Industriālā mantojuma pārveide
Kultūras telpu “Hanzas perons” un “Kurtuve” arhitektu Ilzes un Reiņa Liepiņu pārdomas
Divdesmitā gadsimta 70. gados celtā Valmieras katlu māja 2022. gada nogalē pārtapa par Valmieras Drāmas teātra darbības pagaidu telpām. Industriālās kurtuves ēkas pārveides projektu īstenoja arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi ar komandu no arhitektu biroja “Sudraba arhitektūra”. Šis biroja portfolio ir jau ceturtais kultūras būves projekts, turklāt otrais, kas īstenots Latvijas industriālās arhitektūras mantojuma ietvaros – 2019. gadā, kā daudzfunkcionāls kultūras centrs, kādreizējā Rīgas preču stacijas ēkā durvis vēra “Hanzas perons”. Šobrīd arhitekti strādā pie vēl viena ievērības cienīga Rīgas industriālā mantojuma rekonstrukcijas projekta – noliktavas ēkas Dzirnavu ielā 153a. Lai gan ēka nav iecerēta kā kultūras telpa, tomēr topošajam dzīvokļu projektam tiek pielāgots publikai atvērts ēkas pamatstāvs, un pilsētapbūves uzslāņojumā ieslēpto spilgto industriālā mantojuma momentu paredzēts “atdot” pilsētai.
Valmieras “Kurtuves” zāle. Foto: Reinis Liepiņš
Turpmākajā tekstā lasiet par biroja “Sudraba arhitektūra” svaigāko pienesumu Latvijas kultūrvidē – jauno kultūras telpu “Kurtuve” Valmierā, kā arī ielūkojieties arhitektu pārdomu ieskicē par jautājumiem, kas skar kopējo industriālās arhitektūras mantojuma potenciālu Latvijā. Teksta noslēgumā arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi dalās ar veiksmīgiem un iedvesmojošiem industriālā mantojuma pārveides piemēriem citviet pasaulē, atklājot arhitektūras profesionāļu lielākos izaicinājumus darbā ar vēsturisko mantojumu.
Teātra skatuve kurtuves sienās: arhitekti pārveido Valmieras katlu māju par Drāmas teātra mājvietu
Caur necilām kādreizējās Valmieras pilsētas kurtuves durtiņām skatītāji nonāk agrākās katlu mājas robustajā telpā, un tiek virzīti uz vecā komandtiltiņa pusi - pretim jaunizveidotajai black box tipa teātra telpai. Pavisam neraksturīgi klasiska teātra telpai – šo caur plašajiem logiem piepilda dienasgaisma. Pret Rīgas ielu pavērtie logi un naksnīgā ielas dzīve aiz tiem pilnasinīgi tikusi izmantota kā skatuves scenogrāfijas elements muzikālajā izrādē “Koens. Atāls. Kurtuve”, ar kuru pērn decembrī tika atklāta teātra pagaidu mājvieta “Kurtuve”. Telpai piemītoša ir ekskluzīva, Eiropas teātra telpu kontekstā ne vienmēr sastopama intimitāte starp skatuvi un skatītāju. Turklāt tā ļauj iestudējumus baudīt bez apskaņošanas elektrotehniskā atbalsta, kā arī redzamība pret skatuvi no visiem skatupunktiem skatītāju zālē (110 sēdvietas) ir vienāda.
Valmieras “Kurtuves” teātra zāle. Izrāde “Koens. Atāls. Kurtuve”. Dienasgaisma no logiem aiz skatuves. Foto: Didzis Grodzs
Ēku pielāgot teātra vajadzībām arhitektus Ilzi un Reini Liepiņus pieaicināja brīdī, kad, sakarā ar esošās teātra ēkas pārbūves ieilgšanu, Valmieras teātris nonāca strupceļā. Izaicinoši īsā laika periodā – divos mēnešos, ar teātra, Kultūras ministrijas un zināmu pašvaldības atbalstu, ciešā un produktīvā sadarbībā ar teātra vadību – arhitektiem izdevās izstrādāt nepieciešamo telpu programmu un pārbūves projektu.
