Reizēm vajag virzīties atpakaļ
Intervija ar pilsētvides ekspertu Čārlzu Lendriju
29/04/2013
Nupat izskanējušās radošuma nedēļas “Radi!2013” ietvaros Rīgā viesojās britu pilsētvides eksperts Čārlzs Lendrijs (Charles Landry, 1948), kuru žurnāls Spiegel savulaik nodēvējis par Urban Guru. Rīgā Lendrijs piedalījās diskusijās “Latvijas arhitektūras eksporta potenciāls: izaicinājumi un iespējas” un “Mijiedarbība un sadarbība (Rīgas) arhitektūrā”, kā arī seminārā “Radošā birokrātija: PAVASARIS”, kurā pauda, ka ir pagājuši vecās birokrātijas laiki un vietā jānāk 21. gadsimta birokrātijai. “Radošums” ir Lendrija prakses atslēgasvārds, kuru viņš dažādās jomās pielieto jau teju 30 gadus.
1995. gadā Lendrijs kopā ar kultūrpolitikas teorētiķi Franko Bjankini (Franco Bianchini) sarakstīja nelielu publikāciju The Creative City, tādējādi pirmo reizi aptveroši definējot, kas ir “radošā pilsēta” un ko tā var dot ekonomiskajai izaugsmei. “Radošās pilsētas” koncepts tika lolots jau kopš astoņdesmitajiem. Pieminētā publikācija tapa uz Lielbritānijā 90. gadu sākumā pārdzīvotās ekonomiskās recesijas fona, tomēr paustās idejas joprojām nenoveco un sastop dzirdīgas ausis. 2000. gadā klajā nāca jau apjomīgāka Čārlza Lendrija grāmata par to pašu tēmu – The Creative City: A Toolkit for Urban Innovators, kas tiek uzskatīta par centrālo no viņa sarakstītajiem darbiem. Tam sekoja vēl arī The Art of City Making (2006), The Intercultural City (2008, kopā ar Filu Vudu), pērn klajā nākusī The Origins & Futures of the Creative City un The Sensory Landscapes of Cities, kā arī citas. Jau vairāk nekā 20 gadus Lendrijs aktīvi ceļo, sniedzot padomus pilsētu attīstībā.
Čārlzs Lendrijs uzskata, ka lieliskām vietām piemīt septiņas raksturzīmes: ar stabilitāti un tradīcijām tās rada mājīgumu; tā ir vieta iespējām, varēšanai; raksturīga atvērta komunikācija, ērta pārvietošanās, ārpasaule ir viegli pieejama, jūties piederīgs lielākam tīklojumam; lieliskas pilsētas ir vietas, kur pilnveidoties, reflektēt un mācīties; tās iedvesmo; kultūra šādās pilsētās ir dzīva; un visbeidzot – lieliska pilsēta ir ērta un skaista, pateicoties labai arhitektūrai un dizainam. Veiksmīgu pilsētu panākumu atslēga ir atrastais līdzsvars starp dzīvīgumu un mieru, burzīšanos un privātumu, ikdienišķumu un neordināro. Lielpilsētas var būt gan pasakainas, gan nomācošas, bet mazas pilsētas – pacilājošas un mīļas, bet citas – noslēgtas, provinciālas, klaustrofobiskas. Kādā intervijā nelielo studentu pilsētiņu Ģenti Lendrijs nosaucis par kabatas formāta metropoli. Bet par vienu no pilsētām, kas šobrīd vislieliskāk izmanto tai pieejošos resursus, viņš uzskata Barselonu. Tikmēr Rīga, kurā viņš viesojas jau otro reizi, viņam atgādina izbalējušus džinsus.
Cieši sagrafētajā vizītē Čārlzs Lendrijs, kuru uz Latviju ataicināja Britu padome, atrada pārdesmit minūtes, lai tiktos ar Arterritory.com, pirms intervijas mazliet sarežģot situāciju – viņš palūdza, lai nejautā par to, kas ir “radošums” vai kas ir “radoša pilsēta”…
Ja jums jautātu, kas jūs esat, kāda būtu atbilde?
