Modernisms ir kļūda
Intervija ar holandiešu dizaineru Marselu Vandersu
10/03/2014
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Pirmajā tik siltajā pavasara dienā Amsterdamā cilvēki mudž ne vien parku zālienos, bet arī pagājušā gada rudenī jaunatklātā Stedelijk muzeja telpās, kur jau vairāk nekā mēnesi apskatāma holandiešu dizainera Marsela Vandersa (Marcel Wanders, 1963) 25 gadu karjerai veltīta retrospekcija Pinned Up.
Pie vienas no vairāku zāļu sienām gozējas milzīgs Marsela Vandersa portrets ar gludu sasuku un zeltītu klauna degunu – tas pats, kas 2002. gadā tika publicēts uz franču dizaina žurnāla Intramuros vāka, paužot dizainera ciniski rotaļīgo attieksmi. Līdzās šai nu jau hrestomātiskajai klauna ģīmetnei uz muzeja sienas likta vēl viena šķietami identiska. Tikai gludi sasukātie mati jau iesirmi. Tas ir Vanderss šodien. Turklāt vairs ne tik nopietns. Zelta bumbiņa (klauna deguns) ir arī Marsela Vandersa dizaina studijas logotips. Dizainers pats saka, tas neesot vis klauns, bet gan galma āksts, jo tam vienīgajam esot dotas likumīgas tiesības smieties par karali. Atliek minēt, kurš ir karalis? Iespējamo atbildi var rast uz citām izstādes sienām, kas vietām aprakstītas ar Vandersa citātiem. Piemēram, par to, ka modernisms un tā sauklis “mazāk ir vairāk” ir pārpratums, un ka dizainā svarīga ir ne tikai funkcionalitāte, bet arī kaislīga mīlestība. Lieki piebilst, ka Vanderss daudziem ir kā skabarga pakaļā, un to viņš labi apzinās jau kopš pirmajiem soļiem dizaina pasaulē. Ne velti arī par Stedelijk izstādi vietējā presē ir krasi dalīti viedokļi, kaut vai tālab ka komericāla dizaina skate mākslas muzejā nereti tiek pielīdzināta zaimiem.
Marsels Vanderss 2002. un 2014. gadā
Izstāde Amsterdamas Stedelijk muzejā ir pirmā tik vērienīgā dizaineram veltītā retrospekcija Nīderlandē, aptverot Vandersa 25 gadus ilgo karjeru laikposmā no 20. gadsimta 80. gadiem līdz mūsdienām. Tās plakātā viņš sevi ievietojis rāmītī un piespraudis ar milzīgu sarkanu kniepadatu, tādējādi apliecinot, ka, brīvprātīgi un ar “troksni” piespiests pie sienas, viņš atklāj visas kārtis. Izstādē skatāmi vairāk nekā 400 Vandersa dizainēti objekti – mēbeles, lampas, rotas, iepakojumu dizains utt. Kā arī dizaina skices, skulpturālie objekti, interjera dizaina projekti. Ekspozīcijai ir trīs daļas. Baltā zona analizē Vandersa darbu desmit tematiskajos griezumos (inovācijas, arhetipi, dialogi utt.). Savukārt Melnā zona eksponē viņa ekstrēmākos projektus, bet lounge zona – Vandersa darbību dizaina brendu mākslinieciskā direktora statusā. Kā zināms, viņš stāvējis gan pie nīderlandiešu dizaina kompānijas Moooi šūpuļa, gan sadarbojies ar tādiem brendiem kā Alessi, Kartell, Flos, Target, Puma, Baccarat, Mandarina Duck u.c.
Dizaina izglītību Marsels ieguvis galvenokārt pašmācībā, jo no Eindhovenas dizaina akdēmijas viņš tika “izmests”, bet diplomu saņēma Arnhemas mākslu institūta (tagadējā ArtEZ) 3D dizaina nodaļā. Tomēr mērķtiecīgais un jaunais dizainers jau agri sāka uzvarēt konkursos un iegūt pirmos pasūtījumus. 1987. gadā tapušais Mobilis krēsls nonāk žurnāla Domus lappusēs, kas ir pagodinājums pat ilggadējiem nozares pārstāvjiem. Astoņdesmito gadu intervijā kādam Roterdamas dienas laikrakstam divdesmitgadnieks Marsels Vanderss bez liekas kautrības apgalvo, ka dienās kļūs par izcilu dizaineru.
