Tulpju karaļa noslēpumi
22/11/2013
Kas ir šī kolorītā persona aiz izteiksmīgā briļļu ietvara? Misters Tulpe! Tulpju karalis!
Savu dzīvi vadījis starp divām Eiropas monarhijām, proti, dzimteni Nīderlandes Karalistē un dzīves vietu Beļģijas Karalistē, mūžīgi ar tulpes metaforām apbārstītais holandiešu dizainers un ainavu arhitekts Ronalds van der Hilsts (Ronald van der Hilst, 1965) arī savā darbā bijis tuvu stāvošs karaliskajam. Strādājot produktu dizaina jomā, Van der Hilsts radījis kristāla tulpju vāzi Bulbe, kas iekļauta Nīderlandes karalienes Beatrikses kolekcijā, savukārt strādājot dārzu un ainavu arhitektūras jomā - izveidojis Antverpenes Castle Den Brandt pils dārzu.
Ar šīm divām karaliskajā virāžām gan Van der Hilsta veikums neaprobežojas. Dažādos sadarbības projektos tapuši ne tikai klasiski interjera dizaina priekšmeti, bet arī tērpi, juvelierizstrādājumi, sienu gleznojumi, skulptūras, lustras, ilustrācijas, pastkartes un Eiropā nebijis magabook formāts jeb žurnāla un grāmatas hibrīda izdevums (angļu val. - magazine + book) - The Tulip of Antwerp (2006).
No pastkartes līdz pils, muzeju un privāto dārzu metiem – visu Van der Hilsta dizainu caurvij viena, nemainīga radošā vizītkarte, proti, tulpe un tās motīva neskaitāmas interpretācijas.
Vēl ilgi pirms un pēc ikoniskajām Vincenta van Goga saules puķēm, Džordžijas O'Kīfas lielformāta ziedu tuvplāniem un Endija Vorhola Sudānas rožu sērijām, ziedi ir bijuši neskaitāmu mākslinieku iedvesmas avots un izteiksmes motīvs.
Ar savu iedvesmas pārpilnības ragu - tulpi - Van der Hilsts aizrāvās mirklī, kad sācis pētīt tās vēsturi – caur Stambulu mēroto ceļu no zieda dzimtenes Centrālāzijā uz Antverpeni, kur tā nonāca 1562. gadā un sāka savu triumfa gājienu Eiropā.
ar Ronaldu van der Hilstu tikās Rīgā, kad viņš šeit viesojās ar lekciju „Genius Loci kā instruments ainavu arhitektūrā”, kurā tika apskatīts vietas un dizaina mijiedarbības princips.
Kā Jūs pats vislabprātāk ar sevi iepazīstinātu?
Esmu dzimis Nīderlandē, bet šobrīd dzīvoju Beļģijā. Mans darbības lauks aptver ainavu arhitektūru, dizainu un mākslu. Jā, tas ir tas, ko es daru, tas ir tas, kas es esmu!
Kas Jūs esat kā personība ārpus sava profesionālā ampluā?
Esmu klusa, varbūt nedaudz intraverta personība. Es izjūtu ļoti lielu degsmi attiecībā pret to, ko daru. Tā patiesi ir mana kaislība un sapnis kopš bērnības, kuru ir izdevies realizēt.
Ja Jums būtu iespēja izvedot savu autobiogrāfiju, taču ne rakstītā formā, kā Jūs to darītu?
Manuprāt, tas, ko līdz šim esmu darījis, mani raksturo vislabāk un atklāj vispamatīgāk. Šobrīd darbības lauki, kuros strādāju – produktu dizains un ainavu arhitektūra - varbūt ir nedaudz nodalīti viens no otra, tāpēc es domāju, ka šādā gadījumā es tos varētu sasaistīt vienotā formā.
Kā sadzīvojat ar to, ka tiekat saukts par „tulpju karali”?
Patiesībā savādi. Kad Rīgā ieraudzīju savas lekcijas plakātu, biju nedaudz pārsteigts. Laikam vēl tikai Krievijā, pēc savu darbu prezentācijas Maskavā, tiku nodēvēts par „tulpju karali”. Taču man nav nekas pretī. Esmu arī dēvēts vienkārši par Misteru Tulpi (Mr. Tulip).
