Foto

Unisekss kā dzīvesveids. Intervija ar modes mākslinieci Agnesi Narņicku

Agnese Čivle


17/03/2014

Viņas jaunākās apģērbu kolekcijas vēstījums ir par došanos ceļā uz sava veida mājām – ideālo vidi, kurā būt. Viens no iedvesmas avotiem kolekcijai ir Šona Penna filma Into the Wild (2007). Tieši filmas formātā dizainere labprāt arī prezentētu savu dizaina veikumu, un, iespējams, tieši filmveides vide būs tā, kurā vēl redzēsim viņu darbojamies. Tā ir latviešu modes dizainere Agnese Narņicka, kurai pirms šī galamērķa vēl jāsasniedz kāds cits – nedaudz tuvāks. Aprīļa vidū viņa dosies uz Francijas dienvidu pilsētu Jēru, kur 29. Starptautiskajā Jēras modes un fotogrāfijas festivāla finālā aizstāvēs savas kolekcijas Repair vīriešu apģērbu modeļus, radīs tērpu franču modes zīmolam Chloé un... gatavos smaržas.

Agnese Narņicka kopā ar Elīzu Ceski vada modes un dzīves stila koncepta veikalu “Paviljons” Rīgā, kuru dizaineres 2009. gadā iedibināja kā jauno modes dizaineru platformu. Aizvien Agnese ir tuvu stāvoša jaunajiem modes industrijas censoņiem – gaidot viņu veikumu “Paviljons” stendos un pasniedzot lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas nodaļā. Līdztekus Agnese darbojas ražošanas vadītājas amatā Hypnosis Fashion SIA, kā arī rada zīmola One Wolf dizainu, kura uniseksa džinsu hītu Latvijas modes arēnā nebūs pamanījis vien retais.

Mēs tiekamies vakarpusē, kad, vismaz teorētiski, darbu dunai vajadzētu būt aprimušai, tāpēc Agnesei jautāju:

Kas un kāda tu esi, kad tiek aizvērts skiču bloknots un malā nolocīti audumu baķi?

Radošā puse no šīs personības ir neatdalīta. Jau bērnībā nojautu, ka darbošos radoši, lai gan tad vēl nezināju, ka tā būs tieši modes dizaina joma.

Esmu spontāna, kaut no malas varētu šķist, ka lietas daru ļoti mērķtiecīgi, pārdomāti un domājot par attīstību. Taču patiesībā man patīk realizēt tieši tās idejas, kas nākušas pavisam negaidīti. Tām es ļoti pieķeros. Taču, kolīdz realizētas – savu nozīmību tās zaudē, un to vietu ieņem jau citas. Padarīts ir padarīts – man nepatīk kaut ko glabāt un krāt.

Man ļoti patīk ceļot. Nespēju iedomāties gadu bez vismaz diviem ceļojumiem. Ceļojumi sniedz iespēju idejas pārdomāt mierīgi, vairāk pievērsties sev. Vasarās man ir svarīgi pēc iespējas vairāk būt ārpus pilsētas. Man ļoti patīk divas stihijas – mežs un ūdens.

Varbūt varam uz mirkli atgriezties laikā, kad spēri pirmos soļus modes biznesā – kad saprati, kad tevis radītā skice tiks realizēta, un realizētais arī nokļūs pircēju vērtējumā. Kā juties tolaik?

Neaprakstāma enerģija! Tolaik darot darbu, netika domāts par nogurumu, tas savijās kopā ar atpūtu.

Sākumposmā viss šķiet ļoti vienkāršs un realizējams, nav nekā tāda, kas nebūtu paveicams. Laikam ejot, līdzi nāk zināšanas. Jo vairāk zināšanu, jo lielāka sapratne par to, cik patiesībā daudz vēl ir jāapgūst, taču iesākumā tieši nezināšana dod ļoti lielu pārliecību.

Šobrīd man ļoti būtiski ir saplānot visas praktiskos darbus lielākam laika posmam uz priekšu, lai neveidojas haoss un no tā izrietošais satraukums. Cenšos ieplānot sev arī brīvākas dienas, kad vēlos atslēgties no zvaniem un e-pastiem, lai sakoncentrētos vienā virzienā, apdomātu tuvākus un tālākus mērķus un aktuālās idejas.

Jāatzīst, radošo darba pusi man ir grūtāk saplānot, un man to arī nepatīk darīt. Vēlos saglabāt tajā brīvību un spontanitāti idejām.