Starptautisku atpazīstamību Marselam Vandersam atnesa mezglotais krēsls Knotted Chair (1996), kas tapa tolaik pilnīgi jaunās holandiešu kulta apvienības (kas joprojām nav zaudējusi stilīguma auru) Droog Design paspārnē. Deviņdesmito gadu vidus ir laiks, kad Vanderss ir uztaustījis un pat vārdos noformulējis savu pieeju dizainam: “Radīt vidi mīlestībai, dzīvot ar kaisli un ļaut mūsu sapņiem piepildīties.” Dizainera amatu viņš salīdzina ar dzīves dzejnieku un magu. Kopā ar partneru Kasperu Viseru (Casper Visser) 2001. gadā Marsels Vanderss nodibina zīmolu Moooi, kas veikalos visā pasaulē piedāvā ne tikai Vandersa, bet arī citus viņa filozofijai atbilstošu dizaina produktus, tostarp minama gan Front milzīgā stāvlampa, kas ir melns zirgs ar mazu abažūru uz galvas, arī Martina Bāsa apdegušie melnie krēsli, Bertjana Pota bumbuļu lampas no sacietējušu šķiedru pinuma u.c.
Spilgti stāsti, ko gribas tālāk atstāstīt citiem, ir klātesoši ne vien veidā kā Vanderss, būdams arī Moooi mākslinieciskais direktors, pasniedz publicitātes materiālus – sadarbojoties ar fotogrāfu Ervinu Olafu (Erwin Olaf), bet, protams, arī katrā viņa darbā. Pat paša vizuālā tēla – melnā uzvalka un baltā, atpogātā krekla neatņemamā sastāvdaļa – krāsaino akmentiņu krellītes glabā savu stāstu. Vanderss tās dēvē par dienasgrāmatu, jo katrs akmentiņš ir ņemts no materiāliem, ar kuriem dizainers savulaik strādājis. Uzvērpta arī viagras tablete un nierakmens.
Kopš 90. gadu beigām paralēli produktu dizainam Marsels Vanderss ir pievērsies interjeram, kuru reiz atklāti nodēvē par “pilnīgi citu zvēru”, kas prasa cita veida domāšanu un lielāku rēķināšanos ar kontekstu. Katru interjeru uzburt kā pasakainu mikropasauli Vandersam nenoliedzami padodas. Vai tas būtu septiņemtrīgais, dzeltenais un kailais manekens Gulivers Mandarina Duck firmas veikalā Londonā (2002), kas tirgo ceļotāju somas. Vai viens no pēdējiem īstenotajiem interjera projektiem – Amsterdamas viesnīca Andaz Amsterdam (2012), kuras dizainā no “a” līdz “z” Vandersam tika dota pilnīga brīvība, kas rezultējusies savveida brīnumzemē; ne velti presē viesnīca iesaukta par “Alisi Amsterdamā”. Patlaban norit darbs pie paša jaunākā Marsela Vandersa studijas interjera projekta – Stambulā. Luksusa apartamentu ēka Quasar, kuras lobijs uzticēts dizaineram, atklāšanu cer piedzīvot 2015. gadā.
Vandersa “zaļie īkšķi” attiecas arī uz nekustamo īpašumu attīstības biznesu. Viņš ir ne vien līdzīpašnieks jau pieminētajai viesnīcai Andaz Amsterdam, bet arī paša studiju un Moooi centrālo veikalu kopš 2008. gada izmitinājis izbijušā skolā Amsterdamas centrā, ko iegādājies, izremontējis pēc saviem ieskatiem un vienu tās stāvu izīrē radošo industriju uzņēmumiem.
Nospiežu pogu pie šī Westerhuis nama ārdurvīm, domofonā saku, ka esmu atnākusi uz norunāto interviju, un tieku aicināta uz ceturto stāvu – Marsela Vandersa dizaina studiju. Izkāpjot no lifta, nonāku koridorī, kas tāpat kā caur stiklu redzamā plašā studija ar galdiem, datoriem un tekalējošiem darbiniekiem izklāts ar ornamentiem izrotātu Vandersa paklāju. Pēc brīža mani sagaida melnādaina sieviete, un pēc viņas jautājumiem es noprotu, ka esmu nejauši nonākusi darba intervijā. Kad pārpratums atrisināts un pēc mirkļa jau ar Marselu Vandersu dodos liftā, lai uzbrauktu divus stāvus augstāk, augumā par mani krietni garākais dizainers, tērpts savā “formastērpā”, nosmej, lai es dodot ziņu, ja sāku šeit strādāt.
