“Sex, Rugs, and Rock’n’Roll”
Saruna ar dizaineru Janu Katu
06/09/2012
Šomēnes Rīga kļuva par ceturto vācu izcelsmes paklāju dizainera Jana Kata (Jan Kath) ekspress-izstādes “Dzēstais mantojums” (Erased Heritage) pieturpunktu – pēc Maskavas, Milānas un Ņujorkas. Preses relīzēs trīs dienu izstāde tika pieteikta kā viennozīmīgs must-see notikums, savukārt Jana Kata kolekcijas raksturotas kā apvērsums paklāju pasaulē.
Patiesi, izstāde līdz šim bijusi tikai lielo metropoļu privilēģija. Varbūt tāpēc tās atklāšanas vakarā, pirms durvis vēra Mākslas muzeja “Rīgas birža” balto liliju aromāta pielietā Lielā zāle ar astoņpadsmit unikālo paklāju kolekciju, muzeja ātrijā līdzās Dmitrija Gutova gondolai virs apmeklētāju galvām audās piesardzīgi ķecerīgu sarunu paklājs. Kaut kur tika iesmiets par Aladina lidojošo, kaut kur par vipendronu sarkano, kaut kur par paklāju, ko nesen vecvecāku mājās izdevies nodabūt nost no sienas...
Vācu izcelsmes dizainers Jans Kats. Foto: Katrīna Ģelze
Šībrīža godalgotākais paklāju dizainers Jans Kats, kurš saņēmis tādus starptautiskas nozīmes apbalvojumus, kā Red Dot Design Award, Best Carpet Innovation, Best Modern Collection u.c., bērnībā paklāju toņu kombinācijas un proporcijas apguvis kā autodidakts, ceļojot līdzi tēvam, paklāju uzpircējam, uz Tuvo Austrumu austuvēm.
Šodien mūsu priekšā viņš izklāj persiešu paklāju.
Izmantojot dabisko pigmentu krāsas, ievērojot seno austrumu rakstus, tradicionālo siešanas tehniku un paklāju mezglotāju paaudžu paaudzēs nodoto unikālo tradīciju – veidojot ornamentus, klausīties vadošā meistara retoriskajā dziedājumā, ir radīti ēģiptiešu mamluk paklāji, irāniešu bidjars un turku konyas... Taču līdzās gadsimtiem senās tradīcijas saglabāšanas svētdarbam – Jans Kats sper soli uz priekšu laikmetīga dizaina virzienā.
Jana Kata radošā arsenāla galvenais trumpis ir efekta radīšana. Nepilnības, dzēsuma un erozijas efekts – paklāju dizains bez perfekcijas un tai raksturīgās garlaicības.
Speciāli izstrādāta senās apdares tehnika ļauj jaunajiem paklājiem izskatīties kā jau gadu desmitiem ilgi gulējušiem muižu salonos. Dzēstais raksts paklājos veidojas, kad tradicionālajā dziedājumā ilgstoši dominē viena skaņa, bet vēlāk tas tiek iedzīvināts ar dedzināšanas metodi, kurā katrs materiāls savā veidā atbild ugunij.
Autentiskajos paklāju rakstos iespējams vērties it kā caur mākoņu aizsegu – caur retiem gubu, palagveida vai lietus mākoņiem. Caur marmora dzīslojumam un padzisuša šaha galdiņa ģeometrijai... Cauri īpašam “dzēsuma” veidolam.
Savā dizainā Jans Kats nevilcinās inspirēties arī no ielu mākslas un uz klasiski mezglotā paklāja izceļ pārinterpretētus grafiti uzrakstus – “Make Rugs not War”, “Sex, Rugs, and Rock ‘n’ Roll” un “This Is a Rug Revolution” (kolekcija “Tagged”). Citur Irānas paklāju estētiku “sabojā” bumbas lidojuma iezīmēta trajektorija divdesmit minūšu ilgā futbola spēlē (kolekcija “Bidjar Trilogy”)…
Sociālajos tīklos klīst asprātība par to, ka Krievijas hipsteri, spītējot interjera meinstrīmam, liekot paklāju uz zemes, nevis pie sienas... Sakiet, vai pastāv atšķirība, kā paklājs ”runā” no sienas vai grīdas?
