Dinamīts pret garlaicību
07/06/2011
Henriks Vibskovs ir viens no tiem, kas dāņu modei licis kļūt pamanītai pasaulē. Henriks Vibskovs ir šībrīža kulta vārds un viens no spilgtākajiem jaunajiem dizaineriem pasaulē, kurš savu darbu nebeidz ar tērpu kolekcijas izstrādi vien. Viņš savu veikumu apaudzē ar gandrīz visām iespējamām radošuma izpausmēm un formām. Viņš pārsteidz, provocē, izklaidē, bet savā ekscentriskumā saglabā vēsu prātu un praktisku pieeju. Šogad Zviedrijas Röhsska muzeja balvas komiteja mākslinieku atzinusi par nopietnu avangarda figūru mūsdienu modes industrijā un piešķīrusi balvu – 1’000’000 Zviedrijas kronu apmērā.
Henriks Vibskovs tiek novērtēts Zviedrijā, viņa vīriešu tērpu kolekciju gaida Parīzē, Hv Store atradis mājvietu nu jau arī Ņujorkā, tā vien šķiet, ka aizsākusies Hv pandēmija visā pasaulē, tostarp Rīgā... Maijā viņš iesāka darbu pie skatuves kostīmu dizaina Hotel Pro Forma jaunajā projektā War sum up, kura pirmizrāde paredzēta Latvijas Nacionālajā operā šīgada 2. septembrī.
Kad Henriks iznirst no kostīmu nodaļas, aizver un iegumzī necilu skiču bloknotu somā, izdodas viņu pārtvert uz sarunu operas ēdnīcā. Henriks pašpuiciski atstūmis auduma hūti vairāk uz pakauša pusi, ik laikus uz augšu, pāri ceļgalam savelk nost šļūkošās zeķes, kurās sabāzti harem stila bikšu gali. Sarunu un ēdienreizi Henriks aizsāk ar aizlienētu cigareti. Lai gan šķiet, ka Henriks vienu domu varētu pīpēt ilgi un gari, tomēr katru atbildi viņš nokūpina kodolīgi, nevelkot domu pavedienu no cipara uz cipara, lai beigās izveidotos pilns zīmējums. Sarunas gaitā viņš gandrīz vai attaisno savu mākslinieka būtību, parādot savas personības pragmatisko un lietišķo pusi, pēc laiciņa atrodas arī nozudusī Camel paciņa, kas nebūt nebija mākslinieciskā nevērībā kaut kur aizmirsta, bet vienkārši dziļāk somā ieslēpusies...
Jūs esat teātra kompānijas Hotel Pro Forma jaunā projekta War Sum Up skatuves kostīmu mākslinieks. Muzikālā izrādes War Sum Up vēstījuma pamatā ir kara iedaba. Kādas, jūsuprāt, ir kara krāsas? Un ar kādu krāsu palīdzību šis kara stāsts tiks stāstīts uz skatuves?
Vispirms jau jāatzīmē, ka izrāde ir mūsdienu diskurss par karu, kurā ienāk mūsdienu fantāziju supervaroņi ar pārdabiskām spējām – tēli, kuri sastopami komiksu žanrā un datorspēlēs. Savukārt izrādes noformējums tiks radīts, iedvesmojoties no japāņu manga zīmējumiem.
Kad tika veidoti pirmie uzmetumi izrādei, pamatā bija ideja par oranžās krāsas izmantojumu. Taču, tā kā izrādes būtisks vizuālās impresijas aspekts ir gaismu un attēlu projekciju dizains, un gaisma labi saspēlējas ar balto, tad kostīmos dominēs baltā, smilšu baltā, smilšu pelēkā un pelnu pelēkā krāsa. Kopumā tie būs piecpadsmit kostīmi, kuros tiks izmantoti tādi materiāli kā kokvilna, zīds, džērsija un adījumi, tikai viens – stāstnieka lomas kostīms ir paredzēts kliedzoši dzeltens.
Vai tās, manuprāt, ir kara krāsas? Es nezinu...
Šodienas ielu modē jo bieži sastopamies ar kara stilistikas izmantojumu – kamuflāža, armijas stila zābaki... Vai karš ir modē?
Daži no izrādes kostīmiem ir apjomīgi, it kā piepūsti – ar atsauci uz japāņu samuraju tērpu. Šos tērpus es, protams, neredzu valkājam ikdienā.
Tomēr, tai pašā laikā rietumu kara tēmas tērpus – uniformu modernās variācijas varam vērot ielu modē. Kamuflāža, armijas uniformu bikses, jakas, zābaki… Es uzskatu, ka šīs popularitātes pamatā ir šo tērpu praktiskums un funkcionalitāte.
Vai tiešām tā ir tikai funkcionalitāte!? Vai nav iespējams, ka šāda apģērba izvēli ir ietekmējušas neskaitāmās runas par apokalipsi, Trešo Pasaules karu...
