Nekas nav tāpat. Intervija ar dāņu stārhitektu Bjarki Ingelsu
09/05/2013
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Uz Šanhajas EXPO 2010 arhitekts Bjarke Ingelss (Bjarke Ingels, 1974, BIG group) atveda Mazo Nāriņu, panākot izmaiņas Dānijas likumdošanā, kas sākotnēji aizliedza ikonisko Kopenhāgenas skulptūru, kura ataino Hansa Kristiana Andersena pasaku varoni un tapusi 1913. gadā, jelkad izvest. Nelīdzēja arī tēlnieka Edvarda Eriksena pēcnācēju protesti. Kamēr Mazā Nāriņa atradās Ķīnā, BIG group veidotajā Dānijas paviljonā, tikmēr Kopenhāgenas ostā tukšajā vietā Ķīnas disidents, mākslinieks Ajs Veivejs (Ai Weiwei) novietoja video instalāciju, kas tiešraidē translēja, kā nāriņai “klājas”. Bjarke Ingelss smej, ka tā tobrīd bijusi vienīgā necenzētā video tiešraide no Ķīnas uz Eiropu. Bet dziļāks vadmotīvs bijis ķīniešiem dot mājienu, ka ir jāsūta oriģināli, nevis kopijas…
Dānijas paviljons EXPO 2010 Šanhajā
38 gadus vecais dāņu arhitekts Bjarke Ingelss, kurš ir jaunākais stārhitekts pasaulē, bet pirms diviem gadiem The Wall Street Journal viņu atzina par tobrīd visinovatīvāko, nekad neko nedara tā vienkārši. Inženiera un zobārstes atvases projektētās ēkas balansē uz utopiskas rotaļas un funkcionāla pragmatisma robežas. Šķiet, panākuma atslēga slēpjas tieši faktā, ka neviena “rotaļa” nav untums, bet gan oriģināls risinājums pavisam reālām vajadzībām. 2017. gadā tiks pabeigts darbs pie Kopenhāgenā augstākās būves – arhitektoniski netipiskas spēkstacijas, kas ne tikai pārstrādās atkritumus siltumā, bet arīdzan kalpos par slēpošanas trasi pilnīgi plakanajā Kopenhāgenas pilsētvidē – kļūstot par vienīgo vietu pilsētā un plašā tās apkaimē, kur varēs slēpot. “Radīt pilsētu, par kādu sapņojam,” intervijā Arterritory.com teiks Ingelss. To balsta pārliecība, ka ilgtspējīgai arhitektūrai nav jābūt tādai, kas cilvēkiem liek ziedot ierastos paradumus, bet tieši otrādi – piešķir papildus baudu. Ingelss to formulē kā “hedonistisku ilgtspējību”. Kamēr neticīgie smīkņā, tikmēr BIG group teju pasakainās projektu vizualizācijas viena pēc otras piedzīvo realitāti – vairāk nekā 20 projekti ir jau pabeigti, gandrīz desmit šobrīd tiek celti, un 20 drīz tiks uzsākti. 2008. gadā Kopenhāgenā tika pabeigts dzīvojamās mājas masīvs, kas pēc formas atgādina lielu kalnu un saucas Mountain Dwellings – turklāt preforētā siena, kas ienes auto stāvvietā dienas gaismu, pa gabalu tik tiešām imitē Everestu. 35 no projektiem ir iekļauti BIG group grāmatā Yes is More, kas iznāca 2009. gadā un vairāk līdzinās komiksam, nevis arhitektūras monogrāfijai, un ir tulkota arī latviski.