Kopumā 1977. gadā celtās industriālās būves estētikā tika īstenotas pavisam nelielas intervences, proti, nokalti podesti, uz kuriem savulaik atradās katlu iekārtas, ieklātas jaunas betona grīdas, attīrītas ķieģeļu sienas, kā arī no virsmām notrausts ievērojams melnu putekļu slānis. Demontāžai tika pakļautas tikai tās substances, kas teātra funkcijai traucēja vai apdraudēja ēkas lietotāju drošību. Līdz ar to, kā industriālās telpas odziņas, “Kurtuvē” saglabātas gan pamatīgas tērauda kāpnes, gan vecais komandtiltiņš, gan atsevišķi siltumtrases fragmenti. Akustiskie un dažādi funkcionālie jautājumi jaunizveidotajā teātra zālē risināti ar aizkariem, bet skatītāju un aktieru plūsma virzīta ar vienkāršām trīs metrus augstām sienām.
Plāns un griezums. Arhitektūra: Ilze Liepiņa, Reinis Liepiņš, Dāvis Jansons. “Sudraba Arhitektūra”, 2022. Vestibils skatā no aktieru balkona. Foto: Didzis Grodzs
Arhitekti par vecās kurtuves transformāciju pamatīgi bija domājuši vēl pirms aicinājuma to pārveidot teātra zāles vajadzībām. Kad 2021. gadā Valmiera, vēršot uzmanību sava industriālā mantojuma apzināšanai, tā atdzīvināšanai, kā arī industrijas un kultūras simbiozes veidošanai, pieteica sevi konkursā “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”, birojs šajā ēkā tika pieaicināts izstrādāt metu laikmetīgās mākslas telpai. Arhitektu vīzijā vecā apkures katlu māja tika pārradīta multifunkcionālā kultūras telpā, kuru veido divas ar akustisku starpsienu atdalītas, autonomi funkcionējošas zāles. Šobrīd atstatus stāvošais iespaidīgais vecās katlu mājas skurstenis pēc arhitektu ieceres tiktu “ievilkts” un integrēts ēkas kopējā apjomā, ap to izveidojot stiklotu vestibilu ar izeju uz zālēm. Vestibila jeb arhitektu iecerētajā Gustava Kluča halles estētikā tiktu aizmantotas atsauces uz Valmieras novadā dzimušā mākslinieka radošo mantojumu.
Industriālais mantojums – arhitektūras ilgtspējas garants un mūsdienu kultūrvides sastāvdaļa
23. novembrī gadskārtējā teātra balvu pasniegšanas ceremonijā “Spēlmaņu nakts 2023” birojs par bijušās katlu mājas ātru adaptāciju Valmieras drāmas teātra skatuves vajadzībām saņēma Latvijas Mobilā Telefona un Latvijas Teātra darbinieku savienības “Teātra inovācijas balvu”.
Gada otrajā pusē ēkas pārveides process tābrīža stadijā tika pieteikts arī Latvijas Arhitektūras gada balvai 2023 kategorijā “Process”, kurā guva fināla žūrijas īpašo atzinību. Komentējot Valmieras “Kurtuves” projektu, konkursa fināla jeb starptautiskā žūrija atgādināja par arhitektūras paradigmas maiņu, aicinot uz plašāku diskusiju par jautājumiem, kas mūsdienās vispār ir arhitektūra un kāds ir šodienas arhitektu galvenais uzdevums.
Valmieras “Kurtuves” nākotnes stiklotais vestibils, kas aptvers lielo dūmeni. Dizains: Reinis Liepiņš, Ilze Liepiņa, Dāvis Jansons. “Sudraba Arhitektūra”, 2022
Pasaules arhitektūras diskusiju priekšplānā jau labu laiku dominē tādi arhitektūras ilgtspējas jautājumi, kā jaunas būvniecības aizstāšana ar videi draudzīga esošā arhitektūras mantojuma pārveidi un daudzfunkcionalitātes piešķiršana jau esošām ēkām.
Industriālā mantojuma potenciāls tiek saistīts ar tādiem jautājumiem, kā kultūras norišu iedzīvināšana agrākajās rūpnieciskajās teritorijās (jeb vides revitalizācija kā ekonomikas veicināšanas instruments) un kultūrtūrisma veicināšana – veco arhitektūras mantojumu padarot par vietzīmi.
Industriālās arhitektūras mantojums tiek uzskatīts arī par vērtīgu placdarmu arhitektūras profesionālisma veicināšanā. Tas ne tikai var tikt uzlūkots kā jaunu zināšanu avots, bet veco ēku sākotnējā rakstura saglabāšana, tās pielāgojot mūsdienu ērtībām un piešķirot jaunu funkcionalitāti – kā profesionālā radošuma un novitātes izaicinājumus.