Intervija notiek vienā no Moooi birojiem, kas ir sniegbalta telpa ar tikpat žilbinoši baltu galdu. Gar vienu sienu rindojas plaši logi ar skatu virs Amsterdamas vecpilsētas jumtiem, un saules izgaismotā spožā telpa man intervijas laikā liek brīžiem samiegt asarojošās acis, it kā stāvot apsnigušā laukā. Iekšēji smejos, ka dizainers ir pamanījies apžilbināt pavisam burtiski. Taču sarunā viņš rada pilnīgi pretēju iespaidu – piezemētu, atklātu un sirsnīgu.
Jums ir retrospekcija muzejā. Kāda nu ir sajūta?
Jā, ir mazliet savādi. Vairums manu darbu tomēr ir dizains, kur neatsverami svarīgs ir bijis konteksts. Veidojot dizaina darbu izstādi, tu apceļo pasauli, atlasot šos reiz tapušos darbus, un izrauj tos no to sākotnējās vides, lai visu pēc tam saliktu vienā anonīmā baltā kastē. Te ir dažādi ražotāji, dažādi koncepti; gan ļoti lēti produkti, gan pasakaini dārgi; gan milzīgi objekti no interjera projektiem, gan miniatūri priekšmeti. Baltajai kastei, kurā visi darbi nonākuši, ir savs mākslīgs konteksts. Tādā ziņā ir tiešām dīvaini šādu izstādi radīt, jo arī cilvēki manus darbus nu uzlūko citādāk – galvenokārt no vizuālā aspekta. Bet vizualitāte maniem darbiem ierasti ir vien pakārtots lielums.
25 gadi dizainā nenoliedzami rosina sarīkot retrospekciju. Tu jūties kā izpletis spārnus pār visu savu fantastisko daiļradi – vismaz pats to tā vērtē. Esi radījis šo ideju un domu Visumu, kuru pielādē 25 gadu enerģiska kaisle dzīvot. Un te tas viss ir saštopēts vienas izstādes formātā. Protams, ir burvīgi to demonstrēt. Taču izstādes radīšanas procesa laikā tev ir jānomirst, darbiem ir jāsastingst. Taviem spārniem izkrīt spalvas, un tu pārstāj elpot. Daiļrade ir sarukusi mazītiņa.
Ārkārtīgi cienu visus cilvēkus, kas strādājuši pie izstādes tapšanas. Tikpat cienu visus, kas nāk skatīties. Kas tērē stundu, lai līdz muzejam nonāktu, un pēc tam vēl vienu stundu, lai visu izstādi apskatītu. Tās ir divas stundas no viņu dienas – vērtības izteiksmē milzīgs tēriņš! Bet tajā pat laikā katram izstādes eksponātam viņi visticamāk spēs veltīt vien 12 sekundes, kas nav nekas. Tas ir izsmiekls! Ja kāds man pateiktu: “Hei, Marsel. Tu esi radījis šos brīnišķīgos objektus. Bet man ir tikai 12 sekundes, ko varu katram veltīt. Lūdzu, ātri kaut ko pastāsti!” Es viņu sūtītu ratā! Pie velna! Tas nav nopietni.
Līdz ar ko varu teikt, ka retrospekcija ir brīnišķīga un ārkārtīgi sāpīga pieredze reizē.
Pievēršoties jūsu radošās biogrāfijas sākumpunktam – medijos bieži tiek minēts fakts, ka 80. gadu beigās tikāt “izsviests” no Eindhovenas dizaina akadēmijas (toreizējais nosaukums – Industrial Design in Eindhoven). Lai izprastu, cik pieminēšanas vērts šis notikums patiesībā ir, gribu pārjautāt – kādu iespaidu uz jums kā dizaineru tas ir atstājis?
