Ceļš pie dizaina pasaules
14/12/2012
Latvijā dzimušais zviedru dizainers, arhitekts un profesors Andrejs Legzdiņš teic, ka viņa dzīve lielākoties ir saistīta ar bildēm. Tā vietā, lai savas idejas raksturotu, viņš tiecas rādīt fotogrāfijas, jo vārdi un burti tikai traucējot. Toties, ja agrāk attēlos iemūžinātie projekti, ēkas, objekti un interjeri tika glabāti neskaitāmos albumos un mapēs, šodien tie viens aiz otra vietu atraduši Legzdiņa kunga jaunizdotajā grāmatā “Mani darbi un nedarbi”, kas klajā nākusi “Neputna” paspārnē un stāsta par dizainera jau realizētiem sapņiem un nākotnes vīzijām. Andrejs Legzdiņš ir vienīgais latviešu dizainers, par kuru sešas reizes veidotas publikācijas itāļu dizaina žurnālā DOMUS. Bet jaunā grāmata esot viņa ceļš pie dizaina pasaules.
Kāpēc šāds nosaukums – “Mani darbi un nedarbi”?
Ja būtu tikai “Mani darbi”, tad jau tas izklausītos pretenciozi. Tādā grāmatā būtu pārstāvēta tikai arhitektūra un dizains, bet šis izdevums ir arī mans memuārs. Tā kā dzīvē notiek visādi joki, tad radās arī tie “nedarbi” – lietas, kas nav mani darbi. “Nedarbi” ir ļoti labs latviešu vārds, kas nozīmē arī “blēņas”. Tās ir tās nenopietnās lietas, kuras arī ir daļa no dzīves.
Vai humors ir nepieciešams dizainera un arhitekta profesijā?
Cilvēki bez humora vispār nav lietojami. (Smejas) Nosaukums radās, kad veidoju portfolio filmu, kuru automātiski nosaucu “Mani darbi un nedarbi”, un tā tas ir atceļojis līdz pat šim projektam. Grāmatā galvenokārt ir apkopoti izgudrojumi jeb lietas, ar kurām es neesmu bijis mierā. Lūk, viens piemērs... [atšķir grāmatā lappusi ar “saskrūvētu” māju, kuru Andrejs Legzdiņš bija domājis reiz uzbūvēt sev. Ideja arhitektam radusies 1972. gadā – red.] To gan nevarētu saukt par nekustamo īpašumu, jo māju itin viegli varētu izjaukt pa detaļām un aiznest prom.
Vai šajā situācijā māja ir dizains vai arhitektūra?
Nav nekāda liela starpība. Manuprāt, tas ir viens un tas pats. Arhitektūra ir kā čaula, kurā tev jādzīvo un kuru tev nepieciešams iekārtot, lai tu varētu to lietot. Te arī parādās interjers, objekti un dizains. Interjers ir arhitektūras detaļa, kas atrodas mums tuvāk. Arī dāņu arhitekts Arne Jākobsens kādreiz dizainēja mēbeles, pat nažus un dakšiņas.
Šodien daudz runājam par itāļu dizainu, bet arī tas izauga tieši no arhitektūras. Itālijā bija arhitektu pārprodukcija. Viņiem nebija darba. Tā šie cilvēki sāka veidot mēbeles un objektus. Dizains jau ir tikai jēdziens. Bet es to neuzskatu par sinonīmu vārdam styling – kad tehnoloģija vai objekts tiek ielikts tādā kā apvalkā. Industriālam dizaineram ir jāatrod veids, kā atrisināt tehnoloģijas izgudrojumus tā, lai tie cilvēkam būtu nepieciešami. Dizaineram ir jāspēj piemērot tehniku cilvēkam, nevis otrādi. Bieži vien inženieri nāk klajā ar jaunu izgudrojumu, kuram nepieciešams dizains, bet man liekas, ka tad jau ir par vēlu. Ļoti svarīgi ir arī māju un interjeru veidot reizē, jo tad ikvienu problēmu var laikus atrisināt. Tā ir priekšrocība. Dizains ir process.
Tātad dizaina primārais uzdevums, jūsuprāt, ir funkcionalitāte?
Jā, tas ir svarīgi. Bez tās nevar. Ir jāsaprot, ko tu vēlies darīt un kā tas iespaido to, ko dari.
Šķiet, šobrīd dizains vairumam cilvēku asociējas ar objektu vizuālo tēlu.
