Nepieradināto asambleja. Saruna ar Bruno Birmani
11/06/2013
No 8. jūnija līdz 14. jūlijam kim? Laikmetīgās mākslas centrā notiek izstāde “Alternatīvā mode pirms glancētajiem žurnāliem, 1985–1995”. Kā teikts preses relīzē, izstāde “vēsta par kustību modes vēsturē, kas, mijiedarbojoties roka un skvoteru kultūrām, izveidojās perestroikas pirmssākumos un pastāvēja līdz pat 90. gadu vidum, kad ienāca glancētie modes izdevumi”. Zīmīgi, ka mūsdienu ziņu valoda mazliet atgādina 80. gadu oficiozu retoriku. Visi ir izauguši un kļuvuši daļēji pieradināti. Zīmīgi ir arī tas, ka izstāde uz Rīgu atvesta no Maskavas (sadarbībā ar mūsdienu kultūras centru Garage jeb “Garāža”), lai gan šāds projekts varētu rasties arī te, jo Nepieradinātās modes asambleju, kas notika Rīgā, var uzskatīt par tā laika alternativitātes jomas atslēgas notikumu. Bet tas nav galvenais. Galvenais – šāda izstāde ir un tajā kopā Katjas Fiļipovas, Gošas Ostrecova, Aleksandra Petļuras, Andreja Bartņeva un citu spožu un provocējošu tā “pārejas laikmeta” modes mākslinieku darbiem ir arī Bruno Birmanis. Ne tikai kā dizainers, bet arī kā toreizējo asambleju organizētājs. Kopš pēdējās asamblejas Birmanis nav kļuvis par kultūras ministru un nav arī atvēris savu modes veikalu. Šķiet, viņš vēl aizvien ir tikpat nepieradināts, kritisks un gatavs avantūrām (lai gan pēdējo apgalvojumu Bruno pats noliedz).
Sēžam pie viņa mājās Martas ielas dzīvoklī starp fotogrāfijām, logiem, lietām. Bruno uzmanīgi vēro viņa suns – neliela auguma, ļoti aktīvs un ne īpaši paklausīgs. Ko lai dara – bieži vien suņi ir savu saimnieku kopijas.
Bruno Birmanis tagad... pie sevis mājās
...Viss sākās ar to, ka beidzu tādu brīvdomības bastionu kā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola. Tagad tas nešķiet nekas īpašs, bet mums, piemēram, krievu valoda bija fakultatīvs priekšmets. Augām un attīstījāmies, kā gribējām. Ar savu ārieni es paguvu paspīdēt iepriekšējā skolā. Gan strīpainās kļošenes, gan mati pāri pleciem – tas viss man bija noiets etaps. Skolu beidzu kā metālapstrādes meistars – neesmu izgājis tradicionālo modes dizaineru kursu. Metos ar galvu mākslā, jo man bija, ko teikt. Un tikai vēlāk sapratu, ka tradicionālā mode ir domāta, lai cilvēki nestaigātu pliki, bet alternatīvā nāk ar zināmu vēstījumu. Tai piemīt jēga, tā ir simboliska un zīmīga – šādā izpratnē tuvinoties seno laiku apģērbam: baznīcas drēbēm vai militārajiem formastērpiem...
Bet arī ikdienas modei ir savi vēstījumi...
Un tos sauc par stiliem, un ļaudis spēlējas ar tiem. Bet kodi, ar kuriem rotaļājamies, ir kaut kas sintētisks. Tos kāds ir izdomājis un mums uzspiedis. Tajā pašā laikā tagad viss kļuvis hipervizuāls, pasaule ir burtiski piesārņota ar vizuāliem objektiem. Stilu daudzveidība pati par sevi nav nekas slikts, bet tas raibums jau sāk kost acī. Un tu vairs nevari koncentrēties uz kaut ko vienu – jo visu laiku kas cits novērš tavu uzmanību.