Daži manas biogrāfijas stāsti tik tiešām ar šo notikumu ir cieši saistīti. Viens no tiem ir mans spīts, kas ļāva kļūt par to, kas šodien esmu. Kad mani atskaitīja, es biju ellīgi nikns. Iestājoties Eindhovenā, nebiju vēl īsti drošs, kas tas dizains tāds ir. Bet, kad deviņus mēnešus biju jau nomācījies, es ļoti labi sapratu, kas ir dizains, un zināju, ka šī profesija ir kā radīta man. Un tieši tad viņi mani “izspēra” laukā! Jāņem vērā, ka Eindhovena tolaik bija vienīgā augstskola, kur Nīderlandē varēja iegūt industriālā dizaina izglītību. Tālab biju nikns un vīlies. Bet tajā pat laikā biju pilnīgi pārliecināts, ka es kļūšu par dizaineru un turklāt izcilu. Es pats to izlēmu. Tā kā citas industriālā dizaina skolas tobrīd nebija, sapratu, ka man sevi ir jāizglīto pašam, sākot ar izpratni, kas dizaineram īsti ir nepieciešams – kādas zināšanas, kādas iemaņas. Tādā ziņā šis notikums ir bijis svētīgs, jo par savu izglītību es parūpējos pats. Rezultātā es studēju to, ko neviens cits tolaik nestudēja. Es veicu pētījumus, kurus citi neveica.
Vēl jāpiebilst, ka Eindhovenā es trāpījos brīdī, kad skola bija vēl tiešā Bauhausa ietekmē. Mācībspēkiem nebija šaubu, ka modernisms ir vienīgais iespējamais virziens, kādā dizaineriem attīstīties un strādāt. Savukārt es dizainu iemīlēju pavisam primitīvā veidā – man tas šķita aizraujošs, interesants, un es dievināju radošus eksperimentus, meklējot arvien ko jaunu. Man nešķita jēgpilni censties atkārtot jau esošo tradīciju. Daudz loģiskāks man likās eksperimentu ceļš. Es biju gatavs pieļaut visas iespējamās kļūdas, nevis uzreiz domāt pat izcilu galaproduktu. Uzskatu, ka skola tieši tam ir domāta – lai pieļautu kļūdas un no tām mācītos. Lieliskus produktus ir jārada pēc skolas, nevis tās laikā. Mācību procesā būtu pat jāaizliedz radīt ko labu. Ir labi jāmācās, nevis labi jāražo.
Kad mācījos, līdztekus Bauhausam skaļu balsi bija ieguvusi postmodernistu Memfisas (Memphis) skola. Mēs kā studenti tikām brīdināti par šādu “briesmīgu piemēru”, cik sliktā virzienā dizains var aiziet. Ja mēs kaut tikai mēģinātu savos darbos atdarināt Memfisu, visdrīzāk tiktu sodīti ar sliktu atzīmi. Kaut vienlaikus neviens pat nemēģināja mums paskaidrot, kāda ir šīs kustības filozofija. Taču uz prāvu studentu grupu Memfisa atstāja šokējošu iespaidu. Jaunieši pēkšņi saprata, ka pasaulē nav viena nemainīga kārtība, ka iespējams arī kas pavisam cits!
Jums nav gribējies atvērt savu dizaina skolu vai vismaz izveidot izglītības programmu, kas atbilstu jūsu izpratnei, kā dizains ir jāmāca?
Savas karjeras sākumā es biju saistīts ar izglītības iestādēm. Taču man bija jāpieredz, ka studenti, kas kādu periodu ir bijuši manā pārraudzībā, pēcāk no skolas tiek izmesti vai izgāžas eksāmenos. Acīmredzot mana pieeja neierakstās kopējā izglītības sistēmā.
Dziļi sirdī uzskatu, ka skolas ir briesmīgas iestādes bez jelkādas intereses par saviem studentiem. Šajā nozarē strādā virkne brīnišķīgu cilvēku, kas kaislīgi tic savām idejām, tomēr uzskatu, ka studenti netiek mācīti pareizi. Sistēma vismaz Nīderlandē ir iekārtota tā, ka pirmā gadā visi tiek sveikā cauri, vienalga, cik talantīgs vai netalantīgs tu esi, jo skolai ir finansiāli izdevīgi visus sākumā paturēt. Savukārt ceturtajā gadā īsi pirms beigšanas virkne studentu “izlido”, jo tas ir laiks, kad viņiem ir jāparāda rezultāts, un ne visiem tas ir sanācis labs. Esmu to novērojis vairākkārt, un, manuprāt, tas ir briesmīgi, jo pēc pirmajiem gadiem skola studentam ir devusi pārliecību, ka viņš ir uz kaut ko spējīgs, līdz ar atklātu novērtējumu jaunietis saskaras vien pēdējā kursā.