Ne mazāk būtisks ieguvums darbā ar industriālo mantojumu ir kopienu iesaiste (cita starpā – Valmieras sabiedrības spēja pašorganizēties mērķa labā to apstiprina).
Lielākoties Eiropas arhitektūras kontekstā iepriekšminētie diskusijas pieturpunkti ir iesakņojušies kā neapgāžami postulāti un nostiprinājusies izpratne par nepieciešamību saglabāt industriālās vēstures liecības. Kāda šajā kontekstā ir situācija ir Latvijā, ņemot vērā tās ievērojamo 19. gadsimta rūpnieciskās arhitektūras mantojuma potenciālu?
Industriālā arhitektūra – sabiedrībai derīga, investoru ignorēta
“Valmieras “Kurtuve” šobrīd ir vienīgais teātris Latvijā, kas īstenots rūpnieciskās arhitektūras ietvarā, taču Eiropas kontekstā līdzīgas kultūras funkcijai pielāgotas telpas ir ne mazums – jo sevišķi Nīderlandē un Beļģijā. Arī Rīgas industriālajam mantojumam piemīt ievērojams potenciāls tā transformācijai un pielāgošanai kultūras norisēm.” Arhitekti atzīst, ka ir iedvesmoti šādās ēkās iedvest jaunu dzīvību, dot tām otro un trešo iespēju: “Strādājot ar industriālo mantojumu, pastāv diezgan liela garantija, ka galarezultāts būs “jēdzīgs”, jo šajās ēkās jau pēc noklusējuma ir viss tas, kas arhitektūras lietotāju patiesi uzrunā. Galvenais ir to nesabojāt.”
“Hanzas perona” Rietumu vestibils – pirms un pēc. Rietumu Perona telpas proporcija, sienas un oriģinālā nojume tiek saglabāta zem jaunā stiklojuma. Jaunās betona platformas kā neitrāls telpas papildinājums
“Hanzas perona” pasākumu zāle – pirms un pēc. Bijušās Rīgas preču stacijas noliktavas pārbūve. Reinis Liepiņš, Ilze Liepiņa, Ainārs Plankajs, Ieva Landmane, “Sudraba Arhitektūra”, 2016-2019. Foto: Reinis Hofmanis
Arhitekti ir novērojuši, ka cilvēki dod priekšroku šī tipa ēkām un to vēstures līdzi nestajai enerģijai: “Tajās jūtama sava veida pagājības drošības sajūta. Kultūrbaudītājus uzrunā tas, ka pasākums notiks vecā ēkā, jo viņi zina, ka tajā būs pamatīgas sienas un skaisti logi. Jā, 19./20. gadsimta rūpnīcās bija daudz dienasgaismas, jo elektrība vēl netika patērēta tik lielos apjomos.”
Šobrīd, atskatoties uz “Hanzas perona” darbību, arhitekts Reinis Liepiņš atzīst, ka trāpījums desmitniekā bijusi izvēle par labu telpas funkcionalitātei: “Tolaik ideja par zāles iespējām to sadalīt divās daļās no pasūtītāju puses tika uztverta visai vienaldzīgi. Taču funkcijas lietderīgums sevi attaisnoja jau kopš pirmās “Hanzas perona” darbības dienas – norobežojošās sienas tiek aktīvi bīdītas, jo telpas 1200 kvadrātmetri pasākumu norises vajadzībām ir krietni par daudz, savukārt 450 kvadrātmetri ir tieši tas, kas vajadzīgs.”
Domājot par Rīgas industriālā mantojuma potenciālu, arhitekti atzīst, ka ir novērojuši, ka arhitektūrā, tāpat kā mākslas procesā, mūsdienās ir viegli izveidot ko elitāru, kas uzrunā tikai nelielu sabiedrības daļu, taču lielāks izaicinājums ir radīt ko tādu, kas piesaista daudz plašāku loku, turklāt ilgtermiņā. “Tajā gadījumā autoram ir jāpiemīt jau pavisam citai empātijas pakāpei – kā pret sabiedrību, tā pret valsti kopumā, un to, kādā virzienā tā varētu attīstīties.”