Esmu kļuvis par katalizatoru; mainu veidu, kā cilvēki par kaut ko domā. Mudinu saredzēt plašas kopsakarības. Mana izglītība ir ekonomika, politika un vēsture, tiku uzaudzināts trīs dažādās valstīs – Lielbritānijās, Vācijā un Itālijā. Iespējams, tālab mani interesē kultūras, to atšķirības. Bet iemesls, kāpēc mani interesē radošums, kas arīdzan ir viens aspekts, raksturojot, kas es esmu, ir tāds, ka esmu saticis ļoti daudz cilvēku, no dažādām jomām, par kuriem jūtu, ka viņi neizmanto savu potenciālu pilnībā. Radošums mani interesē kā iespēja nojaukt barjeras. Mentālas barjeras, institucionālas barjeras. Man liekas, ka lielai daļai cilvēku ir daudz vairāk ko piedāvāt, ja vien viņiem netraucētu kaut kādas važas.
Jūs esat pazīstams kā pilsētu eksperts. Bet vai jūs zināt, kā tas ir – vienā pilsētā dzīvot daudzus, daudzus gadus?
Ne gluži. Tā ir mana vājā vieta. Esmu nodzīvojis Londonā 11 gadus, Minhenē 9 gadus un kopš profesionālās darbības nemitīgi ceļoju. Virkni pilsētu ļoti labi pazīstu, bet tas ir fakts, ka man nav tādas pieredzes, kā tas ir – vienā pilsētā piedzimt, uzaugt un joprojām tur dzīvot. Man ir jābūt ļoti uzmanīgam, kad citiem dodu padomus. Bet no otras puses – tieši tas raksturo to, kas es esmu. Klientiem varu piedāvāt salīdzinošus piemērus par citām pilsētām, kuru modelis nav jāpārkopē, bet var iedvesmot. Tā kā mans tēvs bija filozofs, es vienmēr cenšos atrast esenci. Kas ir tā pamatbūtība, līdz kurai cenšamies nonākt, kad runājam par konkrētu pilsētu, mākslu vai kultūru? Kāda ir pilsētas esence? Tās kodols?
Vai tik tiešām pilsētai piemīt kāda nemainīga esence?
Viena no pilsētas esencēm ir tāda, ka tā ir vieta, kur lielākā daļa cilvēku viens otru nepazīst. Tas pilsētu atšķir no ciema. No tā savukārt izriet svarīgs jautājums, kas pilsētās jārisina – kā uzturēt saikni, kā atšķirības līdzāspastāv un dažādie cilvēki, kultūras satiekas?
Rīgā jūs esat jau otro reizi. Kāda ir Rīgas esence?
Pirmais, ko pamanīju, bija daudzie vēstures slāņi. Dažādas celtnes, būvētas dažādos laikos. Es nesen biju Jemenā, kur no dubļu ķieģeļiem būvētās ēkas pamazām izzūd nekurienē. Rīgā sajutu ko līdzīgu – dažādo vēsturisko slāņu līdzāspastāvēšanu, kas tajā pašā laikā acīmredzami sairst.
Vai tad vairāku vēstures slāņu klātbūtne nav raksturīga neskaitāmu pilsētu arhitektūrai?
Jā, taisnība, bet Rīgā tas ir īpaši uzskatāmi. Turklāt viss izskatās tāds… vienmērīgi nodilis kā izbalējuši džinsi. Arī Vācijas pilsētās eksistē virkne laikmeta liecinieku, bet viss ir tīrs, sakārtots, sakopts, tāpat Somijā. Negribu teikt, ka Rīga nav sakārtota, bet nodiluma iespaids ir ļoti spilgts. Rīga man šķiet uzskatāmi sena pilsēta. Tomēr mani allaž interesē – kas ir tas jaunais? Kad biju VEF Totaldobžes centrā, jutu, ka Rīgai ir raksturīga aizturēta spriedze – kaut kas ir nobriedis, nogatavojies un vēlas izsprāgt uz āru. Tomēr joprojām pastāv kā apakšzemes strāva. Kaut arī indivīdi, kuras sastapu, ir ļoti atvērti utt. Bet kopējā noskaņa ir tāda, ka kaut kas tūlīt būs…
Vai esat saticis Remu Kolhāsu?
