“Mākslinieki ir radoši domātāji, kuru spēkos ir likt mums ieraudzīt lietas citādākā gaismā”
Ekspresintervija ar Virvi Sutinenu, festivāla Tanz im August māksliniecisko direktori
11/08/2015
- 27. Starptautiskais festivāls Tanz im August -
Berlīne, Vācija
2015. gada 13. augusts - 4. septembris
Tanz im August ir viens no lielākajiem Eiropas dejas festivāliem. Šogad tā programmu veidojusi somu kuratore Virve Sutinena (Virve Sutinen), īpašu uzmanību veltot vizuālās mākslas un dejas attiecībām.
Festivāls tiks atklāts ar vācu konceptuālās mākslas kolekcionāru Barbaras un Aksela Haubroku iedibinātā fonda Sammlung Haubrok izstādi Hebbel am Ufer (HAU1) teātrī. Šī vienas dienas izstāde, kas būs skatāma 13. augustā, piedāvās satikšanos ar tādu mākslinieku kā Olafurs Eliasons, Elmgrīns un Dragsets, Filips Pareno, Vilems de Roijs, Andreass Slominskis, Karola Bovē un Kristofers Viljams darbiem.
Paralēli izstādei notiks kāda vēsturiska notikuma atdzīvināšana – šoreiz gan citā laikā un citā telpā. Proti, festivāla atklāšanas gods uzticēts amerikāņu minimālās dejas valdzinošākajai horeogrāfei Lusindai Čailds (Lucinda Childs) – ar viņas uzvedumu “Pieejamā gaisma”(Available Light) 1984. gadā tika atklāts Losandželosas modernās mākslas muzejs (MoCA). Tolaik šī izrāde bija visai radikāls žests, jo vienā darbā satikās trīs mūzas – arhitektūra, deja un mūzika. Kopā ar Lusindu Čailds pie uzveduma radīšanas strādāja amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs un komponists Džons Adamss.
Šā gada programmu esat veidojusi, īpaši akcentējot attiecības starp vizuālo mākslu un deju. Cik gatavs ir mūsdienu skatītājs šādai dejas un vizuālās mākslas sajaukuma uztverei? Vai šīs jomas vēl aizvien ir saprotamas kā divas pilnīgi atsevišķas vienības?
Mani interesē sekot dialoga attīstībai starp vizuālās mākslas praksēm un deju, tādēļ festivālam nav vienojoša tēma kā tāda. Uzsvaru liku tīri uz māksliniekiem, sekojot viņu darbībai un interesēm, nevis uzspiedu kādu noteiktu tēmu. Tā vietā, lai koncentrētos uz stilu un žanru sajaukumu, mans nodoms bija piedāvāt sadarbību vienlīdz interesantiem vizuālajiem un dejas māksliniekiem.
Lusindas Čailds Available Light atkārtots uzvedums. MASS MoCA
Šā gada programmā mēs varam izsekot dažām vēsturiskām sadarbībām starp horeogrāfiem un māksliniekiem, tāpat piedāvājam jaunus darbus ar spēcīgu vizuālo tēlu. 1983. gadā Available Light saveda kopā Lusindu Čailds, Džonu Adamsu un Frenku Gēriju. Ir fascinējoši mēģināt iedomāties, kā šie amerikāņu avangarda giganti ar šo sadarbību ir iespaidojuši viens otra domāšanu savas karjeras pirmsākumos. Tai pat laikā tēlotājmākslas pasaulē ir ļoti liela interese par konceptuālajiem horeogrāfiem. Tas pilnīgi noteikti ir palielinājis apmaiņas intensitāti un savstarpējās ietekmes starp mākslas formām. Horeogrāfija, būdama veids kā radīt jēgu, ir daudz plašāks koncepts nekā deja, kas arī ir saistīta ķermeni.
Ja mēs runājam par mākslu un māksliniekiem – tās nav atsevišķas vienības, drīzāk tās ir izvēles, kuras tiek izdarītas, un iemaņas, kas tiek apgūtas. Institūciju līmenī tas ir jautājums par resursiem un ietekmi. Tieši tāpat kā tēlotājmākslas institūcijas piesaista horeogrāfus, es gribēju ielūgt māksliniekus teātrī. Tā ir vienkārša pozīciju maiņa, bet tā atklās cik dažādas ir šīs abas “saimniecības”.
Kā jūs pati uztverat šo mijiedarbību? Vai skatoties uz mākslas darbu, jūs domājat par deju un kustību un vice versa?
Esmu iemācījusies vispirms skatīties uz darbu – es raugos uz mākslinieka idejām un to kā es tās uztveru. Man gribētos teikt, ka jāpēta ir abu – gan mākslinieka, gan skatītāja – pieredžu puses. Es domāju, ka, dzīvojot laikā, kad viss mijiedarbojas, sajaucas un saplūst kopā, mums ir sniegta iespēja labāk saprast lietu īsteno būtību. Robežas tiek nojauktas un būvētas elpu aizraujošā ātrumā, atstājot mūs ar sakāpinātu mūsdienu pasaules uztveri.