Endrū Logans, Artemijs Ttroickis un modele no Birmaņa skates
Vai var teikt, ka alternatīvā mode principā nav diez ko valkājama – tas ir apģērbs, ko vairāk par pāris reizēm neuzvilksi? Tu pats minēji, ka tajā apģērbs vairāk ir zīme...
Es kategoriski iebilstu pret apgalvojumu, ka alternatīvā mode nav valkājama. Varu minēt daudz pilnīgi pretēju piemēru. Bet viens gan – jo izteiktāka ir apģērba kā simbola funkcija, jo spilgtāks un asāks ir tā vēstījums. Lai tādas drēbes nēsātu, jābūt stiprai un pašpārliecinātai personībai. Un tādu nav daudz.
Nekad neesmu izvirzījis sev mērķi radīt kaut ko nevalkājamu. Drīzāk, noslīpējot detaļas, esmu gribējis, lai apģērbā būtu vismaz kaut kāds, lai arī nosacīts komforta līmenis. Kaut gan principā tas nav kritērijs. Ļoti daudz kas no tā, ko pieskaita pie tradicionālās, jaunākās modes ir tikpat nevalkājams.
Tātad – beidzi skolu, un kam tu pievērsies tālāk?
Pāris reižu centos iestāties Mākslas akadēmijā, bet asā mēle traucēja. Pēc tam divus gadus pavadīju “varonīgajā padomju armijā”. Tas laiks bija daudz interesantāks, nekā varētu iedomāties. Pēc tam, lai nenonāktu kādā garlaicīgā lietišķās mākslas kombinātā, nolēmu iestāties Mākslinieku savienībā. Pēc tam īstajā laikā un īstajā vietā satikos ar īstajiem cilvēkiem. Mēs jau 1988. gadā Tallinas festivālā kopā ar Uģi Rūķīti pārrāvām to dambi, ko sauc par “modes teātri”, pēc tam bija Postbanālisma balle, kas radīja furoru. Tad Artemijs Troickis uzaicināja mūs uz savas grāmatas Back in the USSR prezentāciju Romā un Venēcijā. Un tad sākās...
No kolekcijas “13 sievietes, kuras es (vēl) neapprecēju”. Foto: www.whimsicalagnesiga.com
Kādas kolekcijas tās bija? Kādas problēmas tu pats sev tajās risināji?
Pirmām kārtām – pilnīga nepieradinātība attiecībā uz padomju ideoloģiju. Tas bija kā iekšējais sprādziens, kas briedis visu radoši domājošu cilvēku smadzenēs. Pirmkārt, bija sajūta, ka neaizvedīs uz Stūra māju un nenošaus. Otrkārt, pavērās tādas kā slūžas, un vilnis nesa visus. Tikai pēc tam sākās daudz dziļākas apjēgšanas posms – ko īsti nozīmē brīvība. Kas ir sabiedrība un tās rituāli, kāzas, laulība...
Un kā tu to redzēji?
Kā milzu mugursomu, ko ļaudis nes un domā, ka tie ir spārni. Pēc divdesmit gadiem es vēlreiz pievērsos šai tēmai, bet neko jaunu būtībā nesaskatīju (smejas). Tā bija kolekcija “13 sievietes, kuras es (vēl) neapprecēju”. Es šo kāzu lietu nekur īpaši nereklamēju, bet tie, kas gribēja, saprata.
Vai 80. gadu beigās bija tā, ka modes mākslinieks, īpaši – “no Baltijas”, uzreiz tika uzskatīts par zvaigzni?
Latvijā es neko tādu nejutu. Uz modi tad cilvēki īpaši nerāvās. Mākslas akadēmijā bija dažādas lietišķās nodaļas, bet modes nodaļas nebija. Tie, kas gribēja, brauca studēt uz Tallinu un Viļņu. Tikai 1993. vai 1994. gadā, lielā mērā pateicoties asamblejas izraisītajam intereses pacēlumam, tika nolemts atvērt šādu nodaļu arī Rīgā. Atšķirībā no Igaunijas, kur pielūdza tikai savus dizainerus un savu ražošanu, apģērba te bija daudz vairāk. Ne velti daudzi no šiem uzņēmumiem vēl aizvien strādā.