Interesanti, kāpēc jūs to vaicājat?
Viņa interese un pētījumi par pilsētplānošanu, manuprāt, sabalsojas ar jūsu idejām. Vai arī jūs saskatāt līdzību tajā, ko abi paužat?
Jā un nē. Intelektuāli viņš, protams, ir ļoti spēcīgs. Bet viņa rakstīto un viņa projektētās ēkas, manuprāt, caurstrāvo arogance. Mani vienmēr urda jautājums – vai viņam patīk cilvēki? Un vai šī patikšana/nepatikšana atspoguļojas fiziskajās struktūrās, ko viņš projektē? Negribētos to teikt, bet tomēr man bieži pa galvu jaucas doma – vai Kolhāss ir ģēnijs vai asshole?
Atgriežoties pie jautājuma par pilsētu esenci, svarīgi ir, kā dažādie pilsētas elementi satiekas, viens pret otru attiecas. (Zīmē uz lapiņas) Vai šī celtne vienā ielas pusē saka Hello! tai celtnei otrā ielas pusē jeb tomēr – Fuck off? Negribu teikt, ka ēkām jābūt līdzīgām, nebūt nē. Bet kādai savstarpējai saiknei ir jābūt. Arhitektūrā tas vienmēr ir interesanti, kā jaunais sadzīvo ar veco? Kā pilsētas daudzveidīgā arhitektūra līdzdarbojas vienotā simfonijā? Mūzika, starp citu, ir viens no veidiem, kā uzlūkot pilsētas, jo tas ir dzīvāks skatījums. Pilsētām piemīt ritms…
Vai var ietekmēt šo pilsētas elementu saskaņu?
Jā, var ietekmēt. Ir jādod struktūra, kuras ietvaros plaukt dažādībai. Tāpat pilsētās ir haosa elements, kā jau Rems Kolhāss saka, bet tās tomēr veido kaut kādu struktūru. Jau sen izteicu apgalvojumu – ja pilsēta ir pārāk strukturēta, tad mana recepte, kuru es parakstītu, būtu – haoss. Ja pilsētā valda haoss, es parakstītu sakārtotību, struktūru. Nav vienas formulas.
Arhitektūra ir statiska, kamēr viss cits mūsdienu pasaulē arvien vairāk atrodas kustībā, pārvietojas. Kā tas ietekmē to, kādas mūsdienās ir pilsētas?
Tas ir atslēgas jautājums. Skaidrs, ka nav iespējams pārvietot pilsētu. Izņemot, protams, ārkārtas gadījumus, kā, piemēram, Zviedrijā, kur šobrīd tiek pārvietota vesela pilsēta – Kiruna, citādi tā iegrūs raktuvēs. Bet tieši tālab, ka pilsētas nepārvietojas, statiskais imperatīvs man šķiet ļoti svarīgs. Pilsētas arhitektūra ir uz ilgu laiku. Ir būtiskas tik it kā novecojušās diskusijas par to, kas ir skaists, kāda arhitektūra ir skaista. Arhitektam, būvniekam ir atbildība pret apkārtējo vidi.
Vai kaut kas neglīts var vienlaicīgi būt kaut kas radošs? Vai var būt neglīta radošā pilsēta?
Viss atkarīgs no konteksta. Došu kādu piemēru. Taipei biju kādā restorānā, kas ne bez iemesla bija nosaukts par “Tualetes restorānu”. Apmeklētāji sēdēja uz poda, nevis krēsla, un arī ēdiens tika pienests tualetē. Daži iesaucās, cik radoši! Bet es uzskatu, ka tas bija pilnīgi neradoši un pat ļoti garlaicīgi… Šāda ideja var šķist lieliska uz kādām piecām minūtēm, bet ne jau lai veltītu gadus tās īstenošanai. Tas būtu piemērs, lai ilustrētu, kad kaut kas neglīts man šķiet pilnīgi lieks, nevajadzīgs un noteikti ne radošs. Bet… (klusē). Tas ir ārkārtīgi trāpīgs, bet ļoti grūts jautājums…
Varbūt jums prātā nāk kāda konkrēta pilsēta, kas nav skaista, bet ir radoša?