Labs jautājums. Manā skatījumā paklājam ir jāatrodas uz grīdas. Ar tādu mērķi gadu simtiem atpakaļ tas tika radīts. Taču es izvēlos sienas kā īpašu prezentācijas formu. Kad paklājs atrodas pie sienas, to daudz vieglāk ir uzlūkot kā mākslas objektu, kad tas atrodas uz grīdas – cilvēki to automātiski uzlūko citādi. Arī mana mājas lapa ir veidota kā muzejs, kurā iespējams it kā pārvietoties no telpas un telpu. Idejas pamatā ir viest respektu pret paklāju kā mediju. Taču sadzīvē – paklājs pieder grīdai, uz kuras atrodoties, tas spēj izmainīt visu vidi.
Kā paklājs maina vidi?
Protams, viss ir atkarīgs no krāsām, bet galvenokārt – tas sasilda telpu. Vairums mūsdienu interjeru, kurus cilvēki veido, vadoties no tā, ko redzējuši žurnālu lappusēs, ir auksti. Novietojot telpā paklāju, tas padara to mājīgāku. Dzīvojamāku.
Kā Jūs raksturotu Jana Kata kolekciju lietotāju?
Es strādāju ar arhitektiem, dizaineriem vai saloniem, kas prezentē manu darbu, tāpēc patiesībā neesmu tuvs ar galapatērētāju. Taču par manu klientu klientiem zinu, ka lielākā daļa viņu ir kosmopolīti, tādi, kas daudz redzējuši pasauli.
Vai Jums nav svarīgi, kur nonāks Jūsu dizainētais paklājs?
Ja godīgi, sevišķi nē. Es vienkārši uzticos cilvēkiem, kuri izdara izvēli par labu manam darbam. Tiem, kuri ir gatavi šādai investīcijai.
Jūsu kolekcijas lielākoties pieejamas tikai elitāram dizaina cienītāju lokam pasaules lielāko pilsētu mākslas galerijās un salonos. Taču, vai Jūs nejūtat aicinājumu savas zināšanas par vēsturisko mantojumu nodot plašākai publikai?
Savā ziņā, jā. Paklājs kā medijs mūsu paaudzē jau tikpat kā ir zudis, es cenšos panākt šīs mākslas formas izdzīvošanu šajā gadsimtā. Taču es nevēlos būt skolotājs, jo es tāds neesmu. Zināmā mērā, es veicu izglītošanas darbu, taču tādā pastarpinātā veidā.
Un patiesībā lielāka problēma ir nevis atrast pircēju, piesaistīt auditoriju, bet gan atrast rokas, kas vēl prastu šo paklāju mezglošanas arodu.
Mans tēvs un vectēvs darbojās paklāju tirdzniecībā. Viņi vairāk koncentrējas uz klasiku, taču es speru soli uz priekšu un redzu sevi kā daļu no attīstības.
Jūsu darbi top divu pasauļu krustcelēs – rietumu un austrumu...
Es esmu šī laika bērns. Laika, kad pasaule ir kļuvusi daudz mazāka nekā tā bija, teiksim, pirms divdesmit gadiem. Informācijas pieejamība ir neierobežota, un, domāju, tagad ir grūti un nākotnē kļūs aizvien grūtāk izšķirt austrumus no rietumiem. Manuprāt, reiz viss vienkārši sakusīs kopā.
Rietumu mākslai, protams, ir liela ietekme jebkurā lietā, ko es daru, taču valodas pamatā, kādā sevi izsaku, ir austrumu amatniecība.