Dzirnavu ielas noliktavas (19. gs.) pārbūves projekts Rīgā. Vienā ēkas trešdaļā, kuras iekšpuse zudusi 2018. gada ugunsgrēkā, tiek veidots jauns apjoms. Pārējā daļa tiek restaurēta. “Sudraba Arhitektūra”, 2023
Arhitekti arī dalās novērojumos attiecībā uz mūsdienu būvniecības kvalitāti, kuru diemžēl nav iespējams salīdzināt ar Rīgas industriālo mantojumu: “Tā saucamajās “A klases” biroju jaunbūvēs ir vāja atblāzma no pagājušo laiku racionalitātes un spējas domāt estētiskās kategorijās. Diemžēl lielo investoru līdzekļi pārsvarā nesasniedz industriālo mantojumu un neveicina vēsturisko ēku atjaunošanas procesu, – tā vietā attīstītāji parakstās uz lielu, taču zemas radošās kapacitātes projektēšanas biroju pakalpojumiem – bez jebkādas garantijas, ka pretī saņems labu arhitektūru (arhitektūras kvalitāte kā tāda līgumā vienkārši nav definēta). Viens no iemesliem tam ir plaši izplatītais mīts par to, ka atjaunot ir dārgāk nekā būvēt jaunu. Šī mīta izplatītāji bieži vien ir lielie būvuzņēmēji, kuriem trūkst profesionālu atjaunošanas darbu veicēju. Līdz ar to – vēsturiskais arhitektūras mantojums (kopumā Rīgā vairāk nekā 1000 zudībā ejošu ēku) tiek atstāts novārtā, tā vietā lielos apjomos radot arhitektūru, par kuru var diskutēt, izvirzot priekšplānā jautājumu: Kādu pienesumu šī arhitektūra dod pilsētas un valsts ilgtermiņa attīstībai?”
Šeit vērts uzsvērt, ka arī potenciālie lielo biroju īrnieki ir pelnījuši vadīt darba dienas lieliskās, pārveidotās industriāla mantojuma darba telpās. Nemaz nerunājot par dzīvojamām telpām industriālā vidē: “Citastarp, pavisam līdzīga industriālā mantojuma pielāgošanai dzīvošanai ir ēku bēniņu telpu izbūve, kas paredz augstus griestus un brīvu, ārpus ikdienas realitātes esošu sajūtu.”
Bēniņu lofts Rīgā. Divlīmeņu telpā saglabāta esošo ķieģeļu sienu un jaunā betona pārseguma raupjā estētika kontrastā ar iebūvēto mēbeļu detalizāciju. “Sudraba Arhitektūra”, 2013
Industriālā mantojuma pārbūves kvalitātes izaicinājumi un piemēri no pasaules pieredzes
Arhitekti atzīst, ka šobrīd Latvijas arhitektūras kvalitāti un konvertējamību starptautiskā līmenī pārsvarā veido mazie un nelielie arhitektūras biroji. Taču brīdī, kad investoru līdzekļi sasniegtu industriālo mantojumu, – kā varam būt droši, ka ēku rekonstrukcijas process tiks īstenots ar pietāti pret ēku vēsturisko vērtību? Kas vispār ir autentiskums, kas ir ēkas vēsturiskā vērtība, un kas ir saglabājamā esošās ēkas stadijas vērtība? – tie ir jautājumi, kas arhitektu dienaskārtības centrā ir jau kopš diskusijām saistībā ar Rīgas pils atjaunošanu. “Restaurācijas un rekonstrukcijas kontekstā pastāvīgi klātesošs ir jautājums – kas pieder tev kā restaurācijas autoram, un kas pieder sabiedrībai? Kurš ir tas brīdis, kad autoram savs ego ir jāatmet?” Bieži vien ēka nav tikai ēka, – tā ir vēstures liecību kopums. Arhitektuprāt, šādās situācijās atbildes var meklēt tikai analogos piemēros.
Destilātu rūpnīcas korpusu pārbūve ar jauniem apjomiem 4, 5 stāvos. Dzīvojamā telpa rūpnīcā ar arkveida logu. Foto pa kreisi: Reinis Liepiņš. Foto pa labi: Axel Vervoordt Kanaal publicitātes materiāli
Kā vienu no industriālā mantojuma revitalizācijas augstas estētikas piemēriem arhitekti min beļģu interjera dizainera, arhitekta un mecenāta Aksela Vervordta (Axel Vervoordt) mākslinieciskā vadībā īstenoto dzīvojamo, komerciālo un kultūras centru Kanaal – 19. gadsimta destilātu rūpnīcas teritorijā Antverpenē.