Bet arī uz pārējās postpadomju teritorijas fona mēs nemaz tik ļoti neizcēlāmies. Iespējams, bija zināmas pretenzijas: redz, mēs te tādi baltās biksēs pa bulvāri ejam, bet tieši tagad, pateicoties intensīviem sakariem ar tā laika dokumentētājiem, kļūst skaidrs, ka ne mazāk interesantas, bet varbūt pat vēl neparastākas lietas notika arī citās Padomju Savienības vietās.
Bet kāpēc asambleja radās Rīgā, nevis Tallinā?
Zini, ideja par alternatīvu festivālu radās tieši Tallinā, un tur mēs ar igauņiem arī sadalījām tirgu vārda tiešajā nozīmē. Sēdējām pēc kāda jauka radoša dzertiņa ar Tallinas modes festivāla direktoru Vambolu Tīku, un viņš pateica, ka viņu vairāk interesē tradicionālā mode, bet mani tieši interesēja alternatīvā – brīva, radoša izpausme. Tā mēs visu sadalījām, un pēc tam viens otram palīdzējām. Tallinas festivāls diezgan ātri nogāja no skatuves. 90. gados sākās pilnīga visatļautība, un Nepieradinātās modes asambleja attīstījās, lielā mērā tieši pateicoties tai. Plus vēl mani kontakti. Īsti pat nezinu, kāpēc asambleja sacēla tādu vilni. Lai par to skaidrībā tiek modes vēsturnieki, bet pagaidām tādu Latvijā diemžēl nav.
Tu saki, ka Igaunijā visatļautība traucēja, bet te palīdzēja. Kā tā?
Vienkārši, lai īstenotu kādu radošu projektu, vajadzīgas divas lietas. Pirmkārt, cilvēki, kas ir šī pasākuma sirds un motors. Otrkārt, resursi. Un tā nav tikai nauda – tas ir laiks, kontakti, iespējas, mērķis, kā dēļ tas viss vispār tiek darīts. Mēs vēl aizvien dzīvojām aiz priekškara, kas vairs nebija no dzelzs, bet no tādām kā puspuvušām koka redelēm, pa kurām kaut ko varēja redzēt cauri. Tomēr to, kas notiek tajā pasaulē, mēs joprojām nesapratām. Bet notika agresīvs jauno tehnoloģiju uzbrukums, un tās mainīja visu. Arī ārzemēs notika īsts lūzuma posms kultūrā.
Igaunijā vienkārši nepietika naudas, lai uzturētu modes ražošanu. Bet Rīgā viss sakrita citādi – bija gan publikas, gan preses interese, gan tas, ka viss notika Rīgā, nevis Maskavā, kurp daudziem Rietumu māksliniekiem un mediju profesionāļiem pat bija fiziskas bailes braukt. Tomēr 90. gadu vidū Igaunijā bija uzplaukums – savu modes industriju viņi noturēja. Savukārt labā nozīmē kulturāli izklaidējošais vilnis noplaka un dus mierā vēl šobaltdien.
Andrejs Bartņevs un Sandra Straukaite Asamblejas atklāšanā 1994. gadā
Asambleja – tās taču bija ne tikai izrādes un modesskates. Visa dzīve ap to bija intriģējošu notikumu pilna...