Laikam ejot, jaunības maksimālisms un dzirksts nedaudz noplok, pārvēršoties pragmatiskākā skatījumā uz pasauli. Tomēr man nekādā ziņā tas netraucē fantazēt, izgudrot un radīt idejas, traucē vienīgi tās realizēt, jo vienmēr pirmo vizualizēju sliktāko scenāriju. Apzinos savu atbildību, veicot darbu, un parasti to sagaidu arī no citiem. Jāatzīst, sanāk arī vilties cilvēku ilglaicīgā ieinteresētībā un pārliecībā. Ļoti cienu cilvēkus, kuriem svarīgs ir darbs, ko viņi veic. Tas vienmēr būs kvalitatīvs, paveikts rūpīgi, un tajā varēs just gandarījumu un mīlestību. Ir meistari, ar kuriem strādāju jau daudzus gadus, viņi ir mani skolotāji, kuri man ir daudz iemācījuši attieksmē pret darbu un iedvesmojuši sevi attīstīt. Arvien vairāk novērtēju dzīves doto laiku, un pati parasti to cenšos ievērot attieksmē pret citiem cilvēkiem.

Kā tu plāno savu nākotnes virzību? Vai tas ir plāns vai tomēr notikumu virkne, kas attīstās secīgi viena no otras?

Tā ir saplānota notikumu virkne, kura bieži vien attīstās citādāk, nekā bija iecerēts. Tas savukārt paver jaunas iespējas un rosina jaunas idejas.

Ko esi iemācījusies par latviešu modes auditoriju kopš Paviljona izveidošanas?

Viņi patiesi ir patrioti. Ir pat daļa pircēju, kuri pērk tālab, lai atbalstītu latviešu dizainu. Viņos var just lepnumu un prieku par Latviju.

Ir cilvēki, kas uzreiz gatavi nopirkt kāroto lietu, bet ir tādi, kas tai krāj pat mēnešiem ilgi. Ja Latvija būtu turīgāka, uzskatu, ka tā būtu viena no pirmajām valstīm modes patēriņa ziņā. Šeit cilvēki modei pievērš diezgan lielu uzmanību.

Paviljons ir mainījies savu piecu pastāvēšanas gadu laikā?

Sākotnēji “Paviljons” tika izveidots kā jauno dizaineru tirdzniecības platforma. Projekts aizsākās ar Latvijas Mākslas akadēmijas modes skati, kas saucās “Paviljons” un notika Vidzemes tirgus gaļas paviljonā. Sākotnējais pop-up šovrūms tirdzniecības centrā Domina pārauga ilgtermiņa projektā. Šajā periodā bija visliekākais entuziasms, kas bija novērojams arī no jebkura dizainera puses, kuru aicinājām nākt palīgā.

Pirms gada tika atvērts arī otrs “Paviljons” pilsētas centrā. Šobrīd mūsu mērķis ir meklēt interesantas lietas arī ārpus Latvijas. Rīgā ir ne mazums uz latviešu dizainu orientētu veikalu, tāpēc, mūsuprāt, katram ir jāmeklē savs īpašais, nedaudz atšķirīgais virziens.

Vai gan tas nenozīmē to, ka līdz ar Paviljonaizaugsmi tika nedaudz malā atstumti jaunie pašmāju modes dizaina nodaļas beidzēji?

Nē, viņi aizvien tiek ļoti aicināti. Viņi ir pirmie, kuru darbus mēs ļoti vēlētos, taču neliela problēma ir tajā, ka līdz ko ir šāda iespēja – tā vairs netiek tik ļoti novērtēta. Ir “Paviljons”, un tas nekur nepazudīs... Laikā, kad tas vēl bija jaunums, nevienam šo iespēju negribējās pazaudēt un ieinteresētība bija pavisam cita. Šajā mirklī ir jaušama diezgan liela pasivitāte. Ar izņēmumiem, protams. Reinis Ratnieks, Sabīne Skarule, Arvils Linde, Zane Poriete, Elīna Siliņa, Daiga Zvirgzdiņa... – viņi visi darbojas ļoti aktīvi, vēlas sevi attīstīt kā māksliniekus un piedāvāt savu realizēto klientiem.

Jāatzīst, šai situācijai bieži vien par iemeslu ir tieši finanses, jo veikalā tomēr vēlams padomāt arī par izmēriem – nevar atnest tikai vienu, divas lietas no kolekcijas.

Kā tu raksturotu šībrīža situāciju Latvijā – vai tā ir gana pateicīga, lai mode tiktu ražota šeit pat uz vietas?