Ronalda van der Hilsta un Val Saint Lambert sadarbībā tapusī kristāla tulpju vāze Bulbe, kas iekļauta Nīderlandes karalienes Beatrikses kolekcijā
Kas ir tulpes noslēpums, ko daudzi varētu nezināt?
Kad dzīvoju Nīderlandē, ikdienā sastapos tikai ar klišejisko, visiem zināmo un normālo tulpes atveidojumu. Neilgi pēc manas ierašanās Antverpenē, 1998. gadā es atklāju tulpes vēstures stāstu, un šo it kā ļoti vienkāršo puķi sāku uzlūkot pavisam citām acīm.
Tā cauri gadu simtiem ir bijis iedvesmas avots neskaitāmiem māksliniekiem un rakstniekiem, Osmaņu impērijā tā iedvesmoja pat mūziku un dzeju. Arī es atklāju šī zieda daudzpusību.
Paskatieties uz šo ziedu - tas ir skaists un īpašs, lai arī no kuras puses to uzlūkotu... gan no augšas, gan no apakšas! Piemēram, roze ir uzlūkojama tikai no augšpuses. Kad ievietojat tulpi vāzē, tā vienmēr seko gaismai. Tā ir unikāla!
Tulpe ir labi zināma ne tikai Nīderlandē, bet arī Antverpenē – turklāt vēl ilgi pirms tā uzziedēja Amsterdamā. Taču vēl pirms Antverpenes tulpes stāsts iestiepjas Osmaņu impērijā, kurā tai tika atdots nozīmīgākā dārza zieda gods.
No 40 000 tulpju šķirnēm dabā ir sastopamas 120 savvaļas tulpes, kuras aug teritorijā no Ziemeļmarokas, Grieķijas, Turcijas, Centrālāzijas, Afganistānas līdz Ķīnai un Japānai. Šīs zemes ir savienotas ar savvaļas tulpes ceļu. Tas ir tas pats ceļš, ko savulaik iezīmēja Zīda ceļš, kurā arī notika aktīva tulpes sīpola tirdzniecība un tādējādi arī izplatība.
Osmaņu kultūrā tulpe tika saukta lâleh, kas nozīmēja „sarkans”, un vārda rakstībā sastopami tie paši burti, kas vārdā Allah, tāpēc to uzskatīja par svētu. Dārzos tā tika izmantota, lai simbolizētu konceptu par paradīzi zemes virsū.
Centrālāzijā cilvēki bija ļoti aizrāvušies ar tulpi, un tās simboliku izmantoja paklāju un keramikas dizainā.
Pirmie apraksti par tulpi rodami ķīniešu valodā.
Vārdu sakot, ap vienu ziedu ir apvīti tik daudz pasakaini skaisti stāsti un vēstures izklāsti.
Dabā ir sastopamas aptuveni 4 000 dažādu tulpju šķirnes, turklāt to skaits nepārtraukti mainās – citas izzūd, jaunas pievienojas. Citas ir ļoti vecas šķirnes, kuru vēsture iesniedzas jau 16. gadsimtā. Tādas iekārtojot mūsdienīgā dārzā – aina ir burvīga, tā atgādina četrus gadsimtus senas gleznas.
Patiesībā tulpju šķirņu bagātībā rodami ārkārtīgi dažādi ziedi (Ronalds rāda kādu savvaļas tulpi – tulipa turkestanica, par kuras piederību tulpju ģintij būtu grūti pat iedomāties – A. Č.). Tās ir tikpat dažādas un individuālas, kādi ir cilvēki. No 4 000 dažādu tulpju, aptuveni 50 piemīt brīnumains un spēcīgs aromāts, ko telpā spēj izdalīt viens vienīgs zieds, savukārt citas – īpaši pagatavotas, ir ēdamas no sīpola līdz pat ziedam.
Šķiet, grūti būti iedomāties, ka idejas par un ap tulpēm dizainā varētu izsīkt...
