Sadursmes harmonija Skulptūru mežā
Īssaruna ar modes dizaineru Fjodoru Podgorniju
“Sadursmes harmonija” ir starptautiski atzītā laikmetīgās modes zīmola FYODOR GOLAN pirmā retrospektīvā izstāde, kas notiks Muzeju krātuves telpās un ekspozīcijas “Skulptūru mežs” ietvarā (no 14. jūnija līdz 31. augustam, 2024).
Kā Fjodora Podgornija (Latvija) un Golana Frīdmena (Izraēla) kopdarbs, zīmols 2009. gadā tika radīts Londonā, un savas pastāvēšanas laikā līdz 2020. gadam izpelnījās ievērojamu starptautisku atzinību. Kolorītā un ekspresīvā, vienlaikus sociālās apzinātības caurstrāvotā zīmola estētiku novērtējušas zvaigznes, kuras šodienas populārajā kultūrā komentārus neprasa, to vidū – Madonna, Rihanna, Ariana Grande, Jennifer Lopez, Rita Ora, Gigi un Bella Hadid, Zendaya, u.c.
Autumn/Winter14 “Corcodile” kolekcija / London Fashion Week show
Zīmola stāsts izstādē prezentēts caur Fjodora personisko skatījumu un pieredzi. Vairāk nekā 120 tērpi statiski levitēs telpā starp antīkās un renesanses tēlniecības paraugiem, veidojot savdabīgi kontrastējošu dialogu starp ķermeniskajām, cilvēciskās enerģijas caurstrāvotajām skulptūrām un it kā bezķermeniskajiem tērpiem. Izstādē būs apskatāmi arī aksesuāri un dizaina elementi no Londonas modes nedēļā izrādītām kolekcijām, kuri veidos asociatīvu sarunu ar mākslas darbiem un priekšmetiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un citu Latvijas muzeju krājuma.
Izstāde sniegs ieskatu arī Fjodora Podgornija pēdējo gadu solo veikumā, kas ticis īstenots sadarbībā ar Kristīni Opolais, Margaritu un Kristīni Balanas, Kristu Dzudzilo un citām Latvijas kultūras personībām.
Autumn/Winter11 / Fjodors un Golans savas pirmās modes skates aizkulisēs
FYODOR GOLAN laikmetīgais kolorīts un tēlniecības darbu kopijas no LNMM Ārzemju mākslas kolekcijas… Kāpēc zīmola pirmajai retrospekcijai, kas vienlaikus arī “pirmizrāde” Latvijā, izvēlēts tieši šāds konteksts?
Sākotnēji izstādi biju iecerējis veidot VEFā – tā būtu atbilstoša vieta kolekcijas izstādes apjomam, taču, iepazīstoties ar ekspozīciju “Skulptūru mežs”, man atmiņā atausa modes māksliniekam Kristobalam Balenciagam veltītā izstāde mākslas muzejā Musée Bourdelle, Parīzē. Retrospekcijas ar nosaukumu “Balenciaga, l’oeuvre au noir” (2017) fokusā bija augstās modes alķīmiķa melnie tērpi, kas tika eksponēti izcilu 19./20. gadsimta tēlnieku darbu ietvarā. Šīs klasiskās vides apvienojums ar laikmetīgo izstādes scenogrāfiju veidoja ārkārtīgi spēcīgu dialogu, kas uz mani atstāja lielu iespaidu. “Skulptūru mežā” es momentā atskārtu, ka šī ir vide, ar kuru mijiedarboties. Es vēlējos radīt jauna veida pieredzi pretstatā klasiskajai tēlniecībai. Vēlējos parotaļāties ar Mākslas krātuves telpām un radīt ko tādu, kas neiekļautos apmeklētāja ekspektāciju rāmī. Balenciagas izstāde tomēr tika pasniegta klasiskā veidā, taču es biju gatavs spert soli tālāk – nojaukt robežas un skatītāja pieredzi padarīt personiskāku un dzīvīgāku. Tādu, lai apmeklētājs telpā justos ērti, bet tajā pašā laikā – neierasti.