Manuprāt, tieši pirmajā gadā pasniedzējiem jābūt ļoti tiešiem, ļoti prasīgiem, un pēc šī gada būtu jāatsijā spējīgos no tiem, kas neatrodas savā īstajā vietā. Ar tiem, kuriem ir potenciāls kaut ko sasniegt, skolai ir jānoslēdz līgums, kas paredz gan to, ka studenti vairs netiks atskaitīti, gan no pasniedzēja puses pilnīgu nodošanos un godīgumu. Te sākas kopīgs darbs trīs gadu garumā. Netiek liktas ne atzīmes, ne krāti punkti. Pasniedzēja vienīgais pienākums ir izstāstīt visu, ko viņš savā nozarē kaismīgi mīl. Nav vietas kritikai, jo mācību procesā jelkāda kritika ir lieka, tā balstās iesakņotos pagātnes priekšstatos un liek studentam darīt to, ko tu darīji vakar. Nav iespējams kritizēt jaunus eksperimentus. Vienīgais, kas pasniedzējam ir jādara, ir jāiedveš ticība pozitīvajam gan dizainā, gan pasaulē kopumā. Kad skola pabeigta, atzīmi saņem pasniedzējs.
Ir stulbums iedomāties, ka studentam mācību procesā būtu jārada kas izcils. Tam pietiks laika pēc skolas. Svarīgākais šajos četros gados ir mācīties. Es skolā radīju pilnīgus mēslus, bet es ārkārtīgi daudz iemācījos un biju pret sevi neprātīgi godīgs. Īsāk sakot, attiecībā uz izglītību esmu pilnīgs anarhists. Un dzīve ir pierādījusi, ka man nedrīkst nodot studentus tikai uz vienu no četriem gadiem. Vai nu man ir jāpasniedz no sākuma līdz beigām, vai arī viņi, atgriežoties ierastajā skolas sistēmā, visticamāk izgāzīsies – atbilstoši iesīkstējušajiem standartiem. Jo kāda ir mūsdienu skolu uzbūve? Palūgt studentiem izdarīt kaut ko konkrētu un skatīties, vai viņiem tas izdevies. Pēc tam viņi tiek novērtēti, salīdzinājumā ar kaut kādu jau esošu skalu. Kur ir jaunrade? Kur ir jaunais?
Tajā pat laikā jūsu radītie objekti visbiežāk atsaucas uz jau pazīstamo, izmanto arhetipiskas formas un ir kā pretestība jaunā kultam. Kālab jums tas ir svarīgi? Kālab netiecaties radīt pilnīgi jaunas formas, bet spēlējaties ar kultūras vēsturi?
Vēlos radīt lietas, kas ir sasaistītas ar mūsu sabiedrību, ar katru no mums. Turklāt radīt kaut ko pilnīgi jaunu nemaz nav iespējams. Ja kaut kas tāds atrastos šai telpā, mēs to visticamāk nespētu pat ieraudzīt, jo cilvēka uztvere nav pielāgota kā pilnīgi nebijuša adekvātai tveršanai. Manuprāt, ir svarīgi, lai pasaule ap mums gan balstītos kultūras vēsturē, gan atspoguļotu pārmaiņas.
Es vienmēr saku, ka vispirms apzogu citu smadzenes. Potenciālo produktu lietotāju smadzenes. Lūk, tas ir mans materiāls, ar kuru sāku strādāt. Tieši tālab cilvēki atpazīst manis radītās lietas kā sev tuvas un īpašas, jo tās viņiem šķiet pazīstamas. Ja es radītu kaut ko citiem nesvarīgu, nevajadzīgu, kā gan man to padarīt īpašu?
