Karims Rašīds un Austrumeiropa
Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
17/08/2012
Līdzās vairākiem citiem ieintriģētiem Latvijas žurnālistiem ar dizaina pasaules zvaigzni Karimu Rašīdu bija paredzēts tikties arī man. Retrospekcijā tā bija viena no interesantākajām intervijām, kādu man gadījies piedzīvot – ne pati intervija, bet ap to notiekošais. Nolemtību parasti traktēju kā dramatisku jēdzienu, bet šis bija tas gadījums, kad - uzdrošinos teikt, ka man nebija lemts viņu intervēt. Vai tieši otrādi.
Intervija ar pasaulslaveno dizaineru laicīgi tika sarunāta uz otrdienu, 31. jūliju. Bet tad mani no snaudulīga vasaras vīkenda izrāva zvans un paziņojums, ka otrdienas intervija esot atcelta un zvaigzni jāsteidz intervēt rīt, proti, svētdienā uz viesnīcu "Jūrmala Spa" Jomas ielā. Gan pēkšņās plāna maiņas, gan fakts, ka jābrauc svētdienā, kuru vēlos pavadīt ar tuviniekiem, mani aizkaitināja, taču es tomēr savācos, nīgri piekritu un devos tajā karstajā svētdienā uz Jūrmalu. Nokavējis plānoto vilcienu, es tomēr laikus ierados viesnīcā, kuras šķietamā ieeja izrādījās nemaz nebija ieeja. Jau tad man radās sajūta, ka tas nav uz labu. Atradis īsto ieeju, es apsēdos foajē, kur grozījās it kā lietišķas, bet vienlaikus bezmērķīgas dāmas – viena no tām ar iPhone, otra ar iPad, bet trešā - zeltītās šortiņās un zeltītā krekliņā (viņai bija gan iPhone un iPad) apsēdās man pretim. Lai arī viesnīca šķita laba (vismaz ārā bija dārgi auto), foajē atstāja tirgus plača sajūtu. Tas bija vai nu pārbāzts vai arī nesaderīgi iekārtots, proti, tam pietrūka eiropeiskas viesnīcas elegantās foajē sajūtas. Brīdi pagaidījis Rašīdu un pavērojis klātesošos, es piezvanīju uz dizainera numuriņu, un viņš nonāca lejā. Grasījāmies runāt foajē, taču ieceri vajadzēja atmest, jo no gaiteņa gala monotoni, ievērojot regulārus intervālus, atskanēja kāda vīrieša balss, kuras teiktā nozīmi tā arī nespēju saprast. Tālab mēs abi mēs devāmies uz trešo stāvu, spa priekštelpu. Sāku interviju. Mani tik patīkami pārsteidza Karima Rašīda vienkāršība un skaidrais redzējums, ieinteresētība un enerģija, ka pat neuzskatīju par vajadzīgu izlabot, kad viņš visai raksturīgi dažiem rietumniekiem jauca Baltiju ar Balkāniem – šoreiz pat ne jauca, bet sapludināja vienā teritoriālā jēdzienā.
Kā sapratu, ieradāties šeit izstrādāt konkrētu projektu?
Jā.
Ko tas nozīmē praktiski?
Man patika projekta idejiskā puse un fakts, ka vietu ieskauj priedes. Vide man atgādina Kanādu, kurā es uzaugu. Atšķirība ir, ka šeit skuju koki ir arī pie jūras, un tas ir fantastiski. Mēs daudz runājam par projektu [luksusa daudzīvokļu ēku projektu Kado Karim, kuru projektē Andis Sīlis, savukārt Rašīds izstrādā interjera dizainu] - attīstītājus ļoti ieinteresējusi mana ideja veidot citu no cita kardināli atšķirīgus apartamentus (kopumā apmēram piecpadsmit). Parasti tā nav. Visur bijis viens modulis - gan Maiami, gan Telavivā, gan Hārlemā un Ņujorkā. Taču šejienes klients Edvards aizrāvies ar atšķirīgo apartamentu ideju. Tas ir lielisks projekts, ļoti interesents dažādos aspektos.
Kā jūs nonācāt līdz Latvijai?
Es šobrīd strādāju 43 valstīs.