Pagājušogad uz mirkli tāda sajūta mani gan piemeklēja. Taču tad, pateicoties, kādai dizaina idejai, kurai vajadzēja rast risinājumu, es atkal „uzķēru” iedvesmas vilni, un, šķiet, tagad to izmantošu par pamatu savai jaunajai kolekcijai. Tad es arī nonācu pie secinājuma, ka ne jau tēmā ir ierobežojumi, tie ir tikai galvā.
Vai variet nosaukt vēl kādus piemērus mākslā un dizainā, kad kāda klišeja tikusi tikpat veiksmīgi transformēta laikmetīgā formā?
Beļģijā ir kāds mākslinieks - Koen Vanmechelen - un viņa tematika ir... vista! Projekta Cosmopliatian Chicken Project, kas guvis atpazīstamību visā pasaulē jau kopš 90. gadiem, pamatā ir krosbrīdings jeb dažādu šķirņu krustošana. Mākslinieks savos darbos krusto dažādas mājas vistas no dažādiem reģioniem, lai panāktu īstas kosmopolītiskas vistas fenomenu kā simbolu globālajai daudzveidībai, tāpat viņš apskata sugu veidošanās un noplicināšanās vēsturi. Kā mediju savos darbos viņš izmanto glezniecību, fotogrāfiju, skulptūras un pat performances.
Es savā ziņā jūtos vienots ar šo mākslinieku, jo arī viņš priekšplānā izvirza problēmu par biodaudzveidības apdraudējumu.
Vista, kas ir uz mūsu šķīvja, ir teju vienīgā, ko zinām, taču patiesībā vēsturiski katra reģiona saimniecībās tika audzētas dažādas vistas. Līdzīgi ir ar tulpēm. Veikalos jūs varat atrast varbūt tikai 10 – 15 šķirnes, turklāt tās visas ir vienādas.
Itāliešu dizaina studijā Ceramica Bardelli jūsu dizainētās grīdas un sienu flīzes tiek pilnībā radītas ar rokām – gan izmantojot trafaretus, gan zīmējumus ar roku. Kādu jūs piešķirat vērtību roku darbam un amatniecībai mūsdienu dizainā?
Es strādāju tikai ar ražotājiem, kas izmanto roku darbu, nereti vecas, pat teju jau izzūdošas amatniecības tehnikas. Tā ir kā īpaša kvalitāte zīme, kas vieno manu dizainu. Katra flīze ar vienu un to pašu izzīmēto motīvu ir atšķirīga, kristāla vāze – unikāla. Tas ir tieši tas pats, ko es visvairāk apbrīnoju tulpēs – to individualitātes aspektu.
Tulpju motīvus flīzēm es izzīmēju uz papīra, kristāla vāžu modeļus – izstrādāju no māla. Arī dārzu un ainavu metus izstrādāju ar rokām uz papīra. Jā, to es protu. Esmu redzējis, ka mani studenti zīmuli neprot turēt rokās – tas gan! Taču jau pēc pusgada, apguvuši zīmuļa brīnumainās iespējas, viņi ir laimīgi, jo tas ļauj darbiem piešķirt jaunas dimensijas.
Ar tulpju dizainu Jūs sākāt strādāt 1998. gadā, un kopš tā laika esat aptvēris dažādas dizaina disciplīnas. Šķiet, jūs esat atradis savas iedvesmas „zelta āderi”. Vai, jūsuprāt, tas var notikt ar jebkuru radošu personība, vai tā tomēr ir neticama veiksme?
Es ceru, ka var!
Manā gadījumā ar šo vienu kaislību es varu pārslēgties no vienas jomas uz citu – es varu veidot tulpju inspirētu rotu dizainu un varu veidot mērogos lielu ainavu arhitektūras projektu. Man nepieciešama šī pārslēgšanās gluži kā gaiss un ūdens.
Jūsu mājas lapas pieteikumā lasīju, ka jūsu radītā ainava sākas ar valodu, jūs sākat ar tekstu un tajā izkristalizējat turpmākās ainavas līnijas. Lūdzu, pastāstiet par šo radīšanas procesu, kas sākas no vārda. „Iesākumā bija vārds...”, tad Dievs radīja kalnus un ielejas, radīja ainavu...