Martā tika paziņoti 12 finālisti, tostarp BIG group, kas pretendē uz iespēju būvēt jauno Nobela muzeju Stokholmā. Pārējo finālistu vidū ir Rema Kolhāsa vadītais OMA birojs, kurā Bjarke Ingelss savulaik stažējies, arī Deivida Čiperfīlda kompānija, japāņi SANAA, šveicieši Herzog & de Meuron u.c. Jāpiebilst, ka, atšķirībā no ilggadējiem arhitektūras vaļiem, BIG group kā skabarga uzradās vien 2005. gadā (pirms tam Bjarke Ingelss kopā ar partneri vadīja biroju PLOT) un teju uzreiz sāka plūkt laurus. 2010. gadā Ingelss atvēra biroja filiāli Ņujorkā. Šobrīd rit darbs pie 600 apartamentu dzīvojamās ēkas Manhetenā ar skatu uz Hudzonas upi, kas tiks pabeigta 2016. gadā un ir pirmā Bjarkes Ingelsa būve Ņujorkā. Projekts West 57 piedāvā Ņujorkai pilnīgi jaunu dzīvojamās mājas tipoloģiju, cenšoties pielikt punktu tik taisnajiem debesskrāpju “stabiem”. Jāpiebilst, ka 2009. gadā Bjarke Ingelss kopā ar vēl diviem biedriem nodibināja arī dizaina biroju KiBiSi (Lars Larsen, Bjarke Ingels Group un Jens Martin Skibsted), kura produkti jau iekļauti MoMA kolekcijā.
Dzīvojamā māja West 57 Ņujorkā. Plānots pabeigt 2016. gadā
7. maijā Bjarke Ingelss viesojās Tallinā, uzstājoties ar lekciju “Arhitektūras teātris”. Nosaukums, protams, nav vienkārši patapināts, jo lekcija tiešām notika uz teātra skatuves, zālē ar sarkaniem samta krēsliem, rozā starmešiem un diskotēku dūmiem. Uz skatuves bija izvietoti daži no BIG group projektu maketiem, bet uz paaugstinājuma izgaismots stāvēja Tallinas pilsētas mērijas projekts “Publiskais ciemats”, ar kuru BIG group uzvarēja konkursā un šobrīd pie tā strādā. Lekcija notika vēsturiskā ēkā – Krievu Kultūras centrā (bijušajā Tallinas Flotes virsnieku namā), kas ir spilgts neoklasicisma būvniecības paraugs. Ēka ir celta pēc Otrā pasaules kara, kad Tallinā vēl atradās Baltijas Jūras flotes galvenais štābs. Ar trīsstūra formas frontonu un sešām kvadrāta formas korintiešu stila kapiteļa kolonnām greznotā nama celtniecība tika pabeigta 1954. gadā. No kādreizējā ekskluzīvā interjera ir saglabājusies liela jūras tematikai veltītu gleznu kolekcija, kā arī karaflotes tēmai veltīts, apaļas formas zāles griestu gleznojums. Kad Bjarke Ingelss atradās uz skatuves, viņam virs galvas “glūnēja” sirpis un āmurs, bet skatuves malās rindojās sarkanas zvaigznītes… Tikmēr uz ekrāna viņš demonstrēja BIG group projektus, bet greznajā foajē pār sarkano paklāju un kolonnām skrēja disko bumbu krāsainie lāsumi un tika uzstellēta dīdžeja pults pēcāk gaidāmajam afterparty.
Trīs stundas pirms lekcijas sākuma Bjarki Ingelsu filmē vietējā igauņu televīzija – parkā, turpat līdzās Krievijas Kultūras centra ēkai. Esmu atnākusi mirklī, kad kamera atraujas no Ingelsa baby-face, kā to pirms diviem gadiem nokristīja Fast Company, un atminos The New Yorker lasīto, ka viņš vairāk līdzinoties naktskluba dīdžejam, nevis arhitektam. Plecīgs un mazliet lecīgs, Bjarke Ingelss atgādina apmierinātu jaunu runci. Sasveicināmies, un viņš ieritinās saulē uz parka soliņa, brūnajās acīs smīnot.
Jūs daudz ceļojat, arī lasāt vieslekcijas; tas mudina jautāt, ciktāl līdzdarbojaties savu projektu attīstības fāzēs? Kāda ir jūsu loma BIG kolektīvā?
Nemaz tik daudz tās lekcijas nelasu. Daudz ko esmu atmetis, lai vairāk koncentrētos uz darbu birojā. Jebkurā gadījumā… esat par mani norūpējusies? (Smejas)
Ak vai, nē. Drīzāk vēlos saprast, vai darbā esat “kontroles frīks” jeb tieši otrādi – daudz deleģējat citiem?
