Atbalsta zīme
18/10/2012
Foto:
Jurijs Grigorjans ir slavens Maskavas arhitekts un mācībspēks. “Vikipēdijā” par viņu rakstīts: “Sarunā ar pasūtītāju, sēdēdams viņam pretī, Grigorjans bieži vien zīmē un raksta kājām gaisā – lai pasūtītājam skaidrāk.” Kļuvis par veiksmīgu un atzītu profesionāli, 2006. gadā viņš sāka pasniegt Maskavas Arhitektūras universitātē. Kādā no intervijām šo lēmumu viņš komentē šādi: “Tā ir tradīcija, ka arhitekti kādā brīdī kļūst par mācībspēkiem. Rietumzemēs šī ētika ir ārkārtīgi stipra. Tiek uzskatīts, ka kādā brīdī tev jāiet un jāatdod tās zināšanas, kuras esi ieguvis, jādalās savā pieredzē... Tu nedrīksti pats to visu vienkārši norīt. Tas nav pareizi.” Kopš 2011. gada Grigorjans vada Mediju, arhitektūras un dizaina institūta Strelka izglītības programmu. Šī unikālā mācību iestāde atrodas bijušās šokolādes fabrikas Krasnij Oktjabrj telpās Bolotnoje salā, tiešā Kremļa, Krastmalas nama un Gorkija parka tuvumā. Pašlaik Strelka sastāv no četrām studijām, lekciju zāles, mediatēkas, liela pagalma ar amfiteātri un bāra ar vasaras terasi uz jumta. Šķiet, nekas liels, lai mainītu daudzmiljonu Maskavas dzīvi. Tomēr jebkuram procesam vajadzīgs atbalsta punkts. Bet vēl labāk, ja tas ir nevis punkts, bet zīme – pareizi izvēlētā virziena apliecinājums.
Ar Juriju Grigorjanu tikāmies viņa arhitektu birojā, kas atrodas līdzās Maskavas arhitektūras muzejam. Jurijs runā nosvērti, mierīgi, labdabīgi, tiesa gan, neko kājām gaisā nezīmēja. Varbūt tāpēc, ka runājām par lietām, kuras nevar tā vienkārši uzzīmēt. Un pirmais jautājums bija...
Ar ko Strelka ir tik īpaša? Kāda ir tās specifika?
Tā ir privāta institūcija, kas tiek uzturēta par privātpersonu naudu. Ir kuratoru padome, divi tās locekļi risina finansiālo pusi, pārējie dod padomus un rekomendācijas. Principā Strelka sastāv no platformas ar četrām programmām. Ir publiskā programma, kas pamatā tiek īstenota no maija līdz oktobrim, izdevējdarbības programma – gan elektronisko, gan papīra grāmatu veidošana –, konsultāciju programma, kas tikai nesen sākusi darboties. Nesen tāpēc, ka tajā strādā mūsu beidzēji, un vajadzēja laiku, lai viņi rastos. Mums jau ir 80 absolventu, un daudzi no viņiem ir potenciālie konsultāciju un pētniecības programmas līdzstrādnieki. Vēl ir izglītojošā programma, teiksim tā, sistēmiskā, kas strādā mijiedarbībā ar visām pārējām programmām. Piemēram, publiskā ir tematiski jāsasaista ar izglītojošo. Mēs aicinām lektorus un skatāmies, cik lielā mērā viņi ir gatavi līdzdarboties izglītojošajā programmā utt. Savukārt izglītojošā ir saistībā ar izdevējdarbību.
Galvenā specifiskā Strelkas iezīme – tas ir nevis arhitektūras, bet gan tāds institūts, kas īpašā veidā interpretē urban studies, pilsētas izpēti. Arhitektu šeit ir apmēram puse. Trešdaļa studentu ir ārzemnieki no visas pasaules. Šī ir starpdisciplīnu izglītība: mācīšanās notiek grupās, kur studenti sajaukti gan nacionāli, gan profesionāli. Mācību valoda – angļu. Tas skolu uzreiz padara starptautisku un Krievijas pārstāvjiem ļauj apgūt valodu tādā līmenī, lai varētu, piemēram, strādāt ārzemēs. Citiem vārdiem – mēs internacionalizējam situāciju.