(Smejas) Reiz sensenos laikos... Kad sāc strādāt pie ainavas, ir tik daudz iespaidu par konkrētu situāciju, par to, ko cilvēki stāstījuši, par to, kādas ir viņu vēlmes. Kad esmu tās pierakstījis, beigās jūtu, ka visi šie aspekti saliekas vienotā tekstā un jūtu, ka sāk izkristalizēties ideja.
Kas ir pats pirmais aspekts, ko novērtējat, kad nonākat vietā, ar kuru paredzēts strādāt?
Es izzinu vidi, kurā dārzs ir paredzēts – skatos, kādi koki un augi dabiski aug šajā teritorijā, ievēroju visu, kas tajā ir dabisks. Tad es uzzinu, kurus augus varu izmantot dabiski un kurus būs jāadaptē situācijai (dabiski jāadaptē, neizmantojot ķimikālijas un mēslojumu). Cik vien tas ir iespējams, es daru tā, lai dārzs dabiski iekļautos kopējā ainā. Cenšos izmantot arī zināšanas par vietas vēsturi. Katrai vietai ir jārada tai atbilstoša dārza vai ainavas arhitektūra. Tā vienmēr ir problēma, ka cilvēki skatās dārzu žurnālos un katalogos un pēc tiem izraugās vēlamo dārza veidolu... Šie attēli nav saistīti ar noteikto vietu.
Kā veidojat savas attiecības ar klientiem? Vai mēdzat noraidīt viņu idejas, ja tās neatbilst Jūsu redzējumam?
Attiecībā uz šo esmu ļoti jutīgs. Ja jūtu, ka starp mani un klientu saikne neveidojas, es zinu, ka strādāt nevarēšu un to arī necenšos darīt. Saiknei ir jābūt, jo dārzs nav dizaina vai arhitektūras objekts, kurš tiek atstāts, tiklīdz darbs pie tā ir pabeigts. Dārza izveide ir ilgtermiņa process, kas var prasīt gadus, līdz tas iegūs plānoto veidolu (var gadīties, ka šis process nebeigsies nekad). Dārzam augot un mainoties līdzi dabai, turp atgriezīšos vēl neskaitāmas reizes, tātad neskaitāmas reizes vēl tikšos ar tā īpašnieku.
Vai Jūs ciešat, no tā sauktā, profesionālā idiotisma, kad ieraugot kādu dārzu, nekavējoties vēlaties to uzlabot?
Man pašam nav sava dārza. Šo situāciju es gribētu uzlabot! (Smejas)
Taču, jā! Šovasar, piemēram, ceļoju pa Beļģijas dienvidiem. Nekad nebiju tur bijis – ainava ir skaista un gleznaina, kalnaina un mežaina, ļoti klusa, tad es ieraudzīju kādu piemājas dārzu ar dobju rindām – sarkani ziedi vienā rindā, balti ziedi nākamā... Es domāju, kā tas ir iespējams, ka cilvēka acu priekšā ir tik brīnišķīga dabas ainava, bet viņš ar ziediem izdara to pašu, ko ar kartupeļiem!!!
Patiesībā, daudz vairāk iedvesmojos no mākslas un mūzikas, nekā no citiem dārzu un ainavu projektiem. Reti, kad izjūtu apbrīnu par citu paveikto.
Varbūt tomēr varat nosaukt labus dārzu piemērus, ko radījuši citi?
Man patīk daži, bet ne visi katalāņu ainavu arhitekta Fernando Caruncho darbi. Viņš radījis fantastiskus, patiesi ainavā iederīgus dārzus Itālijā un Spānijā. Viņš izmanto ļoti vienkāršus konceptus ar gludiem, ģeometriskiem kviešu laukiem, olīvkokiem un cipresēm. Starp citu, pirms pievērsās ainavu arhitektūrai, viņš bija filozofs! Un filozofija viņa darbos patiešām ir jaušama.
Interesants ir Vācijas pilsētas Dīsburgas Landschaftspark parka koncepts. Tas varbūt nav tāds klasiski skaists pilsētparks, tā patiesībā ir veca rūpnīca ar tai piegulošu teritoriju, kas transformēta parkā. Līdz ar to vietas industriālas vēstures stāsts aizvien ir tur, kaut ainava jau pavisam cita.