Tomēr nav tā, ka visi mani darbi taptu šādi. Piemēram, Airborne Snotty Vases (2001) mums sākotnēji šķiet pat svešas. Tomēr iepazīstoties ar stāstu – par šķaudienā izdalīto puņķu formām, kas pārtapušas vāzītēs – nevar vairs sacīt, ka tas nav ar mums saistīts. (Smejas)
Uzskatu, ka labs sākumpunkts ir materiāls, kuru mēs izprotam, kas mums ir pazīstams, un tālāk dizaineram ir jādomā, kā to varētu pārcelt laikā un telpā, kā mēs varētu no tā attīstīt lietotāja attiecības ar priekšmetu. Tā visa rezultāts? Ciešāka saikne starp mums un lietām, kas mums pieder. Līdz ar ko mēs retāk sviežam laukā, jo šiem priekšmetiem mūsu acīs piemīt vērtība.
Strādāt pie interjera projektiem visbiežāk nozīmē sadarbību ar klientu, kas atšķiras no darba pie produktu dizaina. Kāda ir dizainera Marsela Vandersa un viņa klienta attiecību dinamika?
Kaut lielākā daļa projektu top bez klienta iesaistes, tomēr pat produktu dizainā ir jādomā par lietotāju, kas manā gadījumā ir arī idejas sakne. Līdz ar ko visiem projektiem lielākā vai mazākā mērā ir saistība ar konkrētu kontekstu, ko ir ļoti svarīgi ņemt vērā. Piemēram, taisot interjeru Maiami viesnīcai (Mondrian South Beach Hotel Miami, 2008), jau sākotnēji ir dota pilnīgi cita ainava nekā, piemēram, strādājot pie hoteļa Amsterdamā (Andaz Hotel, 2012). Ja to neņemtu vērā, tad rezultāts varētu būt patiesi dīvains. Katrai lietai ir sava vieta, un ne bez iemesla. Ja tu aizceļo uz viesnīcu Maiami, bet jūties kā Maskavā, tad visdrīzāk esi nonācis izpriecu parkā, kurš turklāt nav autentisks. Gluži kā Lasvegasā, kur tev liek justies kā Venēcijā, kas manā uztverē ir idiotisms. Īsāk sakot, vienmēr ir konteksts, kas jāņem vērā. Vienalga, vai strādājam ar klientu vai bez. Savukārt strādāju es tikai ar tādiem cilvēkiem, ar kuriem man valda abpusēja cieņa. Savu klientu es uz laiku pieņemu darbā bez atalgojuma. Viņš regulāri ir manā studijā un garantē, lai mans padarītais darbs kļūtu arvien labāks. Ja šajā procesā nav klienta pienesuma, es nevēlos ar viņu strādāt. Ikviens klients zina kaut ko, ko es nezinu, un pievieno darbam papildus kvalitāti. Tālab es vienmēr cieši ieklausos, un kopā mēs varam īstenot to, ko es nekad nespētu viens pats.
Vai atminaties, kad iemīlējāt ornamentus?
Laika gaitā esmu sapratis, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ir tikusi pāri postmodernisma fāzei. Tieši kur mēs patlaban esam, vēl nemācēšu noformulēt, bet katrā ziņā vairs nedzīvojam klajā modernisma noliegumā, bet gan būvējam ko jaunu, kam nosaukumu iedos nākotne. Tikmēr dizaina nozare tā vietā, lai spertu soļus uz priekšu pēc nule pārdzīvotā postmodernisma, ir aizskrējusi atpakaļ pie modernisma. Protams, dizainam tas der kā uzliets – tas ir racionāls, viegli izskaidrojams, klienti ir apmierināti utt. Taču modernisms, manuprāt, ir kļūda. Tas nesakņojas ilgtspējīgā filozofijā. Par to esmu pārliecināts arvien vairāk un vairāk, tālab savā praksē ar modernismu cīnos visos iespējamos veidos, kādus vien varu iztēloties.
Kāpēc modernisms nav ilgtspējīga dizaina filozofija?
Modernisms pagātni uzlūko kā nebūtisku. Bet ko tas nozīmē? Ka jelkas, ko es daru šodien, jau rīt vairs nebūs nevienam vajadzīgs. Modernismu ir radījusi “ārā metēju” sabiedrība, jo nekas nenoveco tik zibenīgi kā jaunais. Ja mēs jauno neradām ar cieņu pret pagātni, tad jau rīt tas būs vecs. Tā vietā mums ir jārada lietas, ka ir senas jau radīšanas brīdī. Jaunajam ir jābūt vecam.