Jā, tas novērojams arī arhitektūrā. Tādi arhitekti kā Zaha Hadida un viņas 400 cilvēku komanda pašlaik ļoti veikli veido dažādas vizualizācijas. Šodien māju var izveidot no jebkā. Mums ir ieriktes un darba rīki, ar kuriem izveidot formu bez stūriem. Es jau arī daudz ko esmu mēģinājis. Reiz man bija pasūtījums veidot biroju ar nosacījumu, ka tas nedrīkst būt kantains. To es atrisināju ar vertikālu lameļu palīdzību. Arī guļamistabu es reiz ieplānoju tā, ka gultas vietā ir eskimosu igla. Tā bija daļa no kādas elektrokompānijas nākotnes vīzijas projekta. Viņi vēlējās redzēt, kā pēc 25 gadiem varētu izskatīties tehnoloģija. Šo projektu es izstrādāju 1972. gadā. Tad vēl nebija datori. Tas viss bija jāizdomā. Es iedomājos, ka nākotnē uz šī dzīvokļa sienas varētu projecēt mākslas darbus no muzeju kolekcijām. 1997. gadā tas bija piepildījies jo ienāca internets. Bet citi no manis piedāvātajiem interjera trakumiem nav īstenojušies. Cilvēku jau nevar tik viegli izmainīt.
Tad, kad es jau biju izdomājis šo hi-tech māju un to publicēja DOMUS žurnālā, Stokholmā norisinājās revolūcija, kuras rezultātā tie arhitekti un dizaineri, kas vēlējās būt radikāli, kļuva par komunistiem. Es, protams, sapratu, ka tas nav nekāds atrisinājums. Latvijā cilvēkiem gāja ļoti grūti. Man nebija saprotams, kāpēc kāds brīvprātīgi varētu vēlēties būt marksists vai ļeņinists. Bet Konstfak skolā [Stokholmas Mākslas amatniecības skola] tika nojaukta esošā iekārta un turpmāk notika vien mītiņi. Pat tad, kas 1988. gadā es skolā strādāju jau par pasniedzēju, tur vēl joprojām sēdēja komunisti, ar kuriem man bija jācīnās. Tas nebija viegli. Pēc pieciem gadiem man pietika. Šie stagnāti no manis jau arī bija noguruši. Bet pa to laiku Anglijā bija turpinājusies hi-tech attīstība. Šodien zviedru arhitekti, kas piedalījās lielajos komunistu mītiņos, tagad der vien par taksometru šoferiem. Ar šo revolūciju viņi neko nemācījās. Viņu vienīgā vēlme bija visu pārveidot.
Un kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar hi-tech?
Tā ir mana pagātne. Kad manīju, ka ar šiem komunistiem nevar sarunāties, es atradu cilvēkus, kas interesējās par lidmašīnām un dažādiem citiem lidaparātiem. Tas, ka cilvēks var lidot simtiem kilometru ar audeklu, alumīnija caurulēm un trosēm, man likās ļoti interesanti. No tā arī attīstījās šodien t.s. ultralight aviācija. Vēlāk atrisinājās arī citas idejas. Tolaik meklēju, kas varētu būt “absolūtais dizains”, kas nebija sastopams arhitektūrā. Atklāju, ka mūsu organisms strādā pēc principa do more with less, ka cilvēku, putnu un dzīvnieku kauli lielākoties ir veidoti no šūnām. Šo principu centos ietvert arī kādā krēsla dizainā.
Mani pirmie eksperimenti ar to, kā datoru varētu izmantot dizainā, norisinājās ap 1988. gadu. Konstfakā vēl nebija neviena datora, bet savas firmas vajadzībām biju nopircis Mackintosh. Toreiz datoriem arī nebija arhitektiem paredzētu programmu. Tās visas bija jāizdomā. Tad nu man palīdzēt pieteicās viens students no Ķīnas, kuram bija daudz interesantu ideju. Sākām eksperimentēt.
Šodien dizaina pasaule nav iedomājama bez datora.
Jā, bez tā tu nevari. Viss jau šodien tiek darīts virtuālajā vidē.
Bet vai šodien dizaineri tomēr nav sākuši atgriezties pie tradīcijām un roku darba?