Kas attiecas, uz fizisko ražošanas procesu, es vispār neizmantoju nevienu moderno tehniku. Tā ir būtiska mana darba daļa – saglabāt vecās tehnikas. Kamēr algosim cilvēkus, kas spēj šo darbu veikt, mēs ļausim dzīvot šai amatniecības formai. Ja mēs to tagad nedarīsim, prasmes izzudīs. Taču, kas attiecas uz dizaina procesu, protams, tiek izmantotas jaunākās rietumu pasaulē radītās datorprogrammas.
Vai neesat apsvēris domu pievērsties inovācijām, piemēram, tā saucamajam, gudrajam tekstilam?
Iespējams, nākotnē varētu pievērsties eksperimentiem, man ir dažas idejas, bet galvenokārt mans mērķis ir klasiskās tradīcijas transformēt modernā formā. Kas attiecas uz ražošanas tehniku un materiāliem - esmu konservatīvs. Es esmu kā salipis ar vēsturi. Es arī uzskatu, ka ir ļoti grūti no jauna izgudrot divriteni... Viss jau reiz ir radīts, jautājums tikai, kā to atklāt jaunā formā.
2011. gada Milānas Dizaina nedēļā savu kolekciju “Erased Classics” Jūs prezentējāt ar improvizētu monstru uzbrukuma palīdzību. Tie it kā uzklupa klasiskajiem paklājiem, dzēsa un postīja to rakstus (skatīt video). Uz ko vēl spējīgi šie “radošie monstriņi”?
Lielākajā daļā savu kolekciju es apspēlēju dzēšanas ideju. Man bieži tiek jautāts, kā es to daru. Patiesībā, es īsti nevēlos skaidrot, kā es to daru, tāpēc izdomāju monstriņus. Viņi ir tie, kas uzbrūk paklājiem un ir vainīgi pie šīm zīmēm, ko uz tiem redzat.
Vai nebaidāties no dizaina ideju izsīkuma?
Ir, protams, kāpumi un kritumi. Taču, ja godīgi, es nebaidos, ka kādreiz idejas varētu apsīkt. Man to vēl ir pietiekami daudz un neesmu vēl paguvis tās visas realizēt. Mans dizains ir kā salami, to griežu šķēlīti pa šķēlītei... Es nevēlos pārbarot savu auditoriju. Jūtu, ka es un mana komanda jau tā esam pārlieku steidzīgi un neļaujam klientiem un draugiem līdz galam izsekot un saprast, ko esam vēlējušies pasacīt ar katru ideju un kolekciju.
Vai Jūsu virzienā nekad nav vērsti pārmetumi par to, ka cenšaties pārinterpretēt senas kultūras mantojumu?
Jā, tā ir bijis. Turklāt lielāko kritiku esmu saņēmis tieši no Irānas puses un valstīm, no kurām autentiski paklājs ir cēlies. Dažkārt cilvēki nesaprot, ka ir pienācis laiks pārkāpt robežas, pacelt mantojumu citā līmenī un spert soli tālāk. Varbūt tā arī ir skaudība, jo nekautrēšos sacīt, savā darbā esam ļoti veiksmīgi. Cilvēki, kas darbojas šajā jomā, taču neturpina to attīstīt, piedzīvo neveiksmes, jo patiesībā pasaulē jau ir gana šo lietu, ko esam redzējuši jau gadsimtiem.
Kāda būtu Jūsu mācība jaunajiem dizaineriem?
Ceļojiet! Sakravājiet somas un dodieties pasaulē! Redziet pasauli! Nesēdiet mājās, nesēdiet pie datorekrāniem, dodieties izzināt kultūras, tradīcijas – pavisam dabiskā līmenī. Nenakšņojiet pieczvaigžņu viesnīcās, mēģiniet izprast kultūru no vienlīdzīga līmeņa. Tas man ir ļoti palīdzējis!