Pirms diviem gadiem bija nedaudz vieglāk – bija nelielas, pretimnākošas fabrikas, kas uzņēmās saražot arī nelielus apjomus. Krīzes laikā nebija tika piesātināts darba režīms, savukārt šobrīd aizvien pieaug pasūtījumi no ārvalstīm. Tāpēc ir grūti būt interesantam un izdevīgam sadarbības partnerim, līdz ar to ir jāmeklē iespējas, kad ražošanā ir kāds brīvāks posms. Taču kopumā fabriku un mazāku darbnīcu ir ļoti daudz, un iespējas ir labas.

Ar audumiem un izejmateriāliem ir jau daudz grūtāk. Šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā braukt uz Eiropas izstādēm – Parīzē un Milānā.

Kāds ir bijis lielākais pēdējo izstāžu pārsteigums?

Nebeidzamās iespējas, kā tiek veidotas preču zīmītes jeb tā saucamās birkas. Tās iespējams realizēt jebkādā materiālā – sākot no ādas, silikona, gumijas, beidzot ar ūdenī nešķīstoša papīru... Interesants šķita atstarojošo audumu stends Parīzes izstādē Premiere Vision. Ierasti mēs zinām lentu un piekariņu risinājumus, bet šeit tie bija vienkārša izskata dažādu krāsu un tekstūru audumi ar atstarojošu funkciju.


No Agneses Narņickas kolekcijas Otherland

Kādi ir tavi īpašie radošuma rituāli – kad un kā tu radi? Kā pie tevis atnāk idejas?

Idejas atnāk ļoti spontāni – visbiežāk, ejot pa ielu, vai rīta agrumā. Skices un ideju vizualizēšanu parasti veicu brīvdienās vai ļoti vēlu vakaros, kad ir miers, nezvana telefons... Tajā brīdī, kad tapuši pirmie meti, man būtiski ir sākt piemeklēt materiālu, kurā ideju realizēt. Patiesībā materiālu sāku meklēt jau tad, kad vēl neesmu visu saskicējusi, kad man ir tikai pirmie uzmetumi... Nākamajā procesā es veidoju tēlu skices, kurās vizualizēju, kā ideja izskatīsies gatavā veidā – ne tikai apģērbs, bet viss kopskats.

Pēdējais process ir konstruēšana. To līdz ar citām praktiskajām lietām ierasti daru darba dienās. Konstruēšanas process mani ļoti saista, jo apģērba konstrukcija ir ļoti būtisks priekšnosacījums labam galarezultātam. Dizaineram konstruēšana ir labs izaicinājums nepārtraukti pilnveidoties. Manuprāt, apgūt ko jaunu te var visa mūža garumā. Skices veidoju ar roku, bet tehniskos zīmējumus konstruēju ar datorprogrammu. Radošo darba daļu veicu mājās, savukārt praktiskās lietas – studijā.

Cik ilgs laiks tev paiet, lai pabeigtu projektu – no idejas līdz gala rezultātam?

Vidēji vienas kolekcijas pilnīgai realizācijai, kurā ietilpst 20 tērpu komlekti, aptuveni 45 apģērbi un vairāki aksesuāri – man nepieciešami trīs līdz četri mēneši. Ātrumu nosaka arī tābrīža finansiālās iespējas.

Tev tuvs ir uniseksa fenomens modē, taču kāds būtu tavs komentārs par vīrišķo sieviešu modē un otrādi – sievišķo vīriešu modē?

Esmu pārliecināta, ja sieviete ir pietiekami sievišķīga, tad brīvas formas vai askētiskākas lietas to spēj tikai un vienīgi izcelt. Tāpat ir ar vīrieti. Es redzu to ikdienas darbā ar modeļiem – dažkārt šķiet, ka modelis ļoti spēs iznest apģērbu, taču galarezultātā nav tās sajūtas, ko gribējies atklāt publikai. Modes skatē modeļi ir ļoti svarīgi – it sevišķi iznesot uniseksa apģērbu...

Lai gan tas nav tik viennozīmīgi, jo uniseksa apģērba ideja ir nevis noslēpt vai izcelt sievišķību vai vīrišķību, bet drīzāk parādīt to, kā iespējams nojaukt šo robežšķirtni, dodot vietu cilvēka izvēlei. Pazūd termins “sieviešu apģērbu veikals” vai “sieviešu džinsi”... – ir brīvas izvēles piedāvājums.

Pastāsti, kas tieši tevi iedvesmo unikseksa idejā?