Ne jau vienlaicīgi?
Vienlaicīgi. Un mana kompānija ir maza – 20 cilvēki. Lūk, esmu strādājis visā Balkānu teritorijā, gandrīz visās valstīs, kas to apjož, bet Latvijā vēl nekad. Esmu strādājis Lietuvā, Igaunijā, Serbijā, Horvātijā, Rumānijā. Kad nāca šis piedāvājums, es kā reizi nodomāju, kādēļ nekad neesmu bijis Latvijā. Bet darbs mani galu galā aizved gandrīz uz visām valstīm. Tas nozīmē, ka brīvdienās es vienkārši palieku mājās (iesmejas).
Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ir... Kā lai to pasaka...? Daudzas mazākas valstis, kurās valda sajūta, ka tās nedaudz iepaliek status quo. Bet faktiski tā nav taisnība, tās pat ir gatavas censties vairāk. Piemēram, Rietumeiropa ir dominējusi arhitektūrā un dizainā gadsimtiem ilgi un, ja runā par metropolēm, tad pirmais, kas nāk cilvēkiem prātā, ir Parīze un Londona. Bet pēdējos gados esmu sācis arvien vairāk strādāt Austrumeiropā un Krievijā un - tādējādi - esmu bijis liecinieks vēlmei "darīt lietas". Cenšoties panākt Rietumeiropu, austrumeiropieši un krievi bieži ir to apsteiguši. Šīm zemēm, kuras bijušas pakļautas diktatūrām, dominē vēlme tvert rietumniecisko. Ne vienmēr tas ir labi, jo daudzos gadījumos tas nozīmē identitātes, savu zīmolu un arī tradīciju zaudējumu. Tam nebūtu tā jānotiek. Es izstrādāju uzņēmuma Gorenje virtuves iekārtu dizainu. Iespējams, tas ir attīstītākais virtuves iekārtu ražotājs pasaulē un nevienam neienāktu prātā asociēt ko tādu ar Slovēniju. Iemesls, kādēļ kompānija ir tik progresīva, meklējama faktā, ka viņi vēlas sacensties globāli un - lai sacenstos globāli - ir jācenšas vairāk. Tie, kuri dzīvo ērtā pasaulē, kļūst nedaudz slinki – tā ir normāla cilvēku iezīme. Man ir serbu sieva. Kad esmu Belgradā un citās Balkānu vietās, jūtu, ka daudziem zīmoliem un lietām, ko turienes valstis ražo, ir potenciāls, bet tās šo potenciālu pietiekami neekspluatē. Un tas mani dara nemierīgu, jo es redzu iespējas. Kas būtu jādara šīm valstīm? Jārada oriģināli vietējie zīmoli un jāsacenšas globāli. Ņemsim mazu zemi kā Zviedriju, kas vienmēr ir bijusi ļoti brīva valsts. Viņu mentalitātē, teju gēnos ir vēlme būt uzņēmīgiem. Viņi ir daļa no pasaules - taisa H&M, Absolut, IKEA, Volvo, taču kopumā viņi ir tikai deviņi miljoni. Neticami, kā viņi spējuši uzrunāt pasauli! Un tad paskatāmies uz Krieviju – vairāk nekā 100 miljoni un ko viņi ražo? Nav neviena pazīstama krievu zīmola. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāizmanto šī situācija nekavējoties, iedvesmojoties no labiem piemēriem. Teiksim, ja viņiem ir kāda fenomenāla beķereja, viņiem vajag attīstīt tās zīmolu, ražot produktus savā zemē, eksportēt tos.
Kādēļ šis uzstādījums – par visu varu censties konkurēt globāli?