Es domāju ir interesanti izjust deju un kustību daudzos dažādos veidos un dažādos kontekstos. Laikmetīgums ir patiešām grūti notverams apzīmējums šobrīd, ņemot vērā, ka tas sevī iekļauj visu, un vēlme atrast kādu noteikta veida kustību vai estētiku var būt maldinoša. Mākslinieki ir radoši domātāji, kuru spēkos ir likt mums ieraudzīt lietas citādākā gaismā.
Festivāls tiek atklāts ar izstādi, kuru organizē Sammlung Haubrok fonds. Kas būtu jāzina par šo kolekciju?
Barbara un Aksels Haubroki ir laikmetīgās mākslas kolekcionāri no Berlīnes. Kā jūs jau minējāt, viņu uzmanības centrā ir laikmetīgā māksla, īpaši multimediji, video, fotogrāfija un instalācija. Mums īpaši nozīmīga ir viņu atvērtība eksperimentiem un ekspozīcijas formātam. Sākotnēji kā izstāžu vieta tika izmantots Haubroku privātais dzīvoklis, vēlāk viņi pārgāja uz ‘baltā kuba’ telpu Štrausbergera laukumā, bet pašlaik ir pārņēmuši bijušo VDR Valsts depo un garāžu centru, kas ir daudz skarbāka vieta un telpa. Tagad esam uzaicinājuši viņus teātra telpā HAU1. Nav bieži sastopami kolekcionāri, kas būtu tik atvērti un gatavi riskēt.
Rozmarija Bačere. Touch The Earth. 1987. Foto: Chris Ha
Vai darbi, kas atlasīti izstādei, ir saistīti ar deju?
Nepavisam nē, jo tas ir dialogs starp šiem dažādajiem komunikāciju ietvariem – teātri un izstādi. Būs interesanti, kā izteikti konceptuāla māksla sāks stāstīt stāstus uz skatuves! Bet programmā ir arī citi mākslinieki, kas darbojas starptelpā, kā, piemēram, Izabella Luisa (Isabel Lewis) un Rozmarija Bačere (Rosemary Butcher).
Kādas citas programmas daļas, kas saistītas ar vizuālo mākslu, jūs gribētu vēl izcelt?
Britu jaunās dejas leģendas Rozmarijas Bačeres, kas bieži vien strādā vizuālo mākslu kontekstā, retrospektīva izstāde “Atmiņa tagadnē” (Memory in the Present Tense) Mākslas akadēmijā piedāvā gan jaunus, gan vecākus darbus. Es noteikti ieteiktu arī šveiciešu horeogrāfa Žila Žobēna (Gilles Jobin) un Berlīnes mākslinieka Jūliusa fon Bismarka (Julius von Bismarck) sadarbību. Korejiešu horeogrāfe Ana Asūna (Ahn Ae-soon) ir sadarbojusies ar mākslinieku Čoju Džongvā (Choi Jeong-hwa), lai radītu milzīgu instalāciju Bul-ssang Korejas Nacionālajai dejas kompānijai.
Žils Žobēns. Quantum
Jūs būsiet Tanz im August festivāla mākslinieciskā direktore līdz pat 2017. gadam. Pa to laiku festivāls pilnīgi noteikti būs ieguvis jums raksturīgo rokrakstu. Kādu jūs redzat festivāla veidolu?
Es vēlos strādāt kopā ar māksliniekiem un publiku, lai radītu pasaules līmeņa laikmetīgās dejas festivālu, kur tiktu pārstāvēti dažādi stili un estētika, apvienojot eksperimentālus un jaunus darbus, labi pazīstamu mākslinieku sniegumu un interesantus sadarbības projektus.
HAU1 – Hebbel am Ufer ir festivāla mājvieta, bet augustā laikmetīgā deja pārņems visu Berlīni. Ar lielāka budžeta palīdzību vēlētos programmu iznest publiskajā telpā un palielināt mākslas pasaules un skatītāju dalību festivāla veidošanā. Šogad, palielinot finansiālo atbalstu sadarbības izrāžu veidošanai un pasūtījumiem, mēs jau esam sekmējuši jaunu darbu attīstību. Mana politika ir pietiekoši vienkārša – saglabāt līdzsvaru šajā nežēlīgajā un alkatīgajā pasaulē, kur cilvēciskās un kultūras vērtības netiek cienītas. Mākslas un kultūras notikumu veidošanā vēlos iesaistīt citus uz vienlīdzīgu partnerattiecību pamata, saglabāt vienlīdzību arī ģeogrāfiskās vietas, vecuma un dzimuma ziņā. Protams, atklāt sev deju atkal un atkal no jauna arī ir tīrā bauda – ar to es vēlētos dalīties, sasniedzot arī tos, kas vēl nav sakārušies ar laikmetīgo deju.
.jpg)
Virve Sutinena. Foto: Oliver Mark