Aizbraucu mājās, uztaisīju izstādes vizualizācijas skices un pamazām uzsāku sarunas – tikos ar Rīgas Biržas, “Skulptūru meža” un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāvjiem. Muzeji bija pretimnākoši, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs.
Spring/Summer18 / Modes skates aizkulises. Foto: Asia Werbel
Izstāde veidos dialogu ne tikai ar “Skulptūru meža” ekspozīciju, bet arī ar mākslas darbiem un priekšmetiem no Nacionālā mākslas muzeja un citu Latvijas muzeju krājuma. Kā tiek veidota šo krājuma vienību izlase?
Jā, līdzās dialogam, ko tērpi veidos ar “Skulptūru meža” ekspozīciju, iecerēts arī tāds kā hibrīda retumu kabinets (cabinet of curiosities), kurā zīmola ietvaros radītie dizaina objekti mijiedarbosies ar vienībām no Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Rīgas Biržas.
Kolekciju prezentāciju vajadzībām mēs veidojām dažādus šova elementus, piemēram, parūkas, geišas kiborga stila kurpes, dažādus metāliski vizuļojošos objektus un tērpus, tostarp reljefo ādas jaku, kas atgādina zaļās vaboles čaulu, ko savulaik valkāja dziedātāja Rita Ora. Apskatot muzeju krājumos sastopamās lietas, sāku vilkt asociatīvas paralēles. Piemēram, uzgāju kādu ādas fotoalbumu no Jāņa Akuratera kolekcijas ar iespiestiem vijumiem un motīviem – tam līdzās tiks nostatīti zīmola ādas svārki ar grafisku iespiedumu un 2011. gada rudens/ziemas kolekcijas “Pagan Poetry” prezentācija, kurai savulaik iedvesmojāmies no Lenijas Rīfenštāles (Leni Riefenstahl) fotosērijām, kurās tika dokumentētas Āfrikas Nubas cilšu skarifikācijas prakses. Savukārt Aspazijas spogulis pusmēness formā veidos dialogu ar sudraba sērfa dēli; Rainim piederošā dekoratīvā biste (20. gs. sākums) veidos dialogu ar zaļo toņu tērpiem no 2014. gada rudens/ziemas kolekcijas “Krokodils” skicēm un tās atspoguļojumu presē. Bet kāda aktiera zābaki, kas devušies bēgļu gaitās no teātra skatuves Rīgā līdz Amerikai – vairāk būs kā manis paša dzīvesgājuma refleksija.
Tad ir arī kāds “vermērisks” portrets – Jāņa Barkovska (vēlāk – Zemgala) darbs “Pie rakstāmgalda” (1934), kas aizgūts no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Par pašu mākslinieku ir maz zināms – viņš arī nebija sevišķi ražīgs, taču man šķita, ka viņa dzīve varētu būt bijusi ļoti neparasta. Es sāku likt kopā viņa dzīvesgājuma puzli un atklājās, ka mākslinieks dzimis Lietuvā, mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā, vēlāk bijis Purvīša asistents, tad aizbraucis uz Vāciju, bet mūža pēdējos gadus pavadījis Kalifornijā.
Darbā “Pie rakstāmgalda” redzama it kā ikdienišķa reizē intīma dzīves aina – sieviete zaļā zīda vakarkleitā raksta vēstuli, viņa attēlota no mugurpuses. Sajūta, ka mēs viņu paslepus vērojam un tūlīt iztraucēsim... Taču, ja tā būtu ikdienišķa dzīves aina, kāpēc viņa vakarkleitā sēdētu mājās viena? Kas īsti notiek? Ko mākslinieks mēģina pateikt? Vai tas ir kāds tēls ar simboliskiem elementiem, kuri mums ir jāatšifrē? Man ļoti interesē šī vizuālā komunikācija.
Man šķiet, šis darbs sevī ietver interesantus jautājumus, ar kuriem arī es tieši un netieši komunicēju. Es cenšos savilkt kopsakarības starp vēsturisko un laikmetīgo. Kas mūs abus varētu vienot.