Varbūt. Taču es tomēr pieturos pie tā komforta un funkcionalitātes aspekta. Un mēs jau varam atkal gaidīt nākamo pasaules gala sludinātāju nolikto datumu... (Smejas.)
Kad pirms neilga laka biju Vašingtonas tekstilmuzejā un man mugurā bija iegadījies kaut kas no kamuflāžas, muzeja darbiniece man neapmierināti aizrādīja – kā es kā modes dizainers varu ko tādu vilkt?! Kamuflāža – tas ir karš, cilvēku nogalināšana, nāve, asinis..! Taču es par to nebiju šādi domājis, es domāju par komfortu.
Vai jūs vispār mēdzat par modi domāt filozofiskās kategorijās?
Jā, dažkārt un ne ilgi. Var būt koncepti un filozofijas, bet beigās ir pircēja reālās vajadzības.
Pastāstiet, lūdzu, par saviem pēdējā laika projektiem.
Es vienlaikus strādāju pie vairākiem projektiem. Šobrīd pie kostīmu dizaina War sum up Latvijas Nacionālajā operā, paralēli gatavojos vīriešu modes nedēļai Parīzē.
Vēl arī strādāju pie projektiem, kuru centrālā tēma ir panoptiks. Šobrīd man ir trīs projekti, kuru fundaments ir panoptika ideja – mana apģērbu kolekcija; liels instalāciju projekts multidisciplinārai izstādei “Basic Instincts”, kas tiks atklāta 31. jūnijā Berlīnē, un kurā panoptika ideja tiks izmantota izstādes iekārtošanā, veidojot multimediālu zonu; kā arī Londonas Sentmārtina mākslas un dizaina skolā, kuru savulaik es absolvēju un kurā tagad esmu pasniedzējs, mani studenti strādā pie panoptika projektiem.
Tā vien šķiet, ka panoptiks ir visur! No rīta braucot ar velosipēdu pa ierasto maršrutu, pēkšņi uzduros panoptika arhitektūrai, kuru līdz tam nemaz nebiju ievērojis...
Uz terminu “panoptiks” galvenokārt attiecināms cietuma ēku tips, kurš veidots gluži kā amfiteātris. Cietuma apsardze ir pa vidu un var labi pārredzēt apkārtnotiekošo. Tāda kā riņķa un centra, un pārredzamības ideja.
Viena panoptika ideja – trīs projekti. Viens modes mākslinieka Henrika Vibskova šovs – pilna performances programma... Kādēļ jūs izvēlaties šādi “trakot”?
Ja ir iespēja, vajag strādāt tā, lai interesanti būtu visām maņām. Lai ejot uz modes skati, arī ausis būtu dzirdīgas, bet ejot uz koncertu – acis būtu vērts turēt vaļā.
Es to daru, jo baidos, ka kāda brīdi es varu nogurt no tā, ko daru. Es to daru, lai izbēgtu no apnicīguma un garlaicības, lai saglabātu kaislību un aizrautību.
Vai, strādājot pie kāda multimākslas projekta, viegli ir atrast “līmi”, kas visus elementus savieto, savieno un mākslinieciski satur kopā?
Līme ir ilūzija par to, kā kam būtu jāizskatās. Tad ir tiekšanās uz rezultātu.
Cik noprotu, dīkstāve nav jūsu lieta. Vai tāpēc jūs publiskajā telpā mēdz nereti dēvēt par Danish Dynamite?
Danish Dynamite – tas ir labi! Dinamīts liek lietām eksplodēt!
Taču šī iesauka dzima jau tad, kad studēju Londonas dizaina skolā, kur vienuviet mācījās studenti no dažādām valstīm, un daudzi tika pie savām “raksturlomām” – bija Wonderpower, bija German Huntdog utt.
Taču, kas attiecas uz Danish Dynamite – tas ir dāņu futbola komandas himnas nosaukums, kas, manuprāt, ir visai muļķīgs…
Jūs strādājiet arī kopdarbā ar citiem māksliniekiem. Pastāstiet, lūdzu, par sadarbības auglību radošajā procesā.
Es strādāju ar zviedru puisi – grafikas dizaineru Andreasu Emenius (Andreas Emenius). Kopā esam realizējuši The Fringe Projects un The Circular Series mākslas projektus. Viņš bija arī mans skolas biedrs Londonā un pārcēlās uz Kopenhāgenu – meitenes dēļ.
Protams, ne vienmēr izdodas sadarbība, gluži tāpat kā cilvēciskās attiecības. Sadarbība ar kādu nav viegla, ja pats lieliski pārzini savu sistēmu, spēli un virzienus. Ir grūti no savām iestrādēm atteikties. Viens tu vari darīt, kā vēlies – ja krāso dzeltenu, tad dzeltenu kaut desmit gadus, bet tad tevi kāds pārtrauc un vaicā – kāpēc dzeltenu? Vajag rozā!