Redziet, jums apkārt nekad nebūs inteliģenti un radoši cilvēki, ja izturēsieties pret viņiem kā pret izpildītājiem muļķiem. Tādā ziņā ikviens kopdarbs paģēr uzticēšanos. Taču uzticība ir labs veids, kā būt prasīgam. Man ir laimējies ar tiešām talantīgiem kolēģiem. Man nav jāpiedalās visās sapulcēs. Varu paļauties uz viņu kompetenci un lojalitāti. Rezultātā varu vairāk laika pavadīt tieši birojā un nevis vazāties apkārt…
Bet kāda tad ir jūsu loma?
Cieši iesaistos visos BIG projektos. Dažreiz uzmanība jāpievērš tieši vissīkākajām detaļām, jo ēkas koncepcija var būt manifestēta caur maza izmēra elementiem. Bet citkārt tieši otrādi – izšķiroša ir projekta kopaina, tad fokusējos uz to.
Arhitektūra lielā mērā ir māka koncentrēties uz svarīgāko. Ja es pūles un naudu izšķiestu it visiem projekta aspektiem vienādi, tad rezultāts būtu monotons smērējums. Ir jāprot analizēt situācija, lai ieraudzītu centrālo elementu, akūtāko problēmu, un uz to arī fokusētos. Tad darbs pārvēršas par pētījumu – kur slēpjas potenciāls?
Mountain Dwellings (2008). Kopenhāgena
Arhitektūrā jūs ienācāt salīdzinoši agri, un jums bija pāri 30, kad jau tikāt nodēvēts par stārhitektu. Vai reizēm nejūtaties kā arhitektūras Džastins Bībers? Vai tad, kad sākāt strādāt, citi arhitekti jūs uztvēra pietiekami nopietni?
Džastina Bībera toreiz vēl nebija!
Mums palaimējās ar iespējām, kuras pratām izmantot. Jau sākumā īstenojām projektus, kas atstāja ietekmi; ar to arī tikām pamanīti. Ne tāpēc, ka tīņu skuķi būtu mūsos samīlējušies… (Smejas) Mēs taču radījām Harbour Bath Kopenhāgenas ostā [2003. gadā, vēl kā PLOT projekts – A.I.], kas ļauj peldēties – agrāk tur neko tādu nevarēja darīt. Vidusmēra dzīvojamās mājas kā Mountain Dwellings (2008) un 8 House (2010) Kopenhāgenā mēs padarījām par arhitektūras celtnēm. Mountain Dwellings ir cilvēku radīts desmitstāvīgs kalns ar dārziem, bet 8 House rada komūnu – tu vari uzbraukt ar velosipēdu no pirmā līdz pēdējam stāvam un varbūt pa ceļam iepazīties ar kaimiņiem. Neuzskatu, ka vecumam vai zvaigžņu stāvoklim ir jelkāda nozīme, ja vien spēj ar arhitektūras projektiem radīt ko būtisku sabiedrībai.
Ko nozīmē “pragmatiskā utopija”, ko gan jūs pats, gan arī citi piedēvē jūsu arhitekta rokrakstam?
Pragmatiskās utopijas vadlīnija ir šāda – ambīcijas “par labāku pasauli” ir iespējams pārvērst praktiski sasniedzamā mērķī. Uz knipi radīt ideālo pasauli nevar. Bet toties var aptvert, ka pilsēta nekad nav gatava. Tā atrodas nerimtīgā, evolucionārā procesā. Katrā brīdī eksistē vajadzības, dzinulis kaut ko labot, mainīt. Turklāt tās nav tikai visādas iespējas, ko tik nevarētu darīt, bet gan arhitekta atbildība – situāciju tiešām uzlabot. Spicēt ausis un sadzirdēt, kas iztrūkst, un to ieaust projektā. Nepietiek vienkārši atbildēt uz uzstādīto jautājumu. Ir jāparūpējas, lai tiktu atbildēta vēl virkne pavisam klusu jautājumu. Domāju, ka lielisks pragmatiskās utopijas piemērs ir Amagerforbraending Kopenhāgenā, pie kura sākām darbu pirms trim mēnešiem. Tur tiks pārstrādāti mājsaimniecības atkritumi, nodrošinot pilsētu ar siltumu. Tā būs Kopenhāgenā augstākā celtne.