Konkrēts piemērs - pirms četriem gadiem mani bija saruna ar uzņēmumu, kam pieder ļoti skaista, 200 gadus veca beķereja ārpus Novisadas Serbijā. Tā ražo ļoti specifiskus serbu, faktiski dienvidslāvu produktus. Un viņi vēlējās sākt attīstīt savu zīmolu. Viņi ir pazīstami Serbijā, bet tai pat laikā viņi nebija gatavi izstrādāt jaunus iepakojumus, eksportēt un atvērt 15 kafejnīcas un beķerejas Belgradā un citās pilsētās. Mēs satikāmies, runājām, es biju ļoti aizgrābts. Es iesaistos ne tikai dizaina projektos. Es arī domāju par zīmolvedību, nosaukumu – visu procesu. Bet viņi nekad neko nedarīja, viņi bija pārāk lēni. Nākamais, kas notika – ienāca Costa Coffee no Anglijas un atvēra Belgradā vien kādas 14 kafejnīcas. Respektīvi, pārņēma tirgu. Un tagad ir par vēlu! Tur tā problēma. Un varbūt pēc desmit gadiem šī jaukā beķereja jau būs slēgta.
Proti, starptautiskā zīmolvedība ir vajadzīga ne tikai tālab, lai pierādītu savu konkurētspēju pasaulē, bet arī lai izdzīvotu savā paša zemē, jo - pretējā gadījumā - ienāks un pārņems lielie globālie zīmoli? Man šķiet, viens tāds piemērs ir "Latvijas siers" – tas ir stiprs, smako ļoti nejauki un ir ļoti garšīgs un īpašs. Taču šis siers netiek popularizēts, to pērk maz, tā cena pieaug, latviešus vairāk interesē gorgonzola un citi stiprie ārzemju sieri un - beigu beigās - "Latvijas siers" izzūd no veikaliem.
Tas ir labs piemērs. Es neteikšu, ka uzņemos aizbildniecību par šīm [Austrumeiropas] zemēm, bet ir tā, ka man nav pašam savu sakņu, lai arī esmu pa pusei ēģiptietis. Precīzāk, ceturtdaļu ēģiptietis, ceturtdaļu īrs, ceturtdaļu alžīrietis, ceturtdaļu anglis. Audzis Itālijā, Kanādā un ASV. Proti, es nejūtu, ka kaut kur sakņotos un varbūt tāpēc mani tā pievelk šīs [Austrumeiropas] zemes. Jo tās tic tam, ko dara. Mani fascinē šī vēlme kaut ko paveikt, parādīt sevi pasaulei, eksportēt savus produktus. Eksportam ir divas šķautnes – viena ir ekonomiskā, otra – lepnums, proti, lepnums par to, ka tev ir ko piedāvāt pasaulei. Un es vienmēr gribu palīdzēt, arī esot šeit, lai gan pagaidām neko daudz nezinu par Latviju, jo esmu bijis tikai Rīgas lidostā un Jūrmalā. Bet, neraugoties uz to, man ir sajūta, ka šeit ir lietas, kas var tikt attīstītas un kuru attīstībā es gribu iesaistīties. Mani dara lepnu ideja, ka varu palīdzēt saglabāt kaut ko vai palīdzēt tam attīstīties un tādējādi palīdzēt biznesam šajās zemēs. Vēl viens piemērs ir Bosnija. Es tur satiku vīrus, kuriem ir galdniecības uzņēmums - viņi taisa pamatīgas koka mēbeles. Izejmateriāls ir brīnišķīgs. Taču produkti nav visai mūsdienīgi, viņi zaudē darbiniekus, uzņēmuma apgriezieni palēninās. Tad es viņiem radīju kādas sešas, septiņas mēbeļu kolekcijas un, ja līdz tam neviens nebija dzirdējis par šo kompāniju, tagad viņu mēbeles tiek pārdotas vismaz 19 valstīs. Es palīdzēju viņu biznesam, bet viņiem nevajag konkrēti mani, jo arī daudzi citi var palīdzēt viņu biznesam. Es vienkārši gribu pateikt, ka dažkārt varbūt der piesaistīt kādu cilvēku ar starptautisku perspektīvu, lai viņš kalpotu kā katalizators vietējam biznesam. Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir daudzi dizaineri, kas uzdod sev jautājumu, ko viņi te darīs? Kādu darbu viņiem veikt, ko ražot?