FYODOR GOLAN reklāmas kampaņa. Foto: Lorenzo Vitturi
Kādu “sarunu” zīmola tērpi veidos ar antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīciju “Skulptūru mežs” un tās eksponātiem?
Mani uzrunā šis kontrasts starp tēlniecības darbu un tērpu. Skulptūras ir kailas, ekspresīvas un ķermeniskas, savukārt tērpi tiks prezentēti bez ķermeņa (precīzāk – no manekena tiks nogriezts viss liekais, ļaujot kalpot tikai pamatkonstrukcijai). Šis pretmetu princips – klasisks pret laikmetīgu, ķermeniskas pret bezķermeņa – ir “Skulptūru meža” ekspozīcijas pamatā. Tā arī ir kā sadursme starp mani, zīmolu un šo vidi.
Jana Jacuka. Foto: Anna Konovalova
Lūgšu sniegt ieskatu arī izstādes scenogrāfijā.
Ideju izstādes scenogrāfijai aizguvu no jau reiz notikušas zīmola FYODOR GOLAN kolekcijas modes skates Londonā. Šī 2014. gada rudens/ziemas kolekcija ar nosaukumu “Krokodils” tapa, iedvesmojoties no mūsu ceļojuma uz Mjanmu, kas pārsteidza ar dekoratīvi bagātīgo tempļu, spoguļmozaīku un psihedēliskās krāsu eksplozijas radīto kultūršoku. Tajā pašā laikā mēs iepazināmies ar īru mākslinieka Ričarda Mosa (Richard Mosse) sirreāli rozā kara fotoreportāžu “Infra” – darbiem, kuros mākslinieks dokumentējis pilsoņu karu Kongo, izmantojot infrasarkano staru filmu un termiskās kartēšanas tehnoloģiju. Viss ir maigi rozā, taču saturs ir skarbs. Šis kontrasts kļuva gan par tērpu, gan kolekcijas prezentācijas vadmotīvu, – un mūsu scenogrāfija tika noklāta ar rozā mākslīgās zāles klājumu. Atceros “Krokodila” modes skati Londonā, kas bija auksta un superdrūma agra rīta stunda, uz kuru lēnām ieradās tādi paši sadrūmuši viesi… Ieņemot vietu zālē, varēja novērot noskaņojuma izmaiņas, ko panāca rozā krāsas izmantojums. Šajā izstādē iecerēts radīt līdzīgu iespaidu, kas tiks īstenots ar projekta atbalstītāja t/c Spice nozīmīgo atbalstu. Iesūcot apmeklētāju savā pasaulē, es vēlos, lai apmeklētājs aizmirst raizes un nododas pilnasinīgai kolekcijas pieredzei, izjūtot tērpu enerģiju, tekstūru, krāsas.
Etíde Botanicals. Foto: Sandijs Ruļuks
Ja Balenciaga retrospekcija bija melnā, tad FYODOR GOLAN…
… mana vadmotīva krāsa būs royal blue – krāsa, kas bagāta ar neskaitāmām konotācijām, tomēr ļoti nomierinoša. Tā kalpos kā fons izstādei, uz kura tiks rādīti krāsainie FYODOR GOLAN tērpi, kuri tiks apkopoti pa tēmām, ne hronoloģiski.
Izstādē būs apskatāmi vairāk nekā 120 tērpu, kas apkopo zīmola darbību no 2009. līdz 2020. gadam, kā arī tavi pēdējos gados tapušie solo darbi. Kā tu raksturotu savu pēdējā laika solo veikumu?
Manuprāt, manis radītie tērpi vairāk mijiedarbojas ar telpu – tie reflektē gaismu, tie iegūst kustību… Tērpi, ko veidoju kosmētikas zīmolam Etíde Botanicals tika veidoti no dažāda garuma gofrēta auduma, veidojot spēles ar asimetrisku siluetu, ko papildināja atstarojošs materiāls. Horeogrāfei un dejotājai Janai Jacukai radīju tērpus ar spoguļefektiem, ar kuriem viņa devās Demjena Raisa (Damien Rice) Eiropas tūrē, mijiedarbojās ar koncerta scenogrāfiju, savukārt māksliniecei Kristai Dzudzilo vienu tērpu es pilnībā uzdrapēju uz viņas ķermeņa. Šajā dzīves posmā es vairāk izjūtu cilvēku, un no tā arī rodas mans piedāvājums.
