Eko kostīmu dizainere
Agnese Čivle
15/07/2011
Igaunijas modes un teātra kostīmu dizainere Rēta Ausa (Reet Aus) ir pazīstamākā Baltijas valstu eko modes dizainere. Viņa izpelnījusies starptautisku mediju uzmanību, tostarp Financial Times Weekend Magazine publikācijā par Austrumeiropas modes debitantiem pasaules modes kontekstā, un viņas apģērbu kolekcijas modeļi sastopami gan Igaunijā, Somijā un Beļģijā, gan ASV.
Šogad kā Igaunijas ekspozīcijas pārstāve ar savu darbu teātra kostīmu nodaļā Rēta Ausa iepazīstināja pasauli – Prāgas Starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē.
Saruna ar Rētu Ausu ievirzījās pavisam citādā, taču ne mazāk interesantā gultnē, nekā bija plānots.
Māksliniece gluži tāpat kā no auduma gabaliem sastiķē savu unikālo tērpu dizainu, slāni pēc slāņa atloba masveida tekstilražošanas un pārmērīga patērnieciskuma čaulu. Un atklāj to nepievilcīgo ainu, kas slēpjas aiz tā, ko mēs pazīstam kā ātro modi (fast fashion).
Sarunā Artteritory.com viņa stāsta par vēlākiem mēģinājumiem šo neglīto situāciju tonnām vien nobēdzināt zemes garozā, kura tam nav gatava, kura sāk slimot un palēnām mirt...
Tomēr Rēta Ausa ne tikai stāsta, viņa rīkojas. Ciešā sadarbībā ar Igaunijas tekstilrūpniekiem māksliniece izgāztuvei nolemto auduma izejmateriālu transformē augstvērtīgā dizaina apģērbā ar pievienoto eko vērtību.
Jūs šogad pārstāvējāt Igauniju Prāgas Starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē. Kā jūs komentētu savu dalību?
Ar Prāgas kvadriennāli biju saistīta pirmoreiz. Patiesībā neesmu liela šādu pasākumu aktīviste. Savā ziņā esmuautsaidere tādēļ, ka nepastāv konkrēts ierāmējums tam, ko es daru un kas es esmu – dizainere, modes dizainere vai teātra māksliniece... Laikam jau vairāk esmu konceptuāliste. Man patīk darbība, kuras pamatā ir iemesls un nolūks, man patīk radīt konceptuālus darbus. Savukārt Igaunijas ekspozīcijas kuratore Ene-Liis Semper lūdza mani iepazīstināt ar savu konceptu, ar savu darbu teātrī.
Kopā ar vācu dokumentālistu Lennart Laberenz izveidojām videoinstalāciju, kurā tika stāstīts par to, kā es strādāju un kādēļ strādāju tieši tādā veidā. Tas bija stāsts par materiālu atkārtotu izmantošanu (upcycling) teātra izrāžu vajadzībām.
Arī pati ekspozīcija tika izveidota ar simtprocentīgu upcycling konceptu – ekspozīcijas iekārtojums tika veidots no lietotiem apģērbiem un auduma materiāliem, skatīties video cilvēki varēja, ērti iekārtojušies uz apģērbu kaudzēm. Jāteic, pasākums izvērtās visai amizants – cilvēki sāka drēbes pielaikot, taisīt nelielas modes skates, un izstādes noslēgumā vairs bija atlikusi tikai puse rekvizītu.
Kā Jūs raksturotu šobrīd tik aktuālo eko modes tendenci? Un kā komentētu tās virzienā vērsto kritiku, ka tā ir tikai īslaicīgs, pārejošs modes kliedziens tāpat kā visa bio/eko/organic filozofija?
Es strādāju ar šo, modes pasaulē absolūti “neseksīgo”, lietu - ar atgriezumiem, ar ražošanas pārpalikumiem. Es “pārķeru” materiālus pirms tie nokļūst atkritumu poligonā.
Mana dizaina pamatā nav darbs ar organiskajiem materiāliem. Eko mode nav tikai dabisko materiālu izmantošana, jēdziens ir daudz plašāks un visai komplicēts.
Runājot par dabiskajiem materiāliem, atklājas daudzi neviennozīmīgi aspekti. Ja mēs izsekotu kāda noteikta dabiskā materiāla dzīves ciklam – no sākuma līdz beigām, atklātos ne viens vien sociāls un vides problēmjautājums. Šie jautājumi ir komplicēti, risinājumu rast ir grūti, tāpēc cilvēki vairās par tiem runāt, tostarp daudzi, tā saucamie, eko zīmoli.