Un ornamenti ir viens no veidiem, kā cīnīties ar modernismu?
Ornamenti ir viens no maniem eksperimentiem. Kāpēc tieši ornamenti? Grūti pateikt, es vienkārši daru visu iespējamo, ko iztēle man piespēlē, lai iebilstu modernismam. Arī minimālisms, manuprāt, ir modernisma izgudrojums, un es nekad neesmu spējis saprast, ar ko minimālisms ir tik lielisks, lai kļūtu par manu vidi?
Iedomāsimies, ka es pagatavoju meitai dzimšanas dienas dāvanu – vislabākajās modernisma tradīcijās. Pirms meitai to pasniedzu, es viņai nopietnā balsī stāstu: “Klausies, mīļā, esmu tev uztaisījis kaut ko izcilu. Tas ir ielikts šajā pelēkajā kastē, svarā ir neticami viegls, un to bija elementāri saražot, bez lieka laika patēriņa.” Uz kastes nav ne ziedu, ne lentes. Šī dāvana pilnīgi noteikti nerada sajūtu, cik forša un iepriecinoša tā būs. Tā neatspoguļo ne mani, ne manu meitu un ir drīzāk bezpersoniska. Tikmēr mīļā meita stāv kaktā un šņukst, jo domā, ka tētis viņu vairs nemīl. Lūk, tāda ir modernisma dāvana pasaulei. Bet man ar to nepietiek! Ja modernisti ir spējīgi aizslaucīt veselu kultūrslāni, kas līdz tam centīgi krāts, tad viņi nav pat sava amata cienīgi.
(Atkal nostāda samāksloti nopietnu balsi) “Klausieties, es radu lietas, kas ir vienkāršas un prasa no manis tik maz pūļu, cik vien tas ir iespējams. Ar to maniem cilvēkiem pilnīgi pietiek. Viņiem netiks ne kripatas vairāk mana laika un enerģijas, jo viņi jau nemaz nevēlas vairāk! Puķi uz dāvanu kastes? Nē, to es nelikšu, jo nav mana laika vērts. Tas nebūtu racionāli.” Taču cilvēki nav racionāli! Esam radījuši tik šauru skatījumu uz sevi. Mēs neesam racionālas būtnes, bet gan pilnīgi iracionālas radības, un tieši tas ir cilvēces skaistums. Tas ir brīnišķīgi! Uzskatu, ka uzturēt tik ierobežotu priekšstatu pašiem par sevi ir pilnīgs stulbums.
Daudzi manu pieeju mēdz dēvēt par dekoratīvu, kaut patiesībā es vienkārši mēģinu ar visiem man pieejamiem līdzekļiem radīt pievienoto vērtību. Radīt kaut ko, kas mūs ikdienā darītu laimīgākus. Radīt vidi, kas mums ļautu justies iedvesmotiem, skaistiem – kā karaļiem un karalienēm.
Runājot par puķes uzlikšanu uz dāvanu kastes – cik iesaistīts esat savas studijas darbā?
Šajā studijā nav nekā tāda, kas nesāktos vai nebeigtos ar mani. Soļos no “a” līdz “z” man palīdz neticami talantīgu cilvēku komanda. Bet katra darba filozofiju izauklēju es pats un arī galarezultātu apstiprinu es.
Kurš ir jūsu mīļākais darba posms?
Protams, visgrūtākais. Katrā projektā tas ir cits. Vismīļākie ir tie brīži, no kuriem es visvairāk mācos. Ieskrūvēt krēslā skrūves? Savā laikā esmu jau to gana darījis, lai tagad uzticētu citiem. No tā neko jaunu vairs neiemācīšos. Tur, kur savu pudu sāls esmu jau izēdis, varu būt par lielisku padomdevēju saviem komandas biedriem, un zināšanu nodošana citiem mani iedvesmo. Atslēga, lai atmodinātu sevi no snaudas, ir personiskā izaugsme, kuras būtiska daļa ir profesionālā izaugsme. To arī meklēju – arvien jaunus piedzīvojumus.
Esat minējis, ka apbrīnojat Filipu Starku. Kāpēc? Un vai Filips Starks apbrīno jūs?