Vai tie, kas nāk mācīties, jau ir ieguvuši kādu izglītību arhitektūrā vai mākslā?
Jā, tiem, kas vēlās mācīties, ir jābūt augstskolas diplomam un, vēlams, arī darba pieredzei. Principā tā ir skola pieaugušiem cilvēkiem, kuri grib paplašināt redzesloku, iepazīt jaunus cilvēkus un mēģināt kritiski pārskatīt apkārtējo realitāti. Nevis ļauties kopējam plūdumam, bet izraudzīties savu dzīves stratēģiju – saprast, kas tev patīk un kas ne. Pāriet jaunā līmenī.
Vēl viena Strelkas īpatnība: šī ir ātra, viena gada izglītība. Mums ir rudens un pavasara semestris. Šogad ir 40 studentu, četras direktoru un pasniedzēju grupas, katrā grupā pa desmit studentiem, un katrai no tām ir sava tēma. Visi studenti sākumā iepazīstas ar visām četrām tēmām, pēc tam ir field-trip, lai piedāvātu viņiem pilnīgi citu vietu un kultūru – pēdējos pāris gados tā ir bijusi Honkonga un Japāna. Pēc tam viņiem sākas pavasara semestris, kad jāveic apjomīgs pētnieciskais darbs. Un pavasarī tas jāaizstāv.
Pirmā gada izglītojošo programmu pēc institūta dibinātāju pasūtījuma izstrādāja arhitektu birojs ОМА/АМО un tā pamatlicējs ir Rems Kolhāss, un kopā ar viņu projekta izstrādē piedalījās arī Strelka. Pirmais gads lielā mērā bija OMA patronāžas laiks, tagad esam pilnīgi patstāvīgi, tomēr šis arhitektu birojs ir nozīmīgs mūsu partneris.
Vai tiem, kas beidz Strelku, ir kaut kādas saistības palikt strādāt Krievijā?
Mēs zinām, ka saistības nekad nav auglīgas. Braukt pastrādāt ārzemēs ir visai noderīgi. Bet tirgus – zināšanām un prasmēm – atrodas šeit. Tagad pat ārzemnieki vairāk brauc šurp, nekā mūsējie dodas uz Rietumiem. Tālab ka pilsētainavas pārveide visās tās izpratnes nozīmēs nepieciešama tieši te, postpadomju telpā, nevis Rietumos, kur viss vairāk vai mazāk jau sakārtots. Bet pie mums vēl nav skaidrs, kā telpa strukturēta un kā vispār dzīvot tāda veida pilsētās.
Es neesmu regulācijas piekritējs. Bet saviem beidzējiem Strelka cenšas palīdzēt, un tos, kuri ir gatavi un spējīgi veikt šo uzdevumu, iesaistām savās konsultāciju programmās.
Vai izglītība ir par maksu?
Bez maksas. Pat vēl vairāk – studenti saņem stipendiju. Tas mums licis izstrādāt četru posmu atlases sistēmu, iekļaujot personiskās pārrunas. Tas palīdz atsijāt “tūristus”.
Latvijā nav daudz šādu filantropijas piemēru, kad izglītībai tiek tērēti apjomīgi privātie līdzekļi, turklāt nepopularizējot nekādus zīmolus, un beidzējiem ir tiesības nepalikt dzimtenē...
Man grūti komentēt, kādi mērķi ir dibinātājiem. Bet, ja es uz šo lietu raudzītos no malas, es to uztvertu tā, ka izglītībai mūsdienu pasaulē ir diezgan liela vērtība. Tā dod varu. Ja tu radi zināšanu centru, un zināšanu vienmēr trūkst, tu iegūsti varu. Tas ir milzīgs simbolisks kapitāls.
Kādi ir Strelkas darbības rezultāti? Ko tagad ietekmē tās absolventi?