Manuprāt, tas bija tāds laikmets. Kad ierastās skābekļa normas vietā pēkšņi dabūjams vesels ozona lauks, kas dod enerģiju un reibina. Izrāžu spozme un krāšņums bija saistīti ar to, ka cilvēkiem gribējās tusēties, parādīt, ko viņi var un dara. Tagad tas viss iemainīts pret lieliem divdimensiju televizoriem. Bet tad viss notika dzīvajā un telpa nebija pārslogota ar visdažādāko informāciju. Publika ņēma pretī gandrīz visu, un viņiem bija interesanti. Nebija mums tad visu šo fashionweek, popkultūras un sarkano paklāju. Tauta bija burtiski izsalkusi pēc kaut kā tāda. Un, tā kā pasākuma šefpavāri izrādījās pamatīgi nekauņas un labā nozīmē nepieradināti ļaudis, tad tauta arī labprāt šo “nepieradinātību” tiesāja pirmajā, otrajā un trešajā ēdienā. Tā tas viss turpinājās, līdz atnāca vīri ar bieziem naudas makiem no vienas puses un otri vīri, kas skaidri zināja, ka “tas maksā tik un tik”... Tās tad arī bija beigas.
Mani cilvēkos tracina tumsonība un aprobežotība. Viņiem ir jārāda alternatīvas lietas, jāpaplašina viņu pasaule. Un mēs ar to nodarbojāmies. Turklāt vajadzēja arī izdzīvot, jo ar modi to izdarīt jau toreiz bija sarežģīti, tagad – vispār neiespējami. Mode kā ražošana Latvijā diemžēl pārgājusi uz tādu pa pusei mājražošanas, pa pusei krūmu līmeni. Naturālo saimniecību. Mazas darbnīciņas, mikrofabriciņas – bet ir taču 21. gadsimta otrā desmitgade!
No Birmaņa kolekcijas 1990. gadā
Varbūt interese par modi vispār ir noplakusi?
Nē, cilvēki taču velk drēbes mugurā, meklē kaut ko. Drīzāk mēs kā sabiedrība nespējām nosargāt savu es, iznest savas vērtības caur šauro globalizācijas un patērētājsabiedrības pudeles kaklu.
Pēc romantiska pacēluma sprādziena vienmēr nāk atvilnis. Krievijā – Putins un stabilitāte, Baltijas valstīs – nacionālkonservatīvās un labējās noskaņas.
Negribu runāt par politiku. Pēdējā pusotra mēneša laikā esmu tajā vīlies vēl vairāk. 90. gadu sākumā uzradās ļaudis, kas saprata, ka ar andergraundu var pelnīt, ka māksliniekus un mūziķus var lēti nopirkt un dārgi pārdot tālāk. Un notika ļoti komerciāli notikumu pavērsieni. Glamūrīgā trenda krēma rozīšu masa pārklāja visu skarbumu un krāsainību, kas bija iepriekš.
Tomēr pēdējā asambleja 1999. gadā deva labu grūdienu – impulsu tai paaudzei, kas tagad strādā spēcīgi.
Pirmā asambleja notika 1990. gadā?
Jā, bija 1990., 1991., 1992., pēc tam 1994. un pēdējā 1999. gadā. Pavisam bija piecas. Visaugstākais pacēlums laikam bija 1994. gadā: programma bija apjomīga, un skatītāju interese liela. Arī sponsoru, lai sāktu šo pasākumu, pietika. Bet, lai pabeigtu... Es tad bankrotēju, jo bankrotēja mani galvenie sponsori. Nedēļu pirms asamblejas man jau trūka 200 tūkstošu. Zini, lidotājiem ir tāds atskaites punkts – brīdis, kad jāizlemj: pacelties vai ne. Bet es nemēdzu pieņemt lēmumu atcelt pacelšanos (smejas). Pareizāk sakot, agrāk tā bija. Tagad es izvēlos necelties gaisā. Pārāk stipri esmu sasities krītot. Labi, ka dzīvs paliku. Bet 1994. bija augstākā pacēluma gads, un mums ne tikai izdevās ataicināt zvaigznes, bet arī atrast līdzsvaru starp zvaigznēm un īstu, lecīgu, svaigu jaunradi. Mums tad bija 300 000 auditorija bez interneta. Par mums lielas programmas veidoja CNN, BBC; pašreizējais Krievijas 1. kanāla vadītājs Konstantīns Ernsts filmēja šeit savu programmu “Matadors”. Tagadējie sapņi parādīt Rīgu pasaules galvaspilsētu zvaigznājā jau ir bijuši realizēti – tas notika 1994. gadā.