Mode skaidri parāda to, kas notiek sabiedrībā, mode ir tā, kas ataino kopēju situāciju un virzību. Viens no šiem virzieniem, kas ilgst jau vismaz desmit gadus, ir unisekss. Tā indikators – izvēles brīvība, iziešana ārpus rāmjiem.

Dzīves ritms kļūst aizvien straujāks, piedāvāts tiek aizvien vairāk, turklāt piedāvājums strauji mainās. Ir daudz zīmolu, pastāv dažādas tendences un virzieni... cilvēki ir izlepuši, iepirkšanās kļuvusi par izklaidi. Taču ir kāds sabiedrības loks, kura cilvēciskā pārliecība liek pretoties šim ārkārtīgi lielajam piedāvājumam, masu produkciju aizstājot ar pārdomātu izvēli un saglabājot uzticību universālām lietām. Tas nebūt nenozīmē, ka universālas lietas ir garlaicīgas. Tās ir lietas, kas radītas vairākām sezonām un ilglaicīgai lietošanai, un vienlaikus spēj cilvēku izcelt pat vairāk nekā ļoti populāru zīmolu masu produkcijas preces, kuru piedāvājums mainās ik pēc divām nedēļām un ir pakļautas tendencēm.

Es lūgšu tevi ieskicēt utopisku, mazu mikropasaulīti, kurā cilvēki valkātu tikai tevis radītu apģērbu... Kāda tā būtu?

Man ir tāda vīzija par universālu apģērbu bāzi jebkuram cilvēkam – tā varētu attīstīties pat globālā mērogā. Tas būtu tāds kā “izdzīvošanas komplekts” – stila ziņā ļoti pārdomāts, kombinējams, no ļoti labiem audumiem un dažādās krāsās.

Šī bāze varētu sastāvēt no kādiem astoņiem apģērbiem – tās būtu bikses, kleita, sportiska stila jaka, tunika, divu dažādu veidu krekli, šorti un lietus mētelis, kas bez iekšējās, siltās kārtas kalpotu kā lietus mētelis vai trencis, bet ar silto kārtu – kā ziemas jaka. Visi šo apģērbu modeļi atkārtotos dažādu krāsu gammā, un cilvēkam pašam būtu iespēja veidot komplektus. Šie modeļi kādu noteiktu posmu, piemēram, piecus gadus paliktu nemainīgi, mainītos tikai krāsas.

Tas būtu unisekss komplekts (iespējams, izņemot kleitu, kas ir palikusi kā viena no pēdējām tabu lietām vīriešu garderobē) – brīvās formās un griezumos, ar ļoti pārdomātām funkcionālām detaļām. Materiāli būtu dabīgi – vismaz tur, kur apģērbs piekļautos ķermenim. Nenoliedzu, ka tie varētu būt arī inovatīvi materiāli, piemēram, audumi, kas paši atgrūž netīrumus vai ūdensnecaurlaidīgā trikotāža...

Šai idejai mani iedvesmoja dažādi formas tērpi un profesionālais apģērbs.


No Agneses Narņickas kolekcijas Otherland

Kas ierasti ir tavi iedvesmas avoti?

Noteikti kino. Ir periodi, kad skatos viena virziena filmas vai kādu noteiktu tēmu, kas man ir aktuāla. Dažkārt skatos kaut ko ļoti smagu, skatos dokumentālās filmas, vai tikai krievu filmas... Piemēram, mākslas filma Into the Wild un dokumentālā filma Wilderness for 70 Years lielā mērā ir iedvesmojusi kolekciju Otherland, pie kuras šobrīd strādāju.

Filmas Wilderness for 70 Years pamatā ir stāsts par ģimeni, kas aizbrauca uz Sibīriju un dzīvoja pilnīgā nošķirtībā, pat tā arī neuzzinot, ka pasauli plosījis Otrais Pasaules karš, līdz 20. gadsimta 70. gados viņus atklāja kāda ekspeditoru grupa no helikoptera.

Mani uzrunāja šī ideja par atteikšanos no pastāvošās iekārtas un sistēmas, izvēle veidot savu vidi, savu kārtību, savus likumus. Samierinoties ar to, ka viņu sagaida daudz skarbāki apstākļi, cilvēki izvēlējās riskēt...