Šo pavasar pāris nedēļas pavadīju Peru un man bija iespēja redzēt, kā darbojas kokvilnas fabrikas, kā tiek audzēta kokvilna, kura no Peru tiek eksportēta uz visām pasaules malām, un kuru ikdienas mēs velkam mugurā.
Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir izmainījušas normālu lietus periodu - jau trīs gadus Peru nav bijis pietiekams lietus nokrišņu daudzums. Kokvilna aug lēnāk, augi prasa milzīgu ūdens patēriņu. Šī situācija lielā mērā ietekmē ātro modi (fast fashion) un masveida ražošanu. Kokvilna šosezon ir trīs reizes dārgāka. Pavisam drīz mēs nonāksim fakta priekšā, ka, tā saucamā, lētā fast fashion nemaz tik lēta vairs nevarēs būt.
Otrkārt, mazi bērni tiek sūtīti strādāt kokvilnas plantācijās kopā ar saviem vecākiem. Jau piecos no rīta viņi ir uz lauka – skolā viņu nav.
Taču šobrīd Peru sāk attīstīties tendence, kas ir laba, un interesanti, kā tā attīstīsies. Ražošanas pārpalikumi netiek vairs nogādāti pildizgāztuvēs ierobežoto resursu dēļ, bet tiek attīstīta to pārstrāde. Iepazinos ar inženieri, kurš izgudrojis speciālas šim nolūkam paredzētas iekārtas.
Tomēr lielāko daļu piesārņojuma veido mūsu lietotais apģērbs, kuru izsviežam. Tendence, kas tiešām ir tendence - pirkt lētu apģērbu lielos vairumos un sviest ārā. Bieži vien nonēsāto apģērbu materiāls vairs nav tādā stāvoklī, lai to izmantotu atkārtoti, un neko tur vairs nav iespējams darīt.
Pāris nedēļas atpakaļ es apmeklēju pildizgāztuvi Tallinā, kas ir lielākā visā Igaunijā. Maz kur pasaulē tekstilizstrādājumi tiek šķiroti no vienkāršiem atkritumiem. Tas ir dārgs process, un tāpat jau nav skaidrs, ko ar tiem iesākt. Tādēļ viss nonāk izgāztuvēs, trūd ilgi un rada nopietnu kaitējumu dabai.
Vācijā un Lielbritānijā veco apģērbu iespējams ievietot speciālos konteineros. Tas tiek šķirots, pārdots un nosūtīts uz valstīm, kur aktuāli ir second hand veikali, tostarp Baltijas valstīm. Patiesībā second hand veikali savus plauktus, galvenokārt, aizpilda ar Lielbritānijas potenciālo izgāztuvju saturu. Ironiski! Second hand veikaliem izdodas realizēt iespējams 20 % no visa iepirktā - pārējais nonāk mūsu izgāztuvēs. Lūk.
Patiesībā jau mēs vēl nenojaušam, cik liela problēma tā ir patiesībā. Taču mēs līdz tam nonāksim, sastapsimies aci pret aci.
Modes kliedziens vai ne, tomēr labi, ka cilvēki rīkojas saprātīgi. Arī tie, kas lēmumus pieņem, balstoties uz modes tendencēm, tikai tāpēc, ka vēlas būt moderni. Vienalga! Labi!
Pēc Jūsu minētā piemēra ar kokvilnu, šķiet, ka “ne viss ir zelts, kas saulē spīd”. Kā neapjukt un rīkoties pareizi?
Tomēr labāks par recycling un downcycling atkārtotās pārstrādes procesiem, ir reusing jeb atkārtota lietošana, kad apģērbs tiek saglabāts tāds, kāds tas ir un tiek valkāts atkal. Un upcycling, kad apģērbam vai materiālam tiek piešķirta jauna vērtība un kvalitāte.
Un kā Jūs to darāt?
Pēdējos gados es galvenokārt strādāju ar ražošanas atkritumiem, ar industriālajiem tekstil pārpalikumiem no fabrikām. Jau ilgu laiku es sadarbojos ar kādu Igaunijas džinsu rūpnīcu. Tādēļ mans apģērbu dizains ir tik sarežģīts – tērpi tiek sastiķēti no atgriezumiem, no maziem gabaliņiem, tajos netiek izmantoti veseli auduma gabali vai baķi.
Tādas ir bijušas manas pēdējās divas kolekcijas, un arī tagad es turpinu pētīt tekstilatgriezumus, kādi vispār ir pieejami Igaunijā, un cenšos saprast, ko es varu ar tiem iesākt.