Atkritumu pārstrādes rūpnīca, spēkstacija un slēpošanas trase Amagerforbraending Kopenhāgenā. Plānots pabeigt 2017. gadā
Iecerēts, ka būves apaļais skurstenis debesīs pūtīs dūmu riņķus...
Pie mums ir aukstas ziemas, šogad sniegs bija sešus mēnešus, taču pilsētā nav pauguru, ir jādodas sešas stundas līdz Zviedrijas dienvidiem, kas ir tuvākā slēpošanas trase. Pateicoties spēkstacijas grandiozajiem izmēriem, varējām atļauties jumtu padarīt par nobraucienu. 2017. gadā varēsiet ierasties Kopenhāgenā – pilsētā bez kalniem – un tās centrā nodarboties ar kalnu slēpošanu! Nu, izklausās taču pēc utopiskas domas, ne tā? Bet mēs to īstenojām, apvienojot spēkstaciju ar publisku parku. Pavisam praktiskām lietām, kuru risinājums ir netradicionāls, vienkārši domājot radošu sinerģiju veidā, kombinējot. Tādējādi var uzbūvēt pilsētu, par kādu sapņojam.
Vai ir iespējams izcelt akūtākās problēmas, ar kurām jānodarbojas laikmetīgai arhitektūrai kopumā?
Esmu ļoti piesardzīgs, runājot par universālo. Domāju, ka dažādām vietām tomēr ir atšķirīgas vajadzības, rūpes, prasības un galu galā klimats. Universāla problēma varētu būt nošķīrums starp arhitekta rūpību un nevēlamo bezrūpību, projektējot ēkas konkrētai videi. Ir uzmanīgi jāizanalizē situācija, jāklausās, ko runā uz ielas un vietējos medijos, jānovēro, kā iedzīvotāji izturas; kas šeit trūkst un kā ir par daudz, bet kas varbūt tik tikko aizmeties. Tādējādi var uztaustīt neticamas idejas, kas nekad pat prātā neienāktu. Arhitekts ir kā vecmāte, kas pilsētai asistē dzemdībās. Turpretim, ja ir jau gatava ideja, kuru centies staipīt, piemērojot visiem gadījumiem, pazūd jēga. Turklāt tāds arhitekts nobloķē ceļu risinājumiem, kādi rastos, ja vien viņš būtu jūtīgāks. Padomju laiku modernisma arhitektūra ir sagādājusi kaudzi problēmu tieši tāpēc, ka tā bija uzspiesta no ārpuses, cenšoties atdarināt piemērus pasaulē, kur tie savukārt bija attīstījušies visnotaļ dabiski. Viena un tā pati atbilde uz dažādiem jautājumiem – nē, tas nestrādā, turklāt aprok potenciālo unikalitāti.
Ko jūs uztvērāt kā nepieciešamu, iztrūkstošu te Tallinā, izstrādājot pilsētas Domes projektu, ar kuru uzvarējāt konkursā?
Tallinas Domes projekta nosaukums ir “Publiskais ciemats”. Tā ir milzīga institūcija, kas aptver virkni departamentu un pakalpojumu, un viss jāsatilpina vienā mājā. Novietojuma konteksts savukārt radīja dilemmu: jūras pusē ir Linnahall – gigantiska padomju laiku konstrukcija; līdzās ir vecpilsēta – šarmanta kājāmgājēju pilsētiņa ar viduslaiku arhitektūru cilvēka mērogā; bet vēl netālu ir izbijis industriālais komplekss.