Es uzskatu, ka mums daļēji ir pazudusi roka un acs. Dotības, kas mums piemita agrāk, nu ir atdotas kādam citam. Bet no rokdarba vaļā tikt nav tik viegli. Dators visu nevar izveidot. Tev jāzina, kā to realizēt dzīvē. Tikpat svarīgs kā CAD [computer-aided design] ir arī PAD – pen-aided design jeb dizains, kuru mēs uzskicējam ar roku. Mūsu pašu piezīmes, kuras mēs veidojam, lai sev un citiem izskaidrotu idejas. Tas nav tik viegli. Ja mēs runājam par industriālo dizainu, katra mašīna un lidmašīna nav vien industriāli reproducēts objekts. Drīzāk mākslas darbs, kuru turpmāk lietos daudzi cilvēki. Šis objekts reiz ticis veidots no māla un bijis rokām aptaustīts. Arī šodien dizaineri vēlas nostāties objektam līdzās un to aptaustīt. Tas noteikti arī izskatās savādāk nekā attēlā redzētais. Pēdējos gados, strādājot ar mehānikas inženieriem, esmu novērojis, ka roku darba aspekts kļūst arvien pieprasītāks. Pēc tā atkal ilgojas.
Bet vienlaikus dizaineriem gribas traukties līdzi jaunajām tehnoloģijām.
Tas ir dabiski. Ir taču jāizmanto viss jaunais, ko šodienas tehnoloģijas mums sniedz. Bet mūsdienās dizaina attīstība norit ļoti lēniem soļiem. Līdz sešdesmitajiem gadiem tā bija daudz ātrāka. (Iesmejas)
Kāpēc tā?
To nu gan es nevaru pateikt. Varbūt ietekmē mode. Cilvēki visu laiku jautā, kas ir primārais – skaistums vai funkcionalitāte? Cilvēki tiecas meklēt tendences arī apģērbos. Tas būtībā ir ļoti vienkārši – ja ir tendences, cilvēkam pašam nav jādomā. Tu seko šabloniem un neiedziļinies jautājumā, vai tas tev vispār šķiet vizuāli baudāmi. Šobrīd pat liekas, ka jo nesmukāk, jo labāk.
Modē tendences mainās vēja spārniem, bet dizainā šī aktualitāšu nomaiņa jau nenotiek tik ātri.
Tur jau tā lieta. Krēslu tev būs jālieto vairākus gadus. Ja būs uztaisīts labi, tas ilgi kalpos. Arnes Jākobsena krēsls “Skudra” tiek bieži kopēts, jo jaunu dizaina objektu, kas būtu tikpat izteiksmīgi un funkcionāli, nav daudz. Es esmu mantojis trīs šādus krēslus, un tiem joprojām nav ne vainas.
Es reiz mežā atradu putna galvaskausu, pārnesu to mājās, izgaismoju un nevarēju vien brīnīties, kā tik skaists objekts var būt tikai funkcionāls. Bet kādēļ mums šāds objekts vispār šķiet skaists? Te gan es vairs nerunāju tikai par galvaskausu, bet arī par pašu putnu – tā kustībām lidojumā. Tīra funkcija – nekā lieka. Šīs pārdomas es centos salikt kopā un izvērtēt. Kālab man šķiet skaista arī F-16 lidmašīna? Par tās skaistumu neviens nav domājis. Tās galvenā misija ir būt lietderīgai – ātri lidot un veikli manevrēt. Tad nu es sapratu, jo objekts ir lietderīgāks savai funkcijai, jo vairāk viņš līdzinās dabai. F-16 lidmašīna, manuprāt, ļoti uzskatāmi ir pielīdzināma haizivij.
[Andrejs Legzdiņš atšķir grāmatu un nolasa no tās īsu citātu]
“Tāpēc mums šīs parādības šķiet skaistas, jo mēs piederam dabai un tur ir izcelsme mūsu maņām un formu, un krāsu preferencei.” Tas, kas ir atrodams dabā, nav pielīdzināms cilvēku veidotajam. Daba ir attīstījusies miljoniem gadu, bet mūsu projektiem ir jābūt gataviem jau piektdien. (Smejas)
Vai pie šīs atbildes Jūs nonācāt “absolūtā dizaina” meklējuma laikā?
Tā varētu teikt. Sapratu, ka atbilde jāmeklē dabā. Leonardo da Vinči par to jau interesējās, bet līdz ar mašīnu un citu izgudrojumu ienākšanu cilvēku ikdienā, esam palaidušies, jo uzskatām, ka visu lietu epicentrā ir tehnoloģija. Mēs visi dzīvojam pilsētās, braucam ar džipiem un esam laimīgi. Bet ja vēlamies sasniegt ilgtspēju, ir jāspēj atgūt tas, kas piemita mūsu senčiem, kuri prata dzīvot ar dabu.
Vai tad dizaineriem un arhitektiem skats vienmēr nav nākotnē?