Kur Jūs smeļaties idejas un iedvesmu savām jaunajām dizaina idejām?
Iedvesma rodas no materiāla. Pēdējā kolekcijā es testēju dažādus materiālus – rūpniecisko atgriezumus, kā arī pirms un pēc patēriņa materiālus (pre/post consumer).
Savu pēdējo kolekciju es vēlos patentēt. Ideja ir tāda, ka katrs, kuram ir iepaticies mans dizains - pēc tā parauga varētu radīt apģērbu no saviem, mammas vai draudzenes vecajiem, apnikušajiem džinsiem. Lai gan lielākoties neviens nevēlas atklāt, kā tiek veidoti viņu modeļi, es esmu gatava būt caurredzama. Cilvēki var samaksāt par manu dizainu un tālāk – do it yourself!
Cik aktuāla varētu kļūt šī upcycling ideja, vai cilvēki ir gatavi šādam risinājumam?
Cilvēki nesaprot, cik daudz apģērba mums ir! Cik džinsu vienā minūte pasaulē tiek saražots! Vidēji uz vienu cilvēku ir vairāk kā 27 pāri džinsu! Nav iespējams tos novalkāt, tāpēc cilvēki apģērbu met ārā. Un met daudz!
Tāpēc es esmu par labu dizaina apģērbu, kas ir dārgs un tik vienkārši netiek izsviests. Roka neceļas tā vienkārši izsviest 500 EUR vērtos džinsus. Pirms es ko pērku, es mēģinu tikt skaidrībā, vai to paturēšu, vai tas man ir vajadzīgs.
Taču cilvēki pērk lētu fast fashion apģērbu. Tā ir bezgala stulba tendence.
Varbūt tādēļ, ka nav gatavi maksāt lielas summas?
Tā vietā, lai nopirktu, teiksim, trīs kleitas no Zara un tad visu vasaru staigāt apģērbā, ar kuru mugurā nāks ne viena vien pretimnācēja, var izvēlēties vienu labu dizaina apģērbu. Tā taču ir piecminūšu matemātika!
Kā motivēt izvēlēties tieši pašmāju dizainerus nevis Mango made in China vai Zara made in Turkey?
Ja godīgi, man nav ne jausmas!
Nīderlandē, Zviedrijā un Dānijā vairs nav lielu ražotņu. Visas ir Āzijā. Bet mums Baltijā vēl ir mazās ražotnes, kurās iespējams radīt labas, kvalitatīvas lietas. Es pati esmu liela igauņu modes dizaineru fane. Igaunijas modes scēna šobrīd ir liela. Labu dizaineru ir daudz un grūti pat izcelt kādu.
Bet viss slēpjas sabiedrības informētībā.
Varbūt risinājums varētu būt vietējo dizaineru interneta veikali, kas reizē kalpotu kā pietiekams informācijas avots...?
Iespējams! Tāpēc es domāju, ka nākotnes hits būs Fits.me - virtuālās pielaikošanas kabīnes – programma, ko izstrādājusi Igaunijas kompānija. Citādi jau interneta veikals nav tā labākā vieta, kur izvēlēties apģērbu. Taču ar šīs programmas palīdzību, ievadot parametrus, virtuālais manekens jums paradīs, kā apģērbs tā valkātājam izskatīsies. Tagad arī domāju, kā savu dizaina produktu pielāgot online fitting jeb virtuālajai pielaikošanai.
Kādam jābūt Jūsu radošajam klimatam, videi, kurā strādāt?
Man nav tāda vajadzīga. Man ļoti svarīga ir mana neatkarība un brīvība darīt to, ko man patiešām patīk darīt.
Ilgu laiku es izvēlējos strādāt tikai ar alternatīviem projektiem, taču mani sadarboties aicināja arī klasisks drāmas teātris. Pēdējos divos gados man ir interesanti vērot, kā šīs divas dažādās pasaules līdzās pastāv un kur tās satiekas. Es strādāju klasiskā drāmas teātrī, kurā noris inovatīvi eksperimenti. Un arī savā darbā es eksperimentēju.
Es uzskatu, ka radošums ir daļa no mūsu dzīves, daļa no mums - vajag tikai piesēsties un sākt strādāt. Tas ir dabisks process. Es negaidu iedvesmu un man nav rituālu.
Jūs esat praktiska! (?)
Ļoti! Citi saka, ka esmu mazliet hipijs, bet nē, esmu praktiska!
