloé radošā direktore Gabriela Hērsta ir ārkārtīgi entuziastiska amatniecības aizstāve.
Domāju, ka šajā ziņā kaut kas būtiski ir pamainījies mūsu kolektīvajā domāšanā. Turklāt pandēmija parādīja to, cik dizains ar lielo “D” dažkārt var izrādīties bezjēdzīgs – tā vietā cilvēki izpirka šujmašīnas, izpirka tamboradatas un izpirka miltus. Lai atgrieztos pie pamatiem, kas notur, ja ne gluži pie fiziskas dzīvības, tad pie veselā saprāta gan.
Tātad līdztekus konkursa galvenajai balvai tiek pasniegtas arī festivāla atbalstītāju īpašās balvas. Chloé aicināja katru no finālistiem papildināt savu kolekciju ar tēlu, kas seko modes nama stilam un filozofijai, un tavs piedāvājums tika atzīts par labāko. Kādas ir tevis pašas attiecības ar Chloé zīmolu un kā atradi saslēguma punktu starp savu kolekciju un šī modes nama vērtībām?
Ja Jēras festivālā iesniegtā dizainera kolekcija tiek izvēlēta finālam, ir skaidrs, ka būs jādodas uz Chloé arhīvu un jāveic veco kolekciju izpēte, lai vēlāk radītu siluetu sievietei šī zīmola tradīcijās. Protams, es aptuveni zināju rokrakstu un krāsu gammu, zināju plīvojošās zīda kleitas, aitādas, bet nezināju to pamatojumu. Taču arhīvā trīs dienu laikā es informāciju uzsūcu pietiekami, naktī pamodos Parīzes viesnīcā un sapratu, ko darīšu.
Foto: Elizabete Džeina Rubene
Ko atnesa šīs nakts mūzas apciemojums? Lūdzu, ieskicē kolekcijas risinājumu.
Galvenais kolekcijas vizuālais iedvesmas avots ir Karla Lāgerfelda 1978. gadā radītā kleita, kurā viņš ar rokām darinātu mežģīni savienoja ar zīda šifonu un satīnu. Tas sasaucās ar maniem tamborējumiem, tāpēc nolēmu, ka savu šifonu es plisēšu un veidošu līnijas, kas būtībā ir skujiņas raksts un sasaucas arī ar Lāgerfelda kleitas grafiskajām līnijām. Savukārt adītā kleita manu kolekciju savieno ar šodienas Chloé, kad zīmolam aktuālas ir maksi kleitas un eksperimenti ar adījumu. Mans pienesums šajā visā ir dzintars kā atsauce uz Baltijas jūru – gan dzintara diegs, gan manas vecmammas saulesakmens, ko integrēju rokassprādzē. Dzintars latviešu kultūrā ir nozīmīgs artefakts, kas simbolizē ne tikai ekonomisko attīstību, bet ierakstīts arī pagāniskajā kultūrā. Tāpat tas bijis tuvs man personīgi – bērnībā man vecmamma to deva, kad skolā baumoja vai sāpēja zobi utt. Tas ir kaut kas, kas ir manī un mūsu kultūrā.
Foto no Jēras festivāla modes skates aizkulisēm
Tevis radītais apģērbu dizains ir bagātīgs izmantoto materiālu ziņā. Saki, kā tu veido attiecības ar materiālu – pakļauj to vai ļaujies tā diktātam?
Es ļauju materiālam uzvesties tā, kā tas uzvedas, nedaudz to arī palaužot. Vienmēr to daru, drapējot uz cilvēka auguma. Protams, ir kaut kādi uzmetumi, taču es nekad neizstrādāju precīzas ilustrācijas – es vienkārši ņemu materiālu un lieku visu kopā. Tas ir intuitīvs un spontāns process.
Kolekciju raksturo arī ievērojama krāsu eksplozija. Ko tev nozīmē krāsa?
Kaut arī pirms šīs kolekcijas es vienmēr strādāju melnbaltā, tomēr attiecības ar krāsu man ir ļoti personīgas un intīmas. Jau no bērnības man bijuši periodi, kuros pievēršos tikai kādai noteiktai krāsai un tai sekoju. Jau gadiem biju vākusi materiālus – audumus no lietoto apģērbu veikaliem un ražošanas pārpalikumiem un dziju no vecmammas krājumiem, kur kamolos vēl turējās padomju laika cenu zīmes. Esmu bijusi krāsu vācēja, kas pati staigā melnās drēbēs.
Foto no Jēras festivāla modes skates
Zinu, ka tev ir pieredze arī darbā ar kino kostīmiem. Vai šī pieredze lieti noder arī modes dizainā?
Noteikti. Piemēram, šajā kolekcijā ir daudz vēsturisko atsauču – tie paši gurnu polsterējumi vai dekonstruētā korsete. Kaut arī man pašai nav bijusi neviena lielā kostīmdrāma, esmu bijusi asistente Lienei Dobrājai, kura, manuprāt, ir ģeniāla kostīmu māksliniece. Taču mana pirmā pieredze uz kino laukuma bija, kad asistēju Rolandam Pēterkopam. Tā bija lieliska iespēja mācīties! Man patiešām patīk kostīmu izstrāde – kaut vai tas, kā ar šalli var parādīt tēla vientulību. Man patīk redzēt, kā mans veikums izskatās kadrā. Labprāt turpināšu darbu kino.
Vai apģērbs ir arī medijs, caur kuru izsaki kādas pavisam personīgas iekšējās turbulences?