Šajā brīdī intervija pēkšņi pārtrūkst, jo uzgaidāmajā telpā man nemanāmi ir ienācis kalsns vīrietis – uzsvērti mierīgs, nodurtām acīm, iesauļojies, ar bārdu un atglaustiem gaišiem pusgariem matiem, ģērbies vasarīgi gaišā, līdz krūtīm atpogātā kreklā un mākslīgi saplēstos zīmola džinsos ar gaiši zilu jostu. Īsi sakot, pieklājīga pleiboja izskatā (te nu es maldījos, bet par to vēlāk). Rašīds, kas runā ātri un enerģiski, izsaucas: "Kā Jūs zinājāt, ka esam šeit??". "Es meklēju jūs", atbild ienākušais vīrs, joprojām acis nolaidis un nedaudz bikli smaidot. "Jūsu meklējāt visur? Vai reģistratūrā pateica, kur esam?", vaicā Rašīds. "Atvainojiet?", pārjautā vīrietis. "Vai reģistratūrā pateica, ka esam šeit?", atkārto Rašīds. "Jā, es mēģināju jūs atrast... ". "Mums vajadzēja klusāku vietu, jo pirmajā stāvā bija kāds mēģinājums, vai kas tamlīdzīgs", paskaidro dizaineris. -"Atvainojiet?", atkal pārjautā vīrietis. "Viņi izmēģina pirmajā stāvā kaut kādu mūziku, tur ir ļoti skaļš." "Jā, ļoti skaļš...", nosaka vīrietis. "Vai vēlaties piebiedroties? Vai vēlaties tasīti tējas?" "Nē, mums ir preses konference", saka vīrietis. "Tagad? Es domāju, ka šī ir tā [preses konference.]", brīnās Rašīds un vaicā: "Mums jāiet?". "Nē, pagaidiet...", es apstulbis saku. "Viņš teica, ka viņam ir intervija ar mani...", slavenais dizaineris norāda uz mani. "Nē, es nezinu, kas viņš ir," uz mani pat nepaskatīdamies saka mierīgais vīrietis. "Patiešām?", pārjautā Rašids. "Man bija sarunāta intervija Arterritory.com", es mēģinu teikt. "Jūs labāk piebiedrojieties, nāciet uz preses konferenci!", lietišķi uzsauc K.Rašīds.
Neko darīt, sekoju līdzi abiem vīriem. Iekāpjam liftā, kur mierīgais vīrs Rašīdam pasniedz maziņu balti rozā kastīti – no sievas, jo viņa domājot, ka viņam patiks šīs krāsas. Izkāpušam no lifta ir pārsteidzoši ieraudzīt pilno sanāksmju telpu – tāda interese par Karimu Rašīdu! Līdz es, pavērojis reklāmas materiālus telpā un klātesošo kontingentu, kas pacietīgi gaida uz norises sākumu, pamazām saprotu - tā ir "Jaunā viļņa" noslēguma konference. Man ir diezgan specifiskas muzikālās intereses un "Jaunais vilnis" man ir muzikāli nesasniedzamākā vieta. Bet, kā zināt, ir interesanti atrasties vietās, kur jūs nekad neietu. Telpā virmo ziņkāre, ir daudz jauniešu, kas, šķiet, strādā kā brīvprātīgie vai apgūst organizatoriskas iemaņas. Pa gaiteni staigā mazs, tukls puisītis ar iPad. Dēļ Rašīda kavējuma laikam ir iekavējies arī preses konferences sākums – tātad es esmu vainīgs un šī doma man drusku patīk.
Tad parādās "Jaunā viļņa" vadītāju svīta un arī Karims Rašīds ar viņiem - viņš laikam ir savveida ekskluzīvais atribūts šajā konferencē. Tiek īsumā prezentēts viņa projekts Kado Karim, kam, acīmredzot, ir kāda lietišķa saistība ar "Jauno vilni". Savukārt mierīgais bārdainais vīrietis izrādās jau Rašīda minētais Edvards – projekta un kompānijas "Dzintaru parks" šefs. Rašīdam tiek uzdoti jautājumi, arī par mūziku, un viņš, diplomātiski jokojot, izsakās, ka varētu nākamajā gadā uzspēlēt "Jaunajā vilnī," jo taisot arī mūziku, bet vairāk eksperimentāli elektroniski orientētu un atzīst - sliktu. Pa to laiku esmu sazinājies ar intervijas organizatori, kura saka, ka man esot jāpieiet pie Rašīda pēc preses konferences, jo tad esot tieši Arterritory.com rezervēts laiks, bet nekā – uz viņu jau gaida “oktobrēnu” bars no kādas bērnu filmu nometnes. Visi kā viens baltos projekta T-krekliņos, lai nofotografētos ar slavenību. Pēc tam dizaineres pazūd ar projekta attīstītāju, tik vien kā uzšņāpis man savu e-pasta adresi, apsolot, ka atbildēs uz jautājumiem (nav atbildējis). Kad nobraucu lejā, dzīvesbiedrei, kas ir atbraukusi mani sagaidīt uz Jūrmalu, ir saplīsusi mašīna. Es to ieskaitu intervijas bilancē.