Bet lielā mērā viss atkarīgs no tā, kur tu esi un ko dari. Man šķiet, ka daudz vieglāk atrast, ar ko sastrādāties, ir mūzikā, citur – grūtāk.
Vai jums ir autoritātes mākslā, modē, mūzikā?
Piecpadsmit gadus atpakaļ redzēju foto kādā avīzē no Hotel Pro Forma izrādes un nodomāju, ka tas ir tik forši! Un pagājušā vasarā es saņēmu e-pastu no šīs teātra kompānijas par sadarbības piedāvājumu.
Bet autritātes... Es nezinu, iespējams, tie ir visi tie, kas savā lauciņā darbojas izcili.
Mūzikā šobrīd es augtu vērtēju LCD Soundsystem.
Un kā ir ar jums mūzikā? Jūs pieskaitāt sevi pie izcilniekiem?
Lai būtu izcils mūzikā, tajā ir pilnībā jāpazūd, taču es to nevarētu darīt kā vienīgo lietu dienu no dienas. Redzi, tas ir nedaudz garlaicīgi priekš manis. Koncertēšana – tā ir bezgalīga gaidīšana, pārbraucieni. Tu brauc visu dienu, bet spēlē – stundu, pusotru. Kad Rolling Stones bundziniekam tika jautāts, kā tas ir spēlēt trīsdesmit gadu Rolling Stones sastāvā, viņš atbildēja, ka Rolling Stones viņš spēlē tikai piecus gadus, bet divdesmit piecus – gaida. Tomēr es bungas spēlēju jau no mazotnes – jau 28 gadus.
Vai jūsu ikdiena un radošums ir vienā ritmā ar sitamā instrumenta ritmiskumu?
Es esmu stabils un nemaz tik bieži lidojumus nekavēju [intervija tika ieplānota iepriekšējā dienā, taču Henriks nokavēja reisu uz Rīgu – A.Č.]. Bieži gan esmu tuvu tam, lai nokavētu, bet nenokavēju. Esmu atbildīgs. Ja cilvēki lūdz man ko izdarīt, es to izdaru, es neizdomāju atrunas, es nerādu šo te [vidējo pirkstu – A.Č.]. Es neesmu pa gaisiem! Tāpēc, jā, stabilitāte, konsekvence – tas ir tas, kas raksturo bungu spēli.
Kas jūs pēdējā laikā ir aizkustinājis – mākslā, modē, dzīvē?
Ar mani visu laiku notiek lieliskas lietas. Visu laiku. Pirms diviem mēnešiem es atvēru savu veikalu Ņujorkā. Šomēnes es ieguvu Torsten and Wanja Söderberg 2011. gada balvu dizainā.
Ko jums nozīmē gūt atzinību, saņemt apbalvojumus?
Šī ir nozīmīga balva, lielākā dizaina balva pasaulē, kuru piešķir zviedru Söderberg ģimenes iedibināts fonds. Man to ir piešķīrusi respektabla žūrijas komisija, tiek izcelts gaismā dāņu dizains un arī balvas apmērs ievērojams – lieliski! Lai gan tas neko daudz nemaina.
Neko?
Dānija ar mani leposies!
Kas ir Dānijas modes un dizaina galvenā kvalitāte?
Mums nav fabriku, nav lielas produkcijas. Mums ir smadzenes, kultūra, pieredze un spēja sevi definēt.
Ka jūs redzat Henrika Vibskova apģērbu dizaina virzību pasaules kontekstā?
Es turpināšu darīt to, ko daru. Ar tiem resursiem, kas man ir. Bez reklāmas. Nevis reklāma, bet radošums ir tas, ko es daru. Un arī to, ko daru reklāmai – tas ir ļoti kreatīvi.
Pasaules kontekstā tik daudz naudas tiek ielikts reklāmās, reklāmās ar supermodeli. Taču, manuprāt, jauni cilvēki ir gudri un selektīvi. Jā, viņi, protams, var pirkt Keitu Mosu, ja naudas ir gana, taču tikpat labi var izvēlēties vienkārši trakas un ekspresīvas lietas. Tā kā liela daļa šo Keitu Mosu tomēr nevar atļauties, tad skaidrs, kāda ir virzība…
Nosauciet, lūdzu, vienu utilitāru apģērba gabalu.
Vienu? Ja es būtu kails un man būtu viena izvēle, tad tā būtu apakšveļa. Nē, zeķes. Tenisa zeķes. Būt kailam ar zeķēm kājās, tas priekš manis, ir ļoti ok!
Manā garderobē ir daudz garo zeķu, arī cepuru un saulesbriļļu.