Strelka ar savu rašanos un lielā mērā ar publisko programmu jau ir ietekmējusi notiekošās pārmaiņas. Esam parādījuši, ka pamestu nostūri var pilnībā pārveidot, turklāt neiznīcinot apbūvi. Tā ir savdabīga bijušo fabrikas garāžu revitalizācija – Strelka izvietojusies tieši kādreizējos garāžu boksos. Jāpiemin arī publiskās lekcijas un sabiedrības izglītošana. Piemēram, Rema Kolhāsa lekciju noklausījās 2000 cilvēku. Citiem vārdiem – tā ir publiskā telpa, diskusiju telpa.
Mūsu beidzēji sniedza padomus Gorkija parka atjaunošanā, kad brieda lielas pārmaiņas un tika domāts, kā to visu pareizāk izdarīt. Un šis parks ir kļuvis par savdabīgu paraugu: projekts realizēts tik sekmīgi, ka parka direktors tapis par Maskavas Kultūras departamenta direktoru. Un jau notiek kaut kāda vienota enerģijas un pārmaiņu plūsma.
Negribu apgalvot, ka Strelka ir tās cēlonis, bet institūts ir šīm pārmaiņām piederīgs, un tas ir labi. Šo jauninājumu sarakstu varētu turpināt, turklāt galvenais, ka pārmaiņas pirmām kārtām notikušas apziņā, pašā pieejā.
Krievijā lielākoties viss tiek veidots pēc precedenta. Ja precedents ir veiksmīgs, ja ļaudis redz, ka tas ir iespējams, tad sāk klīst valodas, ka valdības vīri runā, ka Strelkas piemēru vajag izplatīt visā valstī, lai katrā pilsētā būtu tāds institūts...
Padarīt par tendenci!...
Jā, un lai visi turp dotos. Vai lai brauktu šurp no reģioniem un vaicātu, vai ko līdzīgu nevar atvērt pie viņiem. Pašreiz mēs veidojam tīklu, savveida Strelkas vēstniecības, lai zinātu situāciju citur uz vietas, uzaicinātu perspektīvus studentus. Tā, protams, nav visa Krievija, bet centrālā daļa.
Vai uzskatāt, ka šo smagnējo urbāno Maskavas pasauli vēl var kardināli pārveidot un padarīt cilvēciskāku?
Protams, nav nekādu šaubu. Un visi šie pārveidojumi rodami, nevis noārdot neveiksmīgās ēkas vai pārplānojot ceļu tīklu, bet gan pārvērtējot un citādi paskatoties uz pilsētu. Kad tas viss notiek, kad cilvēki cenšas uz to paraudzīties citādi, jau tad kaut kas mainās. Galvenais – jāzina, kādus risinājumus gribi atrast un cik lielā mērā tie sakrīt ar to cilvēku vēlmēm, kuri dzīvo šajā teritorijā; kāda tam visam ir nākotne.
Nav tā, ka plānošanas valoda, kuru izmanto pilsētas institūcijas, un pašas arhitektūras valoda būtu novecojusi, bet tai ir pievienojusies komunikācijas valoda, kuru var izmantot un kurai ir pavisam citas iespējas. Un tieši ticība mērķim un sabiedrības intereses ir tas svarīgākais pirms plānošanas. Neviens attīstītājs ar tām nenodarbosies. Bet pilsētai kā pasūtītājai vajag kādu instrumentu, kas ļautu iedraudzēties ar iedzīvotājiem un fokusētu sabiedrības interesi, – ir svarīgi saprast, kas tieši ir pilsētas pienesums. Pašreizējās Maskavas varas iestādes nonākušas pie sapratnes, ka jauna infrastruktūra arī ir šis pilsētas pienesums. Lūk, uzcēla lielu dievnamu, tas ir labi, bet tā nav infrastruktūra, un bez tās pilsēta mirst. Tagad šī nauda, vismaz liela daļa, tiek novirzīta tieši šajā jomā.
Pilsētas ķermenis lielā mērā ir padomju laiku veidojums, un pret to jācenšas attiekties ar mazliet skaidrāku prātu un pat ar mīlestību. Nemīli, kad nesaproti. Kad sapratīsi, būs lielākas iespējas, ka izturēsies ar lielāku sirds siltumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas viss kļūst par vēsturi, aiziet pagātnē. Nevajag visu mālēt melnā krāsā, ir tikai jādara vienkāršas un saprotamas lietas. Kaut kā tā.