Pēc tam... Globalizācija un komercializācija pārkāpa kaut kādu robežu, cilvēki savās interesēs kļuva megaindividuāli un savtīgi. Tirgus Latvijā ir mazs, un valsts naudu gribēja ieguldīt kaut kādos neizprotamos pasākumos. Argumentu, lai nerīkotu asambleju, ir tūkstošiem.
Bruno Birmanis aizkulisēs Andreja Bartņeva skates laikā (foto no Mihaila Bastera kolekcijas). Un pati skate
Tavu darbu fotogrāfijas un videoieraksti kopā ar izstādi uz Rīgu atceļojuši no Maskavas. Gan tur, gan Sanktpēterburgā atdzimst interese par to laiku. Varbūt tas ir saistīts ar to pašu ozona trūkumu, par kuru runāji. Tagad ir bijušas vairākas ekspozīcijas saistībā ar Pēterburgas “Jaunajiem māksliniekiem”. Izstāde par 80.–90. gadu modi bija skatāma “Garāžā” – prestižajā Maskavas mūsdienu kultūras centrā...
Bet tā neatdzimst te. Tas nav izdevīgi no vairākiem aspektiem. Nav izdevīgi parādīt, ka mēs kaut ko esam sasnieguši tikai ar cilvēkresursiem. Pelēka, viendabīga masa vienmēr ir vieglāk manipulējama. Bet asambleja sekmēja jauna veida inteliģences rašanos. Ļoti daudz cilvēku, kas nebija tiešā veidā saistīti ar modi, izgāja caur asambleju, – žurnālisti, preses sekretāri, šovbiznesa ļaudis, diplomāti, aktieri. Ar asambleju strādāja vairāk nekā tūkstoš cilvēku. Pēdējā asamblejā bija izsniegts 2600 akreditācijas karšu. Modeļu vien bija 400, mākslinieku – divi simti. Kad zem “nepieradinātības” karoga sapulcējas tāds intelektuālais potenciāls, tad... “ – Priekš kam tas vajadzīgs?” Bet tas bija arī varens sabiedrības integrācijas pasākums, kurā valsts neieguldīja ne kapeikas.
Bet kāpēc tomēr ir tāda interese par to laiku? Varbūt tas liecina par brīvības, un pirmām kārtām – iztēles brīvības, trūkumu?
Piekrītu. Tomēr domāšanas brīvība faktiski pastāv, tikai tā ievirzījusies tādā gultnē, ko drīzāk varētu dēvēt par “pārdrošu po..ismu”. Pofigismu bez jēdzieniskas noslodzes. Radīt tikai šķietamību, nevis ko patiešām jaunu.
Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti daudz gudru cilvēku, kurus – nezinu, kādas idejas vārdā (varbūt tās pašas nepieradinātības), – varētu sapulcināt uz tāda milzīga torpēdkuģa un sadarīt tur ļoti interesantas lietas. Tikai svarīgi, lai pirms došanās uz šo kuģi viņi neskrietu uz RIMI un neskatītos savus profilus feisbukā. Ļoti gribas cerēt, ka Latvijā atdzims vajadzība pēc produktīvas komunikācijas. Nevis vienkārši – “ejam paskatīties, ko viņi tur sadarījuši”, bet “pasēžam un izpīpējam kaut ko kopā”. Varbūt tā ir nostalģija vai vecums, bet man šķiet, ka šādas saziņas trūkst ne tikai man.
Kas tev visspilgtāk palicis atmiņā no asambleju laika?