Krista Dzudzilo. Foto: Vika Anisko žurnālam “Santa”
Pēc mācībām Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā – 2005. gadā uzreiz devies uz Beļģiju studēt modes dizainu Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē, pēc diviem gadiem devies uz Londonu, un Latvijā atgriezies vien pirms trim gadiem. Kāds ir bijis šis Latvijā pavadītais laiks un kādi tavi novērojumi par šejienes kultūrvidi?
Jā, tā kā no Latvijas aizbraucu divdesmit gadu vecumā, tad sanāk, ka šis man ar Latviju bijis tāds kā randiņu periods, kurā tikai tagad iepazīstu tās laikmetīgo scēnu. Šajā periodā esmu iepazinis jauno radošo paaudzi, mijiedarbojos ar to, un jūtos harmonijā.
Pēc Antverpenes un Londonas perioda manī radās tīri eksistenciāli jautājumi – kas esmu, no kurienes es nāku? Atgriežoties, viss harmoniski sāka dziedēties. Redzi, man nav vecāku, tāpēc iztrūkstošo ģimeniskās drošības sajūtu es atrodu un veidoju savā draugu un paziņu lokā, un izmantojot savu spēju radīt ar rokām. Šī mijiedarbošanās mani baro.
Ja gribam sākt analizēt mūsdienu kultūrvidi Latvijā, ņemot vērā pasaulē notiekošo, jāatzīst, ka vēl neesam uz šīm sliedēm, taču jaunā paaudze ir virzītājspēks, un es tajā saskatu potenciālu. Šo cilvēku pieeja ir citādāka – mazāk bohēmiska, vairāk konstruktīva un atvērta. Viņi savu radošumu uztver kā rīku, kuru var arī pārdot un konvertēt starptautiski. Tie ir cilvēki, kuri sāk apzināties savu vērtību, sadarbības vērtību, viņiem ir izvirzīti noteikti un skaidri mērķi, un viņi redz savu jomu kā nopietnu profesionālu darbu.
Autumn/Winter 18 / London fashion week show
Reiz kādā sarunā man teici, ka vēlies šeit veicināt uz sadarbību vērstu radošo vidi – tādu, kurā nepastāv noslēgti “burbuļi”, kurā lietas var augt, plaukt un veidoties. Vai šī izstāde savā ziņā ir tavs pienesums šim procesam?
Jā, savā ziņā – jā. To, manuprāt, apliecina sadarbība ar muzejiem, proti, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Rakstniecības un mūzikas muzeju, Rīgas Kino muzeju un Valsts nekustamiem īpašumiem. Tāpat arī izstādei piesaistītie radošie spēki, kurus esmu uzrunājis un apvienojis tās tapšanā.
Jāatzīst, ka līdz šim man ir bijis grūti izprast, kas ir latviešu laikmetīgais dizains un kā tas tiek pārstāvēts kultūras vidē Latvijā. Laikmetīgais dizains ir aktīva, daudzveidīga un plaša nozare. Es turpinu ar to iepazīties un to izzināt. To pārstāv patiesi interesanti dizaina procesa dalībnieki, taču ļoti sadrumstaloti. Gribētos to visu savākt kopā, izgaismot, vairāk par to runāt un virzīt laikmetīgo dizainu kā kultūras novirzienu.
***
Izstādes komanda:
izstādes autors – Fjodors Podgornijs,
kurators – Aleksejs Beļeckis,
tekstu autors – Igors Gubenko,
scenogrāfija – Jānis Andersons,
fotogrāfija un video projekcijas – Sandijs Ruļuks,
izstādes producente – Kitija Vasiļjeva,
projekta vadītāja MMRB, LNMM – Mare Heimrāte-Patačīni.
Titulbilde: Fjodors Podgornijs. Foto: Polina Viljun