KANAAL pārbūve – dzīvokļi, jaunbūve, elitāra galerija bijušajā destilācijas cisternu telpā. Foto no publicitātes materiāliem
Pieaicināto arhitektu un ainavu arhitektu komandas rokās (Stéphane Beel, Coussée & Goris Architects, Bogdan & Van Broeck Architects, Michel Desvigne Paysagiste, Jens Aerts) rūpnīcas noliktavas, graudu silosi un pieguļošā teritorija pārtapa mākslas galerijās, darbnīcās un 88 stilīgos dzīvokļos ar augstu dzīves kvalitāti. “Minimālistiski ieturēta raupjā atjaunoto ēku estētika te satiekas ar augstu vides kvalitāti, un šo apvienojumu mēs cenšamies panākt arī savos projektos.”
Noliktavu pārbūve par biroju, iepirkšanās un ēdināšanas centru Empire Stores. Demontēta ēkas vidusdaļa, izveidojot pagalmu ar skatu terasēm un Manhetenu. Foto: Ilze Liepiņa
Vēl viens izcils pieminēšanas vērts piemērs, arhitektuprāt, meklējams otrpus okeānam. Empire Stores ir bijušais noliktavu komplekss pie krastmalas Bruklinas tilta parka Dumbo apkaimē, Ņujorkā. Iepirkšanās un ēdināšanas centrs Empire Stores ir daļa no pilsētas apņemšanās modernizēt Ņujorkas vecās ēkas. Vēsturiskās noliktavu kompleksa ēkas celtas 1869.–1885. gadā, un vēlāk tās iegādājās kafijas tirdzniecības magnāti Džons un Čārlzs Arbakli, kas tās padarīja par mājvietu joprojām pastāvošajam zīmolam Yuban Coffee. Gandrīz gadsimtu noliktavās atradās vairāku uzņēmumu preču noliktavas (kafijas pupiņas, cukurs, melase u.c.). Komplekss tika pamests 1960. gados.
Noliktavas arkveida logailas un slēģi kā skaisti arhitektūras elementi. Biroja telpas ar labu dienasgaismu un skatu uz Manhetenu. Foto no publicitātes materiāliem
2000. gadu sākumā pilsētas mērs Maikls Blūmbergs atsāka novārtā atstāto apkaimju pārveidi. 2013. gada Bruklinas attīstītāju uzņēmums Midtown Equities uzsāka Empire Stores pārbūves un atjaunošanas projektu, ko izstrādāja arhitektu biroji Studio V Architecture un S9 Architecture. Viena no projekta galvenajam idejām – caur šo noliktavas ēku izveidot savienojumu starp Dumbo apkaimi un krastmalu, kā arī Bruklinas parku. Saglabājot oriģinālos ķieģeļu mūrus un dzelzs slēģus, ēka tika papildināta ar nelieliem dārziem un terasēm, no kuriem paveras lielisks skats uz Manhetenu.
Noliktavas korpusu pārbūve Reggio Emilia pilsētā Itālijā. Korpusi izmantoti kā telpiska, vaļēja struktūra, tajos ievietojot jaunus biroju telpu un darbnīcu apjomus. Arhitekti: Andrea Oliva Architetto, 2019. Foto: Reinis Liepiņš
Uzmanības vērts ir arī arhitektu veikums Redžio di Emilija pilsētā Itālijas ziemeļos, kas ir viena no bagātākajām pilsētām valstī, rūpniecības un lauksaimniecības centrs. 2019. gadā, kā daļa no plašāka pagājušā gadsimta sākumā celtā industriālā kompleksa revitalizācijas projekta, tika atklāts Shed #18 – biroju un darbnīcu centrs. Šīs ēkas pārveidē arhitekti īstenojuši inovatīvu un eksperimentālu pieeju, proti, ļaujot būvei kalpot kā ietvaram, kurā ievietoti citu ēku apjomi. “Tas, mūsuprāt, ir ievērojams notikums industriālā mantojuma pārveidē, jo parāda, kā liela industriālā struktūra var kalpot kā karkass, faktiski – kā ārtelpa ar jumtu.” Turklāt Shed #18 jumts ir nosacīts, proti, tā ažūrais risinājums ļauj vējam ieskrieties un dzesē zem Itālijas saules sakarsušo biroju centru, kamēr nosegtajos jumta plaknes laukumos izvietotas saules baterijas.
Noliktavu ēku kopskats – daļēji atvērtas konstruktīvas struktūras. Foto: Reinis Liepiņš
Shed # 18 virsskats ar saules bateriju struktūru. Apkārtesošo noliktavu kārniņu jumti kā vēsturiskā industriālā kompleksa sastāvdaļa