Tas bija traks laiks. Es nemaz nezinu visu, kas tur notika. Cik ģimeņu nodibināja, cik to izjuka, cik jaunu ideju radās un cik cilvēku gribēja sev vēnas pārgriezt pēc tā visa – man nav ne jausmas. Viens no visnozīmīgākajiem momentiem – britu studentu un modes namu bohēmistu vizīte. Kopā ar viņiem atbrauca arī Burnels Penhols (Burnel Penhaul), kas bija alternatīvā Miss World. Šo konkursu rīkoja Endrū Logans. Izaicinošs pasākums, kas drīzāk orientēts uz seksuālajām minoritātēm. Jau britiem tas bija kaut kas, bet mums 1992. gadā – vienkārši šoks! Kad Penhols pārģērbās mūsu birojā Vaļņu ielā un devās uz manas izstādes atklāšanu galerijā “Kolonna” Doma laukumā, viņš nelīdzinājās cilvēkam. Katram savam iznācienam Penhols gatavojās vairākas stundas; vienmēr viņam bija kaut kādas neticamas platformenes, meikaps. Penholu pavadīja kaila meitene, kuras ķermenis bija apzīmēts svītrām; galvā – kronis. Kad viņi gāja pa pilsētu – tas bija tāds furors! Viens otrs aiz šausmām krita gar zemi. Manuprāt, reizi gadā pilsētā kaut kam tādam ir jānotiek. Lai kāds dusmās spļaudās, bet kāds – sāk domāt. Tas ir normāli.
Pako Rabane un Natālija Meisāne
Kuriozu ir bijis daudz. Tajā pašā 1994. gadā organizējām īpašu čārterreisu no Parīzes uz Rīgu. Lidoja visa franču delegācija – gan žurnālisti, gan Pako Rabane ar savu svītu, gan citi mākslinieki; arī tērpu kolekcijas. Izlidošana tika atlikta, jo kāds kavējās, un mēs bijām spiesti aizturēt lidmašīnu Parīzē. Es tikai tagad īsti saprotu, ko nozīmē aizturēt izlidošanu no Šarla de Golla lidostas. Bet mēs to izdarījām, un tikai pēc tam aptvērām, ka lidmašīna Rīgā ieradīsies pēc pusnakts, bet šajā laikā “robeža” jau ir slēgta, jo pēdējais reiss pēc saraksta jau sen noticis un robežsargi pametuši savus stikla būrīšus, lai dotos mājup. Tātad nebūs neviena, kas varētu ielaist francūžus valstī. Nav vērts stāstīt, uz kurieni un kam tikai mēs nezvanījām. Tomēr robeža mūsu viesiem tika atvērta. Pusdivos naktī.
Vēl bija tāds zīmīgs gadījums. Asambleja bija kultūras pasākums, uz kuru visi gribēja nokļūt. Mums bija sava akreditācijas, vārda karšu un biļešu sistēma. Starp citu, 1999. gadā asambleja bija pirmais šāda līmeņa pasākums, uz kuru varēja biļetes nopirkt internetā. Atradās arī tādi malači, kas iemanījās viltot mūsu vārda kartes. Mums bija apsardze, kas laiku pa laikam konfiscēja šo viltojumus. Kādā pasākumā pie manis pienāk apsardzes priekšnieks un rāda: “Paskaties, kāda karte, un pasaki, ko mums darīt...” Uz kartes bija mana fotogrāfija vai kaut kāds zīmējums, bet pats smieklīgākais – ka uzvārda vietā tur bija rakstīts: “Piedod, Birmani!”. Tas bija tik jauki, ar humoru, ka teicu, lai šim gudriniekam iedod VIP karti uz visiem pasākumiem. Tādi, lūk, bija gadījumi.
Video no izstādes “Alternatīvā mode pirms glancētajiem žurnāliem, 1985–1995” atklāšanas kim? centrā