Festivālā bija bija mana trešā kursa kolekcija, kuru veltīju savai mammai, savukārt nākamajā – bakalaura – kolekcijā es pievēršos personīgi sāpīgai tēmai, proti, čurāšanai gultā, no kuras cietu ļoti ilgi. Tās bija nakts panikas lēkmes un milzīgs kauns. Šo kaunu ar asprātību es vēlos parādīt publikai. Mamma gan nevarēja sagremot, ka ceļu to augšā, taču es nevarēju apstāties – man par to bija jārunā.
Tev piemīt šarmanta atklātība.
Tās dēļ arī regulāri iekuļos nepatikšanās. Dažreiz pasaku kaut ko par daudz. Es zinu, ka caur savu atklātību piesaistu lieliskus cilvēkus, taču nereti var gadīties arī citādi. Ir laba vēlējumi, ir uzbrukumi.
Foto no Jēras festivāla modes skates aizkulisēm
Vai, tavuprāt, Latviju Jērā atpazīst, ņemot vērā mūsu dizaineru veiksmīgo dalību arī iepriekšējos gados?
Domāju, mēs pilnīgi noteikti esam “uz kartes”, un katra nākamā žūrija ar interesi novērtē, ko piedāvā katrs nākamais iesūtītais portfolio no Latvijas. Turklāt viņi sāk apzināties arī mūsu nacionālās īpatnības un veidu, kā mums tuvoties.
Kāda ir tava sajūta – ko festivāls meklē? Kas ir tas “X” faktors?
Žūrijai ļoti svarīgs ir koncepts. Tu vari nerunāt pietiekami labā angļu vai franču valodā, bet darbam ir jātranslē ideja – un augstas klases profesionāļi žūrijā to pratīs nolasīt. Žūrijas priekšsēdētāja – zīmola Lacoste radošā direktore Luīze Trotere – pieminēja arī to, ka šogad vērtētājiem svarīgi bija izvēlēties konceptus ar kādu izteiksmīgu personību atspoguļojošu elementu, cilvēciskā faktora klātesamību.
Foto no Jēras festivāla modes skates aizkulisēm
Kas tevi visvairāk pārsteidza citu festivāla dalībnieku sniegumā?
Jau sākotnēji mani pārsteidza tas, ka abas ar Laimu Jurču, ar kuru strādājam blakus darbnīcās un radām diametrāli pretējas kolekcijas, tikām festivāla finālā. Tikpat atšķirīgi bija arī dalībnieki no Somijas. Es varu godīgi atzīt, ka nekad nespētu paveikt neko no tā, ko bija izdarījuši viņi.
Taču, ja kādu īpaši jāizceļ, tad mani favorīti ir Laima Jurča no Latvijas, festivāla uzvarētājs – britu dizainers Ifeanji Okvuadi, un Mercedes-Benz Sustainability Prize ieguvēja Sofija Ilmonena no Somijas, kura pie koncepta bija strādājusi trīs gadus. Viņas it kā vienkāršā silueta kleitai līdzi nāk vesels buklets ar konstrukcijas norādēm, kā šo tērpu iespējams transformēt visdažādākajos veidos.
Patīkami bija arī tas, ka pretēji citiem gadiem, kad vairākas balvas tikušas vienam dizaineram, šogad žūrija tās sadalīja ļoti brālīgi. Šis arī bija viens no retajiem gadiem, kad visi finālisti kļuva par draugiem – palīdzēja viens otram, sākot no šūšanas līdz gludināšanai un šņoru saitēšanas modelēm.
Foto no Jēras festivāla modes skates aizkulisēm
Šobrīd atrodies Helsinkos, kur esi uzsākusi mācības Ālto universitātē. Kādi ir pirmie iespaidi?
Šis ir mans pirmais mācību gads maģistrantūrā. Septembrī pandēmijas dēļ mācības notika tikai tiešsaistē, bet, kad oktobrī skola tika atvērta, man bija jādodas uz Jēru. Uzreiz pēc festivāla ar to pašu vienu koferi devos šurp. Šobrīd atrodos mazā Airbnb, kur duša atrodas virs poda, un nākamās nedēļas laikā man ir jāatrod dzīvoklis.
Lai gan Jēras dēļ man tiek dotas atlaides, tomēr mācības norit pilnā sparā un man jāspēj tām pieslēgties. Jau pirmdien ir žakarda aušanas darbnīca, bet es nekad neesmu audusi. Kur nu vēl žakardu! Tad sekos žakarda adīšana. Paralēli notiek padziļinātas lekcijas par ilgtspējīgu dizainu un dizainu kā tādu. Principā katru minūti esmu ārpus savas komforta zonas, tāpēc ir labi, ka Jērā iepazinos ar citiem Ālto studentiem un šeit ir pazīstamas sejas. Tajā pašā laikā – skola ir absolūti skaista! Tehnoloģijas un darbnīcas ir pieejamas jebkurā laikā, un es jūtos kā paradīzē! Es jau uzreiz zināju, uz kuru skolu gribu doties, jo bija skaidrs, ka negribu Sentmārtinu un negribu Antverpenes akadēmiju. Šeit esmu uzstādījusi mērķi radīt pati savu materiālu un strādāt no nulles pozīcijas. Prasme izprast un radīt tekstila materiālu mani pietuvina sapnim reiz darboties kā tekstila māksliniecei.
Foto no Jēras festivāla modes skates
Foto no Jēras festivāla modes skates
Foto: Elizabete Džeina Rubene
Foto: Elizabete Džeina Rubene
Elīna Siliņa. Foto: Elizabete Džeina Rubene
Titulbildē: Tērpa fragments no Elīnas Siliņas kolekcijas “Sallijai”. Foto: Elizabete Džeina Rubene