Kolekcija stāsta par cilvēkiem, kas vēlas atrast savu ideālo vietu un vidi. Tās simbols ir sala, kas būtībā ir neeksistējoša – tā ir vieta, kurā visi tiecas nokļūt. Pats apģērbs varbūt tik ļoti neasociējas ar šo vidi, bet drīzāk ar posmu, kad cilvēki turp dodas. Kolekcija vairāk ir kā čaula, kas pasargā cilvēku – tajā domāts par apģērbu, kas varētu palīdzēt ceļa gaitā gan no funkcionālā viedokļa, gan emocionālā.

Vai tev ir bijis vilinājums nodarboties ar mākslu?

Jā, arvien lielāks. Es domāju, ka noteikti to arī darīšu.

Kādā formā?

Gan modes formā, gan kino, iespējams, arī glezniecībā. Bet kino ir neliela mana apsēstība!

Kādas paralēles tu velc starp mākslu un dizainu?

No mākslas līdz dizainam solis nav liels, taču tās tomēr ir divas atšķirīgas lietas. Māksla ir pašizpausme, par kuru runā darbs, bet dizains ir pakārtots ne tikai estētiskam, idejiskam, bet arī funkcionālam aspektam. Arī kvalitātei. Ja visi šie komponenti ir labi – labs ir dizains. Taču šī labā dizaina izcelsme var būt meklējama arī mākslā, kādā konkrētā darbā. Dizains savā ziņā mākslai piešķir vērtību, un tad tā var maksāt miljonus, jo spējusi iedvesmot kā jauna tapšanu.

Kāda būtu tava ideālā modes skate vai cits modes prezentācijas formāts?

Filma uz lielā ekrāna.

Kas ir vārdi modes un mākslas pasaulē, kas tevi iedvesmo, kurus augstu vērtē?

Modes pasaulē tie ir Valters van Beirendonks (Walter van Beirendonck), Huseins Čalajans (Hussein Chalayan), Riks Ovens (Rick Owen), Joši Jamamoto (Joshi Yamamoto), Aitors Troups (Aitor Throuph), Domirs Doma (Domir Doma), Ann Demeulemeester. Mākslas pasaulē tā noteikti ir Marina Abramoviča, Benksijs ar savu unikalitāti – spējot saglabāt anonimitāti un panākt to, ka viņa darbi tiek izzāģēti no sienām, tad vēl kinētisko skulptūru mākslinieks Theo Jansen, kurš savus darbus glabāja angārā, nevienam nerādīja un radīja tikai savam priekam.

Vai vari minēt kādus modes pasaules personību citātus, kuri tevi iedvesmojuši un kuru idejai pilnībā pievienojies?

Tas ir Joši Jamamoto citāts: Black is modest and arrogant at the same time. Black is lazy – but mystterious. But above all black says this: I don’t bother you – don’t bother me.” (“Melnā krāsa vienlaicīgi ir gan pieticīga, gan augstprātīga. Melnā krāsa ir slinka, bet mistiska. Bet pāri visam melnā krāsa saka šādi: “Es netraucēju tev – netraucē man.”)

Kāds būtu tevis pašas ieteikums?

Tiem, kas izvēlas darboties modes dizainā, iesaku pēc iespējas mazāk lapot modes žurnālus. Tie notrulina un mazina spēju saskatīt iedvesmu citā vidē.

Savukārt valkātājiem es ieteiktu lielāku brīvību izvēlē, vairāk paļauties uz savu individuālo radošumu. Tieši valkātāju sabiedrība ir tā, kas veido modi un saka modes dizaineriem priekšā, kas virmo gaisā.

Aprīlī tu piedalīsies Starptautiskā Jēras modes un fotogrāfijas festivāla fināla skatē. Lūdzu, pastāsti par gatavošanās darbiem un sajūtām pirms šī notikuma.

Pats pasākums norisināsies trīs dienas – no 26. līdz 28. aprīlim, taču man tur jāierodas jau 16. datumā. Astoņas dienas notiks mēģinājumi, darbs pie scenogrāfijas un mūzikas. Organizatori ir devuši iespēju no audumu ražotāju saraksta izvēlēties audumus, ar kuriem kolekciju iespējams uzlabot. Skatē tiks prezentēti septiņi apģērbu komplekti. Jau pieteikumā, ko sūtīju uz atlasi, bija jānorāda, kādas gaismas, horeogrāfija, modeļu tēls, grims un frizūras ir iecerētas. Visam ir jābūt iesniegtam laicīgi – festivāla radošā komanda ir ļoti augstā līmenī.