Atminos, ka reiz Starks kādā rakstā minēja, ka visi dizaineri ir sūda brāļi, izņemot varbūt Marselu Vandersu. Uzskatu to par augstāko iespējamo novērtējumu no Starka puses, jo viņš ar komplimentiem nebārstās. (Smejas) Protams, nezinu, vai viņš joprojām tā domā. Kaut gan pērn viņš piekrita uzaicinājumam un piedalījās Moooi Award žūrijā, kas arī ir rets gadījums, un es to ļoti novērtēju. Bet Starku par numurs viens dizainā es uzskatu tālab, ka viņš ir spējis mainīt priekšstatu par to, kas dizains tāds ir, turklāt viņpus priekšmetiskās pasaules. Viņš savulaik mainīja mūsu dizaina domāšanu, tā vietā lai sekotu tradīcijas gultnei. Nav pārāk daudzi, kas mūsdienās to ir paveikuši.
25 gadi dizainā ir aiz muguras. Kas ir priekšā?
Dizainu es vienmēr esmu skatījis kā ļoti gaišu un baltu Visumu. Lauku, kurā mēs radām jauno pasauli, kas rīt būs pasakaini skaista. Taču pārskatot jau padarīto, es kādā mirklī secināju, ka neatpazīstu tur vairs sevi. Virkne manu dvēseles kambaru nav manos darbos atspoguļota – šaubas, nedrošība, frustrācija, bailes. To visu es neatradu šajā baltajā pozitivitātē, ko izstaroja mani dizaina darbi. Tālab man bija svarīgi atrast veidu, kā paust arī citas savas personības šķautnes. Vienlaikus sapratu, ka nevarēšu to izdarīt uz dizaina podesta, jo tām ir jābūt cita veida attiecībā ar auditoriju. Cita veida intimitātei. Tas ir iemesls, kāpēc pēdējos piecus gadus daļu savas daiļrades esmu virzījis drīzāk mākslas virzienā. Te iegulst mani video darbi – virtuālie interjeri. Te pieskaitu arī Pheobes – meitenes ar lampām. Man tas paver jaunu iespēju spektru, un esmu tiešām aizrauts pie šādiem darbiem strādāt.
No kā jums ir bail?
Vienas no klātesošākajām ir bailes no nāves. Ja manas kā dizainera darbības atslēga ir ilgtspējas meklējumi, tad tie atduras pret nenovēršamo, proti, dzīve nav ilgtspējīga. Ne velti lielākā daļa mākslinieku ar saviem darbiem vēlas iemantot nemirstību, transcendēt savu dzīvi un ķermeni un uz zemes palikt mūžam. Šīs bailes pilnīgi noteikti ir viena no centrālajām tēmām manos pēdējā gada darbos.
Vēl arī šaubas par to, ko tu kā dizainers dari. Kad ieguldi visu enerģiju, lai radītu projektus, kas nenovecotu ne fiziski, ne morāli, bet tad pēc pieciem gadiem apciemo kādu no saviem interjeriem, un ieraugi, ka tas ir pārvērties neglītā haosā. Tas ir jautājums par to, ciktāl sniedzas tava kā dizainera spēja kontrolēt galarezultātu? Jo galu galā esi vien daļa no lielākas sistēmas. Visas šīs šaubas ir tā vērtas, lai par tām runātu skaļi. Ir jābūt godīgam pret sevi. Tieši tālab es sāku radīt video darbus – virtuālos interjerus, kas nav domāti un nekad netiks īstenoti. Tie pastāvēs mūžīgi un būs nemainīgi. Vēl viena spēcīga šaubu līnija, kas, manuprāt, ir klātesoša jebkura dizainera darbā, ir tas, ka mēs melojam. Jā, mēs mēdzam teikt, ka darām godīgu darbu, bet ciktāl tā ir tiesa? Pie manis atnāk klients un lūdz uztaisīt logotipu, kas paustu, cik šis uzņēmums ir brīvdomīgs un atvērts, bet vai mēs to esam pārbaudījuši? Vai mums tas ir jādara? Nē, mēs vienkārši paveicam labāko no prasītā. Mēs dizaineri esam meļi, lai cik šķīsti arī mēs nenodotos savam darbam. Tās ir izplatītas šaubas, par kurām tik reti tiek runāts skaļi.