Intervijai jau esmu pielicis punktu, kad man otrdien piezvana Arterritory.com un saka, ka esot tomēr vēl viena iespēja parunāties ar Rašīdu “neformālā gaisotnē”, proti, projekta arhitekta Anda Sīļa birojā. Izbrīvējis vakaru, es tur dodos. Kad ierodos, priekšā jau pie galda kopā ar zināmiem Latvijas arhitektiem un dizaineriem un pusizdzertu vīna glāzi sēž Karims Rašīds un atbild uz jautājumiem par savu dizaina filosofiju. Aiz viņa stāv mierīgais vīrs un, kā parasti, nodūris acis, nopietni klausās stāstāmajā. Viņam līdzās ir pievilcīga sieviete. Uz galda novietoju diktofonu, lai tvertu dizainera atziņas, bet, turpinot jau aizsākto neveiksmju sēriju, runātais neierakstās. Varu tik piebilst, ka pamatā Rašīds runāja par krēsliem, norādot, ka viņam neinteresē poētiskas formas, bet lietas būtība un funkcija un ka viņš ar saviem produktiem mēģina padarīt dzīvi labāku. Vēl viņa stāstījuma gaitā apstiprinās mūžsenā patiesība – ka panākumu rezultātā bieži ir vienreizējas darba spējas, kādas neapšaubāmi piemīt Rašīdam.
Kamēr K.Rašīds stāsta, es blakussarunā ar kādu klātesošo uzzinu, ka mierīgais vīrs Edvards esot izbijis biznesmenis, kas pievērsies pareizticībai un kļuvis par pareizticīgo popu un tagad atgriezies biznesā realizēt Kado Karim projektu, lai par tā peļņu viņš Jomas ielas rajonā Jūrmalā uzceltu pareizticīgo baznīcu. Tikmēr Rašīds stāstījumam strauji pieliek punktu, pietraucas kājās un Edvarda un viņa sievietes pavadījumā aiztraucas.
Man nekas cits neatliek, kā apsēsties un, malkojot vīnu, klausīties arhitektu un dizaineru iespaidos, kas beidzas ar labu iedzeršanu. Bet izrādās, ka es neesmu vienīgais, kas klausās. Jau vakara sākumā manu žurnālista uzmanību ir piesaistījusi jauna sieviete, kas sēž līdzās Andim Sīlim – viņa ir uzkrītoša ar savu šajā radošajā vidē neiederīgi neuzkrītošo tēlu un to, ka konstanti smaida, taču nesaka ne vārda, kā ūdeni mutē ieņēmusi. Vakaram tuvojoties noslēgumam un runājoties ar Sīli, es ieintriģēts vēršos pie viņam blakussēdošās sievietes un pavaicāju, vai viņa strādā šajā birojā. "Nē," izskan viņas vakara pirmais vārds, arvien turpinot mulsi smaidīt. Arī Andis Sīlis mirkli šķiet apstulbis, jo viņš, savukārt, esot domājis, ka jaunā sieviete atnākusi ar kādu no klātesošajiem. Noskaidrojas, ka nē. "Ar ko tad jūs esat atnākusi?", viņai tiek jautāts. Viņa esot atnākusi ar projekta attīstītāju Edvardu – to pašu, kurš jau pirms vairākām stundām aizgājis. Biznesmenis/svētais tēvs vienkārši palūdzis, lai viņa pasēž un paklausās. Man šķiet, ka tas pielika krāšņu punktu visai manai Rašida Jūrmalas epopejai. Kaut arī, kurš zina, vai punktu.