Katram no desmit finālistiem būs jāizgatavo smaržas, kas tiks prezentētas kopā ar tērpiem atsevišķā šovrūmā. Paralēli notiks dažādas lekcijas un citas izstādes – šogad Kenzo, Steve Hiett, Jean-Michel Bertin, Oliver Sieber, Romain Pellas , Petros Efstathiadis, A Magazine , Charlie Engman, Anna Orlowska, Nouvelle affaire, Satu Maaranen, The Formers, Jean-Baptiste Fastrez, Librairie éphémère, Perez un Marc Turlan Fondation Carmignac.

Kopumā uz to skatos kā uz ļoti lielu iespēju ne tikai parādīt savu darbu nopietnai žūrijai un auditorijai, bet arī kā iespēju sastapt lieliskus cilvēkus. Nesen Parīzē bija visu finālistu un organizatoru kopēja tikšanās – ļoti interesanta un vērtīga. Jāatzīst, ka Latvija saistībā ar dizainu un modi ir atpazīstama – pusei no konkursa finālistiem ir zināms kāds latvietis, kurš ārvalstīs studē vai darbojas modes jomā. Un viņi zina, kas ir rupjmaize! Tā ir vēl viena viņu asociācija ar Latviju.


No Agneses Narņickas vīriešu apģērbu kolekcijas Repair

Katra festivāla finālista uzdevums, respektējot Chloé tradīcijas, ir radīt vienu īpašu sieviešu apģērbu komplektu Chloé zīmola balvai. Ko esi iecerējusi?

Esmu iecerējusi veidot tērpu veidot tērpu kolekcijas “Remonts” (Repair) noskaņās un tematikā, tomēr ievērojot Chloé modes nama tradīcijas un nosacījumus. Tērpā dominēs baltā un piparmētras krāsa, kā arī dabīgais zīds apvienojumā ar sintētiskiem materiāliem. Jāpaspēj vēl paveikt liels izšūšanas darbs, kas tiks veidots uz sportiska veida jakas. Vēlējos nojaukt robežas starp augsto modi jeb haute couture un sportisku ikdienas ielas stilu. Pamatā būs brīva silueta matēta zīda kleita ar uzdrukātu krāsas pāreju. Šī krāsas pāreja izšuvuma veidā turpinās arī virsjakā. Nozīmīgs akcents būs arī PET materiāla platmale.

Vai esi jau domājusi par smaržu ideju? Kā tieši notiks šis smaržu radīšanas process?

Smaržu radīšanas process ir aizraujošs. Tas ir viens no maniem sapņiem, kas ir negaidīti realizējies!

Ar smaržu izgatavotājiem sākotnēji notiek rakstiska komunikācija. Ir jānosūta iecerētā ideja, jāapraksta ideālā smarža, kas sniedz asociācijas ar kolekcijas ideju. Svarīgi ir nodot arī vizuālos materiālus saistībā ar kolekciju – fotogrāfijas, skices, iedvesmas avotus. Šobrīd gaidu pirmos smaržu paraugus, no kuriem otrā kārtā atkal varēs veikt uzlabojumus un izmaiņas. Procesa laikā man divas reizes tiks sūtīti vairāki smaržu paraugi, pēc kuriem man būs jāizvēlas viens īstais un vienīgais aromāts.

Savu parfīma ideju esmu iecerējusi veidot, iedvesmojoties no svaigi krāsotas telpas un slīpētu grīdas dēļu aromāta. Man būtiska ir arī paša parfīma krāsa. Ideālā variantā es vēlētos smaržas redzēt nevis šķidruma veidā, bet biezas konsistences pastas veidā tūbiņā.


Agnese Narņicka

Vai ir kāds vai kādi dizaineri finālistu vidū, kurus esi novērtējusi un vēlētos īpaši izcelt? Kāpēc?

Īpaši vēlētos izcelt Ukrainas dizaineri Jūliju Efimčuku (Yulia Yefimtchuk). Viņas kolekcija ļoti sasaucās ar to, kas šobrīd norisinās Ukrainā. Ar Jūliju runāju audumu izstādes Premiere Vision laikā. Viņa minēja to, ka veidojot kolekciju, nebija paredzējusi šādu politisku apvērsumu savā valstī. Arī iedvesmas avots esot cits, ar skatu vēsturē un darba ļaužu, tieši sievietes lomu padomju laika periodā.

Kas, tavuprāt, lika žūrijas komisijai atzinīgi novērtēt tieši tavu sniegumu?

Domāju, tas bija neierastais redzējums vīriešu modē, kā arī detaļu un daudzo materiālu apvienojums vienā tērpā.

www.onewolf.lv