Britu kinorežisora Derek Jarman radītais dārzs Anglijas pilsētā Dungeness savulaik guva pasaules slavu. Viņš radīja dārzu, ko arī varbūt nebūs iespējams ierindot pie tiem, ko sauc par gleznainiem. To viņš radīja oļainā jūras piekrastē, izmantojot tikai augus, kas dabiski var šādā zemē augt. Dārzu viņš papildināja ar dažādiem pludmalē atrastiem izskalotiem objektiem. Tas ir ļoti īpašs un ar kontekstu sasaistīts dārzs.
Man patīk holandiešu dārzu dizainera Piet Oudolf izmantotie augi un veids, kādā viņš tos izmanto, tostarp veidojot dēstu audzētavas, kas ir patiešām unikālas. Bet viņa dārzu dizains gan man nav sevišķi tuvs.
Holandiešu dizainere un ainavu arhitekte Petra Blaisse strādā lieliski, un, tāpat kā es, pārslēdzas no vienas jomas uz otru - viņa dizainē kā aizkarus, tā ainavas.
Falling Drop Nīderlandes pilsētā Cothen
Par kuru savu darbu Jūs pats jūtat vislielāko lepnumu?
Tie ir divi dārzi. Viens vairāk ir kā ainavas mākslas darbs ar 60 000 baltām tulpēm, kas stādītas atgādinot ūdens lāses veidotus riņķus uz nekustīgas ūdens virsmas. Plantācijas nosaukums ir Falling Drop, tā atrodas Cothen pilsētā Nīderlandē un bija daļa no manas retrospektīvās izstādes.
Man ļoti tuvs ir privātais tulpju dārzs, ko aizsāku gandrīz pirms desmit gadiem. Tas aizvien nav pabeigts un nekad arī nebūs. Tā īpašnieks šogad aizgāja no šīs pasaules. Interesanti, ka jau sākotnējā domā bija tāda, ka šis dārzs nekad netiks pabeigts. Tāda bija īpašnieka griba. Tas ir bijis skaists process, attiecības ar ģimeni, kas man gadu gaitā veidojušās.
Vai ir kāds darbs ainavu glezniecībā, ko esat jebkad skatījis, ko vēlētos pārvērst reālā ainavā?
Labs jautājums. Jā. Bet tas vairāk būtu koncepts no osmaņu dārzu glezniecības. Viņiem bija tipisks dārzu koncepts, kura pamatā bija ideja par paradīzi zemes virsū. Viņi vienuviet apkopoja visus augus, kas spēj priecēt cilvēkus – ziedus starp dārzājiem un garšaugus starp krūmājiem. Man patīk šī sajaukuma ideja.
Kā, Jūsuprāt, ainavu arhitektūra ir mainījusies pēdējā desmit- divdesmitgadē?
Vēl pirms 10 - 15 gadiem ainavu arhitekti strādāja tikai pie rezidentālām teritorijām – bagātu ļaužu privātiem dārziem. Tikmēr cilvēki pilsētās sāka vairāk interesēties par vidi un labprāt sāka izmantot sev pieejamās nelielās platības – attīstot idejas par jumta dārziem un urbāno dārzkopību. Domāju, tas ir tāds interesants aspekts. Arī pats ainavu arhitekta darbs ir pamainījies – tas ietver jau ko daudz vairāk par dizainu, tagad tās ir arī konsultācijas par to, kā iespējams dabu ienest urbānā vidē.
Jūsuprāt, kuras ir tās lietas, kur modernā ainavu arhitektūra ir „aizšāvusi pavisam greizi”?
Dārzam ir nepieciešams laiks. Taču dažkārt arhitekti rada projektus, kuros dārzs uzreiz ir liekams uz žurnāla vāka. Tie ir īslaicīgi projekti, kas uz mirkli izskatās lieliski, taču pēc desmit gadiem nekā no tā vairs nebūs. Šķiet, dažkārt šo dārzu autori pat nezina, kā aug koki. Uzskatu, ka tā ir nopietna šībrīža problēma. Mēs neesam arhitekti, mēs esam ainavu arhitekti, un tā ir liela atšķirība.