Jā, Prato – netālu no Florences. Industriālā pilsēta, kas tika uzskatīta par radošāku, nekā Florence, jo Florence guļ uz lauriem, savu vēsturi. Ļoti bieži ir tā, ka neglīta vieta var spēcīgi iedvesmot cilvēkus kaut ko mainīt. Notiek reakcija. Tādā nozīmē, manuprāt, neglītumam ir spēcīga loma. Pieņemot, protams, ka ilgtermiņā šis neglītums ideālā gadījumā virzīsies tuvāk tam, kas mums tīk. Savukārt tad, kad ir sasniegts kārotais, pastāv briesmas ieslīgt pašapmierinātībā, komfortā, kas ir Florences gadījums. Līdz ar ko, jā – neglītums var būt radošuma draivs, dot enerģiju. Un tas būtiski atšķiras no situācijas, kad motivācija ir “Hei, radīsim kaut ko neglītu!”.
Vai vārds “radošs” šodien nav kļuvis par tukšu skaņu?
Jā, pastāv tādas briesmas. Kad pirmo reizi sāku par ko tādu runāt, proti, 80. gados, tolaik vārdu “radošs” ārpus mākslas konteksta īsti nelietoja. Tikmēr šodien radošums ir kļuvis jau par saukli, kas vārdu neizbēgami novalkā. Tomēr jāatceras, ka svarīgākā jau ir jēga, ko vārdi apzīmē, ne tik daudz pats vārds. Tāpēc bieži cenšos izteikties ar virkni sinonīmu, kaut vai ar “zinātkāri”. Radošums, kā es to lietoju, nozīmē būt dzīvam, būt modram un nomodā (alive, alert, awake). Svarīgi ir apzināties to, kas notiek. Ne vienmēr būt radošam nozīmē kaut ko ietekmēt un mainīt. Reizēm tieši otrādi – izlemt nedarīt neko. Būt mentāli modram ir neatsverama īpašība, absolūti vitāla. Līdz ar ko šo gadu laikā nav mainījušies iemesli, kālab es par to runāju. Bet, ja šodien kāda pilsēta sev par saukli izvēlēsies “radoša pilsēta”, tad es drīzāk pateikšu – nekad nesauciet sevi par radošu pilsētu. Tas ir statiski un ačgārni. Labāk sevi nodēvēt par topošo radošo pilsētu vai tml. Ātrums, ar kādu mūsdienās notiek komunikācija, tikai paātrina vārdu novalkāšanu. Tāpēc saukļi mainās. Šobrīd jauns modes vārds ir smart, piemēram, Smart City. IBM ir interneta vietne SmarterCity, caur kuru tirgot jaunu produkciju. Cilvēkiem vārds smart sāk šķist daudz uzticamāks un vieglāk lietojams par creative, jo dažiem radošums joprojām neizbēgami saistās ar māksliniekiem, kamēr smart ir saistīts ar kaut ko prātīgu, ne tik draudīgi izaicinošu. Tāpat agrāk bijuši GoodCity, Knowledge City. Taču vienmēr ir jāatgriežas pie pamatiem, pie vārdu jēgas, esences. Jo kas gan ir vissvarīgākais? Vienmēr būt modram, apzināties kontekstu un to, kas notiek apkārtējā vidē, un prast tam pielāgoties. Prasme izdzīvot. Pat ja tas reizēm nozīmē virzīties atpakaļ, nevis uz priekšu. Jo citkārt dzīšanās pēc novitātēm ir pašmērķīga un var novest pie kaut kā tik lieka kā restorāns, kurā sēdi uz poda…