Tallinas mērijas projekts Public Village. Būvniecība vēl nav sākta
“Publiskajā ciematā” esam iecerējuši vairākas nelielas ēkas, citu citai līdzās, kur katra tiek piediegta konkrētai nodaļai. Tajā pat laikā ēkas vietām savienojas, saglabājot vienotas publiskās institūcijas identitāti. Arhitektoniski projekts ir izkaisīts kā viduslaiku pilsēta, bet tomēr nepazaudē veselumu, radot vienas milzīgas būves iespaidu. Pirmā stāva līmenis ir pacelts virs zemes, dodot vietu tirgus laukumam. Daudzās stikla detaļas ļauj kompleksā ieplūst dienas gaismai, paver plašu skatu gan uz apkārtni, gan arī abpusēju caurredzamību starp politiķiem un tirgu. Ideja par postpadomju demokrātiju, kas vēlas kļūt atvērtāka, pievilcīgāka, mazāk totalitāra, ir piesūcinājusi projekta arhitektonisko risinājumu. Iekļauts arī “demokrātiskais periskops” – augsts “tornis”, kurā mīt pilsētas mērs un labi pārredz pilsētas dzīvi. (Smejas) Formveides galvenie ierosinātāji bija šī postpadomju demokrātija un tas, kā lielu institūciju samērot ar cilvēka mērogu un integrēt urbānā vidē.
Nedaudz atskatoties atpakaļ – kas bija noderīgākais, ko jūs iemācījāties, savulaik strādājot OMA arhitektūras birojā pie Rema Kolhāsa?
Tā bija interesanta vide, jo ārkārtīgi multikulturāla, turklāt katrs darbinieks pārstāvēja pilnīgi citu priekštatu, kādai jābūt arhitektūrai. Nebija pilnīgi nekādas vienotības. Bija pat cilvēki, par kuriem es nu nekādi nespēju saprast, kāds velns viņus dzinis strādāt pie Rema, ja iepriekš bija strādājuši citos arhitektu birojos, piemēram, pie Daniela Lībeskinda (Daniel Liebeskind), Pītera Eizenmana (Peter Eisenman), kuru prakse ļoti atšķiras no tā, ko un kā dara OMA. Bet iemācījos to, ka dažādo cilvēku pienesums ir šie dažādie skatpunkti. Kaut tas rada diezgan neizturamu haosu, tomēr ļauj uz situācijām paraudzīties no neskaitāmiem leņķiem. Gluži kā žurnālistikā, kur nepieciešams aptvert pretējus viedokļus, lai raksts būtu pilnīgs. Lieta tāda, ka šādā skatījumu dažādībā var atklāt ko no tiesas interesantu. Vienpusība ir bīstama, jo palaid garām visu, kas notiek otrpus sienai.
Aprakstiet māju, kurā uzaugāt!
(Smaida) Maza, modernistu “cigāru kārbiņa” no 1957. gada – skaistā nogāzē pie ezera. 50 kilometrus uz ziemeļiem no Kopenhāgenas centra. Ļoti pieticīga, funkcionāla arhitektūra, bet ārkārtīgi skaistā, mežiem klātā vidē…
Jūsu pirmā aizraušanās bija komiksu zīmēšana. To, ka tā nav zudusi, varēja sajust veidā, kā komunicējat ar lasītāju par arhitektūru, proti, grāmatā YES IS MORE. Vai arī projektējot ēkas šis niķis ir vēl klātesošs?
Varbūt tādā nozīmē, ka mani aizrauj stāsti. Arhitektūra ierāmē to dzīvi, kas pilsētā un ēkā noris. Arhitektūrā vienmēr ir svarīgi saprast, kāpēc viss ir tāds, kāds tas ir. Tieši lai apjaustu, ka ikviena būve manifestē noteiktu iespējamību. Ēkas izskatās atšķirīgi, jo tās “uzvedas” atšķirīgi. Līnija, forma, materiāls katrā celtnē ir tieši tādi, jo rada noteiktu potenciālu, risina konkrētas problēmas. Nekas nav tāpat. Manuprāt, stāsts nosaka veidolu. Kad sāku zīmēt komiksus, ļoti aizrāvos ar izstrādātām grafikām un skaistiem zīmējumiem. Bet ja iztrūkst stāsta, satura, tad tas ir vien virspusējs skaistums. Kaifs ir tad, kad naratīvs un ilustrācijas top par vienu veselu. Tāpat ir ar arhitektūru, ja materiālā čaula un dzīve, kas rit tās iekšienē, ir par vienu un to pašu.