Jā, ja neesi mierā ar to, kā lietas izskatās, tad ir kaut kas jādara. Vismaz tāda vienmēr bijusi mana pieeja. Ja nav apmierinoša rezultāta, tad jāizgudro, kā to atrisināt. Piedalīšanās radīšanas procesā jau arī ir roku darbs.
Vai dizains ir saistīts ar gaumi?
Es domāju, ka katram ir savas prasības gan par objekta izskatu, gan par tā formu.
Vai ar gaumi cilvēks piedzimst, vai tā tiek attīstīta dzīves laikā?
Tas ir grūts jautājums, bet man liekas, ka gaume ir saistīta ar vidi, kurā audz. Zviedrijā mēdz teikt, ka mammas gatavotās gaļas bumbiņas ir visgaršīgākās. Tas ir tāpēc, ka tu pie šīm garšām esi pieradis. Es esmu dzimis Latvijā, un arī tad, kad pārcēlāmies uz Zviedriju, mēs dzīvojām pieticīgi. Pret to man nebija nekādu pretenziju. Bet tad, kad es mammai paziņoju, ka vēlos pārcelties un nopirkt sev māju citur, viņa man jautāja, kālab man tas ir vajadzīgs? Viņai pietika ar to, kas bija. Mēs atgriežamies pie jautājuma – kur rodamas mūsu absolūtās references? Manuprāt, dabā.
Baltija un Skandināvija nav tālu viena no otras, bet dizaina ziņā katra šķiet kā no savas pasaules.
Sešdesmit gadus Baltija ir bijusi “iespundēta”. Zviedrijā tajā laikā dizaineri varēja brīvi strādāt. Domāju, ka tas arī šo dizaina attīstību ir būtiski iespaidojis. Baltijā valdīja cita pasaule. (Nopūšas)
Bet, ja Baltija nebūtu bijusi šajā situācijā, vai Jums šķiet, ka dizains abiem reģioniem attīstītos līdzīgs?
Jā! Noteikti.
Arī starp Skandināvijas valstīm noteikti pastāv kādas atšķirības dizainā.
Tas tiesa. Mēbeļu ziņā dāņi ir labāki par zviedriem. (Smejas) Viņiem ir bijusi cita izglītība. Agrāk Dānijā labākie mēbeļu dizaineri sadarbojās ar labākajiem galdniecības meistariem. Viņiem pat bija savstarpējas sacensības, kuru laikā izveidotos objektus reizi gadā eksponēja. Tas, iespējams, turpinājis tradīciju kultūru. Somi ir vēl citādāki. Tiem bija Alvars Ālto un viņa pasaules iespaidi. Man rodas sajūta, ka sešdesmitajos gados, kad pasaulē izskanēja termins Scandinavian design, zviedri tajā vilcienā bija tikai līdzbraucēji. (Smejas) Viņiem nebija nekā daudz, ko piedāvāt.
Vai nopietnais Skandināvijas dizaina mantojums nav arī sava veida slogs jaunajiem dizaineriem?
Es domāju, ka ir labi iepazīties ar to, kas reiz bijis, un liela daļa jauno dizaineru šodien ar lepnumu deklarē, ka ir iespaidojušies no Jākobsena un citiem priekštečiem.
Bet šobrīd, kad pasaule kļūst arvien internacionālāka, vai vispār ir nozīme tādām dizaina tradīcijām?
Es domāju, ka joprojām eksistē lokālas tendences. Diezgan daudz jauno Skandināvijas dizaineru pieturas pie vecā saglabāšanas. Bet, protams, dizainā nemitīgi ienāk arī jaunas vēsmas. Dažādi dizaina gurū šodien stāsta, ka objektiem ir jābūt arī sensuāliem. Tiem ir jāspēj uzrunāt mūsu zemapziņu, lai bez funkcionalitātes veidotos arī maģija. Šodien dizaineriem jāspēj radīt objects of desire. Lūk, viens no uzskatāmākajiem piemēriem. [Norāda uz iPhone telefonu.]
Te uz apziņu vai zemapziņu nostrādā arī zīmols.
Jā, bet ne tikai tas. Apple ir panācis ko vairāk. Šos objektus nav tikai patīkami redzēt, bet ar tiem ir patīkami arī strādāt. Tajos sakombinēta ergonomika un estētika. Protams, ir cilvēki, kas nevar saskatīt šī objekta skaistumu, bet uz viņiem nostrādā reklāma vai cena. Šķiet, ka Latvijā zīmols ir ļoti svarīgs, jo pie jums brendi atnāca krietni vēlāk. Tās ir slāpes pēc agrāk nesasniedzamā.